Nevienu no tālāk minētajiem augiem tūlīt un tagad nevajag mest ārā, taču jāparūpējas, lai zaļie krāšņumi bērnam nav aizsniedzami. Kā arī jau no mazām dienām māci mazajam, ka puķes nedrīkst nedz plēst (sula var būt indīga), nedz bāzt mutē. Savukārt puķes pārstādot un kopjot, jālieto cimdi.
Kad ģimenē ienāk bērns, lūko, kur puķpodus pārvietot – rāpojošiem mazuļiem gribas pagaršot un izkaisīt zemi (bet varbūt augs tiek mēslots ar bērnam kaitigām vielām!), notiesāt kādu lapiņu, kas var būt toksiska, aptaustīt kaktusu…
Latvijā viens no iecienītiem, krāšņiem istabas augiem, ir Dīfenbahija («Dieffenbachia») – augs, kura dēļ slimnīcā bērnus ieved visbiežāk. Šī dekoratīvā puķe ir ķīmiski kodīga – ja mazulis apēd gabaliņu Dīfenbahijas, tam nonākot barības vadā, reakcija ir līdzīga, kādu rada baterijas, - barības vadā izdeg caurums. Pārstādot uzmanies, lai indīgā auga sula nenokļūst uz ādas vai acīs! Jāpiemin, ka šis ir viens no retajiem istabas augiem, pēc kura apēšanas kaķis var saindēties tik ļoti, ka jāārstējas vairākas nedēļas, un mazais mājdzīvnieks var pat aiziet bojā.
Diezgan populāri indīgi telpaugi ir dažādas eiforbijas («Euphorbia»), piemēram, tā sauktais Kristus ērkšķis («Euphorbia milii»), kas zied skaistiem sarkaniem ziediem. Tās visas satur indīgu, baltu piensulu. Var sajaukt ar kaktusiem, no kuriem indīgs nav neviens. Taču, visticamāk, ar tām neviens nesaindēsies, jo pirms tam jau būs krietni sadūries.
Un populārā, krāšņā puansetija, Ziemassvētku zvaigzne («Euphorbia pulcherrima»). Apgriežot puansetijas, ir ļoti jāuzmanās no auga pienainās sulas, kura, nokļuvusi uz ādas, var radīt grūti dzīstošas brūces. Uzmanies, lai puķes sula neiekļūst acīs, mutē vai deguna gļotādā! Saindējoties sākas vemšana, mutē parādās dedzinoša sajūta, galvā reiboņi.
Kallu dzimtas skaisto lapu augs singonija («Syngonium») satur oksalātus, kas izraisa gļotādu kairinājumu, apsārtumu, dedzinošu sajūtu. Tāpat arī efejvīni («Cissus rhombifolia») jeb istabas bērzi, filodendri («Philodendron»), epipremni («Epipremnum»), monsteras («Monstera deliciosa»). Pēdējām, starp citu, ir ēdami, ļoti garšīgi augļi, tikai to pašu oksalātu dēļ tiem ir «spalvaina pēcgarša».
Dzirdēts, ka indīgi ir amariļļi – hipeastru sugas augi («Hippeastrum»). To sīpoli un augļi satur alkaloīdus, bet lielāko gada daļu šie sīpoli pavada podiņā, ārā ir vien lapas un iespaidīgie ziedi. Nogaršojot tos, uz slimnīcu doties nevajadzēs!
Krietni indīgāks ir cits sīpolaugs, kuru kā ārstniecības augu mēdza
bija turēt uz palodzes mūsu bērnībā – jūras urgineja («Urginea
maritima») jeb jūras sīpols. Tas ir sīvs un riebīgs, bērns tajā
neiekodīs. Taču bīstamība ir tajā, ka šis indīgais augs ir līdzīgs
astainajai baltstarītei («Ornithogalum caudatum») jeb neīstajam jūras
sīpolam, kura novārījumu cukura sīrupā omes labprāt izmanto pret
saaukstēšanos. Ja sajauc – būs slikti.
Skaistās acālijas («Azalia»)
ir indīgas. Efejas («Hedera»). Šausmīgi indīgi ir oleandri («Nerium
oleande»), tos parasti istabās neaudzē, bet ziemas dārzos gan.
Asparāgi («Asparagus»), daži fikusi («Ficus»), tostarp gumijkoki («Ficus elastica»), var izraisīt alerģiskas reakcijas, dermatītu.
Vēl tāds pievilcīgs augs rēja («Tradescantia spathacea»), kuram lapu augšpuse zaļa, apakšpuse tumši sarkana. Ziedi tam lapu padusēs, izskatās pēc mazām glāzītēm, kāda maza princesīte varētu izdomāt paspēlēt kafejnīcas. To nevajadzētu.
