Jā, nāve ar giljotīnu ir nesāpīga, jo nervi, kas savieno mugurkaulu ar smadzenēm, tiek pāršķelti zibenīgi. Citiem vārdiem, giljotīnas asmens, pārgriežot tavu kaklu, tevi nekavējoties paralizēs, neļaujot nosūtīt sāpju signālu uz smadzenēm.
Tiesa, tā būs tikai tādā gadījumā, ja asmens būs pietiekami smags un ass, lai galvu nocirstu pilnībā. Ja viss būs pareizi, tu pat nejutīsi, kā aukstais asmens pieskaras tavam kaklam. Viss norisināsies pārāk ātri.
Tiem, kuri avotos vēsta, ka pēc giljotinēšanas redzējuši, kā sodītais raustās spazmās, jāpaskaidro, ka tāda veida spazmas ir tikpat automātiskas kā nereti piedzīvota acs plakstiņa raustīšanās. Spazmas līķim var parādīties līdz pat piecām minūtēm pēc nāves, raksta “Mental Floss”.
Kad tu esi miris, tu vairs nespēj neko sajust – tostarp arī sāpes.
Runājot par pētījumiem, kuros parādīts, ka aktivitāte laboratorijas peļu smadzenēs pēc galvas nogriešanas vēl kādu brīdi turpinās, jāsaka, ka tas arī nav nekas neparasts. Proti, smadzeņu aktivitāte pēc nāves patiešām kādu brīdi var nerimties, tomēr tas nenozīmē, ka subjekts ir dzīvs un kaut ko jūt vai saprot.
Giljotīna bailes izraisīja tāpēc, ka šis soda rīks bija koncentrēts uz pašu sodīšanu, nevis mokām. Ideja par to, ka tu vienā acumirklī pazudīsi no zemes virsas, bija visai biedējoša.
Sodāmajam tiek liegtas pat dažas sekundes sāpju, moku, nožēlas, atklāsmes. Baisi.
Turklāt arī pats process ir visai nejauks. Tavas acis ir aizsietas, rokas savažotas. Tevi noliek kņupus, galvu koka “ietvarā”, zem kura atrodas grozs, kuram jāuztver tava noripojusī galva. Kādā brīdī krīt asmens, un tumsa aizklāj tavas acis. Neglīta nāve.
