Šo ciemu iedzīvotāji ir lepni ar savu ticību un uzskata, ka Peipusa ezera krastā Igaunijas vecticībnieki bija jau pirms tam, kad Krievijas vecticībnieki sāka meklēt patvērumu Baltijas valstīs. To pierādot pētījumi par valodas attīstību un tradīcijām.
Kādreiz vecticībnieki nodarbojās ar zvejniecību un sīpolu audzēšanu. Tagad palikuši tikai sīpoli. Ar tiem viņi populāri, pat rīko sīpolu festivālu, bet daudz tā nopelnīt nevar, tāpēc darbu jābrauc meklēt uz pilsētu, kur nav tik viegli ievērot visus striktos, ar reliģiju saistītos rituālus.
Dažos ciemos pat vairs nav mācītāju. Par mācītāju var būt tikai vīrietis (sieviete vispār esot nešķīsts radījums), bet Dievvārdus var lasīt arī sieviete. Uz grēksūdzi gan atbrauc mācītājs un tā vairs nav individuāla grēku sūdzēšana, kā tas bijis kādreiz. Tagad grēkus pieņem visiem baznīcā esošajiem vienlaikus.
Arī sadzīvē vairs neievēro striktas tradīcijas. Piemēram, kādreiz, ja kāds no ģimenes bija aizbraucis uz ilgāku laiku peļņā vai ciemos, tad atgriežoties bija jāievēro divu nedēļu karantīna, kad nedrīkstēja ienākt mājā, ēst no kopējiem traukiem. Trauki tiek dalīti - ģimenes un ciemiņu vajadzībām. Senāk ūdeni ceļiniekam nesmēla no spaiņa, kur ūdeni ņēma visa ģimene. Glāzi, no kuras dzēris ciemiņš mazgāja atsevišķi un pat skaloja ar verdošu ūdeni. Vecticībnieki tādā veidā centās sevi pasargāt no dažādām slimībām, kuras var ienest svešinieki.
Vecticībnieku māja tiek dalīta it kā divās daļās - lielākā telpa ir lūgšanu un ciemiņu uzņemšanas vieta, tur atrodas svētbildes, tagad gan zem svētbildes bieži atrodoties televizori, un seriāli ticīgo sievu vidū esot lielā cieņā. Mājas saimnieki un bērni dzīvo vienā istabā, vecvecāki nakšņo virtuvē, bet, ja mājās ir arī vecākāki ļaudis, tie pārceļas uz telpu, kuru parasti izmanto kā noliktavu. Tad šajā telpā iebūvē krāsni, lai ir silti. Par veciem ļaudīm ļoti rūpējās , vēl šodien vecticībnieku vidū nav pamestu un vientuļu vecu cilvēku.
Mājā ir ļoti gaiša - balti gultu pārklāji, tamborēti aizkari un galdauti. Laikam jau tāpēc, ka ikdienā nēsāja melnas drēbes, māju centās iekārtot gaišos toņos.
Daudzas vecticībnieku mājas tagad ir tukšas, bet tās nepārdod, jo vecumdienas vecticībnieki grib pavadīt savā ciemā. Tagad no pilsētas atbrauc tikai uz pašiem lielākajiem svētkiem - Lieldienām.
Foto galerijā piedāvājam ieskatu vecticībnieku muzejā, kur mājas iekārtojums stāsta par dzīves ritmu un tradīcijām. Jāpiebilst, ka tas ir tikai trīs stundu braucienā no Rīgas. Vairāk: www.visitestonia.com/lv
