Varžacis un kārpas
Pavasara lielākā nelaime pēdām ir varžacis. Tas ir ādas virskārtas sabiezējums, kas parasti veidojas no nepareizas slodzes sadalījuma uz pēdām. Staigājot tiek spiests uz varžacu nervu galiem, un tas rada lielas sāpes. Varžacis parasti rodas no neērtiem apaviem vietās, kur starp kaulu un ādu nav pietiekami daudz «polsterējošu» audu, visbiežāk pirkstu starpās. Varžacis nevajadzētu ignorēt, jo tās aug tikai lielākas, kļūst dziļākas un sāpīgākas. To likvidēšana nav sevišķi patīkams process, bet nav arī nepaciešams, mierina O.Peka. Pēdu aprūpes kabinetā ar speciālām frēzītēm un urbīšiem varžacs saknīte tiek izņemta.
Citam pietiks ar vienu procedūru, citam tā būs jāatkārto.
Ja varžacs ir pavisam nelielas vai nav iespējas doties pie speciālista, var mēģināt tās uzveikt paša spēkiem. Aptiekās bez receptes iespējams iegādāties speciālus plāksterus, kas «izēd» varžacs saknīti. Cilvēkiem ar jutīgu ādu O.Peka iesaka no šīs procedūras izvairīties, jo plākstera sastāvs var izdedzināt arī apkārtējo ādu un radīt papildu problēmas. Ja varžacs nav dziļa, pēdu izmērcē siltā sāls vai sodas ūdenī vai arī kumelīšu novārījumā un ar manikīra knaiblēm uzmanīgi izņem ādas sabiezējumu. Bojājuma vietu apstrādā ar dezinfekcijas šķīdumu. Vajadzētu iegādāties ortopēdiskās apavu zolītes, lai pēdu noslogojums būtu vienmērīgāks.
Varžacis vairāk veidojas pieaugušiem cilvēkiem, bet bērniem un jauniešiem uz pēdām parasti parādās kārpas. Tās no varžacīm atšķiras ar melniem punktiņiem veidojuma virspusē. Kārpas var likvidēt, piesaldējot ar šķidro slāpekli vai arī piededzinot ar elektrokoagulāciju. Ja dažādu iemeslu dēļ nav iespējams apmeklēt kosmetoloģisko kabinetu, kārpu varat mēģināt likvidēt mājas apstākļos ar struteni, jo tā satur vielas, kas kārpu «piededzina» dabiskā ceļā. Tā kā kārpas rodas pavājinātas imunitātes dēļ, papildus vajadzētu lietot vitamīnus tās stiprināšanai, piebilst podoloģe.
Pēdu problēmas nereti ir dāmām, kas nēsā augstpapēžu kurpes vai ļoti šaurus apavus.
Viņu pēdas arī visbiežāk cieš no atmirušā audu slāņa un sacietējumiem.
Pareizi jāapgriež
Nagus nepareizi apgriežot vai arī traumējot, to stūrīši ieaug vai pat ierullējas ādā. Rodas infekcija, nags sāk strutot, asiņot un ļoti sāpēt. «Agrāk ieaugušus nagus ķirurgs ņēma nost, bet šis process bija ļoti sāpīgs, turklāt pēc laika nags mēdza atkal ieaugt ādā, un viss sākās no gala. Mūsdienās speciālists to apstrādā ar ieauguša naga knaiblēm un tas tiek glābts. Turpmāk nagi jāturpina pareizi apgriezt. To dara taisni vai ovāli – piemēroti pirksta formai, neizgriežot stūrīšus. Kā to darīt, vislabāk parādīs un ieteiks speciālists,» stāsta O.Peka.
Kāju nagus nav vēlams griezt ar šķērēm, bet gan nokniebt ar knaiblītēm un apvīlēt. Nagu formai līdzi jāseko jau no bērnības, un tie jāapgriež, no ādas atstājot milimetru garu nadziņu. Slimi nagi aug lēni, veselīgi un spēcīgi – ātri, tāpēc jāgriež biežāk.
Dzeltens un drūpošs
Kāju nagu sēnīte īpaši «uzdarbojas» vasaras sezonā, kad kājas pastiprināti svīst. Izrādās, šī sēnīte ir ļoti daudziem cilvēkiem, bet daudzi to nemaz neārstē. Tomēr to nedrīkst atstāt novārtā, jo tā var tikt pārnesta uz citām ķermeņa daļām. No sākuma sēnīte parādās starp ceturto un piekto kājas pirkstu, šajā vietā rodas niezošs, sarkans pleķis, kas ar laiku var kļūt jēls.
Ja arī kāju nagi kļūst brūngani un trausli, liela varbūtība, ka tā ir nagu sēnīte.
«Sēni var diagnosticēt dermatologs, veicot analīzes. Iespējams, nags ir tikai traumēts vai tiek bieži lakots un tādēļ izskatās neveselīgs. Sēnītes skarts nags parasti ir dzeltens, drūpošs un lēni aug,» skaidro podoloģe.
Kāju un pirkstu sēnīte ir ilgdzīvotāja un bojā neaiziet arī lielā aukstumā vai karstumā. Tā ir viegli pārnēsājama, un to var pārmantot koplietošanas dušās, baseinos, pirtīs, velkot svešas čības un apavus, kuros mīt sēnīte. To iespējams iegūt arī caur zeķi. Cilvēks ar stipru imunitāti var visu mūžu nodzīvot ar skaistiem, veseliem nagiem, un naga infekcija tā arī nepielīp,” stāsta O.Peka.
Svīst un plaisā
Ādas sabiezējumi veidojas gan no liekā svara, gan augstpapēžu kurpēm un nepareiza pēdas noslogojuma. «Daudzi grēko, kājas mērcēdami ziepjūdenī, – tas ādu padarīs tikai sausāku un veicinās papēžu plaisāšanu. «Kājas ieteicams uz 10 – 15 minūtēm pamērcēt siltā ūdenī vai zāļu tējā. Pēc tam sausie papēži jānovīlē ar abrazīvu vīli. Ja tie sprēgā, nekādā gadījumā nedrīkst nēsāt cietus apavus.
Atsevišķu profesiju pārstāvjiem etiķete prasa arī vasarā vilkt zeķes un slēgtas kurpes, tāpēc, kā izvairīties no kāju svīšanas, vislabāk ieteiks dermatologs. Aptiekas pret to piedāvā dažādas ziedes un speciālus dezodorantus. O.Peka atgādina, ka
lielā ādas raga slāņa noņemšana no pēdas apakšas ādai ļaus vieglāk elpot un kājas tik ļoti nesvīdīs.
Kāju vanniņas
Kāju asinsriti uzlabos, ja mērcēšanas ūdenim pievienos skuju ekstraktu. Tas mazinās arī sēnīšu intensitāti.
Kumelīšu, kliņģerīšu tēju novārījumam uz litru pievieno ēdamkaroti sodas, ābolu etiķi vai jūras sāli – tas mazina dermatoloģisko slimību risku.
Mālu vanniņas labi nomierina kāju pēdas un mīkstina ādu.
Kāju vannošana
Siltā ūdenī mērcē 10 – 15 minūtes.
Nosusina ar sausu dvieli vai salveti.
Nopulē ar abrazīvo vīli sausā veidā (reizi nedēļā).
Ar skrubi norīvē (ne biežāk kā reizi divās nedēļās).
Iesmērē bagātīgi mitrinošu un mīkstinošu krēmu.
Aptin ar pārtikas plēvi un uzvelk siltas zeķes, lai viss labi sasūcas.
Pēc stundas kājas iztin un iesmērē ar kāju krēmu.
Mājās gatavots krēms
Glicerīnu sajauc ar ābolu etiķi vai olīveļļu (1:1). Vakarā ar to iesmērē saplaisājušo pēdu ādu un cietos papēžus – ļoti labi mīkstina ādu. Šķidrumu uzglabā ledusskapī un var lietot vairākas dienas.
