Turpinās cīņa ar un par pieminekļiem. Andreja Upīša pieminekļa liktenis šobrīd Rīgas domes rokās: to – pēc mākslinieka Ivara Drulles priekšlikuma – gatavojas pārzāģēt pa vertikāli. Nu tad – pārzāģēs vai nepārzāģēs? Šodien par to un citiem pieminekļiem runājam ar arhitektu Jāni Dripi un mākslas vēsturnieku Ojāru Spārīti.
Ne katram cilvēkam ir piemineklis
“Tagad ir daudz jaunu un talantīgu cilvēku, arī mākslinieks Ivars Drulle. Manuprāt, tā ir visai ģeniāla ideja: mēs Upīti gluži neiznīcinām, bet parādām viņa divējādību - viņš bija izcils rakstnieks, taču politiski nenosvērts cilvēks. Tajā zāģēšanā ir kaut kāda atklātība un skaistums, nevis tikai - gāžam nost, un viss! Tā ir iespēja mūsdienīgi paskatīties uz Upīti, un šajā aktā es saskatu zināmu asprātību,” prāto arhitekts Jānis Dripe.
Taču skaidrs, ka pieminekļu gāšana vienmēr ir delikāta lieta, atzīst Dripe. Ja piekrītam apgalvojumam, ka ikvienā cilvēkā ir vismaz divi cilvēki, tad jau varam griezt uz pusēm ikvienu, tomēr Dripe iebilst: “Bet ne katram cilvēkam ir piemineklis. Taču domāju, ka ikvienam cilvēkam skapī ir kāds skelets.”
Kur likt tādu sazāģētu pieminekli? “Rīgas domē ir attiecīga komiteja. Kādreiz to vadīja mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis. Lai šī komiteja arī lemj, kur likt Upīša pieminekli. Vajadzētu jēgpilni izvērtēt, ko darīt ar šiem pieminekļiem. Rietumeiropas pilsētās pieminekļu ir vairāk nekā pie mums, mūsu pilsētvide nav ar tiem pārsātināta,” tā Dripe.
Ņemties ar marginālijām nav vērts
“Jau Ēģiptē, faraonu laikā, bija tendence: izkalt no kapenēm galvenās dievības Amona - Ra vārdu, lai sludinātu nākamo dievu. Kultūras pieminekļu un piemiņas cenzūra ir pazīstama kopš faraonu laikiem,” iesāk mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis. “Bet šodien skaidrs arī tas, ka mūsu sarkanie strēlnieki ir dzīvi un nemirstīgi - tas zināms kopš 1905. gada revolūcijas, tas zināms kopš kremļa sargāšanas un kopš 1940. gada, no Latgales Māras nogāšanas, un šīs situācijas atkārtojas šodien. Tas ir boļševistiskā gara dzīvelīgums, kas nāk roku rokā ar mūžīgo postīšanas gēnu,” skaidro Spārītis.
Taču Spārītis uzskata, ka patiesība slēpjas citur: ar iznīcinošu attieksmi nav iespējams padarīt kādu faktu vai artefaktu par nebijušu. “Manuprāt, tiek panākts pretējais efekts: iznīcināmais objekts tiek padarīts par cietēju. Tas ir Kristus efekts: kad Kristu piesita krustā, viņu glorificēja. Ja Andreju Upīti sazāģēs ripiņās kā desu, viņš daļas sabiedrības acīs iegūs pozitīvāku veidolu, salīdzinot ar viņa patieso politisko lomu. Neviens literatūras vēsturnieks viņu nevērtē kā sliktu rakstnieku, un no viņiem jūs nedzirdēsiet “ieteikumu” vērsties pret Upīša piemiņu ar pistoli. Atceries jaunlatviešu kustības dalībnieka Jēkaba Zvaigznītes teikto: “Kurš pret pagātni vēršas ar pistoli, pret to nākotne vērsīsies ar lielgabalu.” Lai Rīgas domes ļaudis palasa Helēnas Demakovas grāmatu “Imanta Lancmaņa māksla”, kur teikts, ka Lancmanis bērnībā lasīja Upīša izveidoto un pa lielākajai daļai arī sarakstīto triju sējumu “Pasaules rakstniecības vēsturi”, no kā viņš guva pamatu savai inteliģencei,” tā Spārītis.
Faktiski šobrīd ir tā, ka Rīgas domes deputāts, mākslinieks Ivars Drulle ir pakļāvis reputācijas riskiem visu Rīgas domi, uzskata Spārītis. “Drulle noskatās, kā viena sabiedrības daļa cīnās ar otru, viņš ir radījis precedentu, kas domes līmenī pieņemts izpildei, padarot visu domi par absurdas idejas kolektīvu atbalstītāju. Daudzi šo domi vairs netur par saprātīgu veidojumu,” uzskata Spārītis.
Ir tāda parādība - mīmikrija. Tā ir dzīvnieka vai auga pielāgošanās apkārtējai videi ar savu aizsargkrāsu un formu. Pārnestā nozīmē tā ir cilvēku pielāgošanās kādiem politiskajiem vai sabiedriskajiem apstākļiem. “Vai mēs pārmetam mīmikriju, piemēram, Džemmai Skulmei? Mēs viņu cildinām kā lielu mākslinieci. Tāpat varam uzskaitīt daudzus mūsu māksliniekus, dzejniekus un rakstniekus, kuru mūžs ir lūzis uz pusēm vai vairākās daļās, dzīvojot atšķirīgās politiskajās situācijās. Ko mums ar viņiem tagad darīt?” retoriski vaicā Ojārs Spārītis.
Viņš uzskata, ka mūsdienām ir analoģija jau pagātnē - boļševistiskā “tīrīšanas” kampaņu, ko mēģina veikt mūsu politiķi, kuriem pagalam maz panākumu ikdienas rutīnas darbā. “Boļševiki Pēterburgā pēc 1917. gada apvērsuma gāza cara pieminekļus. Gāzt vienmēr ir vieglāk nekā celt. Diezgan komiski ir meklēt ienaidnieku, piemēram, nabadziņā ar vārdu Sudrabu Edžus, kura krūšutēls ieaudzis krūmos pie Rīgas brīvostas pārvaldes. Tāpēc, sākoties pieminekļu “lustrācijai”, sapratu, ka man šis neomarksisms, ko demonstrē cilvēki bez jebkādiem panākumiem ekonomikā vai pilsētas infrastruktūras uzlabošanā, nav pieņemams,” tā Spārītis.
Vai Krišjāni Valdemāru arī izsvītrosim?
“Šī pieminekļu lustrācija izskatās kā kultūrpolitisks pasākums, bet tās motivācija ir rasta boļševistiskās šķiru cīņas teorijā. Paskaties, Rainis - vai viņu arī nevar dēvēt par Krievijas impērijas laika produktu, jo viņš studēja Pēterburgā. Tāpat Latvijas prezidents Jānis Čakste - sekmīgs advokāts Krievijas impērijā, kurš ar saviem honorāriem varēja Jelgavā sarīkot latviešu dziesmusvētkus,” atgādina Spārītis.
Līdzīgs stāsts ir arī par Ainažu jūrskolas dibinātāju Krišjāni Valdemāru, kurš ilgus gadus dzīvoja un strādāja Pēterburgā un Maskavā, kur pēc studijām kļuva par ļoti ietekmīgu cara valdības ierēdni - latviešu preses virscenzoru. Bet mazs atgādinājums: toreiz, 19. gadsimtā, Latvijas valsts vēl nebija, taču to ar savu latvietības celsmi mudināja radīt tieši minētie latvieši.
Tā kā Krišjānis Valdemārs bija cenzors, viņam bija vara, lai dibinātu “Latviešu Avīzes”, kurās viņš ļāva galvenajam redaktoram Jurim Alunānam un Krišjānim Baronam paust visu, ko viņi uzskatīja par nepieciešamu publicēt. Valdemārs “Latviešu Avīzēs” rakstīja: “Latviešiem vajadzīgas trīs lietas: pirmām kārtām skolas, otrām kārtām skolas un trešām kārtām skolas.” 1861. gadā Krišjānis Valdemārs Krievijas caram iesniedza reformu projektu, kas pazīstams kā Valdemāra memorands.
1864. gadā Krišjānis Valdemārs ar sava drauga, cara brāļa ģenerāladmirāļa Konstantīna Nikolajeviča atbalstu nodibināja Ainažu jūrskolu - pirmo vienkāršiem cilvēkiem paredzēto jūrskolu Krievijas impērijā. Tika izveidots arī Krievijas jūrskolu likums, tas zināms kā Valdemāra likums, saskaņā ar to Latvijā tika atvērtas vēl desmit jūrskolas.
Varbūt tagad kādam ienāks prātā mālēt Krišjāni Valdemāru kā Krievijas ielikteni un kolaborantu, aicinot iznīcināt viņa piemiņu un Ventspilī nojaukt pieminekli, ko par godu Valdemāram 2000. gadā radījis mākslinieks Miervaldis Polis?
Skapjos atrodas skeleti
Ja atgriežamies pie Andreja Upīša, jāatgādina, ka pārmetumi par viņa rokām, kas it kā grimst asinīs par daudzu cilvēku ciešanām padomju varas gados, ir diezgan abstrakti: nav dokumentu, kas liecinātu par to, ka Upīts - līdzīgi Vilim Lācim - būtu parakstījis dokumentus, kas veicinātu represijas. Taču neapstrīdams ir fakts, ka Andrejs Upīts pievienojās okupantiem, brauca uz Maskavu, lai lūgtu uzņemt Latviju PSRS “brālīgajā saimē”. Viņš vienlaikus bija gan izcils rakstnieks, gan izcils kolaborants.
Bet atcerēsimies arī to, ka pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā sākās Andreja Upīša vajāšana par viņa darbību Pētera Stučkas valdībā un par viņa sadarbību ar komunistiem. Sākotnēji Upītim draudēja cietumsods, pēc tam arī nāvessods. Bargo sodu pēc Tautas padomes priekšsēdētāja vietnieka Gustava Zemgala un akadēmiķa Vilhelma Purvīša galvojuma aizstāja ar mājas arestu Upīša Skrīveru mājā. Pēc tam Upīti attaisnoja saskaņā ar Satversmes sapulces amnestijas aktu. Vai tagad sodīsim arī Purvīti par to, ka apžēloja Upīti?
Diemžēl jāatzīst, ka neviena ienācēju vara neatstāja Latvijas pamatiedzīvotājiem tiesības uz brīvu izvēli. “Gan vācieši, poļi, gan zviedri, gan krievi uzspieda savu kārtību, un latvietim vajadzēja izdzīvot,” atzīst Spārītis, “bet vai tas ir tikai latviešu liktenis? Kas šodien ir burjati, kurus krievi spiež karot Ukrainā? Tieši krievi dzen šādas mazākumtautības pretim nāvei.”
Tas viss neattaisno kolaborāciju, vienīgi izskaidro, kādi politiskie mehānismi to sekmēja. Taču šis nojaukšanas process sāk izskatīties pēc tādas kā politisko grupējumu cīņas, kurā vienas vai otras puses piekritēji cits citu apmētā ar mēsliem. Pieaugot cīņas apgriezieniem, idejiskās robežas novilkt vairs nav iespējams, tāpēc nevar noteikt: kurš vēstures tēls - vai tas būtu rakstnieks, mākslinieks vai mūziķis - izies cauri idejiskajam filtram. Kurš no viņiem paliks pāri kā “tīrākais”? Rūdolfs Blaumanis? Ernests Vīgners? Aleksandrs Čaks? Kārlis Zāle? Antons Birkerts? Edgars Vinters? Leo Kokle? Jāzeps Vītols? Varbūt arī neviens no viņiem, jo gan jau viņu skapjos arī atrodas pa kādam skeletam.
