Kvartāli ap Centrāltirgu un Zinātņu akadēmiju jau izsenis bija apbūvēti. Pēc Lielā Ziemeļu kara, Rīgai kļūstot par Krievijas impērijas pilsētu, šeit ieradās aizvien vairāk krievu tirgotāju – dzimtcilvēku, kurus muižnieki atlaida peļņā. Iekšpilsētā rāte tiem tirgoties neļāva, tādēļ priekšpilsētā durvis vēra daudzas mazas tirgotavas. Ir zināms, ka 18. gadsimtā bija iezīmējušies vairāki pilsētas attīstības plāni, no kuriem viens bija gar Daugavu Maskavas ielas apkārtnē. Kopumā tie realizējās tikai daļēji – tur, kur neprasīja īpašus valdības asignējumus. Vienīgais realizētais projekts bijis “krievu iebraucamās sētas” celšana Maskavas forštatē. Projekts paredzējis 72 veikaliņu un četru noliktavu izbūvi regulāra kvartāla veidā ar tirgus laukumu vidū. Tas ticis uzcelts par pašu tirgoņu naudu 1772. gadā Jēzus baznīcas priekšā.
Pēc 1812. gada ugunsgrēka pilsētplānošana atsākās ar jaunu sparu, un, kā minēts Guntara Catlaka grāmatā “Rīgas priekšpilsētas gadsimtu gaitā”, tā laika celtniecību stipri ietekmēja vairāki būvnoteikumi, ieviesti vēl pirms kara. Tāds bija 1809. gadā imperatora izdotais nolikums, kas paredzēja visu privāto ēku celšanu pilsētās ar noteikta veida fasādēm, kuras atspoguļoja tolaik valdošo klasicisma stilu, kā arī Kara kolēģijas 1811. gadā izstrādātais nolikums par pilsētas teritorijas iedalīšanu piecās aizsardzības distancēs ap cietoksni. Pirmajās divās nedrīkstēja būt nekāda apbūve, trešajā drīkstēja celt tikai koka vienstāva ēkas ar pamatiem, ne augstākiem par vienu pēdu. Galvenajām ielām bija jābūt vērstām tieši pret cietokšņa vaļņiem, savukārt šķērsielām jākrusto tās taisnā leņķī. Šie noteikumi tika ievēroti, un priekšpilsēta ieguva kārtīgu, vienveidīgu izskatu, kas atbilda tā laika pilsētbūvniecības idejām.
“GOSTINNIJ DVOR”
Tirdzniecības ēka "Krievu tirdzniecības pagalms" ap 1930. gadu. Foto: zudusilatvija.lv
Tā tapa viena no nozīmīgākajām Maskavas forštates celtnēm – Krievu tirdzniecības nams – un kvartāli ap to. Celtnes projektu, izmantojot paraugfasāžu (autors ir krievu arhitekts Vasilijs Stasovs) elementus, 1818. gadā izstrādāja Vidzemes guberņas arhitekts Kristiāns Fridrihs Breitkreics. Tirdzniecības nams aizņēma visu kvartālu starp tagadējo Turgeņeva, Gogoļa, Puškina un Elijas ielu. Kā grāmatā “Rīga laikmetu griežos 1901–1918” raksta Andris Caune, tā bija šaura, gara divstāvu koka celtne ar stāvu, sarkaniem dakstiņiem segtu jumtu, kas gar kvartāla malu iekļāva vidū esošo lielo pagalmu. Pirmā stāva līmenī fasādi visā garumā rotāja īsu un resnu kolonnu rinda. Celtnes galvenā fasāde bija vērsta pret Turgeņeva ielu, bet ieeja tirdzniecības pagalmā bija no visām četrām debespusēm.
Tirdzniecības ēkas celtniecībai valdība Pēterburgā asignēja 150 000 zelta rubļu (mūsdienās tas būtu vairāk nekā trīs miljoni eiro), ko Rīgas tirgotājiem aizdeva uz desmit gadiem ar aizdevuma procentiem.
Ēka Maskavas ielā 15, līdz mūsdienām nav saglabājusies. Foto: zudusilatvija.lv
Miervalža Ķemera gleznas foto, kas radies ap 1950. gadu - Skats pa Tirgotāju sētas vārtiem. Foto: Ojārs Spārītis, projekta eksperts.
19. gadsimta otrajā pusē, pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas pilsētas teritorijai strauji paplašinoties, zuda nepieciešamība pēc tirdzniecības, kas koncentrēta vienā vietā. “Gostinnij dvor” pamazām zaudēja savu nozīmi, celtnē tirgošanās gandrīz vairs nenotika, un tā pārsvarā tika izmantota kā noliktava. Daļa forštates iemītnieku seno ēku uzskatīja par neglītu un aicināja pilsētas domi to nojaukt, bet bija arī tādi, kas uzsvēra tās arhitektoniskās vērtības. Ēka pārdzīvoja abus karus, bet pēc Otrā pasaules kara, meklējot Rīgā vietu pirmajai Staļina laiku augstceltnei, izvēle krita par labu šim kvartālam, aizslaukot visas liecības par Krievu tirdzniecības pagalmu un rosīgo forštates tirdzniecības dzīvi uz visiem laikiem.
KOLHOZNIEKU NAMS
Divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu sākumā Rīgā vēl nebija augstceltņu, izņemot Rīgas baznīcu torņus. Kolhoznieku nams bija pirmais projektā, kas paredzēja pilsētas siluetā ievietot vēl vairākas augstceltnes Pērnavas ielas lokā. Tā laika galvenais arhitekts Nikolajs Rendels intervijā laikrakstam “Literatūra un Māksla” stāstīja: “Pamatīgai pārbūvei pakļaus visu apkārtni. Kolhoznieku nama celtniecība un apkārtnes rekonstrukcija īstenībā būs sākums un izejas punkts visa Maskavas rajona rekonstrukcijai, ko no panīkušas strādnieku nomales pārvērtīs par labi iekārtotu, apstādījumiem bagātu Rīgas sastāvdaļu.”
Hotel "Ukraina", 50. gadu pastkarte. Foto: Facebook
Kolhoznieku nama būvniecība tika uzlūkota kā padomju valdības dāvana Baltijas valstīm, kaut patiesībā līdzekļi tika iegūti lauksaimniecības kolektivizācijas rezultātā, likvidējot lauksaimniecības un piensaimniecības kooperatīvu savienību ar visu tās tīklu, sagādes bāzēm un ražošanas uzņēmumiem. Sākotnējā ideja bija, ka ēka būs lauksaimniecības zinātnes centrs un sabiedriska ēka, kur kolhoznieki atpūtīsies un izglītosies, proti – pildīs funkciju, kas tā arī nekad netika īstenota.
Kolhoznieku nama izveidē ievērots komunistiskās ideoloģijas princips, ka arhitektūrai jābūt nacionālai pēc formas un sociālistiskai pēc satura. Tam bija jābūt lielam, izteiksmīgam namam un vienai no dominantēm pilsētas ainaviskajā vidē. Ēka plānota T veidā, tās būvapjoms līdzinās zikurātam. Vairāk nekā divdesmit nama stāvi sadalīti četrās daļās: pirmais – apakšējais – apjoms izvērsts ar sānu korpusu palīdzību un sastāv no trim stāviem; otro apjomu veido desmit stāvi, un tā ir ēkas masīvākā daļa; tālāk uz augšu dalījums strauji samazinās, izveidojoties diviem mazākiem apjomiem. Neiztrūkstoša bija padomju simbolika – sirpis un āmurs, kas galotnē graciozi vainagoja nama vertikālo kompozīciju.
Padomju pastkartes. Foto: Facebook
Kā vēstīts Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta izdotā brošūrā, ēka ekspluatācijā tika nodota pa daļām laikā no 1958. gada līdz 1960. gadam. 1960. gada Celtniecības pārvaldes ziņojumā lasāms, ka celtnes galīgās izmaksas aprēķinātas 26,75 miljonu rubļu apmērā (mūsdienās aptuveni 77 miljoni eiro).
STAĻINA AUGSTCELTNES
Maskavas Valsts universitātes galvenā ēka (1953)
(Maskava, Krievija)
Maskavā bija paredzēts uzcelt astoņas “Staļina augstceltnes”, kas simbolizētu PSRS varenību un taptu par godu Maskavas 800 gadu jubilejai. Uzceltas tika septiņas no tām: Maskavas Valsts universitātes ēka, nams Kotelničeskajas krastmalā, viesnīca "Ukraina", Ārlietu ministrijas ēka, nams Kudrinskas laukumā, nams Sarkano vārtu laukumā, viesnīca "Ļeņingrada".
Latvijas Zinātņu akadēmija (1958-1961)
(Rīga, Latvija)
Sākotnēji ēka plānota kā Kolhoznieku nams, bet pārveidota un pielāgota, lai atbilstu Zinātņu akadēmijas vajadzībām. Tā uzcelta 1958. gadā, tomēr pilnībā ēka tika uzskatīta par pabeigtu tikai 1961. gadā. Tās arhitekti ir Osvalds Tīlmanis, Vaidelotis Apsītis un Kārlis Plūksne.
Kultūras un zinātnes pils (1955)
(Varšava, Polija)
Šī ir augstākā ēka Polijā un viena no augstākajām Eiropā. Torņa spices augstums – 237 metri, torņa jumta augstums 188 metri. Vietējie iedzīvotāji ēku uzskata par padomju okupācijas simbolu, un tā ar saviem gigantiskajiem izmēriem neiederas vēsturiskajā Varšavas centrā.
Viesnīca “International Prague” (1954)
(Prāga, Čehija)
Viesnīca Čehijas galvaspilsētā atrodas iepretim dzelzceļa stacijai “Podbaba”, Djevices rajonā Prāgā. Arī šī ēka celta, lai demonstrētu Maskavas ietekmi tolaik vēl Čehoslovākijā. To uzcēla laikā no 1952. līdz 1954. gadam pēc aizsardzības ministra Alekseja Čepička pavēles. Tā ir 88 metrus augsta, un ēkai ir 16 stāvi. Sākotnēji viesnīcas nosaukums bija “Družba” jeb “Draudzība”.
Brīvās preses nams (1956)
(Bukareste, Rumānija)
Bukarestes staļinisma "kūka" tapa kā visu Bukarestes izdevniecību, laikrakstu redakciju un tipogrāfiju centrālais nams. Mūsdienās ēkā turpina atrasties tipogrāfija un masu mediju redakcijas. Sākotnēji ēkas oficiālais nosaukums bija Poligrāfijas kombināts Skintejas nams „I.V. Staļins”.
Dzīvojamais nams Kijevā (1956)
(Kijeva, Ukraina)
Šis 15 stāvīgais dzīvojamais nams (Khreshchatyk 25) tika dēvēts arī par “Draudzību” jeb “Māju ar zvaigzni” un tā vēsture ir līdzīga kā iepriekšminētajiem citās “draudzīgajās republikās” - tā mērķis bija parādīt padomju varenību un kļūt par Staļina debesskrāpi Ukrainas galvaspilsētā. Tā pirmajā stāvā līdz pat 2010. gadam atradās kino “Družba”.
Foto: shutterstock
LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJA
Rīga. LPSR Zinātņu akadēmijas augstceltnes būvniecība Foto: zudusilatvija.lv
1958. gadā par Kolhoznieku nama saimnieci kļuva Latvijas Zinātņu akadēmija, kura dibināta 1946. gada 14. februārī. Šodien tā apvieno vairāk nekā 300 Latvijas un pasaules zinātniekus dabaszinātņu, inženierzinātņu, sociālo un humanitāro zinātņu jomā un tās darbību finansē valsts. Mūsdienās akadēmijas ēka ir viens no padomju laika arhitektūras piemēriem, kurš vēl ir saglabājies sākotnējā veidolā. Akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis sevišķi izceļ ēkas interjeru kā sava laika amatniecības paraugu, ņemot vērā, ka dizainu ir veidojuši latviešu amatnieki un mākslinieki. Neskatoties uz to, nams laika gaitā ticis pie daudzām palamām – “Staļina baroks”, “Staļina torte”, “Kremlis” u. c.
Mūsdienās Zinātņu akadēmijā notiek intensīva zinātniskā darbība. Augstceltnes skatu laukums joprojām ir viena no tūristu iecienītākajām vietām Rīgā. Lejā pie akadēmijas sāniem ar trīcošām rokām un kājām daudzi kursanti gaida savu kārtu, lai sēstos pie stūres un dotos Rīgas ielās apgūt auto vadīšanas prasmi. Un cerams, ka drīz – pēc pilnīgas tiesvedības izbeigšanas ar SIA “Rīgas koncertzāle” – arī ēkas lielā aktu zāle varēs atgūt savas funkcijas.
Foto: shutterstock
JĒZUS BAZNĪCA
Mūsdienās redzamā baznīcas ēka ir jau ceturtā Jēzus baznīcas draudzei piederošā dievnama ēka. Baznīcas altāra dekoratīvajā augšdaļā ir attēloti trīs dievnamam svarīgākie gadskaitļi – 1638., 1822. un 1938. gads.
Pirmā baznīca – balta vienjoma mūra celtne ar stāvu jumtu, augstu torni un galveno ieeju austrumu pusē – tika atklāta 1638. gada 12. augustā, un to iesvētīja superintendats Hermanis Samsons (1579–1643), kuru daudzi atcerēsies no slavenās filmas “Vella kalpi”. Rīgas pilsētas rātskungs Ludvigs Hintelmanis dāvinājis tai altāri, un īpaši interesanti ir bijuši logi ar ģerboņu gleznojumiem. Interesants ir arī fakts, ka daži rātskungi sākotnēji baznīcu bija gribējuši saukt Zviedrijas karalienes Kristīnes vārdā, tomēr idejai nebija lemts piepildīties. Baznīcai nebija lemts arī ilgs mūžs – Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks atkāpjoties baznīcu izlaupīja un uzspridzināja, un tā beidza eksistēt vienīgais no akmeņiem mūrētais dievnams.
Foto: shutterstock
1688. gadā draudze par saviem līdzekļiem nolēma būvēt jaunu dievnamu. Jaunuzceltā ēka bija koka būve, kuru ieskāva žogs un ar liepām apstādīta kapsēta, teikts draudzes mājaslapā. Tai bija stāvs jumts un barokālām volūtām rotāta ieeja, kas vērsta uz ziemeļaustrumiem. Tomēr 1710. gada 6. jūlijā, zviedru karaspēkam atkāpjoties, vien divdesmit divus gadus kalpojusī baznīca tika nodedzināta. Trešo ēku iesvētīja 1733. gada 29. aprīlī, un šoreiz dievnams draudzei nokalpoja gandrīz gadsimtu, līdz 1812. gada ugunsgrēkā aizgāja bojā līdz ar visu priekšpilsētas apbūvi. Saistībā ar šo laiku draudzes vēsturē īpaši būtu jāpiemin, ka periodā no 1767. līdz 1769. gadam Jēzus draudzē kā palīgmācītājs kalpoja filozofs Johans Got.
Jēzubaznīcas tornis savulaik pacēlās virs Maskavas forštates namu jumtiem. Foto: zudusilatvija.lv
Herders (1744–1803). Lai gan Jēzus baznīca atradusies priekšpilsētā, tā esot bijusi labi apmeklēta, jo izglītotā iedzīvotāju daļa, sevišķi jaunatne, tiecās ieklausīties jaunā filozofa un teologa domās.
Tagadējā Jēzus baznīcas celtne, kas tika iesvētīta 1822. gada 8. oktobrī, ir tipisks vēlīnā klasicisma paraugs, kurā manāmas ampīram raksturīgas iezīmes. Ēka ir lielākā koka baznīca Latvijā, un to projektējis Rīgas guberņas arhitekts Kristiāns Fridrihs Breitkreics. Fasāde ir vērsta uz ziemeļaustrumiem, pret pilsētu, un to īpaši raksturo portiks ar četrām joniskām kolonnām. Baznīcas zvanu tornis ir 27 metrus augsts un savulaik augstu pacēlies virs vietējās apbūves ēkām. Šāda arhitektūra atspoguļojusi tā laika apgaismības idejas par absolūto skaistumu. Dievnamā joprojām skan Vilhelma Zauera firmas “W. Sauer” ērģeles, teikts Jēzus baznīcas mājaslapā.
VISSVĒTĀS DIEVMĀTES PASLUDINĀŠANAS BAZNĪCA
Foto: shutterstock
Pareizticīgo koka baznīciņas šajā priekšpilsētas daļā parādījās jau 18. gadsimta pirmajā pusē. Tās bija uzceltas pārāk tuvu pilsētas vaļņiem, tāpēc, kā grāmatā “Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem” raksta Andris Cauce, likvidējot visas apšaudes joslā esošās celtnes, tās lika nojaukt.
Tagadējā atrašanās vietā baznīcas pamati likti jau 1744. gadā, tomēr arī šī ēka gājusi bojā 1812. gada priekšpilsētu dedzināšanā. Projektu nākamajam dievnamam 1813. gadā izstrādāja Rīgas pilsētas būvmeistars Teodors Gotfrīds Šulcs. Ģenerālgubernators Filips Pauluči atbalstīja dievnama būvi, un pēc viņa lūguma valdība šim mērķim piešķīra 80 tūkstošus rubļu. Celtniecība ilga četrus gadus, un dievnamu iesvētīja 1818. gadā.
Interesanti, ka zem viena jumta celtnē atrodas divas – Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja un Vissvētās Dievmātes pasludināšanas – pareizticīgo baznīcas. 18. gadsimta ikonostass tika izglābts vēl no iepriekšējās baznīcas tās degšanas laikā. Baznīcas iekštelpas gandrīz nemainīgā veidā saglabājušās 200 gadus, un šobrīd tā ir viena no Rīgas klasicisma stila arhitektūras pērlēm.
MUHINU DZIMTA
Skulptores Veras Muhinas portrets M.V. Nesterovs, 1940. Tretjakova galerija. Foto: Wikipedia
Pasaulslavenā tēlniece Vera Muhina bija bagātas Rīgas tirgotāju dzimtas pēctece. Viņas senči nodarbojušies ar kaņepāju tirdzniecību un Rīgā apmetušies pēc 1812. gada. Tirgotājiem Muhiniem piederēja noliktavas Maskavas forštatē, kokzāģētava un nams Turgeņeva ielā 23/25, kur ir pielikta Verai Muhinai veltīta piemiņas plāksne un iekārtots memoriālais dzīvoklis. Tā kā māksliniece dzīvoja Padomju Krievijā, 1937. gadā viņa atteicās no mantojuma, un tas pārgāja Latvijas Republikas pārziņā. Jāpiebilst, ka tas bija visai ievērojams mantojums un tika novērtēts uz četriem miljoniem latu. Latvijas vēsturē tēlniecei gan ir īpaša vieta pavisam citu iemeslu dēļ, jo tieši viņa, pēc nostāstiem, esot bijusi tā, kas, izmantojot savu ietekmi, panākusi Brīvības pieminekļa nenojaukšanu. Vairāk lasiet šeit
