«Celiakijas būtība ir tā, ka organisms nespēj uzņemt augu olbaltumu — glutēnu, kas ir rudzos, kviešos, miežos, auzās. Tā ir ļoti smaga, viltīga slimība, kas prot slēpties aiz visdažādākajiem simptomiem,» mūsu sarunas sākumā saka dietoloģe Vidaga Skuja, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas celiakijas kabineta vadītāja.
— Kāpēc celiakiju bieži mēdz uzskatīt par bērnu slimību?
— Pirmkārt jau zīdaiņi un mazi bērni ir vecāku uzmanības centrā. Viņiem diagnosticēt celiakiju ir arī vienkāršāk nekā pieaugušajiem, jo tā parasti izpaužas ar caureju, vēdera uzpūšanos; bērni atpaliek attīstībā, baidās ēst, faktiski viņi ir badā. Kuram gan ienāk prātā, ka nedrīkst ēst maizīti vai putriņas, kas tiek gatavotas no rudzu, kviešu, miežu vai auzu miltiem un putraimiem? Barojoša māte arī nedrīkst lietot uzturā šos produktus, ja bērnam ir celiakija, jo tad mazulis nevēlamās vielas uzņem ar mātes pienu. Tomēr arī bērniem, sevišķi lielākiem, celiakija var izpausties dažādi. Taču visdaudzveidīgākās celiakijas izpausmes ir pieaugušiem cilvēkiem.
— Lūdzu, raksturojiet tās tuvāk!
— Simptomi patiešām ir ļoti dažādi. Kura orgānu sistēma organismā ir vājāka, tā tiek skarta, un tā tad arī tiek «ārstēta» — šis vārds jāliek pēdiņās, jo patiesībā tā nav nekāda ārstēšana. Piemēram, ja problēmas rodas nervu sistēmā, cilvēks iet pie neirologa, izmēģina dažādas zāles, tās nepalīdz, neirologs sūta pie psihologa, domājot, ka vainīgs stress vai kāds tamlīdzīgs faktors. Citiem celiakija skar gremošanas traktu, viņiem ir caureja vai aizcietējumi, bet var būt arī pilnīgi neizskaidrojamas sāpes, un atkarībā no to lokalizācijas ārsti izvirza dažādas diagnozes, cenšas ārstēt un izmeklēt; tas prasa naudu, nervus un laiku, bet — viss velti. Piemēram, man bija kāda paciente ar sūdzībām par viegliem asiņainiem izdalījumiem no dzimumceļiem menstruāciju starplaikos. Sākumā biju neizpratnē, kāpēc viņa ar šādu problēmu nāk pie dietologa, un ieteicu vērsties pie ginekologa, bet izrādījās, ka sieviete bijusi jau pie vairākiem ginekologiem, viņai veikti dažādi izmeklējumi un nekādas slimības nav konstatētas, bet problēma paliek. Nebiju pārliecināta, ka tā ir celiakija, bet mēs vienojāmies, ka es iedošu pacientei aizliegto un atļauto produktu sarakstu un viņa kādu laiku ievēros diētu, kas domāta celiakijas pacientiem. Diēta, protams, nav tablete, kuru iedzerot problēma pāriet dažās minūtēs vai stundās; tā jāievēro nedēļām, mēnešiem un gadiem ilgi. Norunājām: ja pacientei kļūs labāk, tad nozīmēšu izmeklējumus, lai apstiprinātu celiakijas diagnozi. Viņa piezvanīja pēc pavisam neilga laika un pastāstīja, ka simptomi ir pārgājuši. Nevajadzētu gan domāt, ka viss tik ātri atrisinās. Diēta ir jāievēro ilgstoši un, jo tā sākta laikus, jo ir labākas izredzes. Jauns cilvēks, kas apzinīgi un strikti ievērojis diētu, var arī pēc kāda laika, teiksim, pēc pāris gadiem, to pārtraukt un ārsta uzraudzībā pakāpeniski atsākt ēst maizes produktus, bet vecākiem ļaudīm diēta jāievēro visu mūžu.
— Kādi procesi notiek organismā slimības gaitā?
— Tievo zarnu gļotādu klāj miljoniem bārkstiņu, kas padara plašāku uzsūcošo virsmu. Ja organisms nespēj izdalīt vielu, kas šķeļ glutēnu, glutēns sāk darboties kā antigēns un šīs bārkstiņas nolīdzina. Zarnu iekšējā virsma kļūst gluda, uzsūkšanās samazinās divas, trīs vai pat desmit reizes. Gandrīz jāsaka, ka nav jēgas ēst, jo cauri tievajai zarnai iziet neuzsūcies, daļēji sagremots (tikai sakošļāts un kuņģī ar sālsskābi apstrādāts) uzturs, kas caur resno zarnu tiek izvadīts laukā — tā ir specifiska celiakijai tipiska caureja. Ja cilvēkiem nepalīdz, viņi būtībā ēdot mirst badā. Slimība cilvēku smagi ietekmē arī psiholoģiski, jo — kā gan var justies, ja tev ir kaut kāda nesaprotama kaite, sāp, ir slikti, bet neko nav iespējams atrast, bieži notur par psihiski slimu vai tādu, kurš tikai izliekas slims. Beigās ir vajadzīga daudzu speciālistu palīdzība, kaut gan būtībā sākotnēji būtu pieticis ar diētas ārstu.
— Kādi izmeklējumi jāveic, lai noteiktu celiakiju?
— Celiakiju pierāda ar imūnraudzēm, veicot asins analīzi; galīgo diagnozi apstiprina gastroduodenoskopijā, kur paņem un histoloģiski izpēta sīku gabaliņu no tievās zarnas gļotādas. Asinis analīzēm var nodot jebkurā Latvijas vietā un nosūtīt uz laboratoriju, kur šādus izmeklējumus veic.
— Tātad — vienīgais celiakijas ārstēšanas veids ir diēta? Kāda tā ir?
— Celiakiju pašlaik pēta, un vēl nav skaidrs, kādu iemeslu dēļ organisms nepārstrādā glutēnu, līdz ar to nav atrastas zāles, un vienīgā izeja ir strikta diēta — aglutēna diēta. Pacientam ierodoties pie manis, mēs to pamatīgi izrunājam. Skan jau vienkārši: izslēgt no uztura produktus, kas satur kviešu, rudzu, miežu vai auzu miltus. Jau tāpat ir skumji, ka cilvēks nedrīkst ēst maizi, putras un daudzas citas lietas, bez kā lielākā daļa ļaužu savu ēdienkarti nevar pat iedomāties; liegta ir arī lielākā daļa saldumu, pastētes, desas un daudzi citi produkti; pat kečups un majonēze jāmeklē tādi, kam nav pievienoti milti, turklāt informācijas par šo faktu produktu marķējumā parasti nav. Kādreiz liekas — cik nu tur to miltu, tikai naža galiņš vien. Bet arī tas var izrādīties liktenīgs. Jaunietim, kas slimo ar celiakiju, ir pat jādomā, vai satiekoties var atļauties skūpstīt savu draudzeni — ja nu viņa tikko bijusi kafejnīcā un ēdusi maizīti. Ne velti ražotnēs, kur cep bezglutēna maizi vai gatavo citus produktus celiakijas slimnieku uzturam, valda stingri noteikumi, kas garantē, ka parastie un bezglutēna milti nenonāk nekādā saskarē.
— Vai celiakijai ir smagāka un vieglāka forma?
— Jā. Un, ja cilvēks ievēro bezglutēna diētu, tad smagā forma pārvēršas par vieglāku un pavisam vieglu. Toties, ja viņš ik pa brīdim grēko, piemēram, ciemos iedzer degvīnu, kas taču arī gatavots no graudiem, tad slimība norit smagi. Situācija atkarīga arī no tā, kādā stadijā celiakija tiek atklāta.
— Cik celiakijas slimnieku īsti ir Latvijā?
— Precīzu statistikas datu nav, bet jādomā, ka viņu ir visai daudz. Spriežot pēc mūsu tuvāko kaimiņu — Skandināvijas valstu un Vācijas — datiem, no katriem 1000 iedzīvotājiem četri līdz 20 ir celiakijas pacienti. Tas ir daudz. Bērni, kuriem atklāj šo slimību, tiek reģistrēti, un vecāki seko viņu ārstēšanai, bet, nonākot pieaugušo kārtā, viss atkarīgs no pašu attieksmes — ja viņi pazūd no ārstu redzesloka, neviens tos nemeklē. Mums visi celiakijas pacienti nav apzināti, jo tas ir pietiekami darbietilpīgs un dārgs process. Būdama Eiropas Celiakijas asociācijas kontaktpersona pieaugušajiem celiakijas slimniekiem Latvijā, es viņus pieņemu, cenšos organizēt celiakijas kabineta darbu, konsultēju pacientus P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas konsultatīvajā poliklīnikā otrdienās un ceturtdienās no pulksten 15.00 līdz 17.00, reģistratūras tālrunis ir 7069280. Interesenti ar mani var sazināties arī pa tālruni 29119085. Tomēr viena nevaru apzināt visus. Vairums šo cilvēku pat nenojauš savu īsto diagnozi.
— Kādas ir iespējas celiakijas slimniekiem mūsu valstī iegādāties speciālo uzturu?
— Jāteic, ka speciālais uzturs ir dārgs; Latvijā šādus produktus ražo ļoti maz. Pie mums cep bezglutēna maizi un gatavo kartupeļu klimpas ar dažādiem pildījumiem tieši celiakijas slimnieku uzturam. Tie ir vienīgie Latvijas produkti, kas marķēti ar īpašu logo, kurā attēlota pārsvītrota vārpiņa. Pēc šīs zīmītes visā pasaulē var pazīt celiakijas pacientiem paredzētos produktus. Vairākās aptiekās var iegādāties bezglutēna produktus, kas ievesti no Itālijas. Bezglutēna produkti ir nopērkami arī lielveikalos, diemžēl tie nav nodalīti atsevišķos plauktos, tāpēc ir īpaši jāmeklē; arī pārdevēji bieži vien nemāk neko paskaidrot. Pasaules attīstītākajās valstīs jebkurā veikalā šie produkti ir redzamā vietā; tur tie ir arī daudz lētāki nekā pie mums. Rīgā ir divi restorāni, kas piedāvā celiakijas pacientiem piemērotas maltītes, bet Latvijā kopumā cilvēkiem ar celiakiju tikpat kā nav iespējams izmantot sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus. Grūti klājas arī skolas bērniem, jo viņi taču kāro tos pašus našķus, ko citi, bet nevar atļauties ne maizītes, ne cepumus, ne kvasu, ne daudzas citas lietas. Ja ēd čipsus, tad jāraugās, lai tie būtu saldināti ar kukurūzas sīrupu, nevis ar iesala ekstraktu. Tas pats sakāms par kukurūzas pārslām. Kurš bērns gan spēj izsekot tādām niansēm?
Šķērslis speciālā uztura iegādei ir arī naudas trūkums, īpaši laukos. Celiakijas pacientam vajag dārgus vitamīnus un pārtikas piedevas, tas ir gandrīz vitāli nepieciešams, jo organismā visu laiku trūkst vitamīnu;, cieš āda, mati, nagi u. c. Tāpēc ļoti vajadzīgs, kaut arī dārgs, ir speciāls vitamīnu komplekss («Lifepack junior» kapsulas, ko ražo Francijā), kura visas sastāvdaļas tiek uzņemtas organismā caur kuņģa gļotādu.
