Senāk baznīca bija aizliegusi sangriju. Taču kopš 1964. gada to dzer visā pasaulē. Ir vairākas skaistas leģendas par to, kā radies šis dzēriens, kura nosaukums spāņu valodā nozīmē «asinis». Tomēr visvairāk patiesības, šķiet, ir šajā stāstā: cilvēki, kas strādāja augļu plantācijās, lai veldzētu slāpes, ņēma līdzi ādas maisos sapildītu ūdeni, kuram pievienots vīns. Šāds dzēriens karstā laikā ne tikai lieliski veldzē slāpes, bet arī tik ļoti nereibina kā tīrs vīns. Alkohols pilda arī dezinfekcijas funkciju. Dzert ūdeni no upes bija veselībai bīstami. Pielejot ūdenim vīnu, tas nedaudz tika dezinficēts.
Vēlāk kādam ienāca prātā šim dzērienam pievienot augļus. Tādējādi zemniekiem pieejamais lētais vīns kļuva garšīgāks, un arī nedaudz bojāties sākušie augļi tika izmantoti. Gadiem ritot, izveidojās dzēriens, ko saucam par sangriju.
Tomēr savu īsto triumfa gājienu tas sāka tikai 1964. gadā, kad to publikai demonstrēja pasaules Expo izstādē Ņujorkā Spānijas paviljonā. Kopš tā laika sangriju dzer visā pasaulē. Šā dzēriena komerciālās iespējas ir uztvēruši daudzi vīna ražotāji, kas veikalos piedāvā jau gatavus maisījumus. Tomēr paši spāņi uz tiem nemaz neskatās. Arī Spānijā rūpnieciski ražoto sangriju pērk galvenokārt tūristi.
Sangriju pagatavot ir ļoti vienkārši. Par pamatu ņem lētu, ozolā neizturētu sarkanvīnu, ko atšķaida ar dzeramo ūdeni, pievieno labi daudz ledus, šķēlītēs sagrieztus apelsīnus, laimu, ābolus, persikus - jebkādus augļus.
Spānijā nav vienotas tradicionālas sangrijas receptes, lai gan visbiežāk tās pagatavošanā tiek izmantots sarkanvīns. Kaut kā jau asiņu nosaukums jāattaisno. Protams, dzērienā vēl bez augļiem un cukura ir limonāde.
Tieši garšas daudzveidībā slēpjas sangrijas noslēpums. Nav iespējams pagatavot nepareizu dzērienu. Varat pievienot jebkādus augļus, izmantot jebkādu vīnu un pat stipro alkoholu.
