Protams, viss sākās sirmā senatnē un pie vainas bija viens no svētajiem — Svētais Valentīns, lai gan viņam pašam nav nekāda sakara ar šiem svētkiem. Valentīns bijis mācītājs, ārsts un kristiešu moceklis. Viņš gājis bojā Romas imperatora Klaudija valdīšanas laikā III gadsimtā, kad Klaudijs vajāja kristiešus. Esot bijis arī vēl viens cits Valentīns — itāļu pilsētas Terni arhibīskaps, kurš arī gājis bojā romiešu vainas dēļ. Daži vēsturnieki gan uzskata, ka runa ir par vienu un to pašu cilvēku.
Viens vai divi, bet III gadsimtā Svētā Valentīna nāves dienā tika rīkots jauniešu festivāls: meitenes meta lielā traukā glītas, smaržīgas vēstulītes, bet puiši tās vilka ārā kā loterijas biļetes, tā izvēloties sev draudzeni visam nākamajam gadam.
Vēlāk šī tradīcija ar mīļotā izvēli pārvērtās par vienu no galvenajām Valentīndienas izklaidēm. Visi to gaidīja ar nepacietību. Taču nu aklā metode otrās pusītes meklētājus vairs neapmierināja, kas zina, ko tu no tā trauka vari izvilkt — ja nu trāpās kāds krokodils?! Tāpēc mīlētāji papūlējās jau laikus izraudzīties savus mīlas objektus.
Svētku priekšvakarā mīlētājs klīda zem mīļotās logiem, bet meitenei rītausmā vajadzēja atvērt logu un saukt: «Mans Valentīn!» Pēc tam puisis drīkstēja pasniegt viņai dāvanu, kurā noteikti vajadzēja iekļaut simbolisko sirsniņu — Valentīndienas atklātni. Arī līdz mūsdienām ir saglabājusies tradīcija rakstīt aizkustinošus mīlas vārdus vai sacerēt pantus.
Būdams ieslodzīts Tauverā, Orleānas hercogs bieži rakstīja no cietuma savai sievai. 1415. gada 14. februārī viņš esot sacerējis visgarāko un visbrīnišķīgāko poēmu, un mūsdienās daudzi vēsturnieki tieši Orleānas hercogu uzskata par pirmās Valentīndienas kartītes autoru.
Apmēram tā viss sākās, bet, kā turpinās, to jūs tūdaļ kārtējo reizi redzēsiet paši. Latvijā sirsniņdienas tradīcijas sāka ieviesties drīz pēc Atmodas, un galvenokārt pie tā esot vainojami amerikāņi. Pretenzijas pret šo dienu ir tikai retajiem, kuri uzskata, ka mums pietiek pašiem savu latvisko tradīciju. Bet pārējie pretojas: būs par vienu svinamdienu (un tik košu un sarkanu!) vairāk.
Tirgotāji aprēķinājuši, ka daudzās valstīs Valentīndienas suvenīru (sirsniņu formā, protams!) un atklātnīšu piedāvājums gandrīz pārsniedz Ziemassvētku sortimentu. Un kur tad vēl suvenīri, ziedi, konfektes, dzērieni, spilventiņi, sveces...
Iemīļotākā mīlnieku nodarbe ir sūtīt anonīmus mīlas sūtījumus. Šajā dienā dāmas drīkstot atzīties mīlestībā neierobežotam skaitam vīriešu, bet no vīriešiem viņas gaida dāvaniņas, uzaicinājumus pasēdēt divvientulībā pie svētku galda vai — vislabāk — mazu saderināšanās gredzentiņu...
Pošoties uz randiņu šajā dienā, vēlams, lai dāmas tērpā būtu kāds rozā akcents, jo rozā ir Valentīndienas krāsa. Vīrietis uz randiņu nedrīkst ierasties bez ziediem. Svētku galds jāpārklāj ar rozā galdautu, vai arī vismaz kādam no ēdieniem jābūt rozā, piemēram, zemeņu saldējumam. Vīnu šajā vakarā dzer sarkano vai vismaz rozā. Tortēm un jebkuram citam konditorejas izstrādājumam jābūt ceptam sirds formu.
Pārējās Valentīndienas tradīcijas varat mēģināt veidot paši. Iespējams, tās tiks ierakstītas vismaz jūsu topošās ģimenes vēsturē, bet, ja paveiksies, kļūsiet slaveni kā Orleānas hercogs ar savu poēmu. Mainīt šis dienas nosaukumu gan nav vērts, paliksim pie vecā zēna Valentīna vārda, jo viņš galu galā par to jau ir samaksājis ar savu galvu...
