Kādu dienu strādājot parādās tirpšana plaukstas pamatnē, plaukstā, pirkstos. Sākumā tā ir pārejoša, bet ar laiku kļūst nepārtraukta un īpaši pastiprinās naktīs, pievienojas arī dedzinošas sāpes, cilvēks nevar gulēt, viņš velti meklē rokai ērtāku stāvokli, karina to pāri gultas malai...
Karpālā kanāla sindroms ir visizplatītākais slimību grupā, ko medicīnā sauc par stenozējošām neiropātijām, bet vienkāršākā valodā – par nervu nospiedumu ķermeņa dabiskajās šaurajās vietās – nervu kanālos, kas atrodas, piemēram, plaukstas, elkoņa vai pēdas locītavas apvidū. Stāsta medicīnas sabiedrības ARS neiroķirurgi Edmunds Kārkliņš un Jānis Šlēziņš.
Kā attīstās nerva nospiedums
Cīpslas, kas tiek nepārtraukti nodarbinātas, strādājot ar rokām, iet caur to pašu kanālu, kur atrodas nervs. Ja slodze ir pārāk liela, cīpslu makstīs izveidojas tūska – maksts piepampst, audi sabiezē un sāk spiest nervu. Tūskai progresējot, tiek nospiesta nerva asinsrite, tas vairs nesaņem pietiekami daudz skābekļa, un veidojas jau paša nerva bojājums. Pirmais simptoms ir pārejoša tirpšana, tā skar plaukstas pamatni, plaukstu, kā arī pirmo, otro, trešo un daļēji ceturto pirkstu, jo tos inervē attiecīgais nervs. Pirksti no rītiem šķiet nejutīgi, pietūkuši. Ja lietas labā nekas netiek darīts, roka kļūst nespēcīgāka un sākas muskuļu izdilums – īkšķa pacēlums un plauksta it kā saplacinās, ir traucēta jušana un apgrūtinātas kustības, tā ka cilvēks vairs nevar aizpogāt apģērba pogas un viņam kļūst arvien grūtāk sevi aprūpēt. Ielaista kompresijas neiropātija var novest pie nerva neatgriezeniska bojājuma un darbaspēju zuduma.
Pie ārsta
Ja reiz slimība ir parādījusies, tad pati no sevis tā nepāries. Izņēmums ir vienīgi tie gadījumi, kad minētos simptomus grūtniecības laikā izraisa organismā notiekošās hormonālās pārmaiņas – tad traucējumi var būt pārejoši.
Tipiskais pacients, kurš cieš no nervu nospieduma, ir sieviete pēc 40 gadu vecuma, kura diendienā strādā ar rokām, iespējams, slimo ar cukura diabētu, vairogdziedzera, nieru vai ginekoloģiskām slimībām. Taču pasargāti nav arī vīrieši.
Diez vai kāds steigsies pie ārsta, ja rokas tirpst divreiz gadā pāris minūtes. Bet ja tas notiek jau divreiz nedēļā un turpinās 5–10 minūtes, tad gan ir iemesls meklēt ģimenes ārsta vai, vēl labāk, neirologa palīdzību. Ārstēšanas mērķis ir samazināt nerva nospiedumu sašaurinātajā vietā, sākumā to iespējams panākt ar zālēm un blokādēm. Noder arī citi pasākumi, piemēram, ja darba laikā jūt, ka sākas tirpšana un sāpes, vēlams pēc iespējas biežāk atpūtināt rokas, atstāt tās miera stāvoklī (ne saliektas, ne atliektas), atbrīvot muskuļus, papurinot roku, dažreiz palīdz palikšana zem auksta tekoša ūdens, jo aukstums mazina tūsku; uz nakti var rokai uzlikt longeti. Ideālā gadījumā būtu jāizvairās no faktoriem, kas slimību provocē, taču lielākoties cilvēkiem nav iespējams mainīt profesiju. Ja simptomi nemazinās, bet progresē, tad jādomā par operāciju. Ārstu pieredze liecina: ja pacients vairākas naktis pavadījis, tirpšanas un sāpju dēļ mokoties bez miega, tas parasti nozīmē, ka vajadzīga operācija, jo ar zālēm un citiem pasākumiem vairs nepietiks.
Ķirurģiska ārstēšana
Operācijas var veikt ar tradicionālām vai endoskopiskām metodēm. Kamēr pasaulē jau zināmu laiku zelta standarts ir endoskopiskās operācijas, Latvijā līdz šim visbiežāk tiek veiktas tradicionālās: ar garu griezienu pārgriež ādu, zemādu, nonāk līdz saitei, kas nospiež nervu, saiti pārgriež un nervu atbrīvo. Ir salīdzinoši liela brūce, kuru pēc tam grūtāk sadziedēt, lielāks infekcijas risks, pacients ilgāk jūt sāpes un ir vajadzīga ilgāka rehabilitācija pēc operācijas, garāks arī darba nespējas periods un laiks, kad nedrīkst operēto roku noslogot, tāpat arī paliek rētas, kas draud atkārtoti nospiest cietušo vietu.
Endoskopiskās operācijas, kuras tagad tiek veiktas medicīnas sabiedrībā ARS, ir minimāli invazīvas, minimāli traumatiskas. Ādā izdara nelielu griezienu, caur kuru ievada endoskopu un tālāk, monitorā vērojot miniatūrās videokameras pārraidīto attēlu, atrod saiti, kura nospiež nervu, un to pārgriež. Rezultāts ir sasniegts, nervs atbrīvots, bet netiek bojāta ne āda, ne zemāda, līdz ar to ir daudz mazāks audu bojājums, krietni mazākas sāpes, pacients agrāk var atgriezties savā ikdienas dzīvē, kosmētiskais defekts ir minimāls un brūce pati par sevi – daudz vieglāk aizdziedējama, arī tajos gadījumos, kad brūču dzīšana kādu blakusslimību dēļ ir apgrūtināta. Protams, vispirms ķirurgs izvērtē cilvēka veselības stāvokli, analīžu rezultātus un elektromiogrāfijas (EMG) datus, ja nepieciešams, nozīmē arī papildu izmeklējumus. Situācijas, kad šo operāciju nedrīkst veikt, ir ļoti retas.
Operācija notiek ambulatori, vietējā anestēzijā. No brīža, kad pacients ieiet operāciju zālē, līdz pēdējās šuves uzlikšanai paiet 30–40 minūtes, pati operācija ilgst aptuveni 20 minūtes. Pēc tam tiek uzlikta longete, pacients pāris stundas atpūšas un dodas mājās. Ievadīto vietējās anestēzijas līdzekļu darbība ilgst līdz 18 stundām, tātad – ja operāciju veic pēcpusdienā, tad visu nakti šīs zāles turpinās darboties un tikai nākamajā rītā var rasties vajadzība pēc kādas pretsāpju tabletes, bet nereti pacients šādu vajadzību nejūt, jo audu bojājums, kas radies endoskopiskās ārstēšanas gaitā, ir neliels, līdz ar to sāpes nav intensīvas.
Pēc endoskopiskās operācijas
Pašsajūta ir galvenais rādītājs, kurš nosaka, cik drīz pēc operācijas cilvēks var noņemt longeti, atsākt darbu un ierastās ikdienas nodarbes. Dažs izņem roku no longetes jau pēc trim dienām un saprot, ka viss kārtībā un vairs nekas nesāp. Citam vajadzīgs ilgāks laiks. Tas atkarīgs no organisma īpatnībām un darba specifikas. Arī tad, ja slimība ir bijusi ļoti ielaista un vairs nav garantijas, ka roka pilnīgi atgūs jušanas un kustību spēju, uzlabojums tomēr būs, mazināsies sāpes un tirpšana, cilvēks varēs beidzot normāli izgulēties.
Salīdzinājumam: pēc endoskopiskās operācijas pacients caurmērā var novilkt longeti pēc nedēļas, bet pēc tradicionālās operācijas to var tikai aptuveni pēc mēneša. Pēc endoskopiskās operācijas nav jāierodas medicīnas iestādē uz pārsiešanu un kontroli. Ja vairs nav sūdzību, viss ir kārtībā.
Reklāmraksts tapis sadarbībā ar medicīnas sabiedrību ARS
***
Nervu nospieduma izplatītākie cēloņi:
pastāvīga rokas vai kājas pārpūle, ko rada statiska slodze vai vienveidīgas kustības
slimības, kas saistītas ar iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumiem (cukura diabēts, hipotireoze, olnīcu mazspēja u.c.)
nieru slimības
rokas vai kājas trauma
saistaudu sistēmas slimības (sklerodermija, dermatomiozīts u.c.)
audzēji attiecīgā nerva tuvumā
divu vai vairāku augšminēto faktoru kombinācija
