Protams, sabrukšanas process bija sācies jau krietni agrāk, pareizāk sakot, tas bija ieprogrammēts jau nedabīgā monstra PSRS rašanās brīdi, bet tikai retais spēja iedomāties, ka Padomju Savienība un draudīgais komunistu režīms izlaidīs garu tik strauji – burtiski pāris dienu laikā saplokot kā vecs, smirdošs pūpēdis. Nekad agrāk neviena impērija nebija sabrukusi salīdzinoši tik mierīgi un ar tik maz upuriem. Var droši apgalvot, ka Latvijai un pārējām PSRS okupētajām valstīm neticami laimējās izvairīties no milzīgiem upuriem, postošām asinspirtīm un līdzīgām katastrofām. Atliek tikai ielūkoties 20.gs. vēsturē, atcerēties Pirmo un Otro pasaules karu, kad bruka citas impērijas, – toreiz bojā gāja pat simtiem miljoni cilvēku visā pasaulē, zemes, pilsētas nereti tika burtiski izdedzinātas, sagrautas līdz drupām. Tādēļ var droši apgalvot – Latvijai un pārējām valstīm, kas atguva savu brīvību, ārkārtīgi laimējās, ka 1991.gada augustā notika tieši tā. Tomēr, atceroties to dienu notikumus, ir jāspēj atzīt arī vairākas neērtas patiesības, kļūdas, lai varētu no tām mācīties un izvairīties nākotnē.
Iespējams, ka līdz šim tas ir saudzīgi noklusēts, bet ar nožēlu jāatzīst, ka toreizējais Latvijas ārlietu ministrs, kurš šodien sevi dēvē par labāko ārlietu speciālistu, toreiz rīkojās pārāk lēni un tikai kaimiņvalstu diplomātu pierunāts veica pareizās darbības, kas galu galā noveda pie Latvijas neatkarības atjaunošanas un starptautiskās atzīšanas. Var tikai kārtējo reizi apbrīnot Igaunijas politiķus, kas toreiz rīkojās ar rūdītu diplomātisko specvienību efektivitāti, kas apvienota ar ķirurga skalpeļa precizitāti. Viņu politiķu rīcība vairāk atgādināja somu diversantu spējas ar laipnu smaidu ietriekt pretiniekam nazi ribās nanosekundes laikā. Savukārt Rietumu lielvalstu rīcība izšķirīgajās dienas robežojās ar savādu miegainību un vienā gadījumā pat ar nodevību. Analizējot to dienu notikumus pēc divdesmit gadiem, var apgalvot, ka tieši Viļņas janvāra upuri bija tie, kas izglāba Jeļcina dumpiniekus Maskavā augusta liktenīgajās dienās – čekas specvienība atcerējās savu bēdīgo pieredzi un atteicās to atkārtot. Tomēr pats galvenais jautājums, uz kuru mums visiem šodien jāspēj atbildēt, ir – vai mūsu brīvība patiesībā netika nozagta, vai komunistu, čekistu elite vispār atdeva varu tautai? Te nav runa par kaut kādām sazvērestības teorijām, bet gan par skaidriem, acīm redzamiem faktiem, kurus mums vajadzētu beidzot saskatīt tikpat skaidri, kā to jau pirms krietna laika spēja tie paši igauņi.
1991.gadā Igaunija jau iepriekš bija izveidojusi dažādas kultūras biedrības Stokholmā, Kopenhāgenā, toreizējā Vācijas galvaspilsētā Bonnā, Parīzē un Helsinkos, kur neuzkrītoši darbojās Igaunijas ārlietu ministriju centri. Puča dienās tie acumirklī pārtapa par Igaunijas Republikas faktiskajām sūtniecībām. Izšķirošie un svarīgākie notikumi risinājās tieši Helsinkos, kur Igauniju pārstāvēja spožais igauņu diplomāts, vēlāk par Gada eiropieti atzītais nākamais valsts prezidents Lennarts Meri. Cilvēks, kuru igauņi toreiz un joprojām sauc par "mūsu Lennartu". Igauņi sev raksturīgajā pragmatismā bija sagatavojušies iespējamai krīzes situācijai – jau iepriekšējā gadā viņi bija slepus ieveduši Igaunijā īpašas antenas, no padomju robežsargiem nomaskējuši kā dīvainas, garas Ziemassvētku dāvanas. Tieši tādas pašas tika izvietotas Helsinkos, lai izšķirīgajā brīdi ne mirkli nezaudētu sakarus ar Igauniju gadījumā, ja komunisti bloķētu citus saziņas veidus. Šie un citi pasākumi izšķirīgajās augusta dienās ļāva būt igauņiem pirmajiem visos svarīgākajos starptautiskās diplomātijas notikumos, kas nodrošināja gandrīz zibenīgu Baltijas valstu neatkarības atzīšanu.
Tieši Lennarts Meri bija viens no pirmajiem, kurš informēja ASV par puča sākšanos, savās atmiņās viņš raksta: "19.augustā agri no rīta pienāca ziņa par valsts apvērsumu Maskavā. Situācija izgaismojās tik vienkārši kā rītausma pirms kaujas: frontes līnijas kā uz delnas. Piezvanīju Polam Goublam (Paul A. Goble) uz Vašingtonu, tur pusnakts vēl nebija pienākusi. Pēc piecām minūtēm Pols atzvanīja un paziņoja, ka jau ir ceļā uz Valsts departamenta diennakts krīzes grupu." (1) Apgalvojums, ka igauņi bija vieni no pirmajiem, kas runāja ar Vašingtonu, nav pārspīlējums – toreizējais ASV diplomātu vadītājs PSRS – vēstnieka pirmais vietnieks Džeimss Kolinzs (James Franklin Collins) atceras, ka viņam pirmā saruna ar Vašingtonu bija tikai plkst. 14:00. Viņš arī apliecina, ka ASV diplomātija nebija spējusi laicīgi paredzēt šos notikumus. Pats vēstnieks Džeks Metloks (Jack Matlock) tieši tajā laikā bija devies atvaļinājumā. (2)
Tikmēr igauņu diplomāti Helsinkos jau strādāja pilnā sparā, no Stokholmas steidzīgi ieradās toreizējais Igaunijas vadītājs Edgars Savisārs, tikmēr Meri jau bija paspējis uzstāties trīs preses konferencēs, kurās pārliecinoši paziņoja, ka valsts apvērsums PSRS izgāzīsies. Pa to laiku jau bija sagatavots vēstules melnraksts pasaules lielvalstīm ar lūgumu atjaunot diplomātiskās attiecības ar Igaunijas Republiku. Pēc tās saskaņošanas Igaunijas vadītājs kāpa kuģītī, lai atgrieztos Igaunijā, uz atvadām sakot Meri: "Ja es līdz pusnaktij neesmu nonācis Toompea (Igaunijas parlamenta ēkā), cel troksni, tā, lai skan." Meri apsolīja, kaut arī bija apņēmies to darīt šā vai tā.
Vēlāk savās atmiņās viņš stāsta par savu rīcību nākamajā dienā, tas ir apbrīnas vērts stāsts, kuru vērts atgādināt. Arī tādēļ, ka ietver liecību par kādreizējo Latvijas ārlietu ministru Jāni Jurkānu. Grāmatā "Lennarts Meri. Politiskais testaments", kas izdota arī latviski, Meri stāsta: "Operatīvais plāns bija skaidrs, līdz nākamajai dienai jāsagatavo vēstules. Piezvanīju Hanibalsonam (Jón Baldvin Hannibalsson – toreizējais Īslandes ārlietu ministrs. Īslande bija pirmā valsts, kas atzina Baltijas valstu neatkarību. – O.O. piezīme), labam draugam, vienīgi viņš gada sākumā bija paziņojis, ka Īslande ir gatava atjaunot diplomātiskās attiecības ar Lietuvu. Padomju Savienības niknās iejaukšanās dēļ tas nenotika. Hanibalsons ar prieku piekrita pēc iespējas ātrāk pieņemt Reikjavīkā Lietuvas ārlietu ministru Saudargu, Latvijas ārlietu ministru Jurkānu un mani. Taču neviens no kolēģiem neatradās savā valstī. Piezvanīju Landsberģim, kurš zibenīgi saprata nepieciešamību kalt dzelzi, kamēr tā karsta, un solīja nosūtīt ārlietu ministru. Jurkānam bija grūtības atpazīt īsto brīdi. Viņš gatavojās uzstāties televīzijā Londonā. Ar draugu palīdzību nācās izdarīt uz viņu spiedienu."(3)
Puča otrajā dienā Meri jau bija gatavs diplomātiskajam uzbrukumam. Viņš atceras: "No rīta pie Tuglasa biedrības (Helsinkos) durvīm plīvoja Igaunijas Republikas karogs. Darbojāmies kā vēstniecība. Kāds nepazīstams soms mūsu rīcībā bija nodevis lielu, melnu limuzīnu. Rīta agrumā tas stāvēja pie durvīm. Pie automašīnas piestiprinājām Igaunijas karodziņu. Ap pusdienlaiku EDSO dalībvalstu adresētās vēstules bija gatavas. Piezvanīju uz septiņām vēstniecībām un paziņoju, ka nodošu tās personīgi. Mašīnā parakstīju pēdējās vēstules. Ziemeļu esplanādē stāvējām pie luksofora sarkanās gaismas. Uz ielas troksnis, automašīnas ilgi signalizēja, cilvēki kaut ko sauca, domāju, ka satiksmes negadījums, paskatījos ārā pa logu. Tā vēsturē gadās: viss izrādījās daudz vienkāršāk – somi aplaudēja Igaunijas karogam, kas atkal bija parādījies Helsinku ielās, lai nekad vairs nepazustu." (4)
Šajā laikā igauņi bija aktīvi ne tikai rietumu frontē, bet arī austrumu – Igaunija bija pirmā valsts pasaulē, kas, spītējot pučistu tankiem, paziņoja savu atbalstu Jeļcinam un atzina brīvu un neatkarīgu Krieviju. Uz to nekavējoties reaģēja viņu ārlietu ministrs Kozirevs, jau puča laikā aicinot rietumvalstis atzīt Baltijas valstu neatkarību. Demokrātiskā Krievija pildīja solījumu, kuru jau iepriekš Tallinā bija devis viņu prezidents Boriss Jeļcins. Igaunija pasaulei par savas neatkarības atjaunošanu paziņoja jau augusta puča otrajā dienā – 20.augustā, nodrošinot Ziemeļvalstu un pašas Krievijas atbalstu. Igauņi atkal un atkal bija pirmie. Starptautiskajai sabiedrībai nekas cits neatlika, kā to pieņemt. Latvija to pašu izdarīja dienu vēlāk – 21.augustā. Šodien, pēc divdesmit gadiem, mums būtu vēlreiz jājautā pašiem sev – kādēļ mēs kavējamies pat valstij liktenīgos brīžos, kad visu izšķir nevis dienas, bet pat stundas? Vissmagākais jautājums tas ir tieši Jānim Jurkānam, kurš nule paziņojis par atgriešanos aktīvajā politikā.
Ir maldīgi domāt, ka rietumvalstis aktīvi cīnījās par mūsu neatkarību un bija tam gatavas. Burtiski nepilnu mēnesi pirms puča ASV prezidents Džordžs Bušs Kijevā teica mulsinošus vārdus, kas nekādi neliecināja par situācijas izpratni un atbalstu Baltijas valstu neatkarības centieniem. Viņš teica: "Daži cilvēki ir mudinājuši Savienotās valstis izvēlēties starp atbalstu prezidentam Gorbačovam un uz neatkarību noskaņotiem līderiem visā PSRS. Es to uzskatu par aplamu izvēli. Prezidents Gorbačovs ir sasniedzis pārsteidzošas lietas. (..) Mēs saglabāsim iespējami stiprākas attiecības ar prezidenta Gorbačova padomju valdību." (5). Tādēļ nav pat pārsteigums, ka, saskaņā ar Latvijas Ārlietu ministrijas informāciju, ASV prezidenta paziņojums par Baltijas valstu neatkarību nāca tikai pēc tam kad to bija izdarījušas vismaz desmit citas valstis, un ASV to izdarīja aptuveni tai pašā laikā, kad Kirgizstāna un Ekvadora.(6) Ja ASV tikai vilcinājās, tad Francijas rīcība bija šokējoša – puča dienās Francijas prezidents teica vārdus, kurus daudzi pasaulē iztulkoja kā nepārprotamu atbalstu pučistiem (7). Tiem pašiem pučistiem, kuriem baltiešu neatkarības centieni bija vien tanku un omoniešu kalašņikovu stobru mērķis.
Lai cik enerģiski rīkojās igauņi, tomēr izšķirīgie notikumi risinājās pašā Maskavā. Pārsteidzošā kārtā puča likteni lielā mērā izšķīra tieši KGB specvienība "Alfa", kura aktīvi cīnījās traģiskajos notikumos Viļņā tā paša gada janvārī. Kā krievu televīzijai apliecināja viņu toreizējais vadītājs Jevgēņijs Čudesnovs, tieši toreiz čekistu specvienība sāpīgi saprata, ka cīnās par valsti, kura nevienam nav vajadzīga. "Alfas" cīnītāji redzēja, ar kādu sparu lietuvieši ir gatavi aizstāvēt savu brīvību, redzēja nevainīgu cilvēku upurus un arī paši Viļņā zaudēja vienu savu kaujinieku. Pēc smagajām cīņām atgriežoties Maskavā ar savu kritušo biedru, viņi saņēma pretī pilnīgu vienaldzību. KGB vadītājs, vēlākais puča faktiskais organizators, paziņoja "Alfai", ka vispār neko nezināja un negrib zināt – Viļņas notikumu laikā viņš esot gulējis (8). Tajā brīdī čekas specvienības cīnītāji saprata, ka tiek brutāli izmantoti netīrās politiskās spēlēs, ka valsts, kurai bija solījušies kalpot, ir nodevusi viņus. 1991.gada augusta sazvērniekiem bija svarīgi neitralizēt divus līderus – PSRS prezidentu Gorbačovu un, pats svarīgākais, Krievijas prezidentu Jeļcinu. Bija paredzēts viņu arestēt jau pirms puča, kad viņš ar lidmašīnu atgriezās no Almati Kazahstānā. Tas netika izdarīts. Vēl viena iespēja bija aizturēt Jeļcinu, kad viņš no savas vasarnīcas steidzās uz Maskavu, čekistu specvienība jau bija ieradusies viņu aizturēt. Tomēr arī tas netika izdarīts. Pēdējā iespēja apspiest puča pretiniekus bija ieņemt Krievijas parlamenta ēku, no kuras Jeļcins vadīja pretošanos pučistiem. "Alfas" specvienība, atceroties asiņainos notikumus Viļņā, atteicās to darīt, paskaidrojot, ka nevēlas - tas prasīs pārāk lielus civiliedzīvotāju upurus. Bija noticis kaut kas agrāk neiedomājams – čekisti atteicas šaut paši uz savu tautu. Tas tad arī pielika punktu režīmam, kas iepriekš bija pastāvējis tikai tādēļ, ka vienmēr bija gatavs šaut cilvēkus. Var apgalvot, ka ļoti lielā mērā tas notika, pateicoties drosmīgo lietuviešu asiņainajiem upuriem.
Tomēr pat pēc divdesmit gadiem ir palikuši daudz īsti neatbildētu jautājumu par tā laika notikumiem. Piemēram, vai tā pati čeka jau pietiekami laicīgi nesaprata, kas ir gaidāms, un tam nebija sākusi gatavoties? Neviens līdz šim nav varējis atbildēt, kas jau 1989.gada sākumā lika daudziem agrāk ļoti uzmanīgiem un lojāliem Latvijas kompartijas biedriem burtiski masveidā, kā alvas zaldātiņiem pēc pavēles iestāties Latvijas Tautas frontē? Kāpēc agrākais Latvijas čekas un kompartijas vadītājs, viens no puča vadītājiem Boriss Pugo, pārceļoties uz Maskavu, lai kļūtu par iekšlietu ministru, savā vietā atstāja nevis kādu akmenscietu komunistu, bet gan tieši Jāni Vagri? Viņš lieliski zināja, ka Vagris ir ļoti mierīgs un nosvērts cilvēks, kas drīzāk atbalstīs neatkarības centienus, nekā tiem pretosies. Tieši tā arī notika. Tomēr Pugo atbalstīja tieši viņa kandidatūru kā savu pēcteci. Kāpēc šāda pirmajā mirklī šķietami tik neparasta izvēle? Tāpat līdz pat šai dienai nav skaidrs, kādēļ Latvijas čekisti tik savlaicīgi uz Maskavu bija aizveduši vissvarīgākos arhīvus, uz vietas atstājot ne pārāk svarīgos. Tādus, kuri pēc tam gadiem ilgi indēja sabiedrību, kur starp patiesiem ziņotājiem – stukačiem bija iemaisīti arī gaišākie sabiedrības prāti no kuriem lielākā daļa bija sadarbojušies formāli, piespiesti vai pat ierakstīti pavisam fiktīvi. Lielākā daļa no viņiem pēc tam faktiski bija izslēgti no aktīvas politiskās dzīves laikā, kad valsts augstākajos amatos netraucēti šiverēja agrāk ietekmīgi komunisti. Skarbā likteņa ironija bija tā, ka vairāki no čekas "nejauši" aizmirstajos maisos atrodamajiem iepriekš bija sadarbojušies formāli, bet patiesībā bija vairāk darbojušies pret režīmu, izmantojot visas iespējas, lai uzturētu tautas pašapziņu arī skarbākajos stagnācijas laikos.
Tikpat smagi un neatbildēti ir jautājumi arī par asiņainajām janvāra dienām Viļņā un Rīgā. Viļņā kāds nāvējoši sašāva arī "Alfas" kaujinieku - rīcība, kas varēja izprovocēt vēl briesmīgāku asinspirti. Rīgā asiņainajā sadursmē pie Iekšlietu ministrijas tika nogalināti arī ļoti ievērojami sabiedrības pārstāvji, pasaulslavenā režisora Jura Podnieka biedri Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Līdz pat šai dienai nav skaidrs - vai īstie slepkavas bija tieši omonieši? Kas un kāpēc tā rīkojās?
Tomēr pats svarīgākais jautājums ir – vai komunisti patiešām atdeva varu un brīvību tautām? Vai nebija vienkārši tā, ka kompartijas un čekas elite samainīja savu murgaino ideoloģiju pret iespēju sagrābt milzīgas bagātības un konvertēt skaistus brīvības ideālus privātos miljonos ofšoru bankās? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums derētu apskatīties kaut vai uz pašmāju miljonāru sarakstiem. Iespējams, ka nebūs nekāds lielais pārsteigums, ka mēs tur ieraudzīsim neparasti daudz agrāko kompartijas un čekas elites pārstāvju, viņu radiniekus un pietuvinātos. Ja mēs apskatīsimies kas guvuši milzu ienākumus no lielāko un labāko uzņēmumu privatizācijas, – atkal viņi. Varētu teikt, ka nav jau nekas slikts, ka uzņēmīgi cilvēki spēj kļūt bagāti. Tāpat tiek apgalvots, ka nav īsti prātīgi jautāt, kā cilvēki tikuši pie pirmajiem miljoniem. Tomēr ir viens likums, ko ievēro pat rūdīti noziedznieki, – nekad nezagt no kopējās kases. Tikai visciniskākie un atsaldētākie zog no kases, kas ir paredzēta palīdzībai. Latvijā diemžēl tieši tā arī ir noticis – politbiznesmeņi, ar kompartijas eliti agrāk cieši saistītie, ir ciniski zaguši no kopējās valsts kases. No tās pašas, ar kuru valstij vajadzēja izglītot bērnus, barot pensionārus, rūpēties par mediķiem un policistiem. Faktiski nozagta valsts nākotne un aplaupīti visneaizsargātākie – bērni un pensionāri.
Ja mēs vēlamies noliegt patiesību, ka agrākā kompartijas elite joprojām kontrolē valsts varu un resursus, tad pietiek atcerēties pavisam nesenu notikumu – Latvijas valsts prezidenta vēlēšanas. Notika kaut kas tāds, kas pat ļaunākajos murgos nerādītos Jānim Čakstem un Kārlim Ulmanim, – agrāko kompartijas darboņu Aivara Lemberga un Augusta Brigmaņa vadītā ZZS draudzīgi kopkorī ar bijušā komunista Urbanoviča vadīto "Saskaņas centru" par Latvijas valsts prezidentu ievēlēja tādu pašu vecu komunistu Andri Bērziņu. Politiķi, kas iepriekš bija pazīstams kā tipisks privatizators – miljonārs parastais, piedevām ar smagu aizdomu ēnu par vairāk nekā 170 000 latu izkrāpšanu no Lauku atbalsta fonda.
Šajā brīdī atliek tikai atcerēties, ko jau tālajā 1998.gadā – pirms 13 gadiem igauņiem teica, vīrs, ko viņi sauca par "mūsu Lennartu". Igaunijas Republikas 80. gadadienā viņš teica šādus vārdus:
"Ekonomikas reformēšana vienkāršākā valodā ir mantas pārdalīšana. Tas vienmēr un visur ir bijis netīrs laiks. Vakardienas ierēdnis vienā naktī kļūst miljonārs. Prese viņu gandrīz godbijīgi uzrunā – korumpants. Smalks tituls tā vietā, lai sacītu vienkāršā igauņu valodā – valsts zaglis. Izgāšanās, skandāli, katastrofas, smagi pārsteigumi, "goda un cieņas" aizstāvēšana tiesā ir Igaunijas Republikas pilsoņa ikdienas lasāmviela. Tautai ir tiesības jautāt: vai tā ir Igaunijas Republika? Nē, mīļā tauta, tā nav Igaunijas Republika! Tās ir ar putu karoti nosmeltas putas, kuras izmetam atkritumu spainī. Ja ne agrāk, tad vēlēšanu laikā. To mēs darām kopīgi un darām tik ilgi, kamēr putu vairs nav." (9)
Šajā brīdī, divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas, atliek tikai jautāt – kur bija mūsējais – Latvijas Lennarts? Patiesībā šis nav stāsts par igauņiem, tas drīzāk ir jautājums mums – ko un kā darīt, lai mēs spētu pazīt īsto brīdi un pareizo rīcību. Igauņi nemitīgi mācās no somiem, pragmatiski pārņemot labo un veiksmīgo pieredzi, un tikpat skaidri pamana ziemeļu brāļu kļūdas, no kurām arī mācās. Igauņi lieki neprāto, kurš gudrāks un skaistāks, viņi mācās un rīkojas.
Otto Ozols
Avoti:
1. Lennarts Meri. Politiskais testaments, Rīga: apgāds Lauku avīze, 2009.gads. 81.lpp.
2. Soveršenno sekretno 8/2011 http://www.sovsekretno.ru/magazines/article/2869
3. Lennarts Meri. Politiskais testaments, Rīga: apgāds Lauku avīze, 2009.gads. 84.lpp.
4. Lennarts Meri. Politiskais testaments, Rīga: apgāds Lauku avīze, 2009.gads. 84.lpp.
5. Džads Tonijs Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945.gada, Rīga: Dienas Grāmata, 2007.gads, 730.lpp.
6. Latvijas Ārlietu ministrijas mājas lapa. Latvijas neatkarības atjaunošanas starptautiskā atzīšana 1991.gadā – Dr. Artis Pabriks – http://www.am.gov.lv/lv/Ministrija/vesture/izstades/atkalatzisana/
7. Džads Tonijs Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945.gada, Rīga: Dienas Grāmata, 2007.gads, 727.lpp.
8. Krievijas TV raidījums par KGB specvienību "Alfa" http://www.youtube.com/watch?v=Be216_mx9UA . Skatoties video, lūdzu ņemt vērā, ka Lietuvas tiesībsargājošām iestādēm varētu būt cits viedoklis un fakti par toreiz notikušo.
9. Lennarts Meri. Politiskais testaments, Rīga: apgāds Lauku avīze, 2009.gads. 108.lpp.
