Pērn Latvijā pārdoti 1214 kaujas revolveri un pistoles, kamēr 2008.
gadā — tikai 130. Privātpersonu īpašumā ir gandrīz 12 000 pistoļu un
revolveru. Noziedzība aug, sabiedrība bruņojas, bet tas var nepalīdzēt,
brīdina drošības eksperti.
Salīdzinot ar 2007. gadu, kaujas ieročus pērk jūtami vairāk, žurnālam „Degpunktā” teic ieroču un makšķernieku veikala „Chevalier” līdzīpašnieks Ēriks Kaufmanis. Ap Ziemassvētku un gadumijas laiku gan labi pirkti gāzes ieroči — tiem stobrā ir vītne, kur var ieskrūvēt salūta patronas. Šiem „stroķiem” atļaujas nav vajadzīgas, pietiek ar 18 gadu vecumu, policijā jau prāto, ka īsti gudri tas nav.
Visgudrākais ir neiekulties nepatikšanās
Kā tad īsti vairot savu drošību? Pirkt ieročus, apgūt cīņas mākslas? Drošības lietpratēji ir citās domās. Pieredzējušais drošības eksperts, „LGV konsultācijas” valdes priekšsēdētājs Edmunds Visendorfs, kurš pats cīņas mākslas praktizējis 25 gadus, sagatavojis un trenējis daudzus policistus un miesassargus, citē aktieri, cīņu meistaru un ekrāna slikto puišu „izsitēju” Čaku Norisu — viņš teicis, ka bērniem vajag iemācīt cīņas paņēmienus, tomēr vispirms lai apgūst Tēvreizi.
Pašaizsardzība ir jāapgūst, to viņš noteikti rekomendē, bet jāsāk ir ar ko citu.
„Esam labāk apmācīti un ekipēti, bet noziedzība nemazinās,” atgādina Visendorfs. „Ar kariem un bruņošanos pasaule nav padarīta drošāka, bet tikai otrādi. Mēs gandrīz neko nedarām, lai novērstu problēmas, bet tikai radām tās. Kā amerikāņu filmā, lai galvenais varonis pēc tam varētu „močīt”. Bet „viskrutākais” ir tas, ko neredzam, labākie un gudrākie prognozē un novērš apdraudējumus. „Titāniku” nogremdēja aisberga neredzamā lielākā daļa. Cilvēki iet bojā ne tāpēc, ka ir vāji, bet tāpēc, ka nezina.”
Un ko gan pret bandītisku uzbrucēju var iesākt cilvēks, kurš nemaz nav trenēts? Nopirkt kārtīgu „stobru” un bez tā ne soli? Visendorfa padoms: „Pirmkārt, nevazājieties pa vienam, otrkārt, naudu no bankomāta ņemiet tikai dienā un divatā, vēlams publiskā vietā, treškārt, nekad vairāk par to, cik vajadzīgs. Un nekad neļaujiet to darīt sievietēm un bērniem vienatnē. Ja jāveic darbības ar naudu, piemēram, jums kāds samaksā par pārdoto auto, ieejiet bankā un naudu tur arī savā kontā atstājiet. Ja jārīkojas ar vērtībām, dariet to aizsargātā vietā.”
Uzbrūk uz ielas gaišā dienas laikā
Te vietā Ramonas Umblijas, Latvijas Mūzikas akadēmijas Humanitāro priekšmetu katedras vadītājas bēdīgā pieredze. Viņa pirms vairākiem gadiem pašā Rīgas centrā tikai laimīgas sakritības dēļ palika dzīva.
Kādā februāra pēcpusdienā pulksten četros Umblija Krišjāņa Barona ielā pie Dabas muzeja ņēma no bankomāta naudu. Jūtot, ka kāds mēģina izraut padusē iespiesto somiņu, viņa to parāva atpakaļ un saņēma spēcīgu sitienu pa galvu. Laimīgā kārtā garām gāja policists civilās drēbēs un nekavējoties aizturēja uzbrucēju.
Traumas bija ļoti smagas — vairākās vietās pat ielauzts galvaskauss. Umbliju nekavējoties nogādāja slimnīcā un operēja. Ārsti vēlāk atzinuši — trūcis pavisam maz, lai paciente zaudētu dzīvību. Atkārtotas operācijas un ārstēšanās turpinājās ilgi. Liels bija Umblijas izbrīns, ka viņas slimības laikā jau notikusi tiesa un varmāka attaisnots! Arī uzaicinājumu uz tiesu cietusī nav saņēmusi.
Pēc šā gadījuma tīri instinktīvi Umblija izvairās izmantot bankomātus uz ielas, bet meklē tos bankās vai veikalos. Viņa vērtē arī situāciju un cilvēkus ap bankomātu. „Es arī biežāk skatos pulkstenī, lai pārāk vēlu nebūtu jāiet mājās. Kaut arī dzīvoju Rīgas centrā, vēlās vakara stundās Brīvības ielā neesmu redzējusi patrulējam policiju,” atzīst Umblija.
Laupītāji kļūst neprognozējami
Tomēr pat ļaužu pilns lielveikals nav pilnīgi droša vieta. Vēl labu laiku pirms dižķibeles tirdzniecības centrā „Dole” cilvēkam pie bankomāta no mugurpuses nostājās laupītājs un pavēlēja atdot naudu. Atdeva arī, jo, kas zina, bandīts varēja būt bruņots vismaz ar nazi.
Noziedznieki kļūst varmācīgāki un neprognozējami. Pērn jauniešu banda no Aizkraukles siroja pa Rīgas centru, nolūkotājiem upuriem no mugurpuses gāžot pa galvu ar dzelzs stieni. Vienu tā arī nosita... Šos neliešus policija notvēra, un viņi jau ir notiesāti.
Visendorfs atklāj arī citu gadījumu: „Mans čoms, ļoti liela auguma vīrs, gāja pa Merķeļa ielu un pie cirka no aizmugures dabūja pa galvu, paķēra viņa somu. Vakarā, bet cilvēki bija uz ielas. No visām situācijām izvairīties nevarēsim. Ir, kas drusku iedur mugurā, ja neesi profiņš un taisīsi spēka paņēmienu, pats sev iegriezīsi mugurā. Tomēr varam ievērojami samazināt risku, uzbrukums jāpadara maksimāli neiespējams, lai potenciālais varmāka neizvēlas mūs. Iesaku staigāt divatā, otrs vienmēr varēs palīdzēt.”
Amerikāņus mācīja pareizi atdot piecīti
Ir jāsaprot, kā rīkosieties uzbrukuma gadījumā. Ja nebūsiet tam gatavs fiziski un psiholoģiski, izredzes ir tuvu nullei. „Tad darbosies tikai dažas, perfektas un treniņos noslīpētas, iemaņas, par kurām nedomāsi. 75% pagriežas un bēg, jo tās ir viņu iemaņas, un pareizi dara. Bet svarīgi — uzreiz ziņojiet un dariet visu, lai uzbrucēji tiktu notverti, citādi viņi pēc brīža vai rītdien to atkārtos. Mērķtiecīga uzbrucēja pārsvars ir lielāks par 90%, upurim atlikušajos 10% efektīvi spēj darboties tikai profesionāļi.”
Un ko darīt? Speciālista padoms: „Ja tev prasa maku, pirmkārt, pievērs sev uzmanību, bļauj, otrkārt, neiesaisties fiziskā kontaktā, bēdz prom, kur vairāk tautas, bet, ja kājas neklausa, trenēties par vēlu, atdod to maku.” 1982. gadā ASV bijuši populāri pašaizsardzības kursi, kur godīgie pilsoņi rūpīgi apguva ne jau šaušanu mērķī. Nē, viņus mācīja, kā ātri novērtēt apdraudējumu un pareizi ar diviem pirkstiem no krūšu kabatas izvilkt pāris dolāru naudaszīmi un atdot draudošajam narkomānam. Viņš paķers un aizskries pēc devas, bet summa nav tik liela, lai tās dēļ riskētu ar nazi vēderā.
Elementārs padoms ir turēt sev priekšā rokas, pasargājot ķermeni, mazāk runāt, neizaicināt ar skatienu, bet — atkal atgādina eksperts — iegaumēt pazīmes. „Atdodiet telefonu vai maku un pakāpieties atpakaļ, pagriežoties ar sānu, tad roka ir priekšā ķermenim. Ja divi čaļi ar nažiem prasa maku, es, visticamāk, to atdošu, tas nav manas dzīvības vērts,” neslēpj Visendorfs.
Izņēmums ir, ja cīņa jau ir par dzīvību — ir ne tikai svešas mantas kārotāji, bet arī sadisti un maniaki. Un tiem maks nebūs svarīgs. Tad gan var un vajag likt lietā visu, kas ir pa ķērienam — smails kurpes papēdis, atslēga, pildspalva vai kas cits, vārīgās vietas ir acis, saules pinums, protams, kājstarpe. Izmantojiet jebko, kas var neitralizēt varmāku.
Kad zaglim jāļauj aizbēgt
„Kas ir svarīgi — iegaumēt pazīmes un ziņot tiesībsargiem. Ļoti daudz ir piemēru, kad noziegumi izdarīti atkal un atkal, jo cietušie neziņo. Esmu gājis pie veikala apsardzes un teicis — bija zādzība, tiniet kameras ierakstu atpakaļ,” stāsta eksperts.
Bēdīgi pamācošs gadījums piedzīvots Bulduros, kur kādā svētdienas vakarā dārzkopības vidusskolas audzēknei uzbruka nelieši, atņēma somu un meiteni piekāva. Viņa pēc tam meklēja patvērumu pie draudzenes, policiju neizsauca, uz skolu neaizgāja, otrdien tur sāka uztraukties. Visendorfu uzaicināja uz šo skolu ar lekciju, un audzēkņi bijuši pārsteigti, ka vienmēr jāziņo policijai.
Ļoti būtiski ir pareizi izvērtēt situāciju. Pirms pusgada piedzīvota traģēdija, kas varēja nebūt. Nepavisam ne lepnas mājas saimnieks, guļot otrajā stāvā, izdzirdējis troksni pirmajā stāvā. „Viņš klusiņām kāpj lejā, ierauga svešu cilvēku. Ko tu te!? Un dabū nazi ribās un gandrīz iet bojā,” stāsta Visendorfs. „Pirmkārt, visiem silti iesaku pirmo stāvu aprīkot ar signalizāciju. Otrkārt, ja neesi trenēts „specnazietis” ar divām pistolēm un bruņuvesti, klusi, zem savas siltās segas, piezvani policijai, apsardzei un tad sacel lielu troksni — dod viņam iespēju aiziet, bet ne aizbēgt. Notveršanu atstāj policijai, bet — kas tad ziņos, ja tu jau noasiņo. Es darītu tieši tā, svarīgākā ir tava dzīvība. Pārsteigts zaglis pēkšņi var kļūt par slepkavu, lai arī nav gribējis nevienu durt, bet viņš negrib cietumā sēdēt. Agrāk bija noziedznieku goda kodeksi, dzīvokļu zagļi nenogalināja, tagad paprasa cigareti un nodur.”
Piparu gāze strūklā
Lai kā izvairītos no „nepareizas vietas un laika”, pašaizsardzības līdzeklis nepavisam nav lieks un peļams. Turklāt speciālists iesaka izvērtēt pašam sevi — piemēram, augumā mazam, kalsnam cilvēkam drīzāk draudēs nepatikšanas nekā milzenim. Un tad gāzes baloniņš kabatā var noderēt, lai paģērētā maka vietā laupītājs saņemtu sāpīgu pūtienu sejā.
„Normāli,” piekrīt eksperts, taču jāzina arī, ko pirkt un kā rīkoties. „Lai izmantotu gāzes baloniņu, tu zaglim neteiksi — paga, paga, man te somiņā jāpameklē. Kad miesassargi pavada cilvēku kritiskā situācijā, viņi ieroci tur gatavībā.” Tāpat ar baloniņu — ja ejat vēlā vakarā pa šaubīgu rajonu vai „jāpārvar” tumša kāpņu telpa, turiet pašaizsardzības līdzekli rokā.
Aerosola tipa baloni izpūš mākoni, kas ķers arī pašu, it īpaši telpās, asaru gāze neiedarbojas uz narkomāniem un iereibušiem cilvēkiem. Visendorfs iesaka tikai piparu gāzes balonus ar šķidro strūklu: „Pūt un atkāpies. Iesperiet pa kājstarpi, skrieniet prom, pasauciet cilvēkus, noteikti ziņojiet policijai.” Vismaz vairākas minūtes uzbrucējs būs aizņemts pats ar savām problēmām. Šie baloniņi der pret visiem, gan narkomāniem, gan nikniem suņiem. Tomēr, ja laupītāji ir vairāki, labāk ir atdot prasīto. Lai nebūtu ļoti žēl par zaudēto, lielas vērtības nevajag nēsāt līdzi, vismaz ne vēlos vakaros un naktīs.
Gāzes ieročus Visendorfs neiesaka — noziedznieks to var noturēt par īstu šaujamrīku un likt lietā nazi vai pat kaujas pistoli. „Tāpēc arī nošāva Krievijā 90. gadu sākumā dziedātāju Igoru Taļkovu, viņš strīda karstumā pavicināja gāzes ieroci, pretī bija cilvēks ar naganu.” Turklāt strūklas balons ir pat iedarbīgāks nekā gāzes pistole.
Ja paveicas, dažos ieroču veikalos var atrast „Udar” — Krievijā izgudrotu un ražotu pašaizsardzības līdzekli, kas ārēji atgādina kastīti ar rokturi, lādējams ar patronām. Nezinātājs nesapratīs, kas tas ir, pirms saņems gāzes strūklu sejā. „Esmu pats ar to šāvis, ļoti efektīvs, darbojas pat piecu metru attālumā, un dabū tas, kuram tēmēts,” slavē eksperts.
Elektrošoks ir piemērots apsargiem, lai to liktu lietā, vajadzīgs „kontakts” ar uzbrucēju. „Vajadzīga tuva distance, tik, cik roka var pastiepties, un tas nav vēlams.”
Ierocis nevis glābj, bet pazudina
„Šaujamierocis var pasargāt, bet tikai, ja cilvēks ir sagatavots un prot ar to rīkoties, tikpat brīvi kā ar telefonu. Viņam nedrīkst būt stress, nedrošība, nervozitāte. Taču ierocis absolūti ir pēdējais arguments,” uzsver Visendorfs, kurš ir šaušanas instruktors un arī tiesnesis lietišķajā šaušanā. „Neprofesionāļa rokās ierocis ir bīstams ne tikai viņa tuvākajiem un visiem „pa perimetru”, bet visvairāk viņam pašam.”
Traģiski beidzās kāda bruņota auto īpašnieka mēģinājums aizstāvēt savu spēkratu. Laupītājs ar ieroci pieprasīja viņam kāpt ārā un atdot mašīnu, bet vīrietis izvilka savu „stroķi” un pavērsa pret noziedznieku. Viņš acumirklī izšāva, un auto vietā bija laupīta dzīvība...
Ieroču tirgotāju Ēriku Kaufmani pārsteidz, ka Latvijā kaujas ieroča atļauju tagad var iegūt bez šaušanas eksāmena. Pietiek ar eksāmenu teorijā un pirmajā palīdzībā, un vienīgā praktiskā pārbaude ir Makarova pistoles izjaukšana un salikšana. Vienīgi medniekiem ir sarežģītākas pārbaudes.
Melnā josta nelīdz, badmintonists pieveic zagļus
Par tuvcīņas paņēmieniem Visendorfs uzsver, ka tie jāapgūst gana ilgi un ne katrs ir spējīgs efektīvi un bez minstināšanās nodarīt kārtīgas sāpes pat ļaundarim. Viņa paziņu ar visu melno jostu pamatīgi piekāva, nenovērtēja situāciju. „Tajā pašā laikā džeks, kurš spēlē badmintonu, zibenīgi organizēja un piedalījās divu zagļu aizturēšanā un nodošanā policijai. Viņš neapjuka.”
Un, lai kā arī nebruņotos, neatbilstoša uzvedība visdrīzāk veicinās nepatikšanas. Eksperts: „Noziedznieki izvēlas vājākos, ko vieglāk un ātrāk pieveikt, kas gan vizuāli, gan psiholoģiski šķiet neaizsargāts. Mainot savu attieksmi un kļūstot kompetentākiem par drošību, mainās arī domāšana, acu skatiens, kustības.”
***
Šis raksts ir publicēts žurnālā „Degpunktā”. Žurnāls piedāvā arī praktiskus kikboksa čempiones padomus sievietēm, kā aizstāvēties pret uzbrucēju; stāsta, kā Latvijas eksperti ar DNS analīzēm atmasko slepkavas; pēta, kā „strādā” autozagļi un kā veicas policijai cīņā pret tiem; vēsta par latviešu narkodīleriem Dienvidamerikas cietumos un mūsu tautiešu nedarbiem Īrijā; stāsta, kā strādā raidījuma „Degpunktā” komanda un daudz ko citu. Pieprasiet labākajās tirdzniecības vietās!
Drošības eksperts Edmunds Visendorfs iesaka
Izvērtējiet situāciju. Ja ilgstošos treniņos esat noslīpējis dažus zibenīgus paņēmienus un konkrētajā situācijā jūtaties droši un pārliecināti, rīkojieties, neitralizējiet uzbrucēju un organizējiet viņa nodošanu policijai. Ja neesat kompetents profesionālis — atkāpieties, svarīgi ir piesaistīt uzmanību, sauciet palīgā un bēdziet no varmākas.
Ja tas nav iespējams, labāk noziedzniekam bez liekām sarunām un neizaicinot atdot prasīto. Saņēmis gribēto, viņš visdrīzāk dosies prom, ja ne, bēdziet jūs. Rokas turiet sev priekšā, aizsedzot ķermeni. Atcerieties apkārtni, uzbrucēja pazīmes, ja iespējams, noteikti fiksējiet lieciniekus.
Iegaumējiet ļaundara pazīmes, novērojiet, uz kuru pusi viņš dodas, obligāti ziņojiet policijai un arī apsardzei, ja tāda ir tuvumā. Ja tālruņa vairs nav, meklējiet cilvēkus, kas var palīdzēt.
Var nēsāt divus makus, kur vienā ir neliela summa.
Bet, ja kaut domās pieļaujat iespēju jebkad aktīvi fiziski pretoties uzbrucējam, vispirms godīgi atbildiet sev:
kāds (-a) es esmu (fiziski un psiholoģiski)?
ko reāli protu, kādas ir manas iemaņas?
kam esmu gatavs (-a)?
Godīga atbilde uz šiem jautājumiem būs labs sākums jūsu personiskās drošības kompetencei. Viss tālākais atkarīgs no jūsu attieksmes.
Latvijā ir reģistrēti 36 566 šaujamieroču īpašnieki, no tiem 26 662
— mednieki.
Reģistrēti 62 520 ieroči, no tiem pašaizsardzībai 12 552 šaujamrīki. Privātīpašumā ir 11 872 pistoles un revolveri, pašaizsardzībai reģistrēti arī 680 garstobra gludstobra ieroči.
Sportam reģistrēti 226 ieroči, medībām — 49 626, vēl ir 22 lielas enerģijas garstobra pneimatiskie un trīs īsstobra pneimatiskie ieroči.
2007. gadā bija reģistrēti 10 528 revolveri un pistoles, 2008. gadā — 10 658, pērn — 11 872.
Salīdzinot ar 2007. gadu, kaujas ieročus pērk jūtami vairāk, žurnālam „Degpunktā” teic ieroču un makšķernieku veikala „Chevalier” līdzīpašnieks Ēriks Kaufmanis. Ap Ziemassvētku un gadumijas laiku gan labi pirkti gāzes ieroči — tiem stobrā ir vītne, kur var ieskrūvēt salūta patronas. Šiem „stroķiem” atļaujas nav vajadzīgas, pietiek ar 18 gadu vecumu, policijā jau prāto, ka īsti gudri tas nav.
Visgudrākais ir neiekulties nepatikšanās
Kā tad īsti vairot savu drošību? Pirkt ieročus, apgūt cīņas mākslas? Drošības lietpratēji ir citās domās. Pieredzējušais drošības eksperts, „LGV konsultācijas” valdes priekšsēdētājs Edmunds Visendorfs, kurš pats cīņas mākslas praktizējis 25 gadus, sagatavojis un trenējis daudzus policistus un miesassargus, citē aktieri, cīņu meistaru un ekrāna slikto puišu „izsitēju” Čaku Norisu — viņš teicis, ka bērniem vajag iemācīt cīņas paņēmienus, tomēr vispirms lai apgūst Tēvreizi.
Pašaizsardzība ir jāapgūst, to viņš noteikti rekomendē, bet jāsāk ir ar ko citu.
„Esam labāk apmācīti un ekipēti, bet noziedzība nemazinās,” atgādina Visendorfs. „Ar kariem un bruņošanos pasaule nav padarīta drošāka, bet tikai otrādi. Mēs gandrīz neko nedarām, lai novērstu problēmas, bet tikai radām tās. Kā amerikāņu filmā, lai galvenais varonis pēc tam varētu „močīt”. Bet „viskrutākais” ir tas, ko neredzam, labākie un gudrākie prognozē un novērš apdraudējumus. „Titāniku” nogremdēja aisberga neredzamā lielākā daļa. Cilvēki iet bojā ne tāpēc, ka ir vāji, bet tāpēc, ka nezina.”
Un ko gan pret bandītisku uzbrucēju var iesākt cilvēks, kurš nemaz nav trenēts? Nopirkt kārtīgu „stobru” un bez tā ne soli? Visendorfa padoms: „Pirmkārt, nevazājieties pa vienam, otrkārt, naudu no bankomāta ņemiet tikai dienā un divatā, vēlams publiskā vietā, treškārt, nekad vairāk par to, cik vajadzīgs. Un nekad neļaujiet to darīt sievietēm un bērniem vienatnē. Ja jāveic darbības ar naudu, piemēram, jums kāds samaksā par pārdoto auto, ieejiet bankā un naudu tur arī savā kontā atstājiet. Ja jārīkojas ar vērtībām, dariet to aizsargātā vietā.”
Uzbrūk uz ielas gaišā dienas laikā
Te vietā Ramonas Umblijas, Latvijas Mūzikas akadēmijas Humanitāro priekšmetu katedras vadītājas bēdīgā pieredze. Viņa pirms vairākiem gadiem pašā Rīgas centrā tikai laimīgas sakritības dēļ palika dzīva.
Kādā februāra pēcpusdienā pulksten četros Umblija Krišjāņa Barona ielā pie Dabas muzeja ņēma no bankomāta naudu. Jūtot, ka kāds mēģina izraut padusē iespiesto somiņu, viņa to parāva atpakaļ un saņēma spēcīgu sitienu pa galvu. Laimīgā kārtā garām gāja policists civilās drēbēs un nekavējoties aizturēja uzbrucēju.
Traumas bija ļoti smagas — vairākās vietās pat ielauzts galvaskauss. Umbliju nekavējoties nogādāja slimnīcā un operēja. Ārsti vēlāk atzinuši — trūcis pavisam maz, lai paciente zaudētu dzīvību. Atkārtotas operācijas un ārstēšanās turpinājās ilgi. Liels bija Umblijas izbrīns, ka viņas slimības laikā jau notikusi tiesa un varmāka attaisnots! Arī uzaicinājumu uz tiesu cietusī nav saņēmusi.
Pēc šā gadījuma tīri instinktīvi Umblija izvairās izmantot bankomātus uz ielas, bet meklē tos bankās vai veikalos. Viņa vērtē arī situāciju un cilvēkus ap bankomātu. „Es arī biežāk skatos pulkstenī, lai pārāk vēlu nebūtu jāiet mājās. Kaut arī dzīvoju Rīgas centrā, vēlās vakara stundās Brīvības ielā neesmu redzējusi patrulējam policiju,” atzīst Umblija.
Laupītāji kļūst neprognozējami
Tomēr pat ļaužu pilns lielveikals nav pilnīgi droša vieta. Vēl labu laiku pirms dižķibeles tirdzniecības centrā „Dole” cilvēkam pie bankomāta no mugurpuses nostājās laupītājs un pavēlēja atdot naudu. Atdeva arī, jo, kas zina, bandīts varēja būt bruņots vismaz ar nazi.
Noziedznieki kļūst varmācīgāki un neprognozējami. Pērn jauniešu banda no Aizkraukles siroja pa Rīgas centru, nolūkotājiem upuriem no mugurpuses gāžot pa galvu ar dzelzs stieni. Vienu tā arī nosita... Šos neliešus policija notvēra, un viņi jau ir notiesāti.
Visendorfs atklāj arī citu gadījumu: „Mans čoms, ļoti liela auguma vīrs, gāja pa Merķeļa ielu un pie cirka no aizmugures dabūja pa galvu, paķēra viņa somu. Vakarā, bet cilvēki bija uz ielas. No visām situācijām izvairīties nevarēsim. Ir, kas drusku iedur mugurā, ja neesi profiņš un taisīsi spēka paņēmienu, pats sev iegriezīsi mugurā. Tomēr varam ievērojami samazināt risku, uzbrukums jāpadara maksimāli neiespējams, lai potenciālais varmāka neizvēlas mūs. Iesaku staigāt divatā, otrs vienmēr varēs palīdzēt.”
Amerikāņus mācīja pareizi atdot piecīti
Ir jāsaprot, kā rīkosieties uzbrukuma gadījumā. Ja nebūsiet tam gatavs fiziski un psiholoģiski, izredzes ir tuvu nullei. „Tad darbosies tikai dažas, perfektas un treniņos noslīpētas, iemaņas, par kurām nedomāsi. 75% pagriežas un bēg, jo tās ir viņu iemaņas, un pareizi dara. Bet svarīgi — uzreiz ziņojiet un dariet visu, lai uzbrucēji tiktu notverti, citādi viņi pēc brīža vai rītdien to atkārtos. Mērķtiecīga uzbrucēja pārsvars ir lielāks par 90%, upurim atlikušajos 10% efektīvi spēj darboties tikai profesionāļi.”
Un ko darīt? Speciālista padoms: „Ja tev prasa maku, pirmkārt, pievērs sev uzmanību, bļauj, otrkārt, neiesaisties fiziskā kontaktā, bēdz prom, kur vairāk tautas, bet, ja kājas neklausa, trenēties par vēlu, atdod to maku.” 1982. gadā ASV bijuši populāri pašaizsardzības kursi, kur godīgie pilsoņi rūpīgi apguva ne jau šaušanu mērķī. Nē, viņus mācīja, kā ātri novērtēt apdraudējumu un pareizi ar diviem pirkstiem no krūšu kabatas izvilkt pāris dolāru naudaszīmi un atdot draudošajam narkomānam. Viņš paķers un aizskries pēc devas, bet summa nav tik liela, lai tās dēļ riskētu ar nazi vēderā.
Elementārs padoms ir turēt sev priekšā rokas, pasargājot ķermeni, mazāk runāt, neizaicināt ar skatienu, bet — atkal atgādina eksperts — iegaumēt pazīmes. „Atdodiet telefonu vai maku un pakāpieties atpakaļ, pagriežoties ar sānu, tad roka ir priekšā ķermenim. Ja divi čaļi ar nažiem prasa maku, es, visticamāk, to atdošu, tas nav manas dzīvības vērts,” neslēpj Visendorfs.
Izņēmums ir, ja cīņa jau ir par dzīvību — ir ne tikai svešas mantas kārotāji, bet arī sadisti un maniaki. Un tiem maks nebūs svarīgs. Tad gan var un vajag likt lietā visu, kas ir pa ķērienam — smails kurpes papēdis, atslēga, pildspalva vai kas cits, vārīgās vietas ir acis, saules pinums, protams, kājstarpe. Izmantojiet jebko, kas var neitralizēt varmāku.
Kad zaglim jāļauj aizbēgt
„Kas ir svarīgi — iegaumēt pazīmes un ziņot tiesībsargiem. Ļoti daudz ir piemēru, kad noziegumi izdarīti atkal un atkal, jo cietušie neziņo. Esmu gājis pie veikala apsardzes un teicis — bija zādzība, tiniet kameras ierakstu atpakaļ,” stāsta eksperts.
Bēdīgi pamācošs gadījums piedzīvots Bulduros, kur kādā svētdienas vakarā dārzkopības vidusskolas audzēknei uzbruka nelieši, atņēma somu un meiteni piekāva. Viņa pēc tam meklēja patvērumu pie draudzenes, policiju neizsauca, uz skolu neaizgāja, otrdien tur sāka uztraukties. Visendorfu uzaicināja uz šo skolu ar lekciju, un audzēkņi bijuši pārsteigti, ka vienmēr jāziņo policijai.
Ļoti būtiski ir pareizi izvērtēt situāciju. Pirms pusgada piedzīvota traģēdija, kas varēja nebūt. Nepavisam ne lepnas mājas saimnieks, guļot otrajā stāvā, izdzirdējis troksni pirmajā stāvā. „Viņš klusiņām kāpj lejā, ierauga svešu cilvēku. Ko tu te!? Un dabū nazi ribās un gandrīz iet bojā,” stāsta Visendorfs. „Pirmkārt, visiem silti iesaku pirmo stāvu aprīkot ar signalizāciju. Otrkārt, ja neesi trenēts „specnazietis” ar divām pistolēm un bruņuvesti, klusi, zem savas siltās segas, piezvani policijai, apsardzei un tad sacel lielu troksni — dod viņam iespēju aiziet, bet ne aizbēgt. Notveršanu atstāj policijai, bet — kas tad ziņos, ja tu jau noasiņo. Es darītu tieši tā, svarīgākā ir tava dzīvība. Pārsteigts zaglis pēkšņi var kļūt par slepkavu, lai arī nav gribējis nevienu durt, bet viņš negrib cietumā sēdēt. Agrāk bija noziedznieku goda kodeksi, dzīvokļu zagļi nenogalināja, tagad paprasa cigareti un nodur.”
Piparu gāze strūklā
Lai kā izvairītos no „nepareizas vietas un laika”, pašaizsardzības līdzeklis nepavisam nav lieks un peļams. Turklāt speciālists iesaka izvērtēt pašam sevi — piemēram, augumā mazam, kalsnam cilvēkam drīzāk draudēs nepatikšanas nekā milzenim. Un tad gāzes baloniņš kabatā var noderēt, lai paģērētā maka vietā laupītājs saņemtu sāpīgu pūtienu sejā.
„Normāli,” piekrīt eksperts, taču jāzina arī, ko pirkt un kā rīkoties. „Lai izmantotu gāzes baloniņu, tu zaglim neteiksi — paga, paga, man te somiņā jāpameklē. Kad miesassargi pavada cilvēku kritiskā situācijā, viņi ieroci tur gatavībā.” Tāpat ar baloniņu — ja ejat vēlā vakarā pa šaubīgu rajonu vai „jāpārvar” tumša kāpņu telpa, turiet pašaizsardzības līdzekli rokā.
Aerosola tipa baloni izpūš mākoni, kas ķers arī pašu, it īpaši telpās, asaru gāze neiedarbojas uz narkomāniem un iereibušiem cilvēkiem. Visendorfs iesaka tikai piparu gāzes balonus ar šķidro strūklu: „Pūt un atkāpies. Iesperiet pa kājstarpi, skrieniet prom, pasauciet cilvēkus, noteikti ziņojiet policijai.” Vismaz vairākas minūtes uzbrucējs būs aizņemts pats ar savām problēmām. Šie baloniņi der pret visiem, gan narkomāniem, gan nikniem suņiem. Tomēr, ja laupītāji ir vairāki, labāk ir atdot prasīto. Lai nebūtu ļoti žēl par zaudēto, lielas vērtības nevajag nēsāt līdzi, vismaz ne vēlos vakaros un naktīs.
Gāzes ieročus Visendorfs neiesaka — noziedznieks to var noturēt par īstu šaujamrīku un likt lietā nazi vai pat kaujas pistoli. „Tāpēc arī nošāva Krievijā 90. gadu sākumā dziedātāju Igoru Taļkovu, viņš strīda karstumā pavicināja gāzes ieroci, pretī bija cilvēks ar naganu.” Turklāt strūklas balons ir pat iedarbīgāks nekā gāzes pistole.
Ja paveicas, dažos ieroču veikalos var atrast „Udar” — Krievijā izgudrotu un ražotu pašaizsardzības līdzekli, kas ārēji atgādina kastīti ar rokturi, lādējams ar patronām. Nezinātājs nesapratīs, kas tas ir, pirms saņems gāzes strūklu sejā. „Esmu pats ar to šāvis, ļoti efektīvs, darbojas pat piecu metru attālumā, un dabū tas, kuram tēmēts,” slavē eksperts.
Elektrošoks ir piemērots apsargiem, lai to liktu lietā, vajadzīgs „kontakts” ar uzbrucēju. „Vajadzīga tuva distance, tik, cik roka var pastiepties, un tas nav vēlams.”
Ierocis nevis glābj, bet pazudina
„Šaujamierocis var pasargāt, bet tikai, ja cilvēks ir sagatavots un prot ar to rīkoties, tikpat brīvi kā ar telefonu. Viņam nedrīkst būt stress, nedrošība, nervozitāte. Taču ierocis absolūti ir pēdējais arguments,” uzsver Visendorfs, kurš ir šaušanas instruktors un arī tiesnesis lietišķajā šaušanā. „Neprofesionāļa rokās ierocis ir bīstams ne tikai viņa tuvākajiem un visiem „pa perimetru”, bet visvairāk viņam pašam.”
Traģiski beidzās kāda bruņota auto īpašnieka mēģinājums aizstāvēt savu spēkratu. Laupītājs ar ieroci pieprasīja viņam kāpt ārā un atdot mašīnu, bet vīrietis izvilka savu „stroķi” un pavērsa pret noziedznieku. Viņš acumirklī izšāva, un auto vietā bija laupīta dzīvība...
Ieroču tirgotāju Ēriku Kaufmani pārsteidz, ka Latvijā kaujas ieroča atļauju tagad var iegūt bez šaušanas eksāmena. Pietiek ar eksāmenu teorijā un pirmajā palīdzībā, un vienīgā praktiskā pārbaude ir Makarova pistoles izjaukšana un salikšana. Vienīgi medniekiem ir sarežģītākas pārbaudes.
Melnā josta nelīdz, badmintonists pieveic zagļus
Par tuvcīņas paņēmieniem Visendorfs uzsver, ka tie jāapgūst gana ilgi un ne katrs ir spējīgs efektīvi un bez minstināšanās nodarīt kārtīgas sāpes pat ļaundarim. Viņa paziņu ar visu melno jostu pamatīgi piekāva, nenovērtēja situāciju. „Tajā pašā laikā džeks, kurš spēlē badmintonu, zibenīgi organizēja un piedalījās divu zagļu aizturēšanā un nodošanā policijai. Viņš neapjuka.”
Un, lai kā arī nebruņotos, neatbilstoša uzvedība visdrīzāk veicinās nepatikšanas. Eksperts: „Noziedznieki izvēlas vājākos, ko vieglāk un ātrāk pieveikt, kas gan vizuāli, gan psiholoģiski šķiet neaizsargāts. Mainot savu attieksmi un kļūstot kompetentākiem par drošību, mainās arī domāšana, acu skatiens, kustības.”
***
Šis raksts ir publicēts žurnālā „Degpunktā”. Žurnāls piedāvā arī praktiskus kikboksa čempiones padomus sievietēm, kā aizstāvēties pret uzbrucēju; stāsta, kā Latvijas eksperti ar DNS analīzēm atmasko slepkavas; pēta, kā „strādā” autozagļi un kā veicas policijai cīņā pret tiem; vēsta par latviešu narkodīleriem Dienvidamerikas cietumos un mūsu tautiešu nedarbiem Īrijā; stāsta, kā strādā raidījuma „Degpunktā” komanda un daudz ko citu. Pieprasiet labākajās tirdzniecības vietās!
Ja piedzīvojat uzbrukumu
Izvērtējiet situāciju. Ja ilgstošos treniņos esat noslīpējis dažus zibenīgus paņēmienus un konkrētajā situācijā jūtaties droši un pārliecināti, rīkojieties, neitralizējiet uzbrucēju un organizējiet viņa nodošanu policijai. Ja neesat kompetents profesionālis — atkāpieties, svarīgi ir piesaistīt uzmanību, sauciet palīgā un bēdziet no varmākas.
Ja tas nav iespējams, labāk noziedzniekam bez liekām sarunām un neizaicinot atdot prasīto. Saņēmis gribēto, viņš visdrīzāk dosies prom, ja ne, bēdziet jūs. Rokas turiet sev priekšā, aizsedzot ķermeni. Atcerieties apkārtni, uzbrucēja pazīmes, ja iespējams, noteikti fiksējiet lieciniekus.
Iegaumējiet ļaundara pazīmes, novērojiet, uz kuru pusi viņš dodas, obligāti ziņojiet policijai un arī apsardzei, ja tāda ir tuvumā. Ja tālruņa vairs nav, meklējiet cilvēkus, kas var palīdzēt.
Var nēsāt divus makus, kur vienā ir neliela summa.
Bet, ja kaut domās pieļaujat iespēju jebkad aktīvi fiziski pretoties uzbrucējam, vispirms godīgi atbildiet sev:
kāds (-a) es esmu (fiziski un psiholoģiski)?
ko reāli protu, kādas ir manas iemaņas?
kam esmu gatavs (-a)?
Godīga atbilde uz šiem jautājumiem būs labs sākums jūsu personiskās drošības kompetencei. Viss tālākais atkarīgs no jūsu attieksmes.
Ieroči Latvijā
Reģistrēti 62 520 ieroči, no tiem pašaizsardzībai 12 552 šaujamrīki. Privātīpašumā ir 11 872 pistoles un revolveri, pašaizsardzībai reģistrēti arī 680 garstobra gludstobra ieroči.
Sportam reģistrēti 226 ieroči, medībām — 49 626, vēl ir 22 lielas enerģijas garstobra pneimatiskie un trīs īsstobra pneimatiskie ieroči.
2007. gadā bija reģistrēti 10 528 revolveri un pistoles, 2008. gadā — 10 658, pērn — 11 872.
