Ēriks Veinbergs ir dzimis Vācijā, latviešu bēgļu nometnē. Viņa tēvs, trimdas latvietis, strādāja angļu armijā un savu bērnību viņš būtībā ir pavadījis angļu kazarmās, apgūstot vēlāk noderīgās iemaņas, tostarp lidotprasmi. «Gāju vācu skolā, vēlāk iestājos latviešu ģimnāzijā, dibināju savu biznesu, precējos, šķīros,» viņš smejas.
Šobrīd 66 gadus vecais vīrs mitinās Berlīnē un jau vairākus gadus brīvprātīgi strādā patversmē, lai palīdzētu Austrumeiropas bezpajumtniekiem, kuri, meklējot finansiālo glābiņu Vācijā, palikuši bez nekā. Vēl aptuveni pirms 25 gadiem viņš, nereti pakļaujot sevi briesmām, palīdzēja īstenot Austrumvācijā (VDR) dzīvojošo iedzīvotāju alkas pēc brīvības, veicot tolaik nelegālas pārbēgšanas operācijas uz Rietumvāciju (VFR).
Par to viņam nācās samaksāt ar četriem gadiem ieslodzījumā, līdz brīdim, kad izpirka Rietumvācija. Domājat, ka pēc atbrīvošanas viņš mainījās? Nekā tamlīdzīga. Veinbergs, kurš ir arī viens no Otto Ozola grāmatas «Latvieši ir visur» prototipiem, turpināja savu bīstamo aizraušanos līdz pat brīdim, kad krita Berlīnes mūris. Viņa piedzīvotais varētu kalpot par pateicīgu sižetu ne vēl vienai vien grāmatai un filmai. Nesen viņš paviesojās Latvijā un TVNET nolēma aicināt Veinbergu uz plašāku sarunu par viņa dzīvesstāstu, kā arī visai netipisko hobiju.
Kā nonācāt līdz idejai transportēt bēgļus no Austrumvācijas uz Rietumvāciju?
Tas bija 1974.gads, kad atrodoties Rietumberlīnes pierobežā, no augšas nejauši redzēju kā tā saucamajā nāves joslā tiek nošauta meitene, kura mēģināja pārbēgt no austrumiem. Neviens neko nevarēja izdarīt, visi tikai raustīja plecus, bet es sāku domāt, kā varētu palīdzēt. Tā kā biju dienējis lidotājos, šo to no šīs lietas saprotu. Sakontaktējos ar vienu grupu un kopā ar viņiem izvedām deviņus cilvēkus un pēc tam vēl vairākus tikai pats ar saviem spēkiem, līdz mani saķēra. Tika piespriesti deviņi gadi cietumā, taču tiku atbrīvots pēc četriem. Pēc tam es to turpināju un tikai tā pa īstam sāku pārvest [bēgļus]. Darīju to ar vieglo lidmašīnu.
Minējāt šīs grupas, kas nodarbojās ar bēgļu pārvešanu. Vai tādu tolaik Vācijā bija daudz?
Bija tādi, kas pārveda nekomerciāli, bet bija arī tādi, kas to darīja peļņas nolūkos. Tā kā neko daudz iepriekš nezināju, biju pieslēdzies vienai komerciālai grupai. Viņi tikai kāsa naudu, paši neko nedarot, tāpēc atvadījos un sāku darboties viens pats. Sagadījās, ka tajā grupā bija viens stukačs, kurš bija viens no iemesliem, kāpēc mani pieķēra, bet jāatzīst, ka arī pats pieļāvu visas iespējamās kļūdas. Pēdējā reizē, kad braucu, tā bija liela muļķība.
Kā tas notika?
Bja 1974.gada 1.decembris, aptuveni pusviens naktī. Devos no Austrumvācijas uz Rietumberlīni un pa ceļam paņēmu līdzi vienu sievieti ar bērnu. Braucu pa tranzīta ceļu, jo tolaik, ja vien nebija pamatotas aizdomas, uz šiem ceļiem autovadītājus nedrīkstēja pārbaudīt. Šajā gadījumā nebija aizdomas, bija zināšana. Paņēmu viņus vienā mazā miestiņā, bet tumsā nepamanīju, ka tur tobrīd stāvēja austrumvācu slepenais dienests.
Viņi pat man pienāca klāt, taču tikai tad, kad biju ticis atpakaļ uz autobāņa, sapratu, ka esmu visu nolaidis greizi un tā nebija rietumu mašīna, bet gan «Volga». Zināju, ka netikšu no viņiem vaļā, jo man ir nepareiza mašīna, apģērbs, nav bērnu sēdeklīša. Negribēju riskēt ar bērna dzīvību, tāpēc izlaidu viņus ārā un pateicu, kas darāms, ja viņi vēlas tikt uz Rietumberlīni. Viņi palika turpat uz ceļa un padevās. Pie robežas mani apcietināja, bet cilvēks, kurš mani nodeva vēlāk arī tika sodīts par sadarbošanos ar austrumvācu slepeno dienestu.
Vai abos virzienos robežu šķērsojāt legāli?
Kad mani atlaida 1978.gadā, nedrīkstēju rādīties nevienā soc valstī, jo atrados meklēšanā visās. Līdz ar to nevarēju legāli ne iebraukt, ne izbraukt. Bet es turpināju ar to nodarboties, tikai tagad, izmantojot lidmašīnu. Tas bija vienkārši, ātri un es ar to nodarbojos līdz astoņdesmito gadu beigām [kad krita Berlīnes mūris].
Kā vispār varējāt atļauties pārvest bēgļus, ja jau nedarījāt to komerciālos nolūkos?
Protams, katra «nodarbība» maksā, bet ne tūkstošos. Drīzāk simtos. Laiks un degviela – šie izdevumi bēgļiem bija jāsedz, jo viņš jau grib tikt, ne jau es. 1500-2000 vācu markas – summa bija atkarīga no tā, cik cilvēki jāpārved un vai viņiem jābrauc pakaļ vienreiz vai divreiz. Būtībā tas viss notika par sīknaudu. Tie, kuri vadīja šīs komerciālās grupas, pelnīja daudz vairāk.
Diezgan bīstams hobijs. Ar ko jūs nodarbojāties ikdienā?
Strādāju apdrošināšanas aģentūrā. Man palīdzēja tās iemaņas, ko guvu, uzaugot armijā. Tur es iemācījos lidot un vēl citas lietas, kas pēc tam noderēja. Ja pirmajā reizē būtu pielietojis visas tās zināšanas, kas man ir, es netiktu saķerts.
Kā notika tehniskā gatavošanās pārbēgšanas operācijām?
Man bija helikopters ar desmit kubikcentimetru dzinēju un pie tā varēja piekabināt visu kaut ko, kas nesver vairāk par pieciem kilogramiem. Pārbēdzējiem vienmēr bija vērtīgas mantas un es vienmēr varēju nogādāt šo paciņu no Austrumberlīnes līdz Rietumberlīnei. Pie reizes es viņiem tur noliku rāciju ar instrukciju. Viņi nedrīkstēja sarunāties jo to kāds varēja noklausīties – bija tikai jāklausās.
Mēs bijām atrunājuši koda vārdus, kurus izdzirdot viņi zināja, ka šī informācija domāta viņiem. Ja bija norunāts trijos, tad viņi nedrīkstēja ierasties ātrāk kā par bez desmit minūtēm trijos un pamest šo vietu desmit minūtes pēc. Tad bija jādodas uz punktu B un ja tur nekas nenotiek, uz punktu C. Tas, ko viņi nezināja bija tas, ka es jau sen biju virs viņiem un sekoju, vai viss rit pēc plāna. Ja viss bija kārtībā, es viņus paņēmu.
Tos, kuri vēlējās nokļūt Rietumvācijā atradāt pats, vai arī viņi atrada jūs?
Viņi atrada mani caur radiem - faktistki darbojās mutes propaganda. Šī iemesla dēl es vienmēr vēlējos pārbaudīt, no kurienes dabūts mans telefons, jo tā varēju izsekot, vai tur savu roku nemēģina pielikt austrumvācu slepenais dienests. Un mēģināja arī. Bija izdomājuši, ka vajag mani likvidēt, taču tas neizdevās un 1990.gadā viss beidzās.
Rietumvācijas laikraksti jūsu pielietotās metodes bēgļu dabūšanā pār robežu raksturojuši kā izdomas bagātas. Vai jums atmiņā ir palicis kāds spilgts atgadījums?
Tas notika 23.martā, 1985.gadā. Virs netālu no Asfeldes esošā lidlauka bija uzsēdies mākonis, bet man bija jātiek uz 60 kilometru tālo Aizenahu Austrumvācijā. Man bija jāiemācās viss ceļš no galvas. Startēju precīzi trijos naktī, kad ārā vēl bija tumšs un mākoņains. Vienīgie mani palīgrīki bija pulkstenis un kompass. Ja es to izstāstu kādam lidotājam, viņš saka, ka tas nav iespējams. Ir.
Pa ceļam man sasvēra lidmašīnas spārnu un tas kompass izkrita. Kad izlidoju no mākoņa, orientējos pēc zvaigznēm. Ja es mazliet kļūdītos, tad lidotu uz ziemeļiem, Haseltu, tāpēc drošības labad uzsēdos vienam pa autobāni braucošam furgonam uz piekabes.Pa rāciju dzirdēju, ka tā vadītājs saņem ziņu no pretīm braucošās kravas mašīnas: «Klausies, kas tev tur uz jumta – lidmašīna? Paskaties!» Viņš gandrīz izkrita no kabīnes, bet es pamāju ar rociņu un pacēlos. Kad jau kļuva gaišāks man vajadzēja no pakalna «ieslīdēt» mākonī. [..]
Pēc mana cilvēka uzņemšanas lidmašīnā, man vajadzēja lidot pāri arī drošības zonai, kur, redzot, neidentificētu lidaparātu uzreiz gaisā paceltos iznīcinātāji. Taču biju sapratis to, ka manu vieglo lidmašīnu nevar dabūt uz radara, ja es uzlidoju augstāk par kilometru, mani vairs nevarēja saskatīt. Tā kā bija migla, es nevarēju lidot augstāk, jo man vajadzēja orientēšanās punktu, lai zinātu, kur nolaisties. Piecus kilometrus pirms lidlauka man vajadzēja piezemēties pļavā, jo nezināju, vai pietiks degvielas, lai sasniegtu lidlauku. Tur arī izlaidu savu cilvēku. Tas bija viens no šādiem gadījumiem...
Kā izmainījās jūsu dzīve pēc Berlīnes mūra krišanas? Sanāk, ka zaudējāt savu lielāko aizraušanos...
Njā... Tajā naktī, kad mūris krita, mani noķēra televīzija. Es to nemaz īsti negribēju – sēdēju birojā un klausījos radio, man tobrīd bija ciemiņš no Latvijas. Viņa ieskrēja birojā un teica: «Tu taču arī esi piedalījies, tev jāiet!» Viņas dēļ tad arī aizbraucām uz turieni un mani noķēra televīzija: «Nu, kā jūties?» Atbildēju, ka jūtos, it kā man būtu nozagta mīļākā spēļmantiņa. Kad Aleksandra laukumā bija Berlīnes mūrim veltīta izstāde, šis intervijas fragments esot ticis demonstrēts. Pats neredzēju, bet viens latvietis man stāstīja, ka esot redzējis.
Vai tad jums vispār nebija nekāda prieka par to, ka cilvēkus vairs neatdala siena un viņi var būt brīvi?
Bija liels tukšums. Kad dzirdēju, ka viss ir nokārtojies un mūris ir kritis, tas man vairs nešķita interesants. Sāku domāt par to, kā tas viss turpināsies. Ja vairs nav mūra, nebūs divu Vāciju un arī tiesas apvienosies. Ja tas notiek, tad skaidrs, ka arī Baltijas republikas atgūs brīvību.
Tātad, jums bija priekšnojauta, ka Latvija atgūs brīvību.
Tik daudz man bija skaidrs, taču nebija zināms, kas notiks vēl pēc tam. Ja es kaut ko vēlos un to beidzot saņemu, man vairāk nav mērķa.
Atskatoties atpakaļ uz šo laiku, vai ir kaut kas tāds, ko jūs darītu citādāk?
(Ilga pauze) Nē.
Arī no cietumsoda neizvairītos?
Tas nebija patīkami, bet es gribētu teikt, ka tas bija vajadzīgs. Mana pašpārliecība, muļķība un augstprātība bija pārāk liela. Pareizā pareizā brīdī dabūju pa galvu. Tik traki varbūt nevajadzēja un pēc apcietināšanas to sapratu. Es biju pārāk pašpārliecināts toreiz. Jeb muļķis, labāk teiksim tā. Pieredze, ko ieguvu vairs neļāva man būt tik vieglprātīgam.
