– Varbūt atklāsit, kas nelāgs biedrībā bija noticis?
– Bija ziepes no ekonomiskā viedokļa. Iepriekšējā vadība vienā brīdī nez kādēļ izlēma nemaksāt valstij nodokļus. Gājiens dumjš un, ja vēl gada garumā to slēpj no biedrības valdes, pilnīgi nepieņemams. No piedāvātajām jauna priekšsēža kandidatūrām mani kā domnieku apmierināja divas, taču abi cilvēki sevi atsauca. Radās situācija, ka nav neviena, par kuru es varētu balsot. Tad arī piekritu kandidēt.
– Kāda ir biedrības saimnieciskā darbība?
– Vienkārša matemātika – ienākumus dod telpu pastāvīgie īrnieki un tie, kam uz laiku izdodam zāles. Bet, lai cik dīvaini tas varbūt liktos, man mēdz vaicāt: kā jūs pie tās ēkas tikāt? Vēl joprojām daudzi domā, ka biedrība veikli iekārtojusies valstij piederošā mājā. Patiesībā ir otrādi – es vadu pirms 142 gadiem no 42 biedriem dibinātu organizāciju, kas 1868. gadā piedzima caur sociālo sajūtu (kā latviska palīdzības biedrība trūkumā nonākušiem igauņiem. – V. K.). Visi trīs RLB nami uzcelti triecientempā. Pirmās divas mājas nodega, šī ir trešā. Ēkā ieguldīta Rīgas Latviešu biedrības locekļu ziedota nauda, darbs un pūles. Tāpat RLB piederējuši īpašumi ne vien Rīgā un Latvijā, bet arī Vācijā, ko vairs neceram atgūt.
Nams dod iespēju turēties uz ūdens – sapelnīt izdzīvošanai. Iepriekšējās vadības nelaime slēpās trekno gadu lielā apgrozījuma izraisītajā pieradumā "atbilstoši" daudz tērēt. Nenovērtēja brīdi, kad valsts un pašvaldības iestādes samazināja telpu īres apjomus, bet izdevumus biedrība nesamazināja.
– Pirmajā stāvā apmeties ceļojumu birojs "Impro", ilgus gadus turpat blakus mitinājās arī tautas tērpu centrs "Senā klēts".
– Tas arī ir menedžmenta jautājums, kāpēc "Senā klēts", kurai patiesībā īstā atrašanās vieta tik tiešām būtu Biedrības namā, pārcēlās uz Rīgas domes ēku. Šobrīd "pārciešam" vasaru. Jūnijs bija pirmais labais mēnesis – 3000 lati plusā. Salīdzinājumam: janvāri RLB beidza ar 12 000 latu zaudējumu. Mēģinām ēku remontēt, aprīkot ar internetu. Lai arī to varētu piedāvāt kā pakalpojumu un paši justos komunikabli, esam pārgrupējuši telekomunikācijas.
– Kādu redzat sava amata piepildījumu?
– Sāku ar "ideju banku", kurā esmu aicinājis visus ieinteresētos. Viens no ierosinājumiem bija atjaunot mūsu ēkā restorānu, atsākt lielu rezonansi savulaik izraisījušās radošās inteliģences konferences. Biedrības namu gribam redzēt kā centrālo tikšanās vietu Rīgā un Latvijā.
– Tikšanās vietu – kam?
– Visiem. Pirms trim nedēļām biju ielūgts kādā Rīgas restorānā uz Amerikas, Kanādas, Austrālijas un citviet pasaulē dzīvojošo latviešu saietu. Tādi pasākumi notiek regulāri, šoreiz iniciators bija "Tilta" līdzpriekšsēdētājs Ģirts Zeidenbergs, arīdzan RLB biedrs. Man bija tas gods šā vasaras formāta burziņa dalībniekus uzrunāt. Un, zināt, tāda pastulba sajūta: kāpēc divdesmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas latviešiem jātiekas Rīgas krogā, nevis Māmuļā?
RLB nams nav īstā vieta brutāli politiskām vai vienu ekonomisko grupējumu interesējošām diskusijām, bet konferencēm par visai nācijai būtiskiem jautājumiem gan.
Viens no jaunajiem ierosinājumiem ir "biedru klubs", kuru varētu apmeklēt katru dienu ikviens arī tad, ja šeit nenotiek nekādi sarīkojumi vai konferences. Mēs iegūtu vietu, kur cilvēks justos piederīgs ikdienā. Jau minētajā "ideju bankā" atbalstu guva arī doma par ballēm inteliģentā, varbūt pat aristokrātiskā noskaņā, kādu atceras mūsu vecmāmiņas no pirmās Latvijas brīvvalsts laikiem.
Jā, esmu dzirdējis arī pretēju nostāju – pašreizējā ekonomiskajā situācijā balles esot kā dzīres mēra laikā. Tādos principiāli izšķirīgos jautājumos allaž domāju: kā es rīkotos savā ģimenē? Man ir četri dažāda vecuma bērni, un katrs no viņiem vienu un to pašu jautājumu uzdod citādi. Saku: es savā ģimenē nezogu. Tad kā var zagt savā valstī? Es savā ģimenē nemeloju. Ja nevaru teikt patiesību, labāk paklusēju. Lai cik grūti klātos valstī un katram cilvēkam atsevišķi – es arī nenopelnu tik, cik gribētos, un nevaru atļauties piepildīt visas savas vēlmes –, tomēr tas nenozīmē, ka mēs ar sievu vispār neiesim uz viesībām. Tas nenozīmē, ka neļausim bērnam doties uz drauga dzimšanas dienu, un to, ka pārsvītrosim ģimenes svētkus, – būs pieticīgāki, taču notiks! Arī biedrībā tāpat: ir grūti, bet tas nenozīmē, ka turpmāk dzīvē jākļūst par vergu. Kārtīga balle pēc darba – labākā atpūta.
Esmu cilvēks, kuru nevar nobiedēt. Piederu tiem, kas tic nākotnes iespējām un ņēma kredītu. Varbūt bērnības šaura mitekļa radīto kompleksu ietekmē man allaž bijis sapnis par māju ar katram bērnam savu lielu un gaišu istabu. Tagad man Mārupē ir būtībā paša rokām uzcelta māja. Kad celtniekiem teicu, ka vēlos kolonnas, mani brīdināja: būšot šausmīgi dārgi. Pēc profesijas esmu režisors, un šī cunfte var uztaisīt visu arī no nekā. Tāpēc kolonnas man ir. No betona... Čigāns, kas tuvējā pļavā gana zirgus, sacīja, ka mana māja ir skaistākā rajonā. Un es čigānam ticu…
– Jūsu tēva dzejnieka Māra Čaklā vārds komentārus neprasa. Tā kā pieminējāt ģimeni, uzdošu personisku jautājumu: vai dzīvē bijušas situācijas, kad sev jautājiet – bet kā rīkotos tēvs?
– Nevaru pateikt, kad un kur, bet man ir sajūta, ka visu būtisko, varbūt cita starpā un pat garām skrienot, savulaik esam izrunājuši. Protams, tagad – un tā būs vienmēr – ir sajūta: par maz… Protams, mana tēva ikdienā ļoti pietrūkst. Arī tāpēc, ka viņš prata ļoti racionāli parādīt visas emocionālās lietas.
– Kāpēc mums joprojām vajadzīga Latviešu biedrība, ja Latvijā dzīvojam?
– Neesmu pētījis, taču šķiet, ka vairākās lielvalstīs tāpat ir pamatnācijas biedrības. Man ir sajūta, ka RLB savs plecs pieliekams tur, kur valsts institūcijas ar kaut ko netiek galā. Lai atceramies, ka tieši RLB bija pirmo Dziesmu svētku rīkotāja. Arī Brīvdabas muzejs radies, tās biedriem savācot latviešu senā dzīvesveida liecības. Līdzīgi šodien ar mūsu Literatūras komisiju. Apsveicam jubilejās rakstniekus un secinām, ka neviens cits to patlaban nedara. Vai jūs zināt, kuriem diviem unikāliem darbiem nākamgad apritēs simts kopš pirmiestudējuma uz teātra skatuves? Pirmkārt, "Mērnieku laikiem". Nav pagaidām dzirdēts, vai kāds vēl bez mums iecerējis svinēt šo simtgadi un vai kāds cits atcerēsies, ka nākamgad simts aprit arī Raiņa "Ugunij un naktij" uz skatuves.
– Biedrības pienesums kultūrā un izglītībā ir nenoliedzams, taču brīžiem rodas sajūta, ka RLB sēž savā latvietības ziloņkalna tronī un spriež – vārdu jūra rakstīt ar mīksto vai cieto "r", kamēr ārpusē svarīgākas pavisam citas lietas. Vai, jūsuprāt, biedrības balss ir pietiekami skaļa sabiedriskajā vidē?
– Tādā ziņā biedrība šodien nav savu uzdevumu augstumos. Īpaši, ja atskatās vēsturē un salīdzina. Ceru uz cilvēku iniciatīvu. No gada sākuma biedrībā uzņemti jauni 147 biedri. Līdz šim ik gadu pievienojās ap divdesmit.
Bet politiskus lozungus no RLB tomēr negaidiet. Tā mēs esam vienojušies. Mums te ir daudzu partiju pārstāvji. Tāpat kā savulaik biedrības dibinātājos bija arī cittautieši. Bija pat tādi, kas nezināja latviešu valodu, taču piekrita biedrības mērķiem – nacionālā telpā nacionālas lietas.
RLB drīz notiks divas konferences – vienu veltīsim kultūrai, otru – izglītībai. Man ir sajūta, ka kultūras cilvēki ir pagājuši maliņā un Latvijā kultūras likteni lemjošiem politiķiem nav neviena zinoša padomdevēja. Protams, man var oponēt, bet kāpēc citās valstīs krīzes laikā kultūras budžetu palielina, bet pie mums nežēlīgi samazina?
Ļoti ceru, ka laika gaitā biedrība izaugs par latvietību valstī balstošu spēku. Jā, savulaik RLB iesaistījusies pat lauksaimnieku problēmu risināšanā. Tāpēc, ka tas tobrīd bija ārkārtīgi svarīgi visai valstij. Bet patlaban uzņemties nacionālo interešu karognesēju lomu un godu ir pāragri. Jo tam, kas nav sakārtojis pats savu māju, nepiedien stāstīt, kā citiem pareizi jādzīvo... Tāpēc esmu priecīgs par nesen notikušo kopsapulci, kur pēc ilgiem gadiem sajutu tik vienotu biedrību, kādu nevarēju atcerēties.
Pavasarī mudināju biedrību definēt šā brīža aktuālākās lietas. Man šķiet, ka galvenā ir rūkošais latviešu skaits. Ne tikai Latvijā, pasaulē vispār. Armēņi par sevi joko, ka Armēnija viņiem ir tikai ofiss. Viņi tā var smieties, jo armēņu diaspora pasaulē ir milzīga. Mūsu skaits ir minimāls eksistences turpināšanai.
Pērn 1. jūnijā sarīkojām konferenci: "Kālab latvietim dzimt?". Ir desmitiem iemeslu, kādēļ nelaist pasaulē bērnus – trūkst vietu bērnudārzā, naudas izglītošanai… Tāpēc aicināju katram pateikt vismaz vienu iemeslu – kāpēc gādāt atvases? Varu atklāt pieredzi: audzināt trīs bērnus patiesībā ir trīsreiz vieglāk nekā vienu un arī gandarījums ir trīsreiz lielāks. Kā referentu uzaicinājām demogrāfu Zvirgzdiņa kungu, arīdzan ginekologu Lejiņa kungu, vēl cienījamu skolotāju un ārstu, citus. Kas atnāca klausīties? Trīsdesmit pensionāri!... Kaut arī mūsu informācija bija pietiekami plaši izplatīta. Secinājums: sabiedrība vēl nesaskata biedrībā būtiskas informācijas nesēju un paudēju. Biedrībai jāatgriežas situācijā, kad esi tā vērts, lai tevi dzirdētu. Tagad tas pamazām notiek. Autoritāti nevar ne iedibināt, ne nopirkt, vien parādīt ar darbiem.
Ir jau arī mazliet komiskas situācijas. Savulaik mani šurp atveda Līvija Akurātere, taču viņas pašas meitas biedrībā nebija. Kādēļ? Droši vien māte nevarēja pamatot nepieciešamību iestāties. Ievu Akurāteri atvedu es… Tagad mums ir arī savs "vēstnieks" Kanādā – mācītājs Māris Ķirsons.
Kādā tikšanās reizē biedrībā Valsts prezidents Valdis Zatlers man vaicāja: kā nu ir, grūtāk vai vieglāk, nekā biji iedomājies? Atzīšos, teicu – vieglāk! Nebiju rēķinājies ar to pozitīvo vilkmi un atdevi, kuru saņemu pretī saviem ierosinājumiem.
***
Uzziņa
RLB priekšsēdētāji
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā:
Bernhards Dīriķis: 1868. g. 22. XI - 1870. g. VIII
Rihards Tomsons: 1870. g. VIII - 1871. g. II
Fridrihs Veinbergs: 1871. g. II - 1872. g. II
Jānis Fridrihs Baumanis: 1872. g. II - 1875. g. II
Krišjānis Kalniņš: 1875.g. II - 1885.g. XII
Frīdrihs Grosvalds: 1886.g. II - 1919. g. VIII
Andrejs Krastkalns: 1919. g. VIII - mūža beigas 1939. g. 14. II
Roberts Liepiņš: 1939.g. II - biedrības darba pārtraukšana 1940. g.
Atjaunotās Latvijas laikā:
Andris Kolbergs: 1989.g. 14. I – 1989.g. 4. X
Pēteris Laķis: 1989. g. 4. X - 1991.g. 2.III
Jānis Velde: 1991.g. 2. III - 1992.g. 14.III
Jānis Graudonis: 1992. g. 14. III - 1993. g. 7. IV
Pēteris Pētersons: 1993.g. 7. IV - traģiskā nāve 1998. g. 9. X
Jānis Streičs: 1999. g. 24. II - 2002. g. 5. III
Valdis Rūmnieks: 2002. g. 5. III - 2010.g. 17. II
Ingmārs Čaklais: no 2010. g. 17. II
