Daudzi taču zina vai vismaz ir dzirdējuši par vareno kombinatoru un
idejisko cīnītāju par naudu Ostapu Benderu. Šis literārais varonis mums
ir pazīstams kā asprātīgs blēdis, slīpēts afērists, atjautīgs krāpnieks,
attapīgs shēmotājs.
Daži teiks, tādi blēži ir tikai romānos. Nekā nebija! Pasaule piedzīvojusi pavisam reālus afēristus, kas ar izdomu un pārdrošību pat vairākkārt pārtrumpojuši Ostapu.
Daudzu veiklo blēžu dzīves gaitas un mahinācijas liktas par pamatu neskaitāmiem literāriem darbiem. Par atjautīgajiem afēristiem sacerēti romāni un sarakstīti stāsti, uzvestas lugas un uzņemtas filmas. Dažiem pat uzcelti pieminekļi. Noteikti jāpiemin, ka viņiem ir kāds vienojošs aspekts. Proti, lai cik ģeniāli viņi arī būtu, viņi tomēr notverti un tiesāti. Iespējams, ja šos atjautīgos krāpniekus nenoķertu, mēs par viņiem neuzzinātu to, ko uzzinām tagad.
Cilvēks, kas pārdeva Eifeļa torni
Par vienu no talantīgākajiem blēžiem, kādus vien zinājusi cilvēce, uzskata 1890. gadā Čehijā dzimušo Viktoru Lustigu. Viņš izauga labi pārtikušā ģimenē, ieguva labu izglītību un brīvi runāja piecās valodās.
Pirmā pasaules kara laikā viņš Eiropā specializējās krāpnieciskās loterijās, bet 1920. gadā pārcēlās uz ASV, kur par viņa upuriem kļuva gan privātpersonas, gan bankas. Neskaitāmas reizes viņu arestēja, bet allaž pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvoja.
Grandiozākā un asprātīgākā Lustiga afēra nenoliedzami bija Eifeļa torņa pārdošana. 1925. gadā viņš ieradās Parīzē un kādā no laikrakstiem nejauši izlasīja, ka Eifeļa tornim atklāti vairāki bojājumi un nepieciešams remonts. Šī informācija atjautīgo blēdi iedvesmoja uz grandiozu afēru. Viņš izgatavoja viltotu pilnvaru, kurā uzdevās par Pasta un telegrāfa ministrijas ministra vietnieku un izsūtīja savas vizītkartes vairākiem ietekmīgiem melno metālu dīleriem.
Lustigs uzaicināja biznesmeņus uz tikšanos un kā Francijas valdības pilnvarota persona pavēstīja, ka Eifeļa torņa remontam nepieciešami milzīgi finansiāli līdzekļi, tāpēc valdība nolēmusi to demontēt un pārdot metāllūžņos. Lai neizraisītu iedzīvotāju sašutumu, kas tik ļoti iecienījuši Eifeļa torni, Lustigs piekodināja uzņēmējus turēt šo informāciju stingrā slepenībā.
Pēc kāda laika tiesības uz torni Lustigs pārdeva biznesmenim Andrē Puasonam, turklāt viņš pamanījās no uzņēmēja izspiest vēl kukuli, jo tieši Puasonam tikusi šī burvīgā iespēja iegādāties torni. Piekrāmējis pilnu čemodānu ar naudu, Lustigs ātri vien pameta Parīzi un devās uz Vīni. Pagāja vairākas dienas, bet nekas nenotika. Ne laikraksti ziņoja par gadsimta afēru, ne policija meklēja Viktoru Lustigu. Kā izrādījās, uzņēmējs Puasons, nevēloties izskatīties pēc muļķa un kļūt par apsmieklu, šo blēdību noslēpa.
Pēc kāda laika Lustigs atgriezās Parīzē un pēc tās pašas shēmas vēlreiz pārdeva Eifeļa torni. Šoreiz krāpniekam negāja kā smērēts, un piekrāptais biznesmenis vērsās ar iesniegumu policijā. Blēdis steigšus aizbēga uz ASV un veikli nozuda ar visu naudu. 1935. decembrī viņu arestēja un nodeva tiesai. Afēristam piesprieda 20 gadus ieslodzījumā par krāpšanu, naudas viltošanu un bēgšanu no cietuma mēnesi pirms sprieduma pasludināšanas. Lustigs mira 1947. gadā slavenajā Alkatrazas cietumā.
Noķer mani, ja vari
Visu laiku visveiksmīgākais banku apzadzējs – tas neapšaubāmi ir amerikānis Frenks Abagneils. Viņa dzīvesstāsts kļuva par pamatu slavenajai filmai „Noķer mani, ja vari”, kurā galveno lomu atveidoja Leonardo di Kaprio. Frenks Abagneils piedzima 1948. gadā Ņujorkas priekšpilsētā daudzbērnu ģimenē, izglītību ieguva īru kristiešu brālības katoļu skolā.
Veicot savu pirmo afēru, viņš izrakstīja bankas čeku un noņēma naudu no sava konta, kurā naudas nemaz nebija. Protams, banka to drīz vien atklāja un pieprasīja segt iztrūkumu. Jauneklis saprata, ka tādu triku nevar atkārtot ar vienu banku, tāpēc ar viltotiem dokumentiem atvēra ļoti daudz kontu daudzās bankās. Ar viltotajiem čekiem no daudzu valstu bankām viņš izkrāpa aptuveni piecus miljonus dolāru.
Naudu jaunais cilvēks tērēja dārgos restorānos, dārgu zīmolu veikalos un izklaidēs ar meitenēm. Abagneils ne tikai apkrāpa bankas, bet arī viltoja personas dokumentus. Piemēram, divus gadus viņš uzdevās par aviokompānijas „Pan American” pilotu Frenku Viljamu un bez maksas lidoja apkārt pa visu pasauli.
Viltojot Kolumbijas universitātes diplomu, viņš vienu semestri nostrādāja par socioloģijas pasniedzēja asistentu Jūtas štata mormoņu universitātē. Vēlāk vienpadsmit mēnešus veiksmīgi spēlēja pediatra lomu Džordžijas slimnīcā. Tad viltoja Hārvarda universitātes diplomu un dabūja darbu Luiziānas štata ģenerālprokurora birojā.
1969. gadā Abagneilu notvēra Francijā. Viņu pamanīja kāds stjuarts un atpazina no plakāta „Policija meklē”. Veiklo afēristu prasīja izdot 26 valstis, kurās bija veiktas krāpnieciskas darbības. Pusgadu Abagneilu noturēja Francijas cietumā, bet vēlāk nogādāja Zviedrijā, kur tiesāja par čeku viltošanu. Kad afēristu sūtīja tiesāšanai uz ASV, lidmašīnā viņam izdevās izbēgt caur tualeti. Zem izlietnes bija restes, kuras viņš atmūķēja un izlēca no lidmašīnas drīz vien pēc tās nolaišanās. Blēdis bija iecerējis nopirkt lidmašīnas biļeti līdz Brazīlijai, kurai nebija noslēgts līgums ar ASV par noziedznieku izdošanu. Tomēr Abagneilam nepaveicās, viņu aizturēja policija, kad viņš stāvēja rindā pēc biļetes.
Bet slīpētais afērists izrādījās pietiekami attapīgs, lai izbēgtu arī no cietuma. No ieslodzījuma vietas viņš piezvanīja draudzenei un sarunāja, ka viņa sagādās viņam viltotus dokumentus, kas apliecina, ka viņš ir valsts inspektors, kas cietumos veic pārbaudi, kā tiek ievērotas cilvēktiesības. Cietuma vadība tik tiešām noticēja, ka Abagneils ir valsts aģents, kurš kā ieslodzītais ir speciāli iesūtīts, lai veiktu pārbaudi.
Abagneils ieslodzījuma vietas vadībai pavēstīja, ka viņam steigšus jātiekas ar FIB pārstāvi ārpus cietuma, tas viņam arī tika atļauts, un viņš atstāja cietumu. Krāpnieks bija iecerējis doties uz citu štatu, lai no turienes aizlidotu uz Brazīliju. Tomēr kāds moteļa darbinieks viņu atpazina un paziņoja policijai. Afēristu aizturēja.
No ieslodzījuma Abagneilu atbrīvoja 1974. gadā. Piespriesto 12 gadu vietā viņš „atsēdēja” tikai piecus, jo piekrita sadarboties ar FIB, lai palīdzētu atklāt citu blēžu afēras. Pēc atbrīvošanas viņš strādāja par pavāru, pārdevēju un kinomehāniķi. Vēlāk sāka vadīt seminārus un sniegt konsultācijas banku darbiniekiem, detalizēti stāstot, kā atklāt un novērst finanšu mahinācijas. Abagneils sarakstīja un izdeva vairākas grāmatas: „Zādzības māksla”, „Instrukcija, kā atklāt zādzību” un „Jūsu dzīves nozagšana”, par tām nopelnot vairāk nekā 20 miljonu dolāru. Tagad miljonārs vada konsultatīvo firmu „Abagneils un partneri”. Viņš ir precējies, viņam ir trīs dēli.
Viltus Rokfellers
2001. gadā Kanādas policija arestēja franču izcelsmes mahinatoru Kristoferu Rokankurtu, kas uzdevās par Rokfellera ģimenes pārstāvi un bijušā ASV prezidenta Bila Klintona tuvu draugu. Patiesībā viņa māte bija prostitūta un tēvs – alkoholiķis. Divdesmit gadu vecumā Rokankurts piedalījās liela juvelieru veikala aplaupīšanā Ženēvā, bet pēc tam devās laimes meklējumos uz Lasvegasu.
Tur viņš aptīrīja daudzas bagātas atraitnes, uzdodoties par kino producenta Dino de Laurentis radinieku, aktrises Sofijas Lorēnas dēlu un miljardiera Dodi al Fajeda brāli. Vēlāk viņš izdomāja jaunu leģendu un kļuva par Kristoferu Rokfelleru – „Standard Oil” dibinātāja Džona Rokfellera radinieku.
Jāatzīst, afērists dzīvoja ar plašu vērienu. Viņš bija precējies ar bijušo „Playboy” modeli Mariju Piu Reiesu un īrēja savrupmāju Beverlihilzā. Piesaistot vietējās sabiedrības uzmanību, Losandželosā viņš pārvietojās ar helikopteru un greznu limuzīnu, pusdienoja dārgos restorānos un uzdevās par bagātu finansistu.
Daudziem viņš apgalvoja, ka esot draugos gan ar Bilu Klintonu, gan Brunejas sultānu. Slavenajam aktierim Žanam Klodam van Dammem viņš apsolīja 40 miljonus dolāru filmas uzņemšanai un nodibināja draudzīgas attiecības ar ne mazāk populāro aktieri Mikiju Rurku. Pazīšanās ar kinozvaigznēm viņam lieti noderēja lielu uzņēmēju apkrāpšanā. Iegūstot bagātnieku uzticību, viņš tiem piedāvāja investēt līdzekļus kādā superienienesīgā projektā. Neviens pat nepārbaudīja, vai viņš tiešām ir Rokfellera radinieks, jo bija radīta pārliecība, ka cilvēks, ar kuru draudzējas van Damme un Rurks, nevar būt krāpnieks.
2000. gada augustā Rokankurtu arestēja un apsūdzēja desmitiem turīgu amerikāņu apmānīšanā, izkrāpjot no viņiem lielas naudas summas. Viņa sieva iemaksāja drošības naudu, un lielais kombinators ar viltotiem dokumentiem devās uz Honkongu, kur par dažiem miljoniem apmānīja vairākus turienes elites pārstāvjus.
Pēc tam Rokankurts kopā ar ģimeni ieradās Kanādas kūrortā Vistlerā, kur par septiņiem miljoniem dolāru pierunāja kādu uzņēmēju nopirkt lepnu savrupmāju, kura, kā vēlāk izrādījās, nemaz nebija pabeigta. Piekrāptais uzņēmējs ziņoja policijai, un Rokankurtu arestēja, inkriminējot viņam krāpniecību. Viltus Rokfelleru izdeva ASV, un izmeklēšanas gaitā noskaidrojās, ka viņš apkrāpis turīgus ļaudis visā pasaulē par 40 miljoniem dolāru. Tagad cietumā viņš raksta memuārus un pēc to izdošanas atkal cer kļūt bagāts.
Ģeniālais viltvārdis
Neviens pasaulē nav tik pārliecinoši nospēlējis dažnedažādu profesiju pārstāvju lomas, kā to spēja izdarīt amerikānis Ferdinands Demara. Šis ģeniālais viltvārdis savā blēža karjerā pamanījās būt celtniecības inženieris, šerifa vietnieks, cietumsargs, psiholoģijas doktors, advokāts, bērnu tiesību eksperts, benekditiešu mūks, ķirurgs, skolotājs un redaktors. Ļoti savdabīgi, ka Demara šajās lomās nemeklēja finansiālu izdevīgumu, viņu interesēja galvenokārt sociālais statuss.
Demara piedzima 1921. gadā Masačūsetsas štatā, viņa tēvam piederēja neliels teātrītis. Jau agrā jaunībā viņš nolēma kļūt par katoļu mūku, bet šai iecerei nebija lemts realizēties. Kādu brīdi padzīvojis klosterī, jauneklis saprata, ka tas tomēr nav domāts viņam. Viltojot dokumentus un uzdodoties par citu personu, 20 gadu vecumā viņš iestājās ASV armijā, no kuras vēlāk dezertēja un iestājās Militārajā flotē. Inscenējot pašnāvību, Demara nozuda arī no flotes.
Viltojot izglītības diplomu, viņš kādu laiku strādāja par psihologu, vēlāk viņu arestēja militārā policija. Par dezertēšanu Demara nosēdēja 18 mēnešus cietumā, bet pēc atbrīvošanās ar vēl lielāku centību pievērsās izglītības dokumentu viltošanai. Pārsteidzoši, ka daudzi priekšnieki un kolēģi bija apmierināti ar blēža darbu. Demaram bija fenomenāla atmiņa, un, kaut reizi izlasot instrukciju, viņš to spēja atcerēties.
Pati apbrīnojamākā un satriecošākā Demaras loma – tā bija izlikšanās par ķirurgu Džozefu Kairu. Tas notika uz Kanādas eskadras mīnu kuģa Korejas karā (1950–1953). Demara veica vairākas veiksmīgas operācijas un pat apturēja epidēmiju, pateicoties izlēmīgam lēmumam lietot penicilīnu. Viena no viņa veiktajām operācijām, izņemot no matroža brūces lodi, tika aprakstīta kanādiešu presē.
Tā sagadījās, ka šo rakstu izlasīja īstā ķirurga Džozefa Kaira māte, kuras dēlam bija mediķa prakse Ņūbrunsvikā. Viņa nekavējoties ziņoja par viltvārdi policijai, un ziņa tūlīt pat sasniedza arī eskadras mīnu kuģa apkalpi. Kuģa kapteinis ilgi nespēja tam noticēt, jo tik pārliecinoši Demara bija nospēlējis sertificētu ķirurgu. Tā kā nebija būtiska kaitējuma, Kanādas flote atturējās iesniegt prasību tiesā, un blēdis veiksmīgi atgriezās Amerikas Savienotajās Valstīs.
Pēc notikušā viņš pārdeva savas dzīves stāstu žurnālam „Life” un kādu laiku nodevās dīkdienībai, tad sāka strādāt dažādus darbus, bet nekur ilgi neaizturējās. Vienubrīd aizrāvās ar dzeršanu, bet tad atgriezās pie saviem vecajiem trikiem – viltoja diplomu un dabūja darbu Teksasas štata cietumā. Vēlāk kāds no ieslodzītajiem nejauši uzgāja veco „Life” numuru un Demaru nosūdzēja priekšniecībai. Viltvārdi atlaida no darba.
Viņš turpināja dzīvot ar izdomātiem vārdiem un piehalturēja pagaidu darbos. 1960. gadā Demaram piedāvāja epizodisku ķirurga lomu kādā šausmu filmā. Debija kino diemžēl izgāzās. Izcilais viltvārdis, kas reālajā dzīvē spēlēja visdažādākās lomas, nespēja ticami nospēlēt kino. Toties 1967. gadā viņš saņēma savu pirmo īsto diplomu – Portlandes Bībeles koledžas atestātu. Savus pēdējos dzīves gadus viņš aizvadīja kā īsts baptistu mācītājs.
Bagātu cilvēku apvārdotājs
Pagājušā gadsimta beigās ar lieliem skandāliem sevi pieteica afroamerikāņu izcelsmes blēdis Deivids Hemptons. Viņš piedzima 1964. gadā Bufalo jurista ģimenē. 1981. gadā viņš pārcēlās uz Amerikas megapoli Ņujorku. Tīkojot pēc vieglas un greznas dzīves, viņš sāka regulāri uzdoties par slavenā aktiera un režisora Sidnija Puatjē dēlu. Sidnijs Puatjē bija titulētākais melnādainais amerikāņu aktieris, kura honorāri neatpalika no balto zvaigžņu ienākumiem. Turklāt viņš bija pirmais melnādainais aktieris, kas saņēma „Oskara” balvu. Sākumā Hemptons uzdevās par Puatjē dēlu, lai par velti pusdienotu lepnos restorānos, nosūtot rēķinus savam bagātajam „tētim”. Pēc kāda laika afērists savas ietekmēšanas spējas sāka lietot jau plašāk – viņš pārliecināja bagātniekus dot viņam naudu un naktsmājas.
Uzdodoties par Puatjē dēlu, viņš izdomāja arī citus pekstiņus. Viņš svešiniekiem stāstīja, ka ir viņu bērnu draugs, ka esot apzagts, ka nokavējis lidmašīnas reisu un bagāža aizlidojusi bez viņa. Blēdis pamanījās apstrādāt daudzas slavenības, ieskaitot slaveno dizaineri Kelvinu Kleinu un Holivudas zvaigzni Melāniju Grifitsu
1983. gadā viņu aizturēja un apsūdzēja krāpniecībā. Tiesa piesprieda viņam atmaksāt zaudējumus un aizliedza ierasties Ņujorkā. Hemptons atteicās izpildīt tiesas lēmumu, un viņam piesprieda piecus gadus cietumsoda.
Deivida Hemptona blēdības kļuva par pamatu rakstnieka Džona Gvāra lugai, kuru 1990. gadā ekranizēja Holivudas filmā „Sešas atsvešināšanās pakāpes”. Kad filma guva finansiālus panākumus, Hemptons sāka vajāt rakstnieku Džonu Gvāru, pieprasot daļu no peļņas. Viņš rakstniekam gan zvanīja, gan sūtīja draudu vēstules. Hemptons arī citādi pievērsa sev uzmanību – sniedza intervijas presei un ieradās filmas producenta ballītēs, sarīkojot skandālus. 1991. gada rudenī Hemptons iesniedza prasību tiesā, pieprasot no filmas veidotājiem 100 miljonus dolāru. Tiesa prasību noraidīja. 2003. gadā Deivids Hemptons mira no AIDS.
Vislielākā blēdība popmūzikā
Pasaulslavenā grupa „Milli Vanilli” – tas bija duets, kas pat īsti nemācēja dziedāt. Grupas muzikāli un finansiāli veiksmīgā darbība vērtējama kā vislielākā afēra popmūzikas vēsturē. Šo satriecošo duetu radīja vācu mūziķu menedžeris Frenks Farians, kas bija izveidojis populāro grupu „Boney M”.
Deviņdesmitajos gadu sākumā prese jūsmīgi rakstīja, ka pie popmūzikas debesīm iedegusies jauna zvaigzne – vācu duets „Milli Vanilli”. Tie bija divi pievilcīgi un muskuļoti jaunieši – Roberts Pilatuss un Fabriss Morvans. Preses uzslava – tas nepavisam nebija pārspīlējums, jo dueta pirmais klips „Girl You Know It’s True” pārspēja visus pārdošanas rekordus un sita pušu pat Maikla Džeksona videoversijas.
1990. gadā duets saņēma prestižo „Grammy” balvu kā labākais debijas projekts, viņu mūzikas albums ASV sešas reizes ieguva platīna diska statusu, Kanādā – desmit reizes. Trīs reizes dinamisko duetu apbalvoja ar „American Music Award” prēmiju. Publika bija stāvā sajūsmā, un nekas nevēstīja nelaimi. Tomēr tā atnāca, turklāt vēl skaļi brēkdama. Slavenajam duetam nogāja greizi tāpat kā latviešu Hugo Diegam un Žanim Vieplim, kas koncertēja Bambāļos.
Misēklis nāca kā liels apkaunojums. Uzstājoties Konektikutā, duetam pēkšņi iestrēga fonogramma, un, kā pēc bojātas plates principa, vairākas reizes atkārtojās viena un tā pati frāze. Čaļi plātīja mutes, bet dziesma griezās uz riņķi. Izraisījās milzīgs skandāls, un tad arī noskaidrojās, ka duetu dziesmas iedziedājuši pavisam citi cilvēki, bet Roberts Pilatuss un Fabriss Morvans koncertos tikai dejoja un virināja mutes.
Pēc notikušā duetam atņēma visas prēmijas, turklāt pret ierakstu studiju un grupu tiesā iesniedza pavisam 26 prasības. Pēc lielās šmuces un vairāku miljonu soda naudas nomaksāšanas Frenks Farians 1997. gadā atkal piekrita kļūt par grupas producentu un aicināja puišus dziedāt pa īstam. Tomēr no ieceres nekas nesanāca. Pilatuss jau bija spēcīgi atkarīgs no alkohola un kādudien tika atrasts miris viesnīcas numurā no narkotiku pārdozēšanas. Savukārt Morvans mēģināja turpināt mūziķa karjeru, tomēr bijušo slavu atgūt nespēja.
Visbezkaunīgākā laupīšana
Pagājušā gadsimta sākumā pavisam vienkāršs vācu kurpnieks Vilhelms Foigts vienā rāvienā kļuva slavens. Viņš paveica tik pārdrošu un bezkaunīgu laupīšanu, ka tā ne tikai šokēja, bet arī sajūsmināja ar savu neticamo izdomu. Viņa realizētā laupīšana jau balansēja uz fantastikas robežas.
1906. gada 16. oktobrī Vilhelms Foigts Berlīnes priekšpilsētā Kopenikā iznomāja un uzvilka prūšu armijas kapteiņa formu. Uz ielas viņš apstādināja seržantu un četrus grenadierus, kuriem pavēlēja nākt līdzi. Vilhelms Foigts lika arestēt Kopenikas burgmistru un mantzini. Nesastopot nekādu pretestību, viņš ieņēma vietējo rātsnamu un konfiscēja pilsētas kasi. Visas viņa pavēles gan burgmistrs, gan kareivji izpildīja bez ierunām.
Savācis naudu un pavēlējis grenadieriem vēl pusstundu palikt savās vietās, Foigts bezrūpīgi devās uz staciju. Tur viņš pārģērbās, iesēdās vilcienā un mierīgi atstāja Kopeniku. Piedzīvojot tik bezkaunīgu laupīšanu, policija afērista meklēšanā iesaistīja apjomīgus spēkus un jau pēc desmit dienām blēdi atrada. Viņu arestēja un notiesāja uz četriem gadiem.
Jau pēc gada laupītāju atbrīvoja pēc Vācijas ķeizara Vilhelma II Hohencollerna īpaša rīkojuma. Uzzinot par tik pārgalvīgu laupīšanu, ķeizars bija sajūsmā par Foigta uzņēmību. Pēc notikušā laupītājs kļuva tik slavens, ka viņam uz ielas prasīja autogrāfus. Par Foigta piedzīvojumiem izdeva romānus, sacerēja lugas, vēlāk uzņēma arī filmas. Pieminot fantastisko laupīšanu, Kopenikā Foigtam uzcēla bronzas pieminekli. Savus pēdējos dzīves gadus viņš nodzīvoja savā privātmājā Luksemburgā. Foigts mira 1922. gadā.
Blēžu karalis
Un visbeidzot – 1875. gadā Čikāgā dzimušo Džozefu Veilu pamatoti uzskata par vienu no veiklākajiem 20. gadsimta afēristiem, viņa iesauka – blēžu karalis. Kā pati spožākā Džozefa blēdība noteikti pieminama viltus bankas izveidošana. Afēra sākās, kad Veils nejauši pamanīja, ka Nacionālā tirdzniecības banka pārvācas uz citām telpām. Viņš steigšus noīrēja jau atbrīvoto namu un izveidoja tur fiktīvu banku.
Džozefs nolīga daudzus sīkus blēžus, kas tēloja bankas darbiniekus. Tur viss izskatījās pa īstam – pie kasēm stāvēja rindas, kasieri skaitīja naudu, durvis uzraudzīja apsargi, klerki ar dokumentiem staigāja šurpu turpu. Tajā pašā laikā Veila palīgs „apstrādāja” kādu Čikāgas multimiljonāru, kuram iestāstīja, ka bankas īpašnieks par puscenu steigšus pārdodot zemi. Tā kā darījums esot nelegāls, maksāt vajadzēšot skaidrā nauda. Darījuma cena – pusmiljons dolāru.
Kad bagātnieks bija gatavs darījumam, viņu aizveda uz fiktīvo banku. Tur darbs mutuļoja kā īstā bankā, klerki runāja pa telefonu, savā starpā strīdējās un apsprieda rēķinus. Vairāki klienti stāvēja pie kasēm, un neviens nepievērsa uzmanību miljonāram ar naudas koferi rokās. Viņš jau bija paguris gaidīt, līdz viņu savā kabinetā ieaicināja „bankas īpašnieks” Džozefs Veils. Viņš stāstīja, ka pēc smagās darbadienas esot dikti piekusis, tāpēc darījumu kārtošot citu reizi. Tomēr pēc kāda laika ļāvās pierunāties un pēc nelielas tielēšanās zemi pārdeva. Kad pēc dažām dienām blēdība nāca gaismā, vairs nebija ne bankas, ne baņķiera Džozefa Veila.
Par viņa upuri kļuva arī Itālijas diktators Benito Musolīni, pie kura Džozefs aizbrauca kā šahtu inženieris un pārdeva šahtu izstrādes tiesības Kolorādo. Kad itāļu specdienesti atklāja krāpšanu, Veils jau bija paguvis nozust ar diviem miljoniem dolāru. Jāteic, nauda krāpniekam ilgi neturējās, to ātri vien viņš notrieca uzdzīvē ar sievietēm. Kaut krāpnieks vairākkārt nokļuva cietumā, viņš nodzīvoja garu mūžu. Veils mira 101 gada vecumā.
Daži teiks, tādi blēži ir tikai romānos. Nekā nebija! Pasaule piedzīvojusi pavisam reālus afēristus, kas ar izdomu un pārdrošību pat vairākkārt pārtrumpojuši Ostapu.
Daudzu veiklo blēžu dzīves gaitas un mahinācijas liktas par pamatu neskaitāmiem literāriem darbiem. Par atjautīgajiem afēristiem sacerēti romāni un sarakstīti stāsti, uzvestas lugas un uzņemtas filmas. Dažiem pat uzcelti pieminekļi. Noteikti jāpiemin, ka viņiem ir kāds vienojošs aspekts. Proti, lai cik ģeniāli viņi arī būtu, viņi tomēr notverti un tiesāti. Iespējams, ja šos atjautīgos krāpniekus nenoķertu, mēs par viņiem neuzzinātu to, ko uzzinām tagad.
Cilvēks, kas pārdeva Eifeļa torni
Par vienu no talantīgākajiem blēžiem, kādus vien zinājusi cilvēce, uzskata 1890. gadā Čehijā dzimušo Viktoru Lustigu. Viņš izauga labi pārtikušā ģimenē, ieguva labu izglītību un brīvi runāja piecās valodās.
Pirmā pasaules kara laikā viņš Eiropā specializējās krāpnieciskās loterijās, bet 1920. gadā pārcēlās uz ASV, kur par viņa upuriem kļuva gan privātpersonas, gan bankas. Neskaitāmas reizes viņu arestēja, bet allaž pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvoja.
Grandiozākā un asprātīgākā Lustiga afēra nenoliedzami bija Eifeļa torņa pārdošana. 1925. gadā viņš ieradās Parīzē un kādā no laikrakstiem nejauši izlasīja, ka Eifeļa tornim atklāti vairāki bojājumi un nepieciešams remonts. Šī informācija atjautīgo blēdi iedvesmoja uz grandiozu afēru. Viņš izgatavoja viltotu pilnvaru, kurā uzdevās par Pasta un telegrāfa ministrijas ministra vietnieku un izsūtīja savas vizītkartes vairākiem ietekmīgiem melno metālu dīleriem.
Lustigs uzaicināja biznesmeņus uz tikšanos un kā Francijas valdības pilnvarota persona pavēstīja, ka Eifeļa torņa remontam nepieciešami milzīgi finansiāli līdzekļi, tāpēc valdība nolēmusi to demontēt un pārdot metāllūžņos. Lai neizraisītu iedzīvotāju sašutumu, kas tik ļoti iecienījuši Eifeļa torni, Lustigs piekodināja uzņēmējus turēt šo informāciju stingrā slepenībā.
Pēc kāda laika tiesības uz torni Lustigs pārdeva biznesmenim Andrē Puasonam, turklāt viņš pamanījās no uzņēmēja izspiest vēl kukuli, jo tieši Puasonam tikusi šī burvīgā iespēja iegādāties torni. Piekrāmējis pilnu čemodānu ar naudu, Lustigs ātri vien pameta Parīzi un devās uz Vīni. Pagāja vairākas dienas, bet nekas nenotika. Ne laikraksti ziņoja par gadsimta afēru, ne policija meklēja Viktoru Lustigu. Kā izrādījās, uzņēmējs Puasons, nevēloties izskatīties pēc muļķa un kļūt par apsmieklu, šo blēdību noslēpa.
Pēc kāda laika Lustigs atgriezās Parīzē un pēc tās pašas shēmas vēlreiz pārdeva Eifeļa torni. Šoreiz krāpniekam negāja kā smērēts, un piekrāptais biznesmenis vērsās ar iesniegumu policijā. Blēdis steigšus aizbēga uz ASV un veikli nozuda ar visu naudu. 1935. decembrī viņu arestēja un nodeva tiesai. Afēristam piesprieda 20 gadus ieslodzījumā par krāpšanu, naudas viltošanu un bēgšanu no cietuma mēnesi pirms sprieduma pasludināšanas. Lustigs mira 1947. gadā slavenajā Alkatrazas cietumā.
Noķer mani, ja vari
Visu laiku visveiksmīgākais banku apzadzējs – tas neapšaubāmi ir amerikānis Frenks Abagneils. Viņa dzīvesstāsts kļuva par pamatu slavenajai filmai „Noķer mani, ja vari”, kurā galveno lomu atveidoja Leonardo di Kaprio. Frenks Abagneils piedzima 1948. gadā Ņujorkas priekšpilsētā daudzbērnu ģimenē, izglītību ieguva īru kristiešu brālības katoļu skolā.
Veicot savu pirmo afēru, viņš izrakstīja bankas čeku un noņēma naudu no sava konta, kurā naudas nemaz nebija. Protams, banka to drīz vien atklāja un pieprasīja segt iztrūkumu. Jauneklis saprata, ka tādu triku nevar atkārtot ar vienu banku, tāpēc ar viltotiem dokumentiem atvēra ļoti daudz kontu daudzās bankās. Ar viltotajiem čekiem no daudzu valstu bankām viņš izkrāpa aptuveni piecus miljonus dolāru.
Naudu jaunais cilvēks tērēja dārgos restorānos, dārgu zīmolu veikalos un izklaidēs ar meitenēm. Abagneils ne tikai apkrāpa bankas, bet arī viltoja personas dokumentus. Piemēram, divus gadus viņš uzdevās par aviokompānijas „Pan American” pilotu Frenku Viljamu un bez maksas lidoja apkārt pa visu pasauli.
Viltojot Kolumbijas universitātes diplomu, viņš vienu semestri nostrādāja par socioloģijas pasniedzēja asistentu Jūtas štata mormoņu universitātē. Vēlāk vienpadsmit mēnešus veiksmīgi spēlēja pediatra lomu Džordžijas slimnīcā. Tad viltoja Hārvarda universitātes diplomu un dabūja darbu Luiziānas štata ģenerālprokurora birojā.
1969. gadā Abagneilu notvēra Francijā. Viņu pamanīja kāds stjuarts un atpazina no plakāta „Policija meklē”. Veiklo afēristu prasīja izdot 26 valstis, kurās bija veiktas krāpnieciskas darbības. Pusgadu Abagneilu noturēja Francijas cietumā, bet vēlāk nogādāja Zviedrijā, kur tiesāja par čeku viltošanu. Kad afēristu sūtīja tiesāšanai uz ASV, lidmašīnā viņam izdevās izbēgt caur tualeti. Zem izlietnes bija restes, kuras viņš atmūķēja un izlēca no lidmašīnas drīz vien pēc tās nolaišanās. Blēdis bija iecerējis nopirkt lidmašīnas biļeti līdz Brazīlijai, kurai nebija noslēgts līgums ar ASV par noziedznieku izdošanu. Tomēr Abagneilam nepaveicās, viņu aizturēja policija, kad viņš stāvēja rindā pēc biļetes.
Bet slīpētais afērists izrādījās pietiekami attapīgs, lai izbēgtu arī no cietuma. No ieslodzījuma vietas viņš piezvanīja draudzenei un sarunāja, ka viņa sagādās viņam viltotus dokumentus, kas apliecina, ka viņš ir valsts inspektors, kas cietumos veic pārbaudi, kā tiek ievērotas cilvēktiesības. Cietuma vadība tik tiešām noticēja, ka Abagneils ir valsts aģents, kurš kā ieslodzītais ir speciāli iesūtīts, lai veiktu pārbaudi.
Abagneils ieslodzījuma vietas vadībai pavēstīja, ka viņam steigšus jātiekas ar FIB pārstāvi ārpus cietuma, tas viņam arī tika atļauts, un viņš atstāja cietumu. Krāpnieks bija iecerējis doties uz citu štatu, lai no turienes aizlidotu uz Brazīliju. Tomēr kāds moteļa darbinieks viņu atpazina un paziņoja policijai. Afēristu aizturēja.
No ieslodzījuma Abagneilu atbrīvoja 1974. gadā. Piespriesto 12 gadu vietā viņš „atsēdēja” tikai piecus, jo piekrita sadarboties ar FIB, lai palīdzētu atklāt citu blēžu afēras. Pēc atbrīvošanas viņš strādāja par pavāru, pārdevēju un kinomehāniķi. Vēlāk sāka vadīt seminārus un sniegt konsultācijas banku darbiniekiem, detalizēti stāstot, kā atklāt un novērst finanšu mahinācijas. Abagneils sarakstīja un izdeva vairākas grāmatas: „Zādzības māksla”, „Instrukcija, kā atklāt zādzību” un „Jūsu dzīves nozagšana”, par tām nopelnot vairāk nekā 20 miljonu dolāru. Tagad miljonārs vada konsultatīvo firmu „Abagneils un partneri”. Viņš ir precējies, viņam ir trīs dēli.
Viltus Rokfellers
2001. gadā Kanādas policija arestēja franču izcelsmes mahinatoru Kristoferu Rokankurtu, kas uzdevās par Rokfellera ģimenes pārstāvi un bijušā ASV prezidenta Bila Klintona tuvu draugu. Patiesībā viņa māte bija prostitūta un tēvs – alkoholiķis. Divdesmit gadu vecumā Rokankurts piedalījās liela juvelieru veikala aplaupīšanā Ženēvā, bet pēc tam devās laimes meklējumos uz Lasvegasu.
Tur viņš aptīrīja daudzas bagātas atraitnes, uzdodoties par kino producenta Dino de Laurentis radinieku, aktrises Sofijas Lorēnas dēlu un miljardiera Dodi al Fajeda brāli. Vēlāk viņš izdomāja jaunu leģendu un kļuva par Kristoferu Rokfelleru – „Standard Oil” dibinātāja Džona Rokfellera radinieku.
Jāatzīst, afērists dzīvoja ar plašu vērienu. Viņš bija precējies ar bijušo „Playboy” modeli Mariju Piu Reiesu un īrēja savrupmāju Beverlihilzā. Piesaistot vietējās sabiedrības uzmanību, Losandželosā viņš pārvietojās ar helikopteru un greznu limuzīnu, pusdienoja dārgos restorānos un uzdevās par bagātu finansistu.
Daudziem viņš apgalvoja, ka esot draugos gan ar Bilu Klintonu, gan Brunejas sultānu. Slavenajam aktierim Žanam Klodam van Dammem viņš apsolīja 40 miljonus dolāru filmas uzņemšanai un nodibināja draudzīgas attiecības ar ne mazāk populāro aktieri Mikiju Rurku. Pazīšanās ar kinozvaigznēm viņam lieti noderēja lielu uzņēmēju apkrāpšanā. Iegūstot bagātnieku uzticību, viņš tiem piedāvāja investēt līdzekļus kādā superienienesīgā projektā. Neviens pat nepārbaudīja, vai viņš tiešām ir Rokfellera radinieks, jo bija radīta pārliecība, ka cilvēks, ar kuru draudzējas van Damme un Rurks, nevar būt krāpnieks.
2000. gada augustā Rokankurtu arestēja un apsūdzēja desmitiem turīgu amerikāņu apmānīšanā, izkrāpjot no viņiem lielas naudas summas. Viņa sieva iemaksāja drošības naudu, un lielais kombinators ar viltotiem dokumentiem devās uz Honkongu, kur par dažiem miljoniem apmānīja vairākus turienes elites pārstāvjus.
Pēc tam Rokankurts kopā ar ģimeni ieradās Kanādas kūrortā Vistlerā, kur par septiņiem miljoniem dolāru pierunāja kādu uzņēmēju nopirkt lepnu savrupmāju, kura, kā vēlāk izrādījās, nemaz nebija pabeigta. Piekrāptais uzņēmējs ziņoja policijai, un Rokankurtu arestēja, inkriminējot viņam krāpniecību. Viltus Rokfelleru izdeva ASV, un izmeklēšanas gaitā noskaidrojās, ka viņš apkrāpis turīgus ļaudis visā pasaulē par 40 miljoniem dolāru. Tagad cietumā viņš raksta memuārus un pēc to izdošanas atkal cer kļūt bagāts.
Ģeniālais viltvārdis
Neviens pasaulē nav tik pārliecinoši nospēlējis dažnedažādu profesiju pārstāvju lomas, kā to spēja izdarīt amerikānis Ferdinands Demara. Šis ģeniālais viltvārdis savā blēža karjerā pamanījās būt celtniecības inženieris, šerifa vietnieks, cietumsargs, psiholoģijas doktors, advokāts, bērnu tiesību eksperts, benekditiešu mūks, ķirurgs, skolotājs un redaktors. Ļoti savdabīgi, ka Demara šajās lomās nemeklēja finansiālu izdevīgumu, viņu interesēja galvenokārt sociālais statuss.
Demara piedzima 1921. gadā Masačūsetsas štatā, viņa tēvam piederēja neliels teātrītis. Jau agrā jaunībā viņš nolēma kļūt par katoļu mūku, bet šai iecerei nebija lemts realizēties. Kādu brīdi padzīvojis klosterī, jauneklis saprata, ka tas tomēr nav domāts viņam. Viltojot dokumentus un uzdodoties par citu personu, 20 gadu vecumā viņš iestājās ASV armijā, no kuras vēlāk dezertēja un iestājās Militārajā flotē. Inscenējot pašnāvību, Demara nozuda arī no flotes.
Viltojot izglītības diplomu, viņš kādu laiku strādāja par psihologu, vēlāk viņu arestēja militārā policija. Par dezertēšanu Demara nosēdēja 18 mēnešus cietumā, bet pēc atbrīvošanās ar vēl lielāku centību pievērsās izglītības dokumentu viltošanai. Pārsteidzoši, ka daudzi priekšnieki un kolēģi bija apmierināti ar blēža darbu. Demaram bija fenomenāla atmiņa, un, kaut reizi izlasot instrukciju, viņš to spēja atcerēties.
Pati apbrīnojamākā un satriecošākā Demaras loma – tā bija izlikšanās par ķirurgu Džozefu Kairu. Tas notika uz Kanādas eskadras mīnu kuģa Korejas karā (1950–1953). Demara veica vairākas veiksmīgas operācijas un pat apturēja epidēmiju, pateicoties izlēmīgam lēmumam lietot penicilīnu. Viena no viņa veiktajām operācijām, izņemot no matroža brūces lodi, tika aprakstīta kanādiešu presē.
Tā sagadījās, ka šo rakstu izlasīja īstā ķirurga Džozefa Kaira māte, kuras dēlam bija mediķa prakse Ņūbrunsvikā. Viņa nekavējoties ziņoja par viltvārdi policijai, un ziņa tūlīt pat sasniedza arī eskadras mīnu kuģa apkalpi. Kuģa kapteinis ilgi nespēja tam noticēt, jo tik pārliecinoši Demara bija nospēlējis sertificētu ķirurgu. Tā kā nebija būtiska kaitējuma, Kanādas flote atturējās iesniegt prasību tiesā, un blēdis veiksmīgi atgriezās Amerikas Savienotajās Valstīs.
Pēc notikušā viņš pārdeva savas dzīves stāstu žurnālam „Life” un kādu laiku nodevās dīkdienībai, tad sāka strādāt dažādus darbus, bet nekur ilgi neaizturējās. Vienubrīd aizrāvās ar dzeršanu, bet tad atgriezās pie saviem vecajiem trikiem – viltoja diplomu un dabūja darbu Teksasas štata cietumā. Vēlāk kāds no ieslodzītajiem nejauši uzgāja veco „Life” numuru un Demaru nosūdzēja priekšniecībai. Viltvārdi atlaida no darba.
Viņš turpināja dzīvot ar izdomātiem vārdiem un piehalturēja pagaidu darbos. 1960. gadā Demaram piedāvāja epizodisku ķirurga lomu kādā šausmu filmā. Debija kino diemžēl izgāzās. Izcilais viltvārdis, kas reālajā dzīvē spēlēja visdažādākās lomas, nespēja ticami nospēlēt kino. Toties 1967. gadā viņš saņēma savu pirmo īsto diplomu – Portlandes Bībeles koledžas atestātu. Savus pēdējos dzīves gadus viņš aizvadīja kā īsts baptistu mācītājs.
Bagātu cilvēku apvārdotājs
Pagājušā gadsimta beigās ar lieliem skandāliem sevi pieteica afroamerikāņu izcelsmes blēdis Deivids Hemptons. Viņš piedzima 1964. gadā Bufalo jurista ģimenē. 1981. gadā viņš pārcēlās uz Amerikas megapoli Ņujorku. Tīkojot pēc vieglas un greznas dzīves, viņš sāka regulāri uzdoties par slavenā aktiera un režisora Sidnija Puatjē dēlu. Sidnijs Puatjē bija titulētākais melnādainais amerikāņu aktieris, kura honorāri neatpalika no balto zvaigžņu ienākumiem. Turklāt viņš bija pirmais melnādainais aktieris, kas saņēma „Oskara” balvu. Sākumā Hemptons uzdevās par Puatjē dēlu, lai par velti pusdienotu lepnos restorānos, nosūtot rēķinus savam bagātajam „tētim”. Pēc kāda laika afērists savas ietekmēšanas spējas sāka lietot jau plašāk – viņš pārliecināja bagātniekus dot viņam naudu un naktsmājas.
Uzdodoties par Puatjē dēlu, viņš izdomāja arī citus pekstiņus. Viņš svešiniekiem stāstīja, ka ir viņu bērnu draugs, ka esot apzagts, ka nokavējis lidmašīnas reisu un bagāža aizlidojusi bez viņa. Blēdis pamanījās apstrādāt daudzas slavenības, ieskaitot slaveno dizaineri Kelvinu Kleinu un Holivudas zvaigzni Melāniju Grifitsu
1983. gadā viņu aizturēja un apsūdzēja krāpniecībā. Tiesa piesprieda viņam atmaksāt zaudējumus un aizliedza ierasties Ņujorkā. Hemptons atteicās izpildīt tiesas lēmumu, un viņam piesprieda piecus gadus cietumsoda.
Deivida Hemptona blēdības kļuva par pamatu rakstnieka Džona Gvāra lugai, kuru 1990. gadā ekranizēja Holivudas filmā „Sešas atsvešināšanās pakāpes”. Kad filma guva finansiālus panākumus, Hemptons sāka vajāt rakstnieku Džonu Gvāru, pieprasot daļu no peļņas. Viņš rakstniekam gan zvanīja, gan sūtīja draudu vēstules. Hemptons arī citādi pievērsa sev uzmanību – sniedza intervijas presei un ieradās filmas producenta ballītēs, sarīkojot skandālus. 1991. gada rudenī Hemptons iesniedza prasību tiesā, pieprasot no filmas veidotājiem 100 miljonus dolāru. Tiesa prasību noraidīja. 2003. gadā Deivids Hemptons mira no AIDS.
Vislielākā blēdība popmūzikā
Pasaulslavenā grupa „Milli Vanilli” – tas bija duets, kas pat īsti nemācēja dziedāt. Grupas muzikāli un finansiāli veiksmīgā darbība vērtējama kā vislielākā afēra popmūzikas vēsturē. Šo satriecošo duetu radīja vācu mūziķu menedžeris Frenks Farians, kas bija izveidojis populāro grupu „Boney M”.
Deviņdesmitajos gadu sākumā prese jūsmīgi rakstīja, ka pie popmūzikas debesīm iedegusies jauna zvaigzne – vācu duets „Milli Vanilli”. Tie bija divi pievilcīgi un muskuļoti jaunieši – Roberts Pilatuss un Fabriss Morvans. Preses uzslava – tas nepavisam nebija pārspīlējums, jo dueta pirmais klips „Girl You Know It’s True” pārspēja visus pārdošanas rekordus un sita pušu pat Maikla Džeksona videoversijas.
1990. gadā duets saņēma prestižo „Grammy” balvu kā labākais debijas projekts, viņu mūzikas albums ASV sešas reizes ieguva platīna diska statusu, Kanādā – desmit reizes. Trīs reizes dinamisko duetu apbalvoja ar „American Music Award” prēmiju. Publika bija stāvā sajūsmā, un nekas nevēstīja nelaimi. Tomēr tā atnāca, turklāt vēl skaļi brēkdama. Slavenajam duetam nogāja greizi tāpat kā latviešu Hugo Diegam un Žanim Vieplim, kas koncertēja Bambāļos.
Misēklis nāca kā liels apkaunojums. Uzstājoties Konektikutā, duetam pēkšņi iestrēga fonogramma, un, kā pēc bojātas plates principa, vairākas reizes atkārtojās viena un tā pati frāze. Čaļi plātīja mutes, bet dziesma griezās uz riņķi. Izraisījās milzīgs skandāls, un tad arī noskaidrojās, ka duetu dziesmas iedziedājuši pavisam citi cilvēki, bet Roberts Pilatuss un Fabriss Morvans koncertos tikai dejoja un virināja mutes.
Pēc notikušā duetam atņēma visas prēmijas, turklāt pret ierakstu studiju un grupu tiesā iesniedza pavisam 26 prasības. Pēc lielās šmuces un vairāku miljonu soda naudas nomaksāšanas Frenks Farians 1997. gadā atkal piekrita kļūt par grupas producentu un aicināja puišus dziedāt pa īstam. Tomēr no ieceres nekas nesanāca. Pilatuss jau bija spēcīgi atkarīgs no alkohola un kādudien tika atrasts miris viesnīcas numurā no narkotiku pārdozēšanas. Savukārt Morvans mēģināja turpināt mūziķa karjeru, tomēr bijušo slavu atgūt nespēja.
Visbezkaunīgākā laupīšana
Pagājušā gadsimta sākumā pavisam vienkāršs vācu kurpnieks Vilhelms Foigts vienā rāvienā kļuva slavens. Viņš paveica tik pārdrošu un bezkaunīgu laupīšanu, ka tā ne tikai šokēja, bet arī sajūsmināja ar savu neticamo izdomu. Viņa realizētā laupīšana jau balansēja uz fantastikas robežas.
1906. gada 16. oktobrī Vilhelms Foigts Berlīnes priekšpilsētā Kopenikā iznomāja un uzvilka prūšu armijas kapteiņa formu. Uz ielas viņš apstādināja seržantu un četrus grenadierus, kuriem pavēlēja nākt līdzi. Vilhelms Foigts lika arestēt Kopenikas burgmistru un mantzini. Nesastopot nekādu pretestību, viņš ieņēma vietējo rātsnamu un konfiscēja pilsētas kasi. Visas viņa pavēles gan burgmistrs, gan kareivji izpildīja bez ierunām.
Savācis naudu un pavēlējis grenadieriem vēl pusstundu palikt savās vietās, Foigts bezrūpīgi devās uz staciju. Tur viņš pārģērbās, iesēdās vilcienā un mierīgi atstāja Kopeniku. Piedzīvojot tik bezkaunīgu laupīšanu, policija afērista meklēšanā iesaistīja apjomīgus spēkus un jau pēc desmit dienām blēdi atrada. Viņu arestēja un notiesāja uz četriem gadiem.
Jau pēc gada laupītāju atbrīvoja pēc Vācijas ķeizara Vilhelma II Hohencollerna īpaša rīkojuma. Uzzinot par tik pārgalvīgu laupīšanu, ķeizars bija sajūsmā par Foigta uzņēmību. Pēc notikušā laupītājs kļuva tik slavens, ka viņam uz ielas prasīja autogrāfus. Par Foigta piedzīvojumiem izdeva romānus, sacerēja lugas, vēlāk uzņēma arī filmas. Pieminot fantastisko laupīšanu, Kopenikā Foigtam uzcēla bronzas pieminekli. Savus pēdējos dzīves gadus viņš nodzīvoja savā privātmājā Luksemburgā. Foigts mira 1922. gadā.
Blēžu karalis
Un visbeidzot – 1875. gadā Čikāgā dzimušo Džozefu Veilu pamatoti uzskata par vienu no veiklākajiem 20. gadsimta afēristiem, viņa iesauka – blēžu karalis. Kā pati spožākā Džozefa blēdība noteikti pieminama viltus bankas izveidošana. Afēra sākās, kad Veils nejauši pamanīja, ka Nacionālā tirdzniecības banka pārvācas uz citām telpām. Viņš steigšus noīrēja jau atbrīvoto namu un izveidoja tur fiktīvu banku.
Džozefs nolīga daudzus sīkus blēžus, kas tēloja bankas darbiniekus. Tur viss izskatījās pa īstam – pie kasēm stāvēja rindas, kasieri skaitīja naudu, durvis uzraudzīja apsargi, klerki ar dokumentiem staigāja šurpu turpu. Tajā pašā laikā Veila palīgs „apstrādāja” kādu Čikāgas multimiljonāru, kuram iestāstīja, ka bankas īpašnieks par puscenu steigšus pārdodot zemi. Tā kā darījums esot nelegāls, maksāt vajadzēšot skaidrā nauda. Darījuma cena – pusmiljons dolāru.
Kad bagātnieks bija gatavs darījumam, viņu aizveda uz fiktīvo banku. Tur darbs mutuļoja kā īstā bankā, klerki runāja pa telefonu, savā starpā strīdējās un apsprieda rēķinus. Vairāki klienti stāvēja pie kasēm, un neviens nepievērsa uzmanību miljonāram ar naudas koferi rokās. Viņš jau bija paguris gaidīt, līdz viņu savā kabinetā ieaicināja „bankas īpašnieks” Džozefs Veils. Viņš stāstīja, ka pēc smagās darbadienas esot dikti piekusis, tāpēc darījumu kārtošot citu reizi. Tomēr pēc kāda laika ļāvās pierunāties un pēc nelielas tielēšanās zemi pārdeva. Kad pēc dažām dienām blēdība nāca gaismā, vairs nebija ne bankas, ne baņķiera Džozefa Veila.
Par viņa upuri kļuva arī Itālijas diktators Benito Musolīni, pie kura Džozefs aizbrauca kā šahtu inženieris un pārdeva šahtu izstrādes tiesības Kolorādo. Kad itāļu specdienesti atklāja krāpšanu, Veils jau bija paguvis nozust ar diviem miljoniem dolāru. Jāteic, nauda krāpniekam ilgi neturējās, to ātri vien viņš notrieca uzdzīvē ar sievietēm. Kaut krāpnieks vairākkārt nokļuva cietumā, viņš nodzīvoja garu mūžu. Veils mira 101 gada vecumā.
