Šķiršanās sāpju pārvarēšana

Sākot atvadoties no kādām attiecībām, pārdzīvojums ir neizbēgams, ja attiecības ir bijušas svarīgas. Tātad sāpes, skumjas, dusmas, izmisums ir tikai normāla reakcija, ja attiecības mums kaut ko ir nozīmējušas. Tas ir dabīgi, tomēr mierina maz.

Iemesli, kāpēc attiecībām pienāk beigas ir visdažādākie. Reizēm attiecības izbeidzas pašas no sevis, izsmeļas. Abi partneri vai viens no viņiem to saprot un šķiras. Reizēm kāds no partneriem izvēlas pārtraukt attiecības, jo vēlas veidot citas. Tad otrs paliek pamests un pamestības sajūta pastiprina šķiršanās pārdzīvojumu, jo viens no partneriem nav vēlējies pārtraukt attiecības. Pamestajam ir grūti, jo papildus attiecību trūkumam vēl ir jāsamierinās ar bezspēcības sajūtu, jo viņš nav tas, kurš iniciējis šķiršanos.

Pirmajā etapā cilvēks saskaras ar šķiršanās faktu un veido savu, individuālu attieksmi pret to. Atkarībā no tā, cik pēkšņi ir nākušas attiecību beigas, cilvēks reaģē vai nu ar spēcīgu pārsteigumu, šoku un kādu laiku mēģina ar to tikt galā, it kā aptverot notikušo. Kā viena no reakcijām ir neticība attiecībā pret attiecību zaudējumu. Cilvēks nespēj pieņemt šo faktu, cīnās pret to. Uzvedībā tas izpaužas kā vēlme atkal un atkal izrunāties ar partneri, pārjautāšana viņam un sev: "vai tiešām viss ir cauri?" u. tml. Šis process ir saistīts ar mūsu psihes īpatnībām pieķerties stabilitātei. Cilvēka personībai ir raksturīgi tiekties pēc stabilitātes, harmonijas, saskaņas un tas, kas ir šo stāvokļu pretmets ir pārmaiņas, nestabilitāte, svārstības. Mūsu psihei ir nepieciešams savs laiks, lai mēs spētu pilnībā pielāgoties izmainītajai situācijai. Cik ilgu laiku aizņems šis etaps katram cilvēkam, ir atkarīgs no šī cilvēka spējas pielāgoties izmaiņām vispār, no spējas atvadīties, pieņemt zaudējumu. Jo grūtāk cilvēkam samierināties ar zaudējumu vai pielāgoties jaunai, negaidītai situācijai, jo smagāks var izrādīties šķiršanās pārdzīvojums. Šajā etapā ir smagi apzināties, ka attiecības ir izbeigušās pavisam.

Otrajā etapā cilvēks nonāk sākot aptvert, ka attiecības ir zaudētas neatgriezeniski, līdz ar to dusmas ir kā dabīga reakcija uz zaudēto. Šai periodā cilvēks var just dusmas uz partneri, uz sevi, uz kādiem apkārtējiem, iesaistītiem cilvēkiem, uz dzīvi u.c. Galvā var norisināties visdažādākie uzvedības scenāriji, vēlme atdarīt aizgājušajam, vēlme sodīt viņu, sevi vai kādu citu. Cilvēks var uzvesties dusmīgi, reizēm cilvēki sāk uzvesties arī vardarbīgi: draudēt, vajāt, otru. Šāda uzvedība ir skaidrojama arī ar spēcīgo bezspēcības izjūtu zaudējot, nespējot noturēt aizejošo cilvēku. Šeit svarīgi nemēģināt savas dusmas apslāpēt, bet gan ļaut tām dzīvot - dusmoties, kā arī mēģināt izjust arī šo smago bezspēcības izjūtu, pieņemt, ka dusmas ir reakcija uz to, ka es neko nevaru izdarīt, lai mainītu notiekošo. Dusmoties var dažādi, tomēr ir arī nekonstruktīvs jeb destruktīvs dusmošanās veids un tas noteikti nepalīdzēs, drīzāk radīs papildus problēmas. Destruktīva dusmošanās ir tad, kad es kliedzu uz otru, draudu, fiziski ietekmēju. Šajā etapā visgrūtāk iet cilvēkiem, kuriem ir grūtības izjust, būt ar dusmām.

Trešajā etapā dusmas ir mazinājušās vai pārgājušas pilnībā un cilvēks sāk prātot par to, kas bija tas, ko viņš vēl varēja pasākt, lai attiecības nebeigtos, lai otru cilvēku noturētu. Attiecības tiek iekšēji pārmaltas, līdzīgi kā kino filmai un cilvēks mēģina domāt par to, ko viņš varēja izdarīt agrāk, lai attiecības nebeigtos. Tiek pievērsta uzmanība savām kļūdām, kas pastiprina vainas sajūtu notikušajā. Par kļūdām tiek domāts atkal un atkal, visādi prātā modelēts par to, kā varēja tās izbēgt. Tā ir kā iekšēja tirgošanās pašam ar sevi. Šī tirgošanās var ilgt diezgan ilgi un ir īpaši grūti to pārciest cilvēkiem, kuri parasti ikdienā mēdz sevi vainot jeb uzņemties pārāk lielu atbildību attiecībās.

Tad, kad šoks, neticība, dusmas, vainas sajūtas akūtā veidā ir izdzīvotas, cilvēks sāk mierīgi skumt. Šai, ceturtajā etapā cilvēks var ik pa laikam atgriezties pie iepriekšējo etapu jūtām, tomēr tās vairs nav tik spēcīgas. Šai etapā cilvēks ieraujas sevī, izolējas. Visraksturīgākās sajūtas šai etapā ir bezcerības, sāpju un nomāktības sajūta. Cilvēks vēlas izolēties no citiem, raud vai kā citādi pārdzīvo. Šo etapu varētu nosaukt par visilgāko visā pārdzīvojumā un beidzas tas brīdī, kad cilvēkam sāk parādīties jaunas cerības attiecībā uz nākotnes attiecībām. Kad cilvēks pārstāj domāt "es vienmēr palikšu viens, vientuļš!", "man nekad nepārstās sāpēt!", "es vairs nekad neiemīlēšos!", tā ir laba pazīmē, ka pārdzīvojums tuvojas beigām.

Piektajā etapā cilvēks sāk atvadīties no bijušām attiecībām. Par to var liecināt arējas pazīmes. Cilvēks pārstāj izolēties, skumt, kļūst sociāli aktīvāks. Savas attiecības sāk saukt par "bijušajām" un partneri par "bijušo". Reizēm šai stadijā cilvēks pamana, ka ir pārstājis domāt par aizgājušo cilvēku, pārtraucis fantazēt par viņu un to, kā būtu, ja viņi nejauši satiktos utt. Ja tas vēl nav izdarīts dusmu periodā, tad cilvēks sāk šķirot un atvadīties no mantām, lietām, kas ir piederējušas bijušajam attiecību partnerim vai atgādina par viņu.

Kopumā runājot par etapiem, būtu jāpiemin, ka tas, cik ilgs būs katrs no etapiem un viss pārdzīvojums kopumā, ir ļoti individuāli, kā arī atkarīgs no tā, vai cilvēks pats ļaujas vai traucē šim procesam. Reizēm cilvēks mēdz it kā emocionāli "iestrēgt" kādā no etapiem un rotēt tajā pat gadiem, nespējot aizmirst pazaudēto cilvēku, nemitīgi visus citus partnerus salīdzinot par labu bijušajām. Rezultātā, cilvēks nespēj kvalitatīvi būvēt nākošās attiecības un arī tās var nonākt strupceļā, beigties un tikai palielināt pārdzīvojuma smagumu, tādējādi pavisam laupot cilvēkam cerības uz nākotni.

Kas traucē pārdzīvot šķiršanos?
Alkohola u.c. apreibinošo vielu lietošana, lai aizmirstos; gadījuma seksuāli kontakti; trakulīgas izklaides; strādāšana, lai aizmirstos; draudēšana aizejošajam partnerim; aizejošā partnera vajāšana; aizejošā partnera fiziska ietekmēšana; darbības, kuras varētu skatīt kā atriebi.