Tātad - vispirms par Arturu. Fotografē viņš no četrpadsmit gadu vecuma līdz pat šai dienai. Tas, protams, nav nekas neparasts. Tādu ir daudz. Fotogrāfu ar tādu enerģiju, pašpārliecību, mūždien jaunām radošām idejām kā Arturam gan nav daudz.
Pirms pāris gadiem Arturs nozuda. Dzīve kļuvusi strauja. Vai nu iespējams izsekot, kurā brīdī kāds parādās vai pazūd. Arī Arturs parādījās. Izrādījās, visu šo laiku dzīvojis klosterī. Pareizticīgo klosterī Jēkabpilī. Kaut ko vēl aplamāku, pazīstot Arturu un viņa raksturu, iedomāties tik tiešām bija grūti. Bet reizēm viss notiek tiešām kā dzīvē. Un notika tā, ka reiboņi, dažkārt galvassāpes, kuras šad tad traucēja viņa dzīvi, beidzās. Patiesībā beidzās viss. Arturs «atslēdzās». Ārsti konstatēja galvā audzēju. Lielu audzēju. Darīja visu, ko spēja, iespējams, vēl vairāk. Izoperēja. Tālāk ārstu iespējas beidzās. Tas, ka viņš vispār palika dzīvs, esot biji viens gadījums no tūkstoša. Dzīvs viņš palika. Bet, lai tiktu uz kājām, tiešām bija jānotiek brīnumam. Arturs nonāca klosterī. Varbūt tāpēc, ka viņš ir labs fotogrāfs un viņam bija jānonāk īstajā brīdī īstajā vietā.
Neņemos spriest, kas bija tie spēki, kuri palīdzēja veseļoties, bet atveseļošanās notika. Protams, sekas pēc operācijas ir tieši proporcionālas zaudēto smadzeņu masai un ik pa brīdim zaudēto failu trūkums smadzenēs liek sevi manīt. Bet Arturs dzīvo. Viņa dzīve notiek pārmaiņus te Rīgā, te Jēkabpilī.
Uz klosteri viņš brauc, kad invalīda pabalsta nauda beidzas un vairs nav ko ēst. Pārējo laiku viņš dzīvo Rīgā, savā dzīvoklītī. Fotografē un strādā pie datora. Droši vien varētu to darīt arī klosterī, taču pēc statusa viņam nepienākas sava celle, bet kopējā istabā to darīt nav īsti ērti.
Ļaujoties Artura jūsmīgajiem stāstiem par dzīvi klosterī, braucām turp. Bija balta Ziemassvētku noskaņa. Ieradāmies ap pusdienlaiku. Pusdienas klosterī bija beigušās. Mūki pie durvīm ar lielo zvanu baroja baložus. Skats ar baložiem iespiedās atmiņā un neatstāj joprojām. Tajā pašā laikā turpat mājas otrā galā stāvēja izsalkuši, pēc skata - bezpajumtnieki. Viņi gaidīja dienišķo zupas devu.
Pareizticīgajiem, tāpat kā pārējiem kristiešiem, Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir pārdomu un lūgšanu laiks. Un vēl tas ir laiks, kad asinis no sirds tiek dzītas vairāk uz galvu un iespējami mazāk - uz kuņģi. Īsāk sakot, gavēņa laiks.
Vēl pēc laiciņa pie klostera priekšnieka (igumena) tēva Aleksija pienāca kāds vīrelis un klusu kaut ko teica, laikam lūdza. Galvenais (tā klosterī dēvē tēvu Aleksiju) uz to labi nostādītā, skanīgā balsī noteica - Jāni, bet tu taču atkal esi dzēris, nu nāc, mēģināšu palīdzēt, bet nākamreiz uz klosteri gan iedzēris vairs nenāc. Vietējie zināja teikt, ka vēl pirms gada vietējais saulesbrālis Jānis cik necik vēl turējies, bet nu jau gan aizvien tālāk un tālāk grimstot.
Klostera iemītnieki katrs aizgāja savās gaitās. Katram savs darbs darāms. Līdz pieciem.
Piecos lūgšanas. Pēc tam - vakariņas.
Viss stingri noteikts un precīzi pildāms. Disciplīna.
Celšanās katru dienu - piecos divdesmit.
Sešos sākas lūgšanas.
Un tad sākas jauna diena.
Nezināju, kā labāk pastāstīt par šo vietu Jēkabpilī. Arturu. Par dzimšanu. Ziemassvētkiem. Par laiku, kad miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts.
Tāpēc šoreiz vairāk fotogrāfijas.
