Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs šogad iznākušajā grāmatā "Kas karoja ar skaitu, bet kas ar prasmi. Briesmīgā patiesība par PSRS zaudējumiem Otrajā pasaules karā" norāda, ka padomju armija zaudēja 26,9 miljonus karavīru (kritušie, gūstā mirušie). Tas aptuveni 10,3 reizes pārsniedza kritušo vērmahta karavīru un virsnieku skaitu austrumu frontē, kuru bija aptuveni 2,6 miljoni. Galvenais iemesls, kas noteica šādu – daudzu pētnieku skatījumā – gandrīz vai pilnīgi neticamu attiecību, bija ārkārtīgi nemākulīgā padomju militārā stratēģija un taktika, kā arī augstāko komandieru absolūta nerēķināšanās ar savu karavīru dzīvību, uzskatot, ka tai ir nulles vērtība.
Ar īpašu nežēlību pret saviem padotajiem un karavīru tīšu un veltīgu dzīšanu nāvē izcēlās krievu historiogrāfijā bieži par tautas vai uzvaras maršalu dēvētais Georgijs Žukovs (vairāki krievu autori, piemēram, Sokolovs, gan uzskata, ka viņu varētu saukt pavisam nepiedienīgā un apkaunojošā, bet visnotaļ atbilstošā vārdā – par maršalu kanibālu). Neviens cits augsta ranga militārais vadītājs Padomju Savienībā vai kādā citā karojošā valstī nav atbildīgs par tik daudzu karavīru bezjēdzīgu bojāeju. Viņam nelikās nekas briesmīgs vai barbarisks triekt karavīrus pāri mīnu laukiem, lai tos atmīnētu. Kad Žukovs par šādu "atmīnēšanas metodi" 1945. gada vasarā plātījās Rietumu sabiedroto komandierim ģenerālim Dvaitam Eizenhaueram, tas izlikās, ka neko nav sapratis vai dzirdējis. Vismaz tā amerikāņu ģenerālis raksta savās atmiņās.
Sokolovs ar nožēlu konstatē, ka
Krievijā joprojām padomju–vācu karā bojāgājušo militāro personu skaits, un jo īpaši to salīdzinājums ar pretinieka zaudējumiem, ir viennozīmīgi izteikti politiska, nevis zinātniski pētnieciska problēma.
Oficiāli spēkā tiek uzturēts mīts, ka sarkanā armija esot zaudējusi tikai 8,7 miljonus, skaitot kritušos, mirušos no ievainojumiem, slimībām un gūstā, kā arī nošautos pēc padomju kara tribunālu spriedumiem. Vācijas zaudējumi skaitļu izteiksmē esot stipri līdzīgi, kaut gan pašu vāciešu veiktā visai precīzā un daudzu pētnieku atzītā statistika uzrāda pavisam citu ainu.
Kas bija patiesais agresors?
Jau ilgāku laiku vairāku Eiropas valstu vēsturnieku vidū norisinās saistošas un interesantas diskusijas par to, kas tad bija patiesais agresors šajā tik asiņainajā padomju–vācu karā: vācu fīrers Ādolfs Hitlers vai padomju diktators Josifs Staļins. Ja atzīst, ka Padomju Savienība neatkarīgi no nacistu plāniem gatavojās iekarošanas karam un grasījās pirmā uzbrukt Vācijai, to sakaut un pakļaut, bet Hitlers to par dažām nedēļām vai mēnešiem apsteidza, uzsākot preventīvu karu, tad galvenā atbildība par nežēlīgo karu neapšaubāmi gulstas uz Staļinu. Pretējā gadījumā galvenā agresora "lauri" pienākas Hitleram.
Lai gan diskusijās izteikto vēsturnieku viedokļu spektrs ir visai plašs, pēdējos gados parādās arvien jaunas un jaunas grāmatas, kurās vairāk vai mazāk sekmīgi pierādīts, ka Padomju Savienība negatavojās aizsardzības, bet gan uzbrukuma karam (netika nemaz izstrādāti kādi aizsardzības plāni) pret Vāciju un visu Eiropu. Staļins nepacietīgi gaidīja dienu, kad Kremlis valdīs pār komunistisku pasauli. 1941. gada 5. maijā sarkanās armijas militāro akadēmiju klausītāju izlaidumā padomju diktators bija neparasti vaļsirdīgs: "Padomju Savienības mierīgā politika ir beigusies. Tagad nepieciešams paplašināt Padomju Savienības teritoriju uz rietumiem ar ieroču spēka palīdzību. Lai dzīvo Padomju valsts uzbrūkošā politika (..). Tagad vai nekad ir iespēja likvidēt kapitālismu, bet galvenais pretinieks šajā ziņā būs Vācija."
Agrāk nekā Vācija Padomju Savienība 1940. gada aprīlī sāka koncentrēt skaitliski lielas karaspēka vienības valsts pierobežā. Arī sarkanās armijas ģenerālštābs apsteidza vāciešus uzbrukuma (vai apsteidzošā trieciena) plānu izstrādē. Vieni krievu autori uzskata, ka tas noticis jau kopš 1939. gada rudens, citi – ka 1940. gada pavasarī vai vasarā (vācieši uzbrukumu Padomju Savienībai sāka plānot 1940. gada vasaras vidū). ASV dzīvojošais vēsturnieks Konstantīns Plešakovs 2006. gadā publicētajā darbā "Staļina neprātība" raksta:
"Mums tagad ir pieejama virkne [padomju] kara plānu, kas tika izveidoti laikā no 1940. gada augusta līdz 1941. gada maijam, un arī daudz sevišķi slepenu partijas un armijas priekšrakstu. Ņemot to vērā, mokošajiem mājieniem par apsteidzošo triecienu, kas vēsturniekus tirdīja gadu desmitiem ilgi, beidzot ir nevainojama jēga."
Visai daudz variantu un pieņēmumu vēstures literatūrā ir izteikts par to, kad Staļins plānoja sākt uzbrukumu Hitleram. Saskaņā ar vienu no versijām Maskava gatavojusies uzbrukt Vācijai jau 1940. gada vasarā.
Šo nodomu tomēr izjaukusi Vācijas negaidīti vieglā un ātrā uzvara pār Franciju, kam bija nepieciešamas tikai sešas nedēļas. Pēc tam Staļins gatavojies īstenot savus agresīvos plānus 1941. gada vasarā (jūlijā vai augustā), bet Hitlers viņu apsteidza. Pēc cita pieņēmuma, Staļins plānojis sākt karu pret Vāciju 1942. gada pavasarī.
Zināmu skaidrību šajā jautājumā ieviesis krievu autors Marks Soloņins, kas savā grāmatā "Nav labuma karā" norāda, ka sākotnēji Staļins paredzējis uzbrukt Vācijai 1942. gadā. Taču 1941. gada pavasarī viņš esot sapratis, ka dot triecienu pirmajam ir iespējams tikai tad, ja padomju karaspēks sāk uzbrukumu ne vēlāk kā 1941. gada septembrī. Līdz ar to sarkanās armijas ģenerālštābam nācās izstrādāt jaunu plānu, kas paredzēja sākt iebrukumu Eiropā jau 1941. gada vasarā.
Soloņins nenoliedz iespēju, ka sarkanajai armijai vajadzējis sākt karadarbību pret Vāciju 1941. gada jūnija beigās. Par to liecinot Staļina ieceres 23. jūnijā, kas iekrita pirmdienā, izsludināt valstī vispārējo mobilizāciju un organizēt darbaļaužu "stihiskus mītiņus", kuros izskanētu atbalsts šai akcijai. Lai to nodrošinātu un izsauktu iedzīvotājos "svēta naida" izjūtas pret vāciešiem, kas taču vēl skaitījās sabiedrotie, dienu iepriekš (svētdienā, kad visi atpūšas, dodas pastaigā ar bērniem) esot bijis nolemts īstenot asiņainu plaša mēroga provokāciju – inscenēt vācu aviācijas uzlidojumu kādai padomju pilsētai (vai vairākām). Tehniskās iespējas šādam pasākumam esot bijušas lieliskas – Vācijā laikus bija iepirkti vairāki vācu bumbvedēji un iznīcinātāji.
Pēc Soloņina domām, šāds pieņēmums ļauj izskaidrot vairākas visai grūti izprotamas lietas. Arī Staļina reakciju 22. jūnija agrajā rītā, kad viņam paziņoja par kara sākumu, precīzāk, par to, ka vācu aviācija sākusi bombardēt padomju pilsētas. Soloņins ir vērtējumos precīzs, reizē lakonisks, skarbs un ironisks: "Staļins bija satriekts, apstulbis un gandrīz vai zaudēja valodu – bet vai tad varēja būt citādi? Viņš pasūtīja provokāciju, bet pretī saņēma reālu triecienu tajā pašā dienā! Noticēt tādai neticamai sakritībai bija neiespējami. Kaut kas tāds taču nevarēja būt, tāpēc ka gluži vienkārši to grūti ir iedomāties."
Staļins esot spriedis absolūti loģiski un kļūdījies visā, jo grūti bijis nekļūdīties: "Staļins taču nevarēja uzminēt, paredzēt, noticēt, ka viņa milzīgā, ar pasaulē labāko bruņojumu apgādātā armija ir vien nākamo dezertieru un gūstekņu apbruņots pūlis. Pat murgainā miegā viņš nevarēja nosapņot to, kā tūkstošiem tanku un lidmašīnu, desmitiem tūkstošu lielgabalu, miljoniem šauteņu ceļmalās pametīs paniski bēgošie bijušo sarkanarmiešu bari."
Kā situāciju ietekmēja Hesa lidojums?
Daudzas spekulācijas un jaunus neparastus risinājumus lielajā politikā padomju–vācu kara priekšvakarā izsauca Hitlera vietnieka nacistu partijas lietās, ministra bez portfeļa, trešās augstākās amatpersonas nacistu hierarhijā Rūdolfa Hesa lidojums uz Lielbritāniju, kas notika 1941. gada 10. maijā. Lidojums pārsteidza visu pasauli, radīja daudzas neskaidrības un izraisīja minējumus, kā arī izsauca nebijušu satraukumu Maskavā.
Staļins bija pārliecināts, ka runa ir par īpaši viltīgu Hitlera gājienu vai spēli, kas var noslēgties ar negaidītu iznākumu – vācu un britu izlīgumu (abas valstis atradās karastāvoklī). No tā padomju diktators ļoti baidījās, jo tad Padomju Savienība nokļūtu pilnīgā starptautiskā izolācijā.
Arī britu izlūkdienesti darīja visu, lai duļķotu ūdeni un nostiprinātu šo atziņu. Londona par varītēm gribēja panākt, lai Staļins, tolaik vēl Hitlera sabiedrotais un kvēls viņa pielūdzējs, mainītu ārpolitisko orientāciju un stingri nostātos tās pusē.
Vairāki krievu autori jaunākajos darbos velta Hesa lidojumam īpašu uzmanību. Tā Nikolajs Starikovs grāmatā "Kas piespieda Hitleru uzbrukt Staļinam. Hitlera liktenīgā kļūda" raksta, ka 1941. gada maijā, kad līdz vācu uzbrukumam Padomju Savienībai bija atlicis mazliet vairāk nekā mēnesis, Hitleram vajadzējis izšķirties – īstenot plānu "Barbarosa" vai ne. Galīgais lēmums pirms Hesa lidojuma vēl neesot bijis pieņemts. Atsaucoties uz Pāvela Sudoplatova (Otrā pasaules kara gados vadošs padomju specdienestu darbinieks) grāmatā "Slepenā kara un diplomātijas dažādās dienas" paustajām atziņām un minētajiem faktiem, viņš norāda, ka Hitlers izdevis pavēli par uzbrukumu PSRS saskaņā ar plānu "Barbarosa" tikai 1941. gada 10. jūnijā.
Hitlera ilgā vilcināšanās un nespēja izšķirties esot bijusi saistīta ar to, ka viņš nevēlējies karot divās frontēs. Kāpēc tad viņš tomēr uzbrucis Padomju Savienībai, nepabeidzot iesākto karu ar Lielbritāniju? Atbilde uz šo jautājumu Starikovam nav ilgi jāmeklē, tā viņam ir vairāk nekā skaidra: "Tāpēc, ka, uzbrūkot Padomju Savienībai, viņš bija pārliecināts, ka nebūs nekādas otrās frontes! Tas bija Hesa lidojuma rezultāts."
|
Uzziņa • 1939. gada 23. augustā Padomju Savienība un Vācija noslēdza noziedzīgo Molotova–Ribentropa paktu, kas izrādījās liktenīgs visai Austrumeiropai un iededza zaļo gaismu Otrajam pasaules karam. Padomju Savienība 22 mēnešus bija nacistiskās Vācijas sabiedrotā. • 1940. gada 12. novembrī Berlīnē ieradās padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs, lai ar nacistu vadītājiem apspriestu noteikumus, ar kādiem PSRS piekristu pievienoties pirms pusotra mēneša noslēgtajam triju lielvalstu (Vācija, Itālija, Japāna) paktam. Pēc būtības tās bija sarunas par pasaules sadalīšanu četru lielvalstu ietekmes sfērās. Iecerētais darījums tomēr nenotika. Maskava izrādījās pārāk alkatīga un nekaunīga. • 1940. gada 18. decembrī vācu fīrers Ādolfs Hitlers apstiprināja uzbrukuma plānu Padomju Savienībai "Barbarosa", kura īstenošana bija atkarīga no PSRS turpmākās rīcības. • Darbā "Staļina karš" austriešu vēsturnieks un filozofs Ernsts Topičs norāda, ka padomju diktators Josifs Staļins, plānojot karu pret Eiropu, par visizdevīgāko uzskatīja situāciju, ja Vācija uzbruktu PSRS, jo tad tā pasaules sabiedriskās domas acīs būtu agresors, kas dotu Maskavai iespēju iecerēto karu iztēlot kā atbildi uz vācu iebrukumu un nodrošinātu tai daudzu tautu atbalstu. |
Vai tik tiešām briti vainīgi?
Starikovs uzskata, ka Hesa lidojuma mīklainās vēstures kontekstā galvenais noslēpums neesot vis Hitlera priekšlikums (vēsturnieki gan joprojām strīdas, vai Hess lidoja uz savu risku, ar Hitlera svētību vai pat pēc viņa pavēles), bet gan britu atbilde. Viņaprāt, briti esot garantējuši Hitleram labvēlīgu neitralitāti un neiejaukšanos viņa ieplānotajā karā ar Padomju Savienību. Piedevām vēl apsolījuši pēc PSRS sagrāves no-slēgt mieru ar Vāciju, ko Hitlers tik ļoti vēlējās, bet nesekmīgi bija centies panākt gan 1939. gada rudenī, gan arī 1940. gada jūlijā.
Minētais krievu autors ir simtprocentīgi pārliecināts: ja jau reiz Hitlers izšķīrās uzbrukt PSRS, tad, skaidrs, Lielbritānija svētīja šo karagājienu, jo citādi nevarot būt! Grūti tomēr piekrist autora galvenajam secinājumam, un jāšaubās, vai pēdējie dokumenti par "Hesa lietu", kas būs vēsturniekiem pieejami 2018. gadā, to apstiprinās: "Tieši Lielbritānija mērķtiecīgi kūdīja hitlerisko Vāciju pret Krieviju, un galu galā angļiem izdevās piespiest fīreru uzbrukt mūsu valstij. Hitlera anglofilija izspēlēja ar viņu ļaunu joku."
Mūsdienu historiogrāfijā izplatītākā versija vēsta, ka briti pēc Hesa ierašanās, viņa aresta un nopratināšanas nesāka nekādas sarunas ar nacistiem. Pēc padomju–vācu kara sākuma britu premjers Vinstons Čērčils tās pašas dienas vakarā uzstājās radio un apsolīja Padomju Savienībai visu iespējamo palīdzību, līdz ar to viennozīmīgi nostājoties Maskavas pusē. Starikovs šo faktu interpretē savu pieņēmumu garā: "Kad Hitlers uzbruka Staļinam, viņu nežēlīgi piemānīja. Uzreiz pirmajā dienā!"
Savā grāmatā Starikovs apgalvo, ka Londona visiem spēkiem ir centusies panākt, lai nekad netiktu atklāts "britu diplomātijas briesmīgais noslēpums", proti, ka tā iedvesmoja Hitleru uzbrukt Padomju Savienībai. Viņš piekrīt versijai, ka Hess, ko notiesāja uz mūžu Nirnbergas tribunāls, 1987. gada 17. aprīlī neizdarīja pašnāvību Špandavas cietumā, bet viņu nogalināja britu specdienesti, lai novērstu iespējamo informācijas noplūdi. Jo Otrā pasaules kara galvenās uzvarētājas lielvalstis bija vienojušās tobrīd jau 93 gadus veco Hesu atbrīvot no apcietinājuma. Līdz tam Maskava vienmēr bija pret to iebildusi, bet Mihaila Gorbačova laikā mainīja savu viedokli.
Daži vērtējumi
Krievijas historiogrāfijā reti kad tiek izvirzīts jautājums par to, ka Padomju Savienība kā viena no galvenajām Otrā pasaules kara izraisītājām šajā karā nekādā gadījumā nebija agresijas upuris, bet gan visīstākais agresors. 1939. gada septembrī tā palīdzēja Vācijai sakaut Poliju, bet 30. novembrī uzbruka Somijai. 1940. gada jūnijā Padomju Savienība okupēja Baltijas valstis, atņēma Rumānijai Besarābiju un Ziemeļbukovīnu. Šī sasteigtā padomju agresija nepalika bez sekām. Berlīnes kara pieteikumā PSRS (1941. gada 21. jūnijs) kā viens no iemesliem, kas spieda Vāciju sākt karu pret Padomju Savienību, minēta padomju rīcība pret Baltijas valstīm, to okupācija un boļševizēšana.
Līdz ar vācu uzbrukumu savam bijušajam sabiedrotajam Otrā pasaules kara attīstībā iezīmējās jauna fāze. Ievērojami paplašinājās karadarbības arēna, mainījās arī kara raksturs. Tas ieguva visai izteiktu "pasaules uzskatu kara" dimensiju un no nacistu puses kļuva par rasistiski motivētu iznīcības karu pret ebrejiem un boļševismu. Arī Staļins pasludināja (1941. gada 6. novembris) un īstenoja iznīcības karu pret vāciešiem, kas vēlāk noveda pie drausmīgi zvērīgiem un neizsakāmi barbariskiem noziegumiem pret vācu civiliedzīvotājiem. Šajā saistībā jaunākajā vēstures literatūrā ir sastopams pat termins "vācu holokausts".
