Tā slovāks Jūliuss Šuplers trešo sezonu ir Rīgas "Dinamo" galvenais treneris, pirms spēlēm dzied Latvijas himnu un par latviešu hokejistiem saka "mūsējie". "DELFI Sports" KHL februāra pārtraukumā aicināja pieredzējušo treneri uz sarunu, ko sākām ar ikvienam līdzjutējam svarīgāko jautājumu:
- Kāpēc Rīgas "Dinamo" neizdevās pēdējā spēlē pirms pārtraukuma nodrošināt vietu "play-off?
- Labs jautājums! Tas gan nenotika pēdējā spēlē - decembrī bija traumas, neveiksmes. Ja seši pamatsastāva spēlētāji, no kuriem divi vārtsargi, ir guvuši traumas, tas ietekmē [nākotni].
Pēdējo spēli es negribētu analizēt publiski. Puiši ļoti gribēja uzvarēt, un tad, iespējams, nostrādāja zemapziņas faktors - šo komandu varam uzvarēt, jo CSKA nav spēcīgo spēlētāju. Ne pārāk veiksmīgi nospēlējām pirmo periodu, otrajā bija labāk, bet trešajā ļoti, ļoti gribējām uzvarēt. Un kad šī vēlme ir pārāk spēcīga, tā var atstāt negatīvu iespaidu. Šo maču zaudējām, bet ir vēl trīs spēles, kurā vismaz vienā ir jāuzvar, "jāpaņem" trīs punkti, lai dzelžaini iekļūtu "play-off". Domāju, ka puiši to varēs, un esmu pārliecināts, ka izdarīs.
- Kuru pretinieku gribētu pirmajā kārtā?
-Nekad neskatos pēc principa - kurš būtu ērtāks [pretinieks]. Ko dzīve liek priekšā, tas arī ir labākais variants. Ja tu sāc veidot stratēģijas, uzreiz viss pagriezīsies pret tevi. Protams, ir pretinieki, kas būtu ērtāki, bet es nekad negribu par to domāt.
- Kāpēc komanda jums izšķirošajās spēlēs "uzdāvina kaklasaiti" (no anekdotes - treneris, jubilārs, pirms spēles saka hokejistiem: puiši, dāvanu man nevajag, labāk uzvaru. Hokejisti: vai, trener, mēs jums jau kaklasaiti nopirkām!)?
- Tam nepievēršu uzmanību. Ja puiši ir centušies, spēlējuši... Ir jāskatās viss kopumā. Man nepatīk, ka manā dzimšanas dienā ir spēles, jo tas saistīts ar svētkiem, svinībām, taču gadās, ka spēlētāji "uzdāvina kaklasaiti".- Cik reizes ir spēles iekritušas jūsu dzimšanas dienā, 27.oktobrī?
- Piecas sešas 30 gadu laikā.
- Atgriežoties pirmsākumiem - kas 29 gadus vecu hokejistu pamudināja nolikt malā slidas un nūju un uzsākt trenera darbu?
- Piedāvājums. Es vēl spēlēju, bet viens labs, pieredzējis treneris izteica tādu piedāvājumu. Man tas patika, un es no viņa daudz ko iemācījos.
Spēlēju komandas pamatsastāvā, taču, lai būtu Čehoslovākijas izlasē, tā nebija, un padomāju - cik ilgi vēl varēšu spēlēt. Tajā laikā bija normāli, ka 30 gadu vecumā beidz sportot. Turklāt arī piedāvājums bija. Uzskatu, ka tas bija pareizs solis, jo mana dzīve ļoti izmanījās.
Grūti bija sākt strādāt ar komandu, jo vēl iepriekšējā sezonā kopā ar viņiem spēlēju. Vajadzēja atrast pieeju, lai viņi mani vēl neuzskatītu par autoritatīvu treneri, bet kā draugu, kas grib palīdzēt. Tas psiholoģiskā ziņā bija ļoti svarīgi. Priecājos, ka izdevās. Pēc deviņiem gadiem trenera asistenta amatā kļuvu par galveno treneri. Pirmie gadi bija ļoti grūti, bet pamazām guvu rezultātu, panākumus.
-Kad jūs sajutāt, ka spēlētāji jums sāk uzticēties tieši kā trenerim, nevis draugam vai bijušajam spēlētājam?
- Pagāja daudz gadu. Jauniem treneriem šodien ir vieglāk - reizēm es pat brīnos, nevajag ne kvalifikāciju, ne pieredzi, kluba īpašnieki vai akcionāri izdomā, viņiem tas treneris patīk, un viss notiek.
Autoritāte sāk "strādāt" tad, kad tu ar savu trenera pieeju palīdzi spēlētājiem sasniegt rezultātu, kad spēlētāji tev notic. Kad ir rezultāts un pārliecība, ka tas der spēlētājiem. Protams, tas ir smags process, ko tikai praksē var pārbaudīt. Tu vari būt spēcīgs teorijā, būt vislabākais pedagogs, taču, ja nenodrošini rezultātu, nekas nesanāks. Labs treneris ne vienmēr nozīmē veiksmīgs treneris. Šodien šajā darbā, šajā biznesā tas ir svarīgākais - veiksme un rezultāts. Lai spēlētāji aug, lai kā kolektīvs dod rezultātu. Galvenais, lai spēlētājs sajustu, ka tas darbs, ko dara treneris, nāk viņam par labu, ka viņš spēlē labāk.
- Kādiem cilvēkiem nevajadzētu kļūt par treneriem?
- Tie, kam nav nekādas saistības ar hokeju vai sportu! Un tie, kuriem trenera darbs ir tikai peļņas avots, labāk lai nestrādā. Un vēl man sāp tas, ka treneri, kas strādā ar jaunajiem spēlētājiem, ir nekvalificēti, viņi nezina ne teoriju, ne praksi. Mazajiem, kas uz ledus sper pirmos soļus, jau māca spēka paņēmienus vai spēles taktiku! Ir jāsāk ar ābeci, ar pašu sākumu - slidošana, apvešana, piespēle. Viss ir jādara pakāpeniski. Tāpēc es uzskatu, ka tā ir katastrofa - treneris, kas vispār nav spēlējis hokeju un tikai nedaudz prot slidot. Vēlams, lai tieši ar jaunajiem strādā īsti meistari, lai pirmie soļi, pirmās kustības būtu pareizas.
- Šīssezonas "Dinamo" eksperiments - aizsargu rotācija - ir sevi attaisnojis?
- Tas nav nekāds eksperiments, jo rotācija tā pati konkurence vien ir. Konkurence ir vislabākais attīstības variants. Ja tāds būtu mums iespējams arī uzbrukumā! Ja mums būtu nevis 9-12, bet 15 spēlētāju, un konkurences dēļ katrs censtos sevi parādīt.
Ir plāns ko līdzīgu ieviest arī uzbrucējiem, ir jāaudzina jaunie, jādod viņiem iespēja. Ja kāds uz rezervistu soliņa ir labāks, ir jābūt izmaiņām maiņās.
- Vai starp jaunajiem latviešu hokejistiem redzat jau tagad kādu, kurš nākotnē var kļūt par personību hokejā?
- Protams, redzu! Bet ziniet, par līderi var kļūt, kad tev ir iespēja. Ir jāpaiet ilgam laikam, lai jaunais spēlētājs iegūtu pieredzi, meistarību. Par līderi var kļūt tikai ar smagu darbu, ar ļoti spēcīgu raksturu, bet pirmais priekšnoteikums - viņam ir jāmīl hokejs un to nedrīkst uzskatīt tikai par peļņas avotu.
- Šosezon komandas vairāk un aktīvāk iesniedz sūdzības par KHL spēļu tiesāšanu. Ar ko tas saistīts? Komandas kļuvušas "drosmīgākas" vai tiesāšanas līmenis netiek līdzi spēlei?
- Tas viss saistīts ar cilvēcisko faktoru. Nu jā, varbūt kļūdījās, nepamanīja, taču tiesneši ir profesionāļi, viņiem par šo darbu maksā algu un viņiem ir jāgatavojas, jākoncentrējas spēlei un jābūt objektīviem, nedrīkst pieļaut kļūdas. [Ģenerālmenedžerim] Normundam Sējējam ir taisnība, šogad ir pārāk daudz rupju kļūdu tiesāšanā. Ir pretenzijas pret to, kā daudzi tiesneši strādā. Cik vārtu ir jāgūst, lai trīs tiktu ieskaitīti? Piecus? Ja ieskaita vārtus, ko ielaidām pēc noraidījuma, pēc zonas pārkāpuma... To visu komanda jūt, treneri jūt, vadība jūt.
Taču arī šādās situācijās ir jāsaglabā pašcieņa, nevajag izteikt rupjus komentārus, labāk runāt ar Tiesāšanas komiteju pieklājīgi, atklāti, sūtīt savas pretenzijas, videoierakstus, lai viņi redzētu, kur ir pieļautas kļūdas. Taču tas prasa laiku, tas nav mēneša vai divu jautājums, lai komandas un kluba autoritāte būtu augstā līmenī. Tāpēc es to redzu tā - jā, ir pretenzijas, bet mums ir jāstrādā korekti.
- Cik lielā mērā jūs varat ietekmēt komandas komplektēšanu jeb tas ir tikai komandas ģenerālmenedžera rokās?
- Lēmumus par spēlētāju izvēli mēs pieņemam kopā, izskatot piedāvājumus, kas ir spēlētāju tirgū, veicam analīzi, bet ne tikai pēc rezultativitātes punktiem, vārti plus piespēle, cenšamies arī uzzināt, kas viņš ir par cilvēku, kāds raksturs, kādas citas īpašības, lai iekļautos kolektīvā. Kopā ar Normundu [Sējēju] apspriežamies un pieņemam lēmumu.
Ir bijuši gadījumi, kad es pasaku - nē, šo hokejistu neņemsim! Jo es viņu zinu, no viņa nebūs labuma komandai. Bet tas nav tā, ka personīgi es negribu ar viņu strādāt kopā.
Komandas izveide atkarīga no kluba stratēģijas. Vispirmām kārtām klubs grib dod iespēju vietējiem spēlētājiem sevi parādīt "Dinamo" komandā. Otrkārt, dot iespēju talantīgiem jaunajiem, kam ir vēlēšanās, spēlēt ceturtajā, bet varbūt pat pirmajā maiņā, ja viņš ir talantīgs. Treškārt, iegūt pēc iespējas labākos ārzemniekus mūsu budžeta ietvaros - kanādiešus, čehus, varbūt slovākus. Viņiem jāspēlē pozīcijās, kur mums nepietiek savējo, kur viņi būtu līderi.
Pēdējo vārdu, protams, saka kluba vadība.
Spēlētāju izvēle ir ļoti sarežģīts process, un tas ne vienmēr saistīts ar finanšu iespējām. Uzskatu, ka mēs esam ļoti veiksmīgi izvēlējušies hokejistus. Ir bijuši spēlētāji, kam esam teikuši "paldies" un izvēlējušies neturpināt sadarbību, bet tāda ir dzīve.
- Kāds jums šķiet hokeja projekts ar nosaukumu "Kontinentālā Hokeja līga"?
- Laba ideja. Radusies augsta līmeņa līga, kurā var spēlēt tie, kas nevar tikt NHL. Krievijas klubi var radīt labus spēles apstākļus.
NHL ir vēsture un tradīcijas, KHL viss ir jauns, bet es uzskatu, ka, šis projekts ar katru gadu veiksmīgi aug, nu jau nevar salīdzināt, kā bija pirms diviem, trim gadiem. Ir uzceltas jaunas halles, hokejs attīstās, turklāt ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā un Baltkrievijā, kas iesaistījušās KHL, jo tās komandas, kas piedalās KHL, ceļ arī nacionālo izlašu līmeni. Es priecājos, ka mūsu, vietējie hokejisti var spēlēt šajā līmenī un celt savu meistarību.
- Jūs nupat teicāt "mūsu spēlētāji" - tie ir latvieši vai slovāki?
- (Smejas). Tie ir visi. Jā, ja tu esi nostrādājis kādā valstī piecus gadus, esi ieguvis zināmas attiecības ar zemi un cilvēkiem, tad jau kļūsti par "vietējo".
- Jums nav piedāvāts kļūt par Latvijas izlases treneri?
- Ziniet, par to labāk nerunāsim. Nevajag bojāt atmosfēru, jo intrigas, baumas, runas - es to visu ļoti nemīlu. Principiāli negribu par to runāt. Nekas konkrēts nav un nav bijis.
- Čehu vārtsargs Dominiks Hašeks kādā intervijā apgalvo, ka līmenis KHL ir labs, bet zaudē NHL šovu ziņā...
- Bet tas ir vēsturiski veidojies - Padomju Savienībā bija aizliegta kaut kāda emociju, prieka izrādīšana. Par ko ir runa! Nevar prasīt, lai cilvēks uzreiz tāpat dzīvotu līdzi spēlei, dziedātu, priecātos kā Šveicē vai Vācijā. Jā, Latvijā tribīnes ir ļoti dzīvas, par ko mūs Krievijā, iespējams, apskauž dēļ atmosfēras, taču tas viss saistīts ar vēsturi.
Dominikam šai ziņā ir taisnība - NHL ir šovs, tur skatītāju neinteresē spēle un rezultāts, galvenais, lai apkārt ir hotdogi, alus un draugi, bet laukumā - kautiņš. Vārti, rezultāts, kurš uzvarēja - tas ir otršķirīgi. Arī žurnālisti no nekā uztaisīs sensāciju. Mums tas ir jāmācās, jo tās ir citas tradīcijas.
- Ja uz Rīgas "Dinamo" skatās kā uz cilvēku, kāds viņš ir?
- Ļoti centīgs. Spēlē uz emocijām. Ļoti mērķtiecīgs, ļoti vēlas pierādīt sevi, pierādīt savu meistarību. Viņš nekad nemānās un nepazemo citus. Daudzi apkārt stāvošie šo cilvēku var apskaust par to, ka viņš var spēlēt šajā līmenī un dara to ar prieku. Viņam ir paveicies ar tik lieliskiem līdzjutējiem un visiem, kas ar viņu strādā kopā - biroja darbiniekiem, vadību, akcionāriem, kas mīl hokeju.
- Spēlētājiem ir savi rituāli pirms spēles. Treneriem arī?
- "Laimīgais" krekls, kurā uzvar, kuru nemazgā un negludina, "laimīgā" kaklasaite - tas viss ir bijis. Tas saucas "naivās psihoregulējošās tehnikas", kas "strādā", ja cilvēks tam tic. Piemēram, izgāji no mājas spēles dienā, vairs nedrīksti atgriezties. Neko nedrīkst aizmirst. Es nomazgāju mašīnu, neizgulējos, sastrīdējos ar sievu - būs uzvara! Ja mašīna būs netīra, ar sievu nesastrīdējos - var būt zaudējums, jo neesi tonusā.
- Cik bieži jūs esat mājās Slovākijā?
- Reizi divos trijos mēnešos vidēji. Biežāk nesanāk ,jo ir ciešs grafiks. Bet pa gadiem jau ir pierasts.
- Slovākijā esot, nepietrūkst Latvijas?
- Pietrūkst darba - adrenalīna, sacensību. Tas gan ātri pienāk. Nedēļas divas esi mājās, un kaut kā pietrūkst. Ne pēc Latvijas skumstu, jo mana dzimtene ir Slovākija, bet pēc atmosfēras, cilvēkiem. Pēc sezonas tas ātri pienāk.
- Jūs allaž esat tik nesatricināmi mierīgs spēļu laikā - tiešām nekad neesat gribējis paņemt nūju un triekt pret apmali?
- Jūs tiešām domājat, ka es nekad to neesmu darījis? Ne vienu reizi vien! Tikai tas ir jādara pareizajā vietā. Reiz Slovākijā, kad mūsu komanda spēlēja Čehoslovākijas čempionātā, pēc sliktas spēles ģērbtuvēs paķēru nūju un kā triecu pret stabu telpas vidū - nūjas lāpstiņa kā bumerangs visu ģērbtuvi aplidoja. Tad man bija 40 gadu, tagad esmu mierīgāks kļuvis, bet pajautājiet komandai, cik reizes esmu izsvaidījis pudeles, apgāzis galdu ar visām mantām vai triecis nazi galdā. Kā vēl viņus sapurināt? Lamāties arī varu, bet nekad to nedrīkst vērst personiski pret kādu, pazemot. Toties ārpus ģērbtuvēm viss ir mierīgi, jābūt kulturālam, jātur augsts uzvedības, darba līmenis.
- Troksnis arēnā patiešām netraucē sazināties ar spēlētājiem?
- Tikai tad, kad paņemu 30 sekunžu pārtraukumu. Turklāt ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā komentētājs šīs pauzes laikā uzkurina publiku, dzied, iet reklāmas, skan mūzika. Bet tai brīdī ir jābūt klusumam, lai es varētu normāli strādāt. To ieteicu arī KHL treneru seminārā. Bet citādi spēles laikā publiku pat nedzirdu, jo ir citas domas, koncentrācija.
- Nākmsezon jūs arī būsiet Rīgā?
- Nezinu. Nezinu, kā šo jautājumu lems ["Dinamo"] vadība, jo aprīlī beidzas līgums. Viss atkarīgs no tā, kā spēlēsim, vai izpildīsim savu uzdevumu iekļūt "play-off" un kā tur nospēlēsim. Tas vienmēr dod atbildi uz jautājumu. Ja vadība būs apmierināta, ja uzskatīs, ka esam strādājuši veiksmīgi...
Jā, man patīk strādāt Rīgā, te ir lieliska atmosfēra, lieliski, ja ne vislabākie, līdzjutēji KHL, man patīk, kā strādā treneru sastāvs, pārējie kluba darbinieki, hokejisti, kas ļoti cenšas sasniegt mūsu darba mērķus. Ja būs interese un vienosimies, jā, varam pagarināt līgumu.
Ziniet, trenera dzīve ir ļoti smaga, visi grib rezultātu, neskatoties uz apstākļiem, kā tu strādā, ar ko tu strādā, kādas ir tavas iespējas, metodes. Tas nevienu neinteresē.
Turklāt trenerim ir jābūt gatavam reaģēt uz jebkuru variantu, kas notiks pēc sezonas vai sezonas laikā - šodien tu esi te, pēc diviem mēnešiem jau aiz 4000 kilometriem.
- Jums ir neparastas spēlētāju uzmundrināšanas metodes - reiz saderējāt un taisījāt tetovējumu, pērn vasarā jājāt uz balta zirga. Ko apsolījāt komandai šogad?
- Nezinu, viss man ir aizliegts - sieva man nevis dzelteno, nu jau sarkano kartīti piesolīja (smejas)! Varbūt komanda kaut ko izdomās, varbūt tam piekritīšu, varbūt ne.
- Vai hokejā un jūsu darbā ir kas tāds, par ko jūs teiktu - ja man būtu iespēja, tad...?
- To, ko esmu nodzīvojis, mainīt vairs nevar. Ja Rīgas "Dinamo" naudas būtu četrreiz vairāk, tad varbūt te spēlētu Demitra, abi Hosas, Hara, bet jautājums - jūs esat pārliecināti, ka Rīgas "Dinamo" tad izcīnītu Gagarina kausu? Vai visi būtu apmierināti? Vai latvieši to pieņemtu? Jo tagad vietējie hokejisti cenšas, pierāda, ka viņi var. Kā viņi pa šiem trim gadiem ir progresējuši! Aizveru acis un redzu, kā viņi toreiz slidoja, meta ripu, cik lēni atdeva piespēles, bet šodien - prieks skatīties!
Bet es nenožēloju šo darbu smagos apstākļos, tas man bija interesanti, arī komandai un līdzjutējiem, Pa šiem trim gadiem "Dinamo" ir izaudzis, uzlicis augstu latiņu un Latvijā ieguvis vislielāko uzticības kredītu. Tas ir valsts labākais virtuālais izstrādājums, jo jūs Latvijā nebūvējat automašīnas, raķetes, par ko ar lepnumu var teikt - mūsu. Tāds ir tikai hokejs.
