Minkas
Esot 36kaķveidīgo sugas, arī savvaļas kaķi. Uzskata, ka kaķi spēj medīt apmēram 1000dažādu sugu dzīvnieku, čūskas un skorpionus ieskaitot. Pasaulē mītot apmēram 600miljonu mājas kaķu. Uz mājas kaķu priekšteču godu pretendē piecas savvaļas kaķu pasugas– dažādu reģionu savvaļnieki. Minkas ļāvušies pieradināties apmēram pirms 9500?gadiem. Eiropā mājas kaķus no Tuvajiem Austrumiem un Ēģiptes ieveduši seno romiešu kareivji. Kaķi celti gan dievību kārtā, gan vajāti kā nelabā iemiesojumi vai vismaz sabiedrotie. Ēģiptē, nomirstot mājas kaķim, ļaudis sērojuši gluži tāpat, kā cilvēku mūžībā pavadot. Kristietībā kaķi asociēti ar tumsas spēkiem. Savukārt japāņi kaķus godājuši, jo tie palīdzējuši tikt galā ar grauzējiem, kas iznīcinājuši vērtīgos zīdtārpiņus.
Lai gan dažu šķirņu fani izrakuši savu mīluļu saknes senā pagātnē, jāteic, ka ar kaķu selekciju ļaudis sākuši nodarboties salīdzinoši nesen– aktuālāka bijusi suņu veidošana atbilstoši dažādajiem šo dzīvnieku uzdevumiem. Kaķu šķirņošana un standartizācija aizsākusies Anglijā 19.gs. beigās, taču jāteic, ka vēl mūsdienās kaķu šķirņu nav daudz. Dažādos avotos minēts atšķirīgs šķirņu skaits, taču tas nepārsniedz simtu (suņu šķirņu ir vismaz trīs reizes vairāk!).
Zaķi
Ar zaķiem viss nav tik vienkārši, kā varētu šķist. Zaķu dzimtā ir 62sugu dzīvnieki, kas pārstāv 11ģinšu (lielākoties zaķu dzimtā gan ir truši). Latvijā savvaļā sastopami divu sugu garauši– pelēkais un baltais. Baltais zaķis apdzīvo Eirāzijas ziemeļdaļu, izplatītāks apgabalos, kur ziemas bargākas un sniega sezona ilgāka. Šīs sugas garaušus mēdz dēvēt arī par zilajiem, tundras, Alpu un kalnu zaķiem. Taču baltais zaķis mitinās arī Japānā un savulaik bijis itin parasts Hokaido salas iemītnieks.
Baltais zaķis ziemā ir baltā kažokā tērpts, bet pavasarī nomaina ar pelēkbrūnu. Eiropas pelēkajam zaķim ir gandrīz divi desmiti pasugu. Latvijā– t.s. pamatsuga jeb nominālforma. Pelēkais zaķis ir zaķu ģints lielākais pārstāvis. Šis garausis ir varens ļekatotājs– spēj attīstīt pat 45km/h lielu ātrumu. Savulaik mitinājies Eiropas dienviddaļā, Latvijā ieceļojis tikai 17.gadsimtā, taču mūsdienās kļuvis par izplatītāko zaķu dzimtas pārstāvi mūsu zemes dabā, turpretī balto zaķu skaits samazinājies. Lai gan pelēkie zaķi izvēlas skrajākas vietas, bet baltajiem vairāk tīk biežņas, daži biologi uzskata, ka pelēči, lielāki būdami, izspieduši baltuļus no viņu dzīvesvietām. Citi zinātnieki tomēr uzskata, ka vainojama cilvēka iejaukšanās dabā– cik tad mums vairs atlicis to lielo biezmežu masīvu, kur nav jaušama cilvēka klātbūtne.
Bīstamais trusis
Jau kopš senlaikiem truši turēti kā mājdzīvnieki gaļas un kažokādu ieguvei, jau viduslaikos izveidotas vairākas mājas trušu šķirnes, taču, protams, mājinieki izveidoti no savvaļas dzīvniekiem. Par trušu dzimteni uzskata Āfriku (kā tāda minēta arī Spānijas un Portugāles teritorija, kur mūsdienās savvaļas trušu atlicis ļoti maz). Senajā Grieķijā un Romas impērijā truši sākotnēji cienīti kā auglības iemiesojums: truši sasniedz dzimumbriedumu 3–4mēnešu vecumā, spēj vairoties 4–7 reizes gadā, un viens pāris gada laikā saražo 30–40pēcnācēju. Viduslaikos šie dzīvnieki ievesti arī Rietumeiropā, bet no turienes uzsākuši savu uzvaras gājienu pa visu pasauli. Un jāteic, ka trušus var dēvēt par bīstamiem un grūti apturamiem iekarotājiem. Jau senie romieši izjuta trušu spēku, kad ieveda garaušus Baleāru salās. Drīz vien truši gandrīz iznīcinājuši visus laukus un dārzus. Lai pret viņiem cīnītos, talkā bija jāsauc karaspēks. Līdzīgi klājies frančiem. Augstmaņi savās zemēs iemitinājuši trušus kā medījamus dzīvniekus, bet cietuši zemnieku stādījumi. Drīz trusis no elitāra medījuma kļuva par apkarojamu kaitēkli, kuru atļauts medīt arī zemāko kārtu pārstāvjiem.
Vislielāko postu trušu ievešana nodarījusi Austrālijai, kur nav plēsēju, kas regulētu trušu skaitu. 1859.gadā Austrālijā palaisti 24truši. Pēc nepilniem 100gadiem šo dzīvnieku skaits bija ap... 600miljoniem!
Jāpiebilst arī šis tas par trušu uzvedību. Viņi vai nu dzīvo pa pāriem, vai arī veido barus. Turklāt viņi aktīvi cīnās par savu teritoriju, un nereti kāds no cīkstoņiem gūst nopietnus savainojumus– galvenais ierocis ir pakaļkājas, ar ko pretinieki cenšas iebliezt viens otram pa vēderu, taču tiek likti lietā arī asie zobi un priekškāju nagi...
***
BALTAIS ZAĶIS
(Lepus timidus)
Sastopams Eirāzijas ziemeļdaļā no Fenoskandijas un tās tuvumā esošiem apgabaliem līdz Austrumsibīrijai; ir izolētas populācijas Alpos, Lielbritānijā, Hokaido salā Japānā un dažviet citur
Uzturas biezākos mežos ar bagātīgu pamežu, sūnu purvu malās, iznāk izcirtumos
Ķermeņa garums: 45–65cm
Svars: 2–4,5kg
Apmantojums: biezs, īss
Krāsa: vasarā– pelēkbrūna, vēders balts; ziemā– balta
EIROPAS TRUSIS
(Oryctolagus cuniculus)
Sastopams Āfrikas ziemeļos, Eiropas dienvidrietumos un vidusdaļā, Austrālijā
Uzturas retos mežos, krūmājos, stepēs, mežastepēs
Ķermeņa garums: 34–45cm
Svars: 1,3–2,2kg
Apmantojums: biezs, īss
Krāsa: pelēkbrūna
PELĒKAIS ZAĶIS
(Lepus europaeus Pallas)
Ir 16–18pasugu
Sastopams gandrīz visā Eiropas teritorijā
Uzturas krūmājos, nelielos mežos, lielu mežu malās, laukos, pļavās
Ķermeņa garums: 55–70cm
Svars: 4–6,5kg
Apmatojums: biezs, īss, ziemā garāks
Krāsa: pelēcīgi brūna, ar bālganu pavēderi, tumši akotmati
MĀJAS KAĶIS
(Felis silvestris catus)
Dažādos avotos minēts, ka ir 60–80šķirņu
Ķermeņa garums (asti ieskaitot): vidēji– ap 50cm (rekords– 121,9cm)
Augstums skaustā: parasti– 23–25cm
Svars: parasti– 2,5–7kg (mazākie kaķi sver mazāk par 1,8kg, lielākie ap 11,3kg, bet rekords ir 23kg)
Mūža ilgums: parasti– 12–18gadu, taču var nodzīvot arī vairāk par 20gadiem
***
Laimīgie
Guntas un Gunta Kalniņu mājās mīt divi suņi, kaķis un arīdzan divi truši. Lai gan arī abi suņi ir stāsta cienīgi, šoreiz runājām par runci Lakiju un trusi Rīmiņu, kurš atšķirībā no sava brāļa laipni piekrita fotosesijai.
Pirms apmēram pusotra gada Kalniņu mājas pagalmā nez no kurienes ieklīda divi mazi bezšķirnes kaķēniņi. Pusvilks Rodžers, kam uzticēti mājas sarga pienākumi, šādus ciemiņus sagaidīja gaužām nelaipni, un viens kaķēns tika neglābjami savainots. Otrs mincis pamanījās no Rodžera zobiem izsprukt. Kalniņi viņu pieņēma ģimenes lokā un nosauca par Lakiju– Laimīgo, kam izdevies sveikā izsprukt no suņa zobiem.
Gunta stāsta: "Lakijs vēl aizvien pamanās paēst putru no suņu bļodām. Nezinu, ko ar viņu izdarītu Rodžers, ja varētu noķert, taču Lakijs nu jau ir gana drosmīgs un arī veikls, lai stātos sunim pretī! Mūsu otrs suns, šnaucera jauktenis Čārlijs, Lakiju uzskata par pilntiesīgu ģimenes locekli un pāri nedara. Lakijs gan šad tad Čārliju ar ķepu iepļaukā. Reizēm Čārlijs tā saudzīgi paņem kaķa galvu mutē– kā cirkā lauva dresētāja galvu." "Lakijs izdresējis arī apkārtnes kaķus!" piebilst Guntis. "Pirms tam te sveši kaķi staigāja, kā gribēja, bet, kopš Lakijs ieviesa kārtību, viņa teritorijā svešinieki nav redzēti."
Trusis Rīmiņš un viņa brālis arīdzan uzskatāmi par laimīgiem veiksminiekiem. "Garauši mums ir skaistumam un pabarošanai," smej Guntis. "Nokaut un apēst viņu nav paredzēts– lai dzīvo." Šā truša māti, ar melnu kažociņu apveltīto Rīmiņu, kāds uzdāvināja Kalniņu meitai Kristīnei 18gadu jubilejā. Rīmiņa dzīvojās pa istabu, draiskojās, līdz kādudien nopietni nogrēkojās– sagrauza mobilā tālruņa lādētāja vadu, bet pēc tam arī tālruņa pogas. Tika nolemts viņu atdot vecmammai. Taču divi Rīmiņas dēlēni palika dzīvot Kalniņu ģimenes paspārnē. Lai izvairītos no mantu sagraušanas, garaušiem gan jādzīvo trušu būdā. Viens brālītis ir tāds tramīgs, rokās labprāt nedodas, bet otrs, kas reizumis tiek dēvēts tāpat kā māte par Rīmiņu, ir itin sabiedrisks, ļaujas samīļoties. Jo sevišķi vasarā, kad mājās sabrauc visi Kalniņu bērni un paviesojas arī viņu draugi, Rīmiņš saņem krietnu mīlestības devu. Pastaigu laikā viņš tiek kā kungs uzmanīts– divkājainie miesassargi pielūko, lai garausim, ganoties zālītē, nekas nelāgs neatgadītos.
