Viņš apraksta kādu atgadījumu, kas Dimiteru īpaši satrauca, proti, pēc gadu ilgušas restaurācijas viņš ar savu 150 latu vērto automašīnu vēlējies iziet tehnisko apskati.
Dimiters skaidro, ka «atdzīvinātais lūznis» bija viņa ģimenes pēdējā neapķīlātā un nearestētā manta. Proti, pirms dažiem gadiem banka arestējusi viņa sievas konta. «Pirms mēneša kāds no manis cietušais «mācītājpartijas» miljonārs arestēja arī manu pēdējo ienākuma avotu – autortiesības,» raksta Dimiters.
«Tehniskās apkopes vietā mani tomēr gaidīja vairs ne tik iepriecinošs jaunums – tiesu izpildītāju uzlikts arests arī atjaunotajam lūznim. Vaicājis, kāpēc man to neatņem, saņēmu atbildi: tāpēc, ka pārāk vecs. Jocīgi. Par apskati valsts būtu saņēmusi 77,77 latus un es būtu varējis atsākt braukšanu. Vai bez auto man nu ir lielākas izredzes nopelnīt, lai kaut nedaudz gandarītu arī parādu piedzinējus?»
Pēc mirkļa Dimitera sirds esot nomierinājusies un pukstējusi «Tā ir robeža».
«Nu, kad man nav ne mantas, ne ienākumu, kad visas manas izdzīvošanas iespējas ir arestētas, atliek vēl tikai manis paša arests. Jā, esmu bijis avantūrists, esmu iegrābies parādos, taču nekad to neesmu darījis iedzīvošanās dēļ. Esmu mahinējis, lai ierakstītu un izdotu katru nākamo albumu, lai īstenotu katru nākamo utopiju par kādu sakārtotu kultūras oāzi, dievnamu vai reiz bijušo un vienmēr no jauna sapņoto Krusta skolu,» pauž Dimiters.
Viņš esot sajutis, ka solidārāks ir ar tiem, kuri «šajā feik valstī divas dekādes pazemoti par nepilsoņiem», jo viņu statuss esot īstāks.
Tāpat Dimiters norāda, ka tad, ja par parādiem viņam būs jāizcieš cietumsods, to viņš grib darīt kā nepilsonis, nevis «neīstas valsts neīsts pilsonis».
