Lupīnas ir tauriņziežu dzimtas lakstaugi, kuri pat mazvērtīgā, skābā un smilšainā augsnē veido spēcīgus cerus un sakņu sistēmu spēj laist pat pusotra metra dziļumā. Sakņu gumi veido lielu organisko masu un dod labu zaļmēslojuma efektu. Dekoratīvajā dārzkopībā lupīnas iecienītas krāsu kompozīciju veidošanai, ir mazprasīgas, bet ar savu krāšņo izskatu bagātīgi atalgo dārzkopi – dažkārt uzziedot pat divas reizes sezonā.
Dārzos sēj daudzlapu lupīnas formas ar baltiem, rožainiem, sārtiem, oranži sārtiem, tumši violetiem, violeti sārtiem, vienkrāsu un divkrāsu ziediem.
Dekoratīvas un noderīgas
Lupīnu ģintī (lupinos) reģistrēts apmēram 200 sugu – viengadīgi vai daudzgadīgi augi, puskrūmi, retāk krūmi. Lupīnām ir interesanta vēsture, jo par puķēm vairāk ierasts runāt estētiskās kategorijās, taču lupīnas ieceļojušas Latvijā pagājušā gadsimta 30. gados ne tikai dārza izdaiļošanai, bet arī augsnes mēslošanai un lopbarībai. Šajā laikā lupīnas tika atzītas par labāko zaļmēslu kultūru, jo labi auga mazvērtīgās, skābās smilts augsnēs. To spēcīgās saknes ar lielajiem gumiem uzkrāja augsnē lielu organisko masu un daudz no gaisa saistītā slāpekļa. Latviešu zemnieki, kas audzēja lupīnas zaļmēslojumam, tās bija nosaukuši par smilts augšņu zelta augu. Lupīnu graudos daudz olbaltumvielu un cietes, bet tie satur arī dzīvniekiem kaitīgus alkaloīdus, tāpēc pirms izbarošanas speciāli jāapstrādā.
Lupīnu uznāciens
Daiļdārzniecībā lupīnu uznāciens sākās pēc tam, kad ar to selekciju sāka nodarboties pieredzes bagātais dārznieks Džordžs Rasels (1857–1951) savā dārzā netālu no Jorkas (Anglija). Dž.Rasela dižciltīgās un karaliskās lupīnas ir liela auguma šķirnes, 80–100 centimetru (cm) un vairāk, tad, sekojot modes tendencēm, radītas vairākas maza auguma lupīnu sērijas jeb grupas, kas augumā nepārsniedz 50cm. Dažas pat izaug tikai 20–30 cm garas. Turklāt šīs mazulītes paspēj izaugt un krāšņi ziedēt jau pirmajā sēklu izsēšanas gadā, veidojot krāšņus, daudzkrāsainus ziedus. Šīs miniatūra auguma lupīnas noderīgas gan dažādos dekoratīvos stādījumos, gan audzēšanai dažāda tipa konteineros un podos, kurus pēc patikas var izvietot dažādās dārza vietās. Miniatūro lupīnu priekšrocība ir ilgā ziedēšana.
Audzēšana
Lupīnas pavairo ar sēklām. Vēlams izraudzīties saulainu vietu, kur augsne ir irdena un ūdens caurlaidīga, jo liels mitrums lupīnām nav vajadzīgs. Šīs daiļavas sēj iespējami agri pavasarī 2–4 cm dziļumā. Lai panāktu divreizēju ziedēšanu, pēc noziedēšanas lupīnām nogriež stublājus, un siltā rudenī var atkal priecāties par lupīnu ziediem.
Ja grib pavairot kādu īpaši skaistu stādu, izmanto spraudeņus. Pavasarī no nolūkotā cera atdala dzinumu ar mazu sakņu gabaliņu un stāda podiņā pakaišu kūdras un grants maisījumā. Dzinumu var apstrādāt ar kādu augšanas stimulatoru. Labos apstākļos jauno augu jau pēc mēneša varēs stādīt dārzā. Glabājot savāktās pākstis, jāatceras, ka žūstot sēklas var izplatīties pat piecu metru attālumā.
Pavairošana
Lupīnas pavairo ar sēklām, to šķirnes gan tikai ar spraudeņiem. Sēšanu vislabāk veikt aprīļa beigās vai maija sākumā. Tā kā lupīna ļoti slikti pacieš pārstādīšanu, jo tai agri attīstās resna, dziļa mietsakne, augi jāsēj dobē paliekošā vietā. Sēklas sadīgst divās nedēļās, nepieciešamības gadījumā stādījumu retina (25–30cm attālumā). Jāteic, ka daudzlapu lupīnas (kaut arī daudzgadīgi augi) ir samērā īsmūžīgas, labi aug un krāšņi zied apmēram četrus gadus, pēc tam sāk panīkt un aiziet bojā, tāpēc stādījums regulāri jāatjauno, stāsta Nacionālā botāniskā dārza Lakstaugu floras nodaļas asistente Ilma Nereta.
Vieta dārzā
Eksperte atzīst, ka lupīnām vēlama saulaina, gaiša vieta un dziļi sastrādāta, caurlaidīga, irdena, vidēji auglīga dārza augsne. Substrāta bagātināšanai jāizmanto tikai labi sadalījies un nostāvējies komposts vai kūtsmēsli, jo tās necieš svaigu organisko mēslojumu.
Daudzlapu lupīnas ir ziemcietīgas puķes, tomēr tām vēlams neliels piesegums, īpaši kailsala laikā vai bezsniega ziemās. Lupīnas uzzied jūnija otrā pusē un turpina ziedēt jūlijā – ziedēšana ilgst vidēji pusotru mēnesi. Dažreiz izdodas panākt to otrreizēju ziedēšanu rudens pusē, ja laikus tiek nogriezti izziedējušie stublāji un netiek pieļauta sēklu ienākšanās.
***
POPULĀKĀS SUGAS
No lielās sugu bagātības dažādās valstīs dekoratīvajā dārzkopībā visvairāk izmantotas šādas viengadīgo lupīnu sugas:
L. angustifolius,L. densiflorus, L. hartwegii,L. hirsutus, L. luteus,L. mutabilis, L. nanus, L. pilosus,L. variicolor,
No daudzgadīgajām lupīnām pazīstamākās ir:L. arboreus,L. perennis,L. polyphyllus
Dārznieku uzmanību kopš 1826. gada īpaši piesaistījusi daudzgadīgā daudzlapu lupīna L. polyphyllus, kura arī vēl šodien ir pasaulē izplatītākā lupīnu suga.
Nacionālā botāniskā dārza Lakstaugu floras nodaļas asistente Ilma Nereta:
– Pasaulē reģistrētas apmēram 200 lupīnu sugas, kas visvairāk savvaļā izplatījušās Ziemeļamerikas rietumu daļā, kā arī Vidusjūras apgabalā. Latvijā tās ieceļojušas 20.gs. pirmajā pusē un tikušas izmantotas gan dārzu apstādījumos, gan lauksaimniecībā lopbarībai un zaļmēslojumam. Nozīmīgāko vietu Latvijas dekoratīvajā dārzkopībā ieņem daudzlapu lupīna – Lupinus polyphyllus. Tieši šī suga daudzviet no dārziem veiksmīgi pārbēgusi savvaļā, pateicoties bagātīgai sēklu atražošanai un mazprasīgajiem augšanas apstākļiem. Daudzlapu lupīnu krustojot ar citām sugām, ir iegūti dažādi interesanti hibrīdi. Lieliskus panākumus 20. gs. pirmajā pusē guvis angļu dārznieks Džordžs Rasels. Vēl šodien dārzkopju aprindās izplatīti Rasela hibrīdi, kas izceļas ar ziedu lielo krāsainību. Tiem raksturīgas blīvas ziedkopas un izturīgi ziedi, taču vairumā gadījumu augi ir īsmūžīgi, pēc 3–4 gadiem iet bojā. Mūsdienās sēklu šķirņu katalogi piedāvā dažādas jaunas un interesantas šķirnes, piemēram, ‘The Page’ – ziedi karmīnsarkani; ‘The Governor’ – divkrāsu ziedi, zili ar baltiem galiem; ‘Chandelier’ – ziedi dzelteni.
