- Vai taisnība, ka, būdamas vēl «zaļš» juniors atteicāties no
Maskavas CSKA piedāvājuma?
- Ne jau es. Manā vietā atteicās mans
tēvs, bet es viņu tolaik klausīju uz vārda. Tēvs teica: «CSKA tu sēdēsi
uz soliņa, bet tev jābūt laukumā!»
- Vai tad no CSKA piedāvājuma varēja atteikties?
- Manam
tēvam tas izdevās. Viņš bija labi ieredzēts futbola treneris... Es
tolaik tikko biju atgriezies no Eiropas junioru čempionāta, kurā
izcīnījām uzvaru. Starp citu, tajā čempionātā spēlēja arī Dominiks
Hašeks un Vladimirs Rūžička. Kļuvu par turnīra rezultatīvāko spēlētāju,
par punktu apsteidzot Rūžičku. Un kā jau jaunībā tas notiek.
Zvaigzne... Kādam tas ļoti nepatika. Manā tālaika komandā
Čeļabinskas «Traktor» mani sāka «dresēt». Bet «dresēt» mani nedrīkst
principā. Pat jaunībā ar mani tas cauri negāja.
- Jūs pie kaut kā pieķēra?
- Braucām vilcienā kopā ar
manu draugu Sergeju Čudinovu un mūs tamburā pieķēra ar cigaretēm. Par to
centās mūs aizsūtīt uz otrās līgas komandu. Es atteicos un aizgāju. Vairākus
mēnešus hokeju nespēlēju un biju pārliecināts, ka ar to viss ir
beidzies. Taču tad notika kāds gadījums. Aizgājām ar draugiem uz
spēli, bet tribīnēs sēdēja Pjotrs Vorobjovs - Vladimira Jurzinova palīgs
Rīgas «Dinamo». Viņi mani pamanīja un sāka skaidrot, kas ar mani
noticis... Bet, kad pēc spēles atgriezos mājās, virtuvē ar manu mammu
tēju dzēra Rīgas komandas priekšnieks.
Runa bija par to, lai
pārceļos uz Rīgu, bet mani tobrīd lejā mašīnā gaidīja Čudinovs, biju
ieskrējis mājās tikai pārģērbties. Man jautā: «Vai brauksi uz Rīgu?»
Atbildu: «Braukšu.» Un pats jau esmu aiz durvīm. Draugs taču mani gaida!
Trīs dienas mani meklēja pa visu Čeļabinsku. Atrada un iesēdināja
lidmašīnā uz Rīgu. Dokumentus par iestāšanos bruņotajos spēkos
parakstīju jau uz lidmašīnas papkāpieniem. Propelleru radītais vējš
papīru rāva no rokām ārā...
Rīgas «Dinamo» man nešķita kā paradīze. Kādas
mums bija slodzes! Lēcām ar svaru stieni ar 20 kilogramu diskiem pāri
barjerām! Tagad, kad saviem puišiem to stāstu, viņi domā, ka jokojos.
Bet mēs cēlāmies no gultas ļodzīdamies un nevarējām saprast vai tagad
ir rīts, diena vai vakars. Kā murgā devāmies uz zāli vai ledus
laukumu...
Palikusi atmiņā arī kāda vēstule, kas sekoja man uz Rīgu
no «Traktor» komandas. Teksts vienkārši nāvējošs: «Znaroks -
alkoholiķis. Treniņos «noskaldījis» visus veterānus.» Mani
paskaidrojumi nevienu neinteresēja un saņēmu gada diskvalifikāciju. Taču
manā dzīvē ir bijis daudz netaisnību...
- Vai taisnība, ka treniņos «saķērāties» ar Helmutu Balderi?
-
Absolūti meli! Helmuts ir lielisks cilvēks un bija lielisks hokejists.
Rīgas dzīvā leģenda. Turklāt jauno pirmajām dienām viņš ņēma mani savā
aizgādībā. Saka, ka taja laikā bija «ģedovščina». Bet kā tā izpaudās? Helmuts
pieprasīja, lai piespēle tiktu atdota tieši uz nūjas lāpstiņas. Un no
manis to panāca. Viņš mācīja savus meistarstiķus, atklāja visus «firmas»
noslēpumus. Esmu ar bām rokām par tādu «ģedovščinu».
- Spēlējāt PSRS otrajā izlasē, bet pirmajā tā arī netikāt. Vai
nebija reāli?
- Vienreiz pat aizbraucu jau uz pasaules čempionātu
Bernē. Bija iespēja palikt sastāvā. Katru dienu lūdzu Dievu kaut mani
neatskaitītu. Ar plīsušām Ahilleja cīpslām lēkāju un komandas ārstam
aizliedzu kādam par to stāstīt. Bet sāpes bija ellišķīgas... Tad
kādu vakaru istabiņā, kurā dzīvoju kopā ar Artūru Irbi, ienāca viens no
izlases treneriem un teica: «Puiši, nāksies šeit ielikt vēl vienu gultu.
Spēlētājs no NHL atbrauks.» Un es visu sapratu.
«Vai
nebaidieties, ka naktī viņu nožņaugšu?» jokojot pajautāju. Bet iekšā
viss «vārījās». Ja viņš zinātu, ko esmu pārcietis... Bet no rīta saņēmu
biļeti. Uz mājām.
Tāpat intervijā Znaroks atminas arī Ziemeļamerikas laikus NHL klubā Bostonas «Bruins». Viņš stāsta:
Par cik nebiju draftēts, tad sākumā varēju spēlēt tikai fārmklubā.
Ar spēli viss bija kārtībā, taču psiholoģiski nejutos ērti. Rīgā man
bija piedzimusi meitiņa, bija ļoti vientuļi. Turklāt es it nemaz
nezināju angļu valodu. Dēļ tā man sākās grēmas.
Dzīvoju viesnīcā,
kur viss bija nodrošināts, taču ēdiens bija jāpasūta pašam. Bet es
biju iemācījies tikai vienu vārdu - «Chicken» (vista - no angļu val.).
Kad nācu ēst, oficianti jau saprotoši smaidīja: «Chicken?». Atbildu:
«Chicken.» Lai gan uz «chicken» bez nelabuma vairs jau paskatīties
nevarēju.
Vēlāk man piedāvāja līgumu, taču nebija neviena, kurš man
to varētu pārtulkot, jo tolaik aģenta profesija vēl tikai attīstījās.
Mans aģents mani atveda un uzreiz aizbrauca atpakaļ. Paskatījos uz
līgumu un nolēmu, ka norādīto algu man piedāvā gadā. Pateicu «paldies»,
atvadījos un atgriezos Rīgā. Līgumu par piemiņu paņēmu līdzi. Vēlāk
neparakstīto līgumu ar «Bruins» pieliku mājās pie sienas. Kāds no
paziņām pirms gadiem pieciem man to pārtulkoja. Izrādās, ka to summu man
piedāvāja mēnesī.
