Pāvests Francisks vizītē Baltijā ieradīsies laikā, kad visiem vēl labā atmiņā būs palicis nesenākais un viens no šokējošākajiem ziņojumiem par katoļu garīdznieku pastrādātajiem dzimumnoziegumiem pret bērniem ASV Pensilvānijas štatā vairāk nekā 70 gadu garumā. Katoļu baznīca vārdos ir apliecinājusi, ka pedofilija ir nopietna tās problēma, taču konkrēta darbība tā arī nav sekojusi. TVNET piedāvā īso kursu katoļu garīdzniecības pedofilijas vēsturē.
Pensilvānijas lieta
2018. gada 14. augustā ASV Pensilvānijas štata iepriekšējās izmeklēšanas tiesa nāca klajā ar vienu no nopietnākajām apsūdzībām, ar kādu savas pastāvēšanas laikā saskārusies šīs valsts katoļu baznīca. Zvērinātie paziņoja, ka ASV katoļu baznīcas augstākās amatpersonas centušās noslēpt seksuālos noziegumus, kurus Pensilvānijā pēdējo 70 gadu laikā pastrādājuši vairāk nekā 300 garīdznieki.
Sešās no astoņām štata bīskapijām tiesai bija izdevies konstatēt vairāk nekā 1000 seksuālas izmantošanas faktu, turklāt pastāv aizdomas, ka šādu faktu ir vismaz trīs reizes vairāk,
jo neskaitāmu upuru liecības laika gaitā pazudušas no arhīviem, kā arī daudzi no cietušajiem joprojām nevēlas vai baidās liecināt par notikušo.
Tiesas publiskotās dažu noziegumu detaļas ir šausminošas un normālam cilvēkam grūti sagremojamas: garīdznieks izvaro meiteni, kuru ieradies apraudzīt slimnīcā pēc mandeļu operācijas; priesteris, kurš sasējis savu upuri un pēris ar pātagu, mācītājs, kurš padarījis grūtu jaunu meiteni un piespiedis viņu veikt abortu...
Šīs jaunās apsūdzības ir pamatīgs trieciens Vatikāna un pāvesta Franciska centieniem uzlabot (vismaz vārdos) katoļu baznīcas tēlu un radīt iespaidu, ka šī reliģiskā institūcija kļūst atvērtāka, demokrātiskāka un ir sākusi pašattīrīšanās procesu.
Strausa politika un savējo piesegšana
Pirmos seksuālo apsūdzību zemestrīces pēcgrūdienus Franciskam nācās izjust jau nedēļu vēlāk - vizītes laikā Īrijā. Pāvesti šo valsti bija izvairījušies apmeklēt veselus 39 gadus - tas arī labi saprotams, jo tieši Īrija bija viena no pirmajām, kas sāka atklāti runāt par katoļu garīdznieku pastrādātajiem dzimumnoziegumiem.
Tiek lēsts, ka laika posmā no 20. gadsimta 40. līdz 90. gadiem valstī no seksuālas vardarbības cietuši vairāki desmiti tūkstošu cilvēku, vairākums no tiem bērni.
Pāvesta vizītes laikā Īrijas premjers Leo Varadkars publiski aicināja Francisku pāriet no vārdiem pie darbiem: "Rētas joprojām nav sadzijušas, un vēl daudz kas jāpaveic taisnas tiesas, patiesības un upuru dziedināšanas ziņā."
Daudz skarbāks bija pāvesta ticības brālis - kādreizējā augstu stāvošā Vatikāna amatpersona arhibīskaps Karlo Maria Vigano. Pāvesta Īrijas apmeklējuma laikā viņš publiskoja 11 lappuses garu ziņojumu, kurā aprakstīti ASV katoļu baznīcas kalpotāju pastrādātie dzimumnoziegumi un sastādīts visai garš saraksts ar bijušajām un esošajām Vatikāna un Amerikas katoļu baznīcas amatpersonām, kuras atbildīgas par šo noziegumu piesegšanu, īpaši izceļot jūlijā ar kaunu atlaistā kardināla Teodora Makarika pastrādāto noziegumu noklusēšanu.
Vigano visai asā formā apsūdzēja pāvestu par bezdarbību un aicināja to atkāpties no amata, tādējādi rādot piemēru pārējiem un apliecinot, ka aicinājumi uz baznīcas atklātību un neiecietību pret dzimumnoziedzniekiem nav tikai tukši vārdi.
"Visi šie piesegšanas gadījumi izskatās pēc tādas pašas sazvērnieciskas klusēšanas, kādu var novērot mafijas struktūrās," savā ziņojumā raksta Vigano.
Pāvests Francisks jau paziņojis, ka neatbildēs uz šo Vigano aicinājumu.
Jāteic, ka tikpat lielu sabiedrības sašutumu kā paši noziegumi izraisa arī baznīcas reakcija uz tiem - jau pieminētā noklusēšana, vainīgo piesegšana un nozīmēšana kalpot tālu prom no nozieguma pastrādāšanas vietas (nereti pat citā valstī), kā arī kompensāciju maksāšana upuriem apmaiņā pret solījumu klusēt - šīs summas mērāmas pat desmitos un simtos miljonu.
Publiski nosodījuši baznīcas pastrādātos dzimumnoziegumus ir tikai pēdējie trīs pāvesti. Jānis Pāvils II 2001. gadā publicēja atvainošanās rakstu, Benedikts tikās ar upuriem, atvainojās tiem baznīcas vārdā un solīja, ka vainīgie stāsies tiesas priekšā. Francisks savukārt 2018. gadu sāka ar uzbrukumu upuriem, apsūdzot tos nepatiesu liecību sniegšanā, taču jau pāris mēnešus vēlāk nosauca šīs savas apsūdzības par "traģisku kļūdu". Augusta vidū viņš pauda "kaunu un nožēlu" par notikušo, taču konkrēta rīcība vainīgo sodīšanā un upuru rehabilitācijā tā arī nav sekojusi.
Desmit gadsimtus piekopts noziegums
Tomēr taisnības labad jāatzīst, ka Francisks stāv teju neizpildāma uzdevuma priekšā - bērnu seksuālās izmantošanas tradīcija katoļu baznīcā un tās institūcijās ir gandrīz tikpat sena, cik pati baznīca.
Visticamāk, ka pedofilijas un citu dzimumnoziegumu pirmsākumi meklējami laikos, kad Vatikāns aktīvi centās uzspiest visiem katoļu priesteriem celibāta likumu - aizliegumu precēties - un vēlāk arī pilnīgu atturēšanos no dzimumdzīves. Šis process ar mainīgiem panākumiem notika jau kopš mūsu ēras 4. gadsimta.
Pirmās rakstiskās liecības par pedofiliju baznīcā attiecas uz 11. gadsimtu.
1049. gadā mūks Pēteris Damians raksta vēstuli pāvestam Leo IX, kurā sūdzas par baznīcas institūciju nevēlēšanos reaģēt uz sodomiju, kādu priesteri un bīskapi piekopj ar jauniem zēniem.
Pāvests uz šo vēstuli nereaģē, tieši tāpat izvēlas rīkoties arī viņa pēctecis Nikolass II.
Turpmākajos gadsimtos pāvesta un baznīcas vara Eiropā turpina pieaugt, tāpēc labi saprotams, ka par šādiem gadījumiem neviens īsti neuzdrošinās runāt. To, ka dzimumnoziegumi katoļu baznīcā turpina notikt, var secināt no dažādu laiku daiļliteratūrā sastopamajiem par folkloru kļuvušajiem divdomīgajiem jokiem par altārzēniem un "jaunām sārtvaidzēm mūķenītēm", kā arī no piedauzīgajiem zīmējumiem ar visu veidu seksuālajiem sakariem, ko piekopj talāros tērpti vīri.
Par pedofiliju kā katoļu garīdznieku problēmu pirmais publiski sāk runāt amerikānis Džeralds Ficdžeralds, un tas notiek tikai 20. gadsimta 50. gados. Ficdžeralds nosūta augstu stāvošām baznīcas amatpersonām virkni vēstuļu, kurās brīdina, ka pedofilija baznīcā ir plaši sastopama un priesteri pedofili nav spējīgi mainīties, tādēļ nebūtu pielaižami darbam katoļu draudzēs.
Kopš 80. gadu beigām presē ik pa brīdim parādās ziņas par atsevišķiem pedofilijas gadījumiem tās vai citas valsts katoļu baznīcā, kā arī par to, ka noziegumus pastrādājušie garīdznieki bez lieka trokšņa nosūtīti uz citām bīskapijām un draudzēm.
Taču patiesais pedofilijas un citu baznīcas institūcijās pastrādāto dzimumnoziegumu apjoms kļūst nojaušams vien 90. gados. Pirmās valstis, kuras par to sāk runāt publiski, ir ASV, Kanāda, Austrālija un Īrija. Kopš tā laika apsūdzības ir pieaugušas lavīnveidīgi. Šeit pieminēsim tikai daudzskaitlīgākās.
ASV
Bez jau pieminētā Pensilvānijas pedofilijas skandāla Amerikas katoļu baznīcai ir arī citi kauna traipi. 2003. gadā publicēts ziņojums vēsta, ka 50 gadu laikā saņemtas sūdzības par vairāk nekā 400 katoļu garīdzniekiem, kuri seksuāli izmantojuši vairāk nekā 10 000 bērnu, pārsvarā zēnus.
Lielākais no skandāliem bija saistīts ar Bostonas arhibīskapiju, baznīcas vadība centās to slēpt, toreizējais pāvests Jānis Pāvils II sasauca ASV kardinālu ārkārtas sapulci, taču pēc tam atklātībā parādījās aizvien jaunas liecības par pedofiliju arī citviet ASV. Skandāla rezultātā no amata atkāpās arhibīskaps Bernards Lo, savukārt Bostonas arhibīskapija kopumā 500 civilprasībās upuriem izmaksāja 85 miljonus dolāru.
Lielāko kompensāciju baznīcas vēsturē bija spiesta samaksāt Losandželosas arhibīskapija - kāds nezināms civilprasības iesniedzējs saņēma 660 miljonus.
2010. gadā atklātībā parādījās dokumenti par to, ka toreizējais pāvests Benedikts, kurš pirms stāšanās amatā vadīja kādu no Vatikāna iestādēm, bija noklusējis ziņojumu par Lorensu Mērfiju - garīdznieku, kas tika apsūdzēts par 200 zēnu seksuālu izmantošanu Svētā Jāņa nedzirdīgo bērnu pansionātā Viskonsinā laika posmā no 1950. līdz 1974. gadam.
Austrālija
2013. gadā Austrālijas valdība izveidoja komisiju bērnu seksuālās izmantošanas gadījumu izmeklēšanai, kura 2015. gadā nāca klajā ar šokējošu gala ziņojumu - no 1950. līdz 2015. gadam no seksuālas vardarbības valstī cietuši 4444 cilvēki - 67% gadījumu noziegumus bija pastrādājuši priesteri, kā arī ordeņu brāļi un māsas. Komisija arī atklāja, ka Kristiešu brāļu ordenis, kura paspārnē atradās vairākas katoļu pansijas un skolas, laika posmā no 1980. līdz 2015. gadam kompensācijās upuriem izmaksājis 48 miljonus Austrālijas dolāru.
Īrija
21. gadsimta pirmajā desmitgadē Īriju satricināja divi ziņojumi par pedofiliju katoļu institūcijās. Pirmajā tika vēstīts par dzimumnoziegumiem Dublinas arhibīskapijā, kurus no 1975. līdz 2004. gadam pieseguši četri arhibīskapi. Visi četri tika izsaukti uz Vatikānu, lai atskaitītos pašam pāvestam.
Visi četri iesniedza atlūgumus, taču diviem pāvests atļāva palikt amatos.
Otrs ziņojums bija par psiholoģisku, emocionālu un seksuālu vardarbību, kurai 60 gadu garumā bijuši pakļauti bērni dažādās katoļu skolās un pansionātos. 2010. gadā atklājās, ka toreizējais Īrijas katoļu baznīcas galva kardināls Šons Breidijs 1975. gadā piedalījies sēdēs, kuru laikā bērniem likts parakstīt apņemšanos klusēt par priestera-pedofila Brendana Smaita noziegumiem.
Vācija
Iepriekšējā pāvesta Benedikta (laicīgajā dzīvē - Jozefs Racingers) dzimtenē lielākais pedofilijas skandāls nāca gaismā 2010. gadā. Par seksuālu vardarbību katoļu baznīcas institūcijās bija sūdzējušies 300 cilvēki.
Šo sūdzību sarakstā bija arī ziņas par 170 bērniem, kurus seksuāli izmantojuši priesteri jezuītu skolās, katoļu skolās Bavārijā un Rēgensburgas Doma skolas zēnu korī, kuru veselus 30 gadus vadīja pāvesta brālis monsinjors Georgs Racingers.
Parādījās arī ziņas par to, ka Benedikts, kurš pirms stāšanās amatā bija Minhenes arhibīskaps, palīdzējis piesegt tēvu Pēteru Hulermanu, kurš tika apsūdzēts zēnu seksuālā izmantošanā Minhenes un Frīzingas arhibīskapijās. Vatikāns kategoriski nosodīja "agresīvos mēģinājumus saistīt pāvestu ar šo skandālu".
Beļģija
2010. gadā pēc atzīšanās pedofilijā no amata atkāpās Briges bīskaps. Pēc šīs atkāpšanās par piedzīvotiem katoļu priesteru dzimumnoziegumiem ziņoja vairāk nekā 300 cilvēku - atklājās, ka pedofilija piekopta teju visās valsts bīskapijās. Tika ziņots par 13 cilvēkiem, kuri pēc pārciestā bija izdarījuši pašnāvību.
Kanāda
20. gadsimta 80. gadu beigās atklātībā parādījās ziņas par fizisku un seksuālu vardarbību Mauntkašelas Svētā Jāņa bāreņu namā Ņūfaundlendā. Sākotnēji valdība, policija un baznīca centās noslēpt ziņas par šiem noziegumiem, taču, pateicoties presei, tās 1989. gada beigās kļuva publiskas. Pēc publikācijas presē par pārciesto vardarbību kopumā ziņoja vairāk nekā 300 bijušie bāreņu nama audzēkņi. Lai izvairītos no kompensāciju maksāšanas, reliģiskais ordenis, kura paspārnē atradās skola, paziņoja par bankrotu.
Nīderlande
21. gadsimta otrās desmitgades sākumā tika sākta izmeklēšana par vairāk nekā 200 bērnu seksuālas izmantošanas gadījumiem laika posmā no 1950. līdz 1970. gadam.
Par pedofilijas gadījumiem tiek ziņots arī daudzās citās valstīs, tai skaitā Austrijā, Norvēģijā, Polijā, Indijā, Filipīnās, Čīlē, Hondurasā un citviet. Šajās valstīs atklātībā nonākušo pedofilijas un seksuālās vardarbības gadījumu skaits nepārsniedz simtu, un atliek vien minēt, cik to ir bijis patiesībā.
Izmantotie avoti: BBC, Reuters, The Independent, The New York Times, The Guardian
