Nereti cilvēki pieaugušo dzīvē dodas ar ļoti sliktu "liecību" – bērnībā attiecīgā vecumposmā nenokārtotām ieskaitēm, kas bijis vitāli nepieciešams, lai veidotos veselīga personība. Attiecības ar tādiem risinās ļoti smagi, atzīst psiholoģe Inese Kapustjanska, ieskicējot pieauguša "puišeļa" vai "meitēna" tēlu.
Mīnuss ar mīnusu
Nereti draudzenes pie kafijas tases mēdz sūdzēties, kādi viņu vīri patiesībā ir bērni. Kā nespēj paši parūpēties par ēdienu, apģērbu vai citām elementārām sadzīves lietām. Taču tas viss ir sīkums salīdzinājumā ar bērnišķību, ko partneris rāda katrā dzīves solī, jo citādi nemāk. Labi vēl, ja šīs izpausmes ir miermīlīgas, tomēr bieži vien pieaugušais no bērnu dienām līdzi paņēmis visu neatrisināto agresivitāti, un tā papilnam tiek dzīvesbiedram, stāsta I.Kapustjanska.
"Psiholoģe Betija Maklelena, kura sarakstījusi grāmatu par šo tēmu, gan saka, ja viens attiecībās ir nenobriedis, arī partnerim piemīt zināma bērnišķība. Psiholoģiskais likums ir tāds, ka pievelkas nevis pluss ar mīnusu kā fizikā, bet līdzīgie. Ja cilvēkam piemīt attiecīgā vecumposmā nepārlēkta latiņa, viņš atradīs tādu pašu ceļabiedru, kļūstot par viņa mobilā tālruņa lādētāju vai otrādi.
Bērnišķību gan iespējams atpazīt un izmainīt, taču tikai sevī, jo otru mainīt ir teju bezcerīgi," atgādina Inese.
Problēmas ar robežām
Nenobriedušai personībai piemīt vairākas izteiktas rakstura iezīmes, piemēram, nespēja izprast robežas un kontroli. "Bija kāds ļoti greizsirdīgs vīrs, kurš neļāva savai sievai vienai kurp doties vai iegūt autovadītājas tiesības, jo uzreiz iedarbojās fantāzija, ko tik viņa nevarētu sastrādāt, kaut tam nebija nekāda pamata. Viņš otru neuzskatīja par cilvēku, kuram pat Dievs piešķīris izvēli, bet kā lietu, ar kuru var apieties pēc paša patikas. Acīmredzot tā cēlonis meklējams apstāklī, ka vecāki viņu pienācīgi nemīlēja, bet audzināja vecmāmiņa, kura ātri aizgāja no dzīves. Tas puisī attīstīja bailes zaudēt, bailes, ka viņu atstās, neizvēlēsies, kas radīja vēlmi pēc iespējas visu kontrolēt, lai nepieļautu situācijas, kas viņu varētu apdraudēt. Šāds cilvēks parasti ir arī emocionāli nelīdzsvarots. Vienu brīdi tuvs un mīļš, bet otru – attālināts, svešs un cietsirdīgs gan pret sevi, gan partneri. Interesanti, ka sieva, lai arī cieta, izlēma palikt ar šo cilvēku, jo pēc dabas bija žēlotāja – ko gan nabadziņš darīs bez manis? Paliks vēl viens pats un padarīs sev galu!" stāsta I.Kapustjanska.
Nezināsi, ko partneris domā
Vēl ar bērnišķību pārņemtajiem piemīt milzīgas komunikācijas grūtības. "Šie cilvēki nesaka, ko domā, bet liek to uzminēt, nespēj izrunāt lietas. Komunikācija ar viņiem kļūst garlaicīga un nomācoša, kaut gan attiecību sākumā šie partneri bija pacentušies. Bieži raksturīgs monologs ar lielu kritiku vai arī viņi ilgu laiku izvēlas nerunāt ar dzīvesbiedru. Reiz kāds vīrietis uz divām nedēļām pārstāja runāt ar savu draudzeni, jo tā par 20 minūtēm, kā bija solījusi, nokavēja viņam pasniegt vakariņas. Savukārt jau citas attiecības, neko nenoskaidrojot, viņš pēkšņi, sakravājot mantiņas un aiziedams, pārtrauca tikai tādēļ, ka bija sastapis savu meiteni dzīvoklī runājamies ar nepazīstamu puisi. Pēc tam desmit gadu viņš mocījās pārdomās, bija tur kas starp abiem vai ne," zina stāstīt Inese, piebilzdama, ka nenobriedušiem cilvēkiem raksturīgas arī narcistiskas histērijas lēkmes, kad viņi, piemēram, var izārdīt visu grāmatplauktu tikai tāpēc, ka nespēj atrast tur partnera ieliktus dokumentus. Arī neizlēmība, paradums sabiedrībā ļauni pajokot un apsmiet dzīvesbiedru, meli un izlocīšanās, nevērība.
"Sievas ir stāstījušas, ka vīri viņas neredz pat ar kroni galvā! Vai arī kritizē, kā izskatās, ko velk un kā kustas!"
Visziņi – emocionāli vampīri
"Attiecības būs ļoti grūtas, ja nenobriedušais partneris tēlos viszini. Tāds domā, ka zina visu, un nevar atļauties parādīt, ka tomēr kaut ko nezina. Iespējams, sabiedrībā šāds cilvēks spēs noturēties, bet mājiniekus viņš mācīs un dīdīs līdz pēdējam. Sarunas ar viņu būs kā egoistiska, dogmatiska sprediķošana. Monologs kā Hitleram – kāds trāpīgi salīdzinājis. Patiesībā šī poza ir acu aizmālēšanai, jo šie cilvēki ir neizlēmīgi, vienmēr atrodot dažādus alibi, lai nedarītu. Viņus varētu saukt arī par emocionāliem vampīriem – caur šādu komunikāciju visziņi vienkārši otru utilizē," raksturo I.Kapustjanska, mudinot izvērtēt attiecības ar pārlieku nenobriedušiem partneriem.
Izvēle pašu rokās
"Tas ir brīvības, atbildības un "es esmu" jautājums. Vai tiešām gribu sev šādu dzīvi, kurā nevaru būt es pats, kurā man daudz tiek liegts un pāri darīts. Aiziešana, protams, ir sarežģīta, jo aizsardzības mehānisms spēj nolikt tādu kā širmi priekšā, ka lietas sāku redzēt miglaini, jo "meitēns" vai "puisēns" mēdz būt arī jauks un mīlīgs. Atceros šos brīžus, un šķiet, ka varu paciest, ka citiem klājas vēl briesmīgāk. Tomēr jāpieņem lēmums – palikt šādās attiecībās un ļaut līdz galam sagraut savu dzīvi, nebaidoties kļūt pat par invalīdu, vai saņemt plaukstā visus savus spēkus, piecelties un iet," tēlo Inese, atgādinot, ka izvēle ir pašu rokās.
