Šī, tāpat kā daudzas citas latviešu zelta fonda filmas, tostarp liela daļa no kultūras kanonā iekļautajām, ir strīda objekts, par ko notiek tiesvedība starp a/s «Rīgas kinostudija» un Latvijas valsti Kultūras ministrijas personā. Līdz tiesas spriedumam filmu publiska demonstrēšana ir apgrūtināta, jo nav zināms, kas to likumīgi drīkst darīt. Turklāt filma nav restaurēta – arī tikai tiesvedības dēļ.
Divu gadu laikā tiesas sēdes strīdā par autortiesībām uz 973 filmām, kas Rīgas kinostudijā uzņemtas no1964. līdz 1993. gadam, nozīmētas un pārceltas vairākkārt. Pašreizējā a/s «Rīgas kinostudija» vairākkārt mainījusi statusu un sen jau nav valsts uzņēmums, tomēr uzskata sevi par studijas tiesību mantinieci.
Prognozēt, ar ko tiesvedība beigsies, nav iespējams, jo Latvijas
tiesu praksē nav šāda precedenta, laikrakstam stāsta advokāts Lauris
Leja, kurš procesā pārstāv Kultūras ministriju.
Kinostudijas un
ministrijas strīds sākās 2007. gada nogalē, kad uzņēmums nodeva Dānijā
reģistrētai firmai «Voxell ApS» ekskluzīvas tiesības izplatīt filmas,
pret ko ministrija iebilda. Prokuratūra izbeidza kriminālprocesu par šī
darījuma likumību. Taču civilprocess par autortiesībām uz filmām ir
ierosināts, jo Kultūras ministrija aizstāv viedokli, ka autortiesības
pieder valstij, bet Kinostudija atsaucas uz Latvijas PSR Civilkodeksu,
kas bija spēkā līdz 1993.gadam, nosakot, ka filmas autortiesības pieder
uzņēmumam, kas to uzņēmis. Uz šīm filmām Latvijas Republikas
autortiesību likumi neattiecas.
«Situācija ir nepiedodama, mēs tiesas dēļ nevaram izplatīt filmas,
kaut būtu gatavi mēneša laikā tās sagatavot DVD formātā un salikt
veikalu plauktos,» norāda Rīgas kinostudijas valdes loceklis Vents
Horsts, pieļaujot, ka filmu izplatīšanu varētu veikt arī bez dāņu
līdzdalības.
Savukārt filmu autori, tiesai prasot trešās
personas statusu, atgādina, ka viņu tiesības ignorēt nedrīkst. «Padomju
laikā autorus diskriminēja, un šajā jomā joprojām valda sociālisms. Tiek
aizmirsts, ka filma nav kaut kas abstrakts, tai ir vārds, tētis un
mamma – tās autori. Tas, par ko strīdas kinostudija un Kultūras
ministrija, mūsdienu izpratnē ir producentu tiesības, taču ignorēt
autoru tiesības mēs neļausim. Jāvienojas par terminoloģiju, citādi vienā
terminā katrs ietver atšķirīgu tiesību apjomu. Ja skatāmies, kurai no
abām pusēm taisnība, mūsuprāt, tā ir valsts, nevis Rīgas kinostudija,
kas tik daudz reižu ir reorganizēta, ka to vairs nevar saukt par bijušās
kinostudijas tiesību mantinieci. Ja tiesības uz filmām nonāks privātās
rokās, tās jebkurā brīdī var pārdot,» satraucas Latvijas
Kinematogrāfistu savienības valdes priekšsēdētāja Ieva Romānova.
Taču izrādās, ka arhīvā esošās filmas, par kurām notiek tiesvedība, ir tik sliktā tehniskā stāvoklī, ka uz lielā ekrāna tās ir riskanti rādīt, jo lente var neizturēt. Taču tieši šīs tiesvedības dēļ nav iespēju filmas nedz izdot diskos, nedz arī restaurēt. Nevar piesaistīt Eiropas finansējumu, ja nezina, kam šīs filmas piederēs un kurš par tām pelnīs naudu.
