– Pastāstiet, kā sākāt nodarboties ar anomālo parādību pētīšanu?
– Interese par neparastām parādībām, kas rosina iztēli un ir pretrunā ar veselo saprātu, parādījās jau bērnībā. Tajā pašā laikā ļoti interesējos par astronomiju un citām eksaktām zinātnēm, kas mani pamudināja iestāties Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Pabeidzu to 1975. gadā kā fiziķis, taču interese par neparastām parādībām saglabājās. Tas arī ir normāli. Droši vien katram fiziķim ir nedaudz neparasts prāta salikums, kas rosina interesēties par apkārt notiekošiem noslēpumiem.
– Kas ir pretrunā ar mācīto?
– Protams, ar vecumu apkārtējās vides aina man nedaudz transformējās. Universitātē man tika sniegta precīza pasaules uzbūves aina, taču līdztekus tam es gan pats sadūros, gan uzklausīju liecinieku stāstījumus par neparastām parādībām un sāku saprast, ka pasaule patiesībā ir nedaudz interesantāka par to, ko mums mācīja universitātē. Daudz interesantāka un daudz sarežģītāka, nekā mēs iedomājamies.
– Jūs esat organizācijas «UFOLats» prezidents. Kā tā izveidojās?
– Ar laiku iepazinos ar cilvēkiem, kurus arī aizrāva neizzinātais, un mēs nolēmām dibināt organizāciju, kuras nosaukums patlaban ir «Anomālo parādību pētniecības centrs UFOLats». Skaidrs, ka iesākumā organizācija orientējās lielākoties uz nepazīstamu lidojošu objektu (NLO) un ar to saistītu notikumu pētīšanu. Tomēr, jo vairāk ar to nodarbojāmies, jo vairāk mēs sapratām, ka mūs interesē viss anomālo parādību spektrs. Arī parapsiholoģiskie fenomeni, apļi laukos, spoki, fantomoloģiskas parādības, reliģiskie brīnumi, kriptofiziskās parādības, kas saistītas ar noslēpumainiem, reliktiem dzīvniekiem utt. Es neesmu ufologs, kā mani nereti dēvē, bet drīzāk anomālo parādību pētnieks. Skaidrs, ka NLO arī joprojām ietilpst mūsu intereses sfērā.
– Cik interesanta anomālo parādību ziņā ir Latvija?
– Latvija īpaši neatšķiras no citām valstīm.
– Sniega cilvēks šeit tā kā nav manīts!
– Tā tas diemžēl ir. Tomēr citādi Latvijā sastopams viss anomālo parādību spektrs – NLO un ziņojumi par kontaktiem ar tiem, spoki, reliģiozi mistiski fenomeni kā Salaspilī, kur uz stikla parādījās ikonas attēls, apļi jeb tā sauktās piktogrammas uz labības laukiem un daudzas citas parādības. No visa pa druskai.
– Ja sākam ar NLO – kāds ir jūsu personīgais viedoklis par to izcelsmi?
– Tos es pētu ļoti ilgi un esmu sadūries ar daudzu liecinieku stāstīto. Protams, lielākoties tā ir zināmu dabas vai tehnoloģisku parādību kļūdaina interpretācija. Piemēram, vakaros, kad pie debesīm parādās spoža Venera vai Jupiters, tūlīt pienāk ziņojumi par spīdīgiem objektiem rietumos. Ļoti bieži cilvēki par NLO uzskata lidmašīnas, kas pirms nolaišanās ieslēdz ļoti spēcīgus prožektorus. Tas īstenībā arī izskatās interesanti, jo, veicot pagrieziena manevru pirms nosēšanās, novērojams gaismas uzplaiksnījums, bet pati lidmašīna tumsā nav īsti redzama. Cilvēks nodomā – lūk, uzplaiksnīja un pazuda! Pēdējā piecgadē cilvēki par NLO uzskata lidojošos papīra lukturīšus, ko dažkārt pasākumu laikā palaiž gaisā desmitiem. Nakts debesīs skats ir iespaidīgs, jo lukturīši ir dažādās krāsās. Cilvēki nesaprot, kas tas ir, un izbīstas, bet mēs to viņiem izskaidrojam. Mūsu organizācija savā ziņā veic apgaismojošu funkciju – skaidrojam un atrodam dažādām parādībām racionālu izskaidrojumu, jo pie mums strādā lielākoties cilvēki ar tehnisko izglītību – fiziķi, ķīmiķi, datorspeciālisti gan reliģiozi, gan ateisti – visdažādākie. Bet visi mēs pirmām kārtām cenšamies parādības izskaidrot.
– Un padodas?
– Ļoti bieži. Lielākoties. Lai gan bijušas arī tādas, kam racionālu izskaidrojumu nedz es, nedz kolēģi neatrada. Piemēram, 2001. gadā Jūrmalā es pats novēroju pilnīgi neizprotamu lidojošu objektu. No meža Rīgas jūras līča virzienā lidoja konusveidīgs jeb lāsveidīgs objekts, kam apkārt bija vērojami violeti un rozā zibšņi. Tas griezās ap savu asi, neradot nekādu troksni. Visi cilvēki, kas kopā ar mani bija pludmalē, redzēja, kā šis objekts aizlidoja jūras līča virzienā. Tas nebija helikopters, tā nebija rotaļlieta, tas bija kaut kas nesaprotams. Objekts uzlidoja mākoņos un pagriezās pa kreisi.
– Vai mēģinājāt to izskaidrot ar kādu dabas parādību?
– Jā, bet neko līdzīgu atrast nevarējām. Zvanījām arī uz lidostu, bet viņiem nekas nebija zināms. Nofotografēt šo objektu, kā jau tas parasti notiek, mums neizdevās. Toreiz mobilajos pat nebija fotoaparātu. Tikai tagad man tas vienmēr pie rokas.
– Nav pat pieņēmumu?
– Nav. Bet patiesībā no sākuma būtu jātiek skaidrībā ar NLO jēdzienu. Cilvēki parasti ar to saprot vienu.
– Citplanētiešus!
– Tieši tā! Citplanētiešu kuģus. Un tā ir rupja kļūda. NLO ir nezināms lidojošs objekts, ko novērojis konkrēts cilvēks. Viņš nezina, kas tas ir par objektu, tas var būt jebkas. Piemēram, virs Rīgas naktī lido pētnieciskā lidmašīna «Pilatus», kas pēc uzņēmuma «Rīgas siltums» pasūtījuma skenē siltuma noplūdes avotus un informē par to uzņēmumu. Lidmašīna izskatās neparasti ar vairākām krāsainām ugunīm. Tiklab arī meteoroloģiskās zondes vai vienkārši ar hēliju pildīti baloni debesīs var izskatīties neparasti, un cilvēki tos uztver kā NLO. Vienam tas ir NLO, bet citam, kas ir zinošāks vai vērīgāks, – nav. Tāpat ne visi zina, ka debesīs, tostarp arī virs Latvijas, novērojami interesanti zibšņi, kuru avots ir «Iridium» mākslīgie zemes pavadoņi. Tie lido ap zemi un nodrošina mobilos sakarus, taču to saules baterijas atstaro saules gaismu, kas rada interesantu efektu – kā saules zaķīti, kas slīd pāri zemei. Latvijā tas novērojams katru dienu, ja ir skaidrs laiks un ir programma, ar kuras palīdzību var noteikt, kurā brīdī, kurā vietā to var novērot. Ir daudz tādu tipisku parādību, par kurām cilvēki satraucas, lai arī to avots ir vienkārši izskaidrojams. Lāzera prožektori, atspulgi no automašīnu stikliem, kas atstarojas mākoņos, – tas viss mulsina prātus.
– Vai, jūsuprāt, citplanētieši eksistē un vai tie apmeklējuši Latviju?
– Droši vien rodas iespaids, ka esmu pilnīgs skeptiķis. Nekādā gadījumā! Es kā fiziķis esmu pilnīgi pārliecināts, ka dzīvības fenomens ir tik universāls, ka spēj piemēroties jebkuriem apstākļiem, un dzīvība kā tāda Visumā ir ļoti izplatīta. Taču es neesmu klasiskās ufoloģiskās doktrīnas piekritējs. Saskaņā ar klasisko doktrīnu NLO ir citplanētiešu kuģi, kas pēc savas būtības ir ļoti nedroši, jo regulāri avarē uz Zemes... Esmu jaunās ufoloģiskās doktrīnas piekritējs, ko esmu formulējis pats. Es uzskatu, ka pasaule, kurā dzīvojam, ir ļoti paradoksāla. Šī realitāte faktiski neeksistē, bet kaut kādā veidā mēs tajā eksistējam un komunicējam. Jo, raugiet, – nākotne vēl neeksistē, jo tā vēl nav materializējusies. Nav iestājušās pat piecas minūtes, sekundes no nākotnes. Savukārt pagātne vairs neeksistē – tā jau ir dematerializējusies. Sanāk, ka mūsu esība ir starp divām neeksistējošām realitātēm. Ir tikai esošais mirklis starp divām paradoksālām nebūtībām. No tā rodas daudz interesantu seku un secinājumu, piemēram, tas, ka apkārtējā vide formējas tikai mūsu apziņā. Tā ir matrica, kas formējas mūsos pašos. Visas anomālās parādības neapstrīdami ir mūsu apziņas auglis, bet tā jau ir atsevišķa, lai arī neapstrīdami interesanta, tēma. Kas attiecas uz citplanētiešu apmeklējumiem, tad es nepiekrītu klasiskajai apmeklējumu teorijai. Manuprāt, te mēs saskaramies ar citām apziņas sfērām. Ja vienkāršojam – ar paralēlo pasauļu izpausmēm.
– Tie nav mazi zaļi cilvēciņi, kas atlidojuši no Marsa?
– Nē, tas ir citādi, lai arī es neizslēdzu dzīvības formas, tostarp arī uz Marsa un citām planētām. Manuprāt, tās ir citādas, specifiskas dzīvības formas. Cilvēka apziņa un meklēšanas metodes ir stingri nopeilētas uz sev līdzīgu dzīvības formu meklēšanu, taču tas ir ļoti primitīvs paņēmiens. Uz Zemes vispār dzīvība eksistē ļoti šaurā diapazonā – fizioķīmiskos apstākļos, bet dzīvības fenomens var eksistēt daudz plašākā diapazonā!
– Piemēram, kā enerģija?
– Jā, arī tā. Nav izslēgts, ka arī uz Saules kaut kādā specifiskā formā eksistē dzīvība, bet varbūt pati Saule ir dzīvs organisms. Un šādi pieņēmumi nerodas tukšā vietā. Mēs esam pieraduši visu mērīt ar savu mērauklu – dzīvībai jābūt bāzētai uz ūdeni un ūdeņradi kā pie mums. Jābūt divām kājām, divām acīm. Tas nav pareizi. Tāpēc mums tik ļoti neveicas ar ārpuszemes dzīvības meklēšanu. Ir jāpaplašina redzesloks!
– Vai līdzšinējie klasiskās doktrīnas pierādījumi – Rouzvelas avārija, fotogrāfijas ar pelēkiem, neliela auguma cilvēciņiem, citplanētieši kā cilvēces aizsācēji – tas viss ir viltojums?
– Tās ir Holivudas spēles.
– Viss?
– Nu, attiecībā uz senajām civilizācijām, iespējams, ka 4,5 miljardu gadu laikā, kopš pastāv Zeme, šeit varētu būt bijuši vairāki civilizācijas izveidošanās cikli.
– Tāpēc, ka apstākļi labvēlīgi?
– Man šķiet, ka šeit savulaik patvērumu radusi Marsa civilizācija. Es to neizslēdzu.
– Kāpēc tieši no turienes?
– Tur apstākļi tādi, ka varētu izveidoties Zemes dzīvībai līdzīgas radības. Uz Veneras, kaut vai temperatūras apstākļu dēļ, nekas tamlīdzīgs izveidoties nevarētu. Bet uz Marsa Zemes dzīvības formas varētu izveidoties. Tas, protams, ir pieņēmums. Tāpat kā tas, ka senās civilizācijas savulaik kolonizējušas Mēnesi un tur varētu būt palikušas kaut kādas seno civilizāciju pēdas. Katrā gadījumā ir pazīmes, kas liecina – senās civilizācijas bijušas atklātā kosmosā.
– Kādas?
– Mitoloģijā, īpaši indiešu, tiek runāts par senām civilizācijām. Mīts par Atlantīdu. Veidojumi, kuru būvniecību mūsdienu zinātne nespēj izskaidrot. Starp citu, man ļoti patīk hipotēze par to, ka Zeme savulaik griezusies ātrāk un bijis periods, kad viss bija ātrāk. Gravitācijas līmenis ļāva izaugt lielākiem dzīvniekiem, piemēram, dinozauriem, un augiem. Pieļaujams, ka savulaik arī cilvēki bijuši lielāki un pārvietot akmens bluķus bijis vienkāršāk. Bet tā, protams, ir tikai interesanta versija.
– Ja atgriežamies pie Latvijas – kas interesants konstatēts šeit?
– Man joprojām mīklains šķiet Pokaiņu mežs. Viena lieta, ka šī vieta ir komercializēta, taču mēs tur desmit gadu veicām pētījumus un tur tiešām konstatējām lietas, ko nespējam izskaidrot. Piemēram, infrasarkanā spektra diapazonā reģistrējām lodveida zibeņiem līdzīgus objektus, kas vai nu ielidoja zemē, vai izlidoja no tās. Tas īsti nebija skaidrs.
– Ir pieņēmumi?
– Ir pieņēmums, ka tie ir enerģētiski plazmatiski veidojumi. Tas pats, kas lodveida zibens, tikai infrasarkano staru diapazonā. Bet es hipotētiski neizslēdzu, ka šie objekti ir psihoaktīvi. Esmu runājis par šo tēmu ar citiem fiziķiem, un mēs secinājām, ka tā ir interesanta parādība. Ne vienmēr to izdodas reģistrēt, bet mums tas izdevās. Tā ir viena no nedaudzām parādībām, ko izskaidrot pagaidām nevaram. Trīspadsmit gadu laikā, kopš darbojas mūsu organizācija, tādu gadījumu nav bijis daudz – kādi seši, septiņi.
– Visās jomās?
– Jā, dažādās! Tostarp arī piktogrammas uz labības laukiem, ko nevaram izskaidrot nedz mēs, nedz biologi. Zināmākā no tām bija Mālpilī. Bet runa nav tikai par fiziskām parādībām, bet arī psihiskām.
– Piemēram?
– Pašam gadījās, kad kopā ar kādu ģimeni braucām sēnēs. Es ar draugu Volodju paliku pie mašīnas. Tur izvērsās saruna, kurā viņš atklāja savu sapni – it kā viņš ar meitu brauc mašīnā pa meža ceļu, bet virs ceļa pēkšņi parādās Jaunavas Marijas tēls ar mazuli rokās. Viņš sapnī izkāpis no mašīnas ar meitu pie rokas un pārsteigts skatījies, līdz no Marijas sirds apvidus atdalījies spilgts stars, kas sniedzies līdz zemei. It kā uzaicinātu viņu doties pie viņas. Volodja palaidis meitas roku un devies pa staru augšup. Tā viņš man stāstīja. Mēs pasmējāmies, pajokojām, tomēr atzinām, ka sapnis ir interesants. Kad atbraucām mājās un sākām tīrīt sēnes, Volodju pārsteidza insults un viņš nomira. Pārsteidzoši, cik spēcīga ir cilvēka pirmsnāves nojausma. Tas mani pārsteidza, un šādi gadījumi mēdz mainīt priekšstatus par apkārtējo vidi.
– Vai tas, ka jums pašam nācies novērot neparastas parādības, ir vērības un zināšanu dēļ vai vienkārši veiksme?
– Nezinu. Bet tieši viens gadījums veicināja to, ka es iestājos «fizmatos». Jaunībā es saskāros ar kādu būtni – punduri. Nopietni! Tā ir vienīgā reize, kad es ar šādu būtni nepastarpināti esmu saskāries. Nezinu, vai jūs spēsiet iedomāties, kā mani, 16 gadus vecu zēnu, tas ietekmēja un izbiedēja. Tas notika tukšā dzīvoklī, kur bija jābūt tikai man. Es pēkšņi sajutu aukstumu uz muguras tā, ka zosāda uzmetās. Palūkojos atpakaļ, bet tur aiz galda stāvēja punduris, iedegušu seju, diezgan pagariem, tumšiem matiem, tumšbrūnā apģērbā. Viņš stāvēja un ņirdza par mani. It kā priecājās, ka nobiedējis. Protams, es ļoti izbijos. Paķēru no dīvāna spilvenu un teicu: «Kas tu tāds? Tinies prom!» Sāku viņam ap galdu dzīties pakaļ, bet nevarēju panākt. Skraidījām ap galdu, līdz es atvēzējos ar spilvenu un sviedu to viņam. Vēl es nepaguvu atlaist spilvenu, kad viņš – puh! – pārvērtās kaut kādos brūnos dūmos vai putekļos. Es stāvēju un trīcēju, neticēju pats sev. Vēlāk esmu sadūries ar aculiecinieku stāstījumiem, kuriem gadījies līdzīgi. Tas vien man vieš pārliecību, ka mūsu realitāte ir kaut kāds laiktelpas pārpratums. No fizikas viedokļa. Kvantu fizika jau pamazām pēta to, cik patiesībā mūsu pasaule ir neparasta un paradoksāla. Tur var rakt un rakt!
– Kas bija tas punduris?
– Agrāk tos sauca par mājas gariem vai mežaiņiem, ja sastapa mežā. Tagad – par Sniega cilvēkiem. Tie var būt arī apziņas «gļuki». Tādi jocīgi psihofiziski veidojumi. Acīmredzot vairāk psihiski nekā fiziski. Es mēģinu izprast šādu parādību būtību.
– Vai spoki arī ir psihofiziskas būtnes?
– Katrs gadījums ir atšķirīgs. Bieži vien par spoku noturētais ir vienkārši kļūda. Piemēram, spoku fotogrāfijas. Bieži cilvēki fotografējot pīpē vai vienkārši izelpo tvaiku, kas rada kaut kādus jocīgus tēlus uzņēmumā. Visādi ir gadījumi – no rupjām kļūdām līdz tiešām grūti izprotamiem gadījumiem. Mēs to pētām. Ja kādam gadās saskare ar spokiem, tad mēs labprāt viņiem palīdzētu izskaidrot notiekošo. Tas ir bez maksas!
– Ķerat poltergeistus?
– Nē, drīzāk cenšamies tos racionāli izskaidrot. Diemžēl cilvēki ir tādas jocīgas būtnes, kas bieži vien grib ticēt pārdabiskām parādībām, nevis racionāliem skaidrojumiem. Kad pamazām tuvojamies izskaidrojumam, viņi kļūst mazāk atsaucīgi. Piemēram, reiz bija gadījums, kad Imantā kādā dzīvoklī regulāri pazuda lietas. Tukšā istabā apgāzās vāzes, priekšmeti mainīja savas vietas, un saimnieki palūdza mūs papētīt šo lietu. Mēs uzstādījām kameras, un, zināt, kas bija pie vainas?
– Nē!
– Kaķis! Viņš «savārīja ziepes» un tūlīt noslēpās!
