Lidlauka malā čivina putni, bet klajumā aiz vārtiem gani izveduši aitu baru. Ir ramadāns, kad saskaņā ar tradīcijām musulmaņi no saules lēkta līdz rietam nebauda ēdienu un dzērienu. Tas gan nenozīmē, ka ciemiņam afgāņu mājās nepasniegs tasi zaļas, siltas tējas vai tikko grieztu arbūza šķēli, no kā atteikties būtu nepieklājīgi. Tomēr Meimenas bāzē lapiņa pie ziņojuma dēļa atgādina, ka šajā laikā karavīriem no ēšanas, dzeršanas un arī pīpēšanas vietējo ļaužu klātbūtnē vajadzētu izvairīties. Provinču atjaunošanas vienības jēga ir gādāt par drošību un būt arī cilvēkiem tuvāk, kas nozīmē cienīt arī tradīcijas. Ne velti misijas sauklis ir: "Iekarot afgāņu sirdis un dvēseles."
Jo dienas, jo nemierīgāk
Pie Meimenas bāzes štāba plīvo Norvēģijas, Latvijas, ASV un Maķedonijas nacionālie karogi. Šajā ap 500 karavīru lielajā, smilšu lauku un pakalnu ieskautajā "armijas pilsētiņā" patlaban koncentrējas vislielākais latviešu sastāvs. Norvēģijas vadītajā provinču atjaunošanas vienībā (PRT) dien ap 120 Latvijas karavīriem no visiem 175 Afganistānā dienošajiem kopumā. Otra skaitliski lielākā vienība – operacionālās sadarbības padomnieku grupa – atrodas Kunāras provincē, valsts austrumos, kur mūsu karavīri apmāca afgāņu armiju.
Meimenā lielākā mūsu kontingenta vienība ir apsardzes un eskorta rota, kurai uzticēta gan bāzes apsardze, gan norvēģu kaujas vienību pavadīšana un nodrošināšana uzdevumu laikā. Mūsu karavīri strādā arī divās mobilajās novērošanas vienībās, kas patrulē atbildības rajonos, dodas pie vietējiem, runā ar ciemu vecākajiem un iegūst informāciju par to, kas cilvēkiem nepieciešams, kāda ir drošības situācija un kādas aktivitātes izvērš talibu nemiernieki. Kontingenta sastāvā ir arī tuvās apsardzes grupa un nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas un improvizēto spridzekļu iznīcināšanas nodaļa, kā arī trīs pārstāvji medicīnas rotā.
Par relatīvi mierīgu uzskatītā Meimena, kas atrodas Afganistānas ziemeļos, Farjabas provincē, jau labu laiku tāda vairs nav. Karavīri stāsta – pirms diviem gadiem ārpus bāzes varēja izbraukt vaļējās automašīnās, bet tagad bez bruņām neiztikt. Pieaudzis arī improvizēto spridzekļu daudzums, ko nemiernieki izvieto uz smilšainajiem ceļiem. Nereti tiek lietoti arī ar mobilo tālruni vai rāciju vadāmi spridzekļi, kurus iedarbina no attāluma. Teroristi pašnāvnieki mēdz pietuvoties uz motocikla un eksplodēt armijas auto tuvumā. Tieši šādā uzbrukumā pirms diviem gadiem bojā gāja dižkareivis Edgars Ozoliņš. Savukārt šogad jūnija beigās ceļmalas bumbas sprādzienā dzīvību zaudēja četri norvēģu karavīri, kurus pazina un atceras arī mūsu puiši.
Priekšvēlēšanu drudzis
Mūsu karavīru ikdiena lielākoties rit ārpus relatīvi drošās bāzes mūriem. Viens no ikrīta darbiem ir norvēģu kolēģu eskortēšana uz nepilnus divus kilometrus attālo Meimenas pilsētas centru, kur notiek regulārās sapulces Operacionālajā koordinēšanas centrā. Tur pie gara galda pārdesmit vīru klātbūtnē ar tulka palīdzību par notikumiem pēdējo 24 stundu laikā un gaidāmajām operācijām ziņo afgāņu policijas, armijas, robežkontroles darbinieki un citi iesaistītie spēki, kā arī PRT pārstāvji.
Pēdējā laikā sapulcēs piedalās arī neatkarīgās vēlēšanu komisijas pārstāvis. Tas tādēļ, ka septembrī Afganistānā gaidāmas parlamenta vēlēšanas, un tas palielina nedrošības spriedzi. Pilsētā par vēlēšanām atgādina aģitācijas plakāti, ar kuriem aplīmēti ne tikai afišu stabi, bet arī koki un pat policijas iecirkņa mūri. Aģitatori ierodas mājās vai izkliedz solījumus no skaļruņiem cilvēku pilnās ielās. Karavīri joko, ka priekšvēlēšanu drudzis daudz neatšķiras no Latvijas…
Cer uz drošāku tehniku
Tikmēr Meimenas bāzē no vairāku dienu ilgas operācijas "Open Road 2" jeb "Atvērtais ceļš 2" Belčaragas apkaimē atgriezušies Latvijas kājnieku rotas puiši. Tur nemiernieki kontrolējuši ceļu starp diviem ciematiem, veikuši regulārus uzbrukumus, tā liedzot jebkādu satiksmi, apgādi un ievainoto evakuēšanu. "Situācija pasliktinās ar katru dienu, un šobrīd jebkurā virzienā ārpus Meimenas pilsētas vairs nav droši," stāsta apsardzes un eskorta rotas komandieris, virsleitnants Ēriks Keisters, kurš pats tikko vadījis savus vīrus operācijā. "Manuprāt, PRT vairs nepietiek vienību, lai kontrolētu visu provinci. Tur, kur esam, tur spējam nodrošināt drošību, bet citur nemiernieki pārņem kontroli." Ē. Keisters atzīst, ka militārās operācijas Meimenā notiek samērā bieži. "Mūsu vienību iesaistīšanās varbūt ne vienmēr ir tik liela, bieži vien esam atbalsta lomā kaut kur aizmugurē, apsargājot personālu. Lielākoties priekšgalā ir amerikāņi vai PRT manevru vienība kopā ar Afganistānas drošības spēkiem. Mūsu uzdevums patlaban nav būt priekšgalā, veikt kinētiskās darbības – uzbrukumus, aizsardzības. Tomēr, protams, visas šīs operācijas ir bīstamas."
Tam, ka mūsu karavīri nebrauc kolonnu priekšgalā, ir savs izskaidrojums. Tehnika, ar kuru pārvietojas latviešu karavīri, ir mazāk droša. To atzīst arī Ē. Keisters: "Jā, automašīnas ir citādākas nekā mūsu kolēģiem norvēģiem, un aizsardzības pakāpe ir atšķirīga. Tas, protams, ievieš korekcijas uzdevumos, kurus veicam, jo PRT komandieris ļoti labi apzinās, ka nevar sūtīt latviešu karavīrus pa priekšu tādēļ, ka mūsu bruņas ne vienmēr ir tādas, kādas norvēģiem." Te jāpiebilst, ka visa tehnika, ko Meimenā izmanto mūsu karavīri, ir norvēģu gādāta.
Drošāks transports ir viens no jautājumiem, par kuru vizītes laikā Afganistānā, tiekoties ar mūsu karavīriem un pēc tam arī ar Starptautisko drošības atbalsta spēku komandieri, ģenerāli Deividu Petraeusu, pārrunāja arī Latvijas aizsardzības ministrs Imants Lieģis. Petraeuss esot reaģējis ar ieinteresētību un piefiksējis Latvijas līgumu. Tuvāko nedēļu laikā jābūt zināmam arī Norvēģijas aizsardzības ministrijas viedoklim.
Ar norvēģiem tikai kolēģi
Norvēģi ar Latvijas karavīru darbu ir apmierināti. "Latvijas karavīri ļoti profesionāli veic savus uzdevumus," saka PRT vienības komandieris, pulkvedis Rune Solbergs. Viņš gan pamanījis, ka norvēģu un latviešu karavīri vakaros nemēdz pulcēties kopā, bet uzturas atsevišķos bariņos. Te pie vainas valodas barjera – angļu mēle lielai daļai mūsējo ir problēma. Ikdienas profesionālajā darbā gan tas sarežģījumus neradot, jo nepieciešamās pamatfrāzes karavīri ir apguvuši.
Komandieris Solbergs uzskata, ka šis Afganistānai ir kritisks laiks. Farjabā spriedze aug, un par spīti tam, ka talibus un iepriekšējo režīmu te atpakaļ negrib, nemiernieki arvien intensīvāk pārņem ciematu pēc ciemata, un provincē ir vietas, kur tagad doties ir ārkārtīgi bīstami. Vietējie stāsta, ka ļaudis tiek biedēti un ietekmēti, un maksā talibiem nodevas. "Ja nebūs pozitīvu uzlabojumu Afganistānas militārajos spēkos, situācija jau nākamajos gados kļūs vēl sliktāka. Cilvēki sekos tam, kurš stiprāks," secina R. Solbergs.
Naidīgie komentāri internetā
Aptaujāto Latvijas karavīru domas par Afganistānas misijas smagumu dalās. Vairāki sarunās ārpus ieraksta atzīst, ka darba apjoms Afganistānā, viņuprāt, ir pamatīgs un rodas sajūta, ka jau iepriekšējās rotācijas šeit uzņēmušās pārāk lielas saistības un apgriezienus, ko ar esošajiem spēkiem paveikt ir grūti. Citi, kam šī jau ir kārtējā misija pēc Bosnijas, Kosovas un Irākas, teic, ka Afganistānā rit rutīnas darbs un salīdzinājumā ar Irāku šeit esot mierīgāk.
Karavīri neslēpj, ka blakus norvēģiem jūtas klasi zemāki, kaut vai uzzinot viņu atalgojumu un arī to, ka transports, ar kuru pārvietojas norvēģi, ir drošāks un labāks.
Dižkareivis Rolands Matisons (24), kuram šī ir pirmā misija, un kareivis Mārtiņš Ķikuts (24), kas pieredzējis jau vairākas, atzīst, ka vēlētos, lai arī Latvijā par viņu darbu Afganistānā uzzina vairāk un domā citādi. Viņuprāt, daudziem Latvijā ir priekšstats, ka karavīri Afganistānā ir kā kūrortā un vada laiskas dienas. Nereti nākas atbildēt šādu jautājumu: "Cik talibus esi nošāvis?" Tad nākas skaidrot, ko viņi patiesībā šeit dara.
Īpaši sāpīgi karavīriem ir lasīt naidīgus komentārus interneta portālos, kas vērsti gan pret karavīriem, gan pret Latvijas misiju kā tādu. Katra karavīra stāsts te ir citāds. Daudzi neslēpj, ka Afganistānā ir naudas dēļ, citi vēlas gūt pieredzi, taču ne no viena nedzirdu pārspriedumus par to, vai Latvijai te vispār jābūt.
Brīvos brīžus karavīri izmanto, lai sazinātos ar mājām. Telefons un interneta sakari te ir par brīvu. Tie, kuriem līdzi klēpjdators, mēdz agri satumsušajos vakaros papildināt "jāņtārpiņu" rindas jeb kolēģus ar lukturīšiem, kas bezvada interneta zonā iepretim ēdnīcai sūta vēlās vakara vēstules.
Savukārt par mājas pavarda siltumu cenšas atgādināt kaprālis Raivo Piķelis un seržante Eva Gūtmane, kas strādā par pavāriem bāzes ēdnīcā un cenšas palutināt latviešu vēderus ar norvēģiem nesaprotamām lietām – eļļā vārītiem žagariņiem vai frikadeļu zupu.
