Populāro Maskavas televīziju izklaides šovu vadītāju Valdi Pelšu
daudzi uzskata par kādreizējā Latvijas atkušņa „slepkavas” Arvīda Pelšes
mazdēlu. Tomēr tas neatbilst patiesībai.
Vai populārais Krievijas izklaides raidījumu vadītājs Valdis Pelšs ir bijušā Latvijas kompartijas vadītāja un PSKP CK Politbiroja locekļa Arvīda Pelšes (1899–1983) radinieks? Mēļo, ka Valdis ir kādreizējā Latvijas kompartijas pirmā sekretāra mazdēls un, tikai pateicoties radniecībai ar pārliecināto komunistu, Valdis Pelšs arī ir iekarojis Maskavas popularitātes virsotnes.
No trauku mazgātāja par komandieri
Valdis Pelšs Ukrainas laikrakstam „Segodņa” nule kā sniedzis interviju, kurā atzīstas, ka tikai vienreiz ir izmantojis savu „viltus radniecību” ar ordeņoto vectēvu. Viņš stāsta:
„Mēs neesam radinieki. Tikai vienreiz dzīvē esmu izmantojis mūsu uzvārdu līdzību. Padomju armijas mācībās daļas komandieris mani gribēja ielikt par virtuves dežurantu, par vienkāršu katlu mazgātāju. Komandieris saminstinājās brīdī, kad pierakstīja manu uzvārdu, un sāka uzdot jautājumu: „Vai neesi...?” Es uzreiz atbildēju: „Jā.” Daļas dežurants ieinteresēti apvaicājās, kad tad īsti nomira mans vectēvs. Es, protams, nezināju, kad mira Arvīds Janovičs, un uz labu laimi atbildēju: „1981. gadā.” Paldies Dievam, arī viņš nezināja Pelšes miršanas datumu. Mani atbrīvoja no dežūras virtuvē un iecēla par rotas dežurantu. Tagad atkal visi mani klausīja. Tomēr man nekad nav bijusi vēlēšanās izmantot mūsu uzvārdu līdzības.”
Valdis Pelšs: „Esmu latvietis”
Pelšs ir dzimis Rīgā, bet pēc studijām Maskavas universitātē palika Krievijas galvaspilsētā veidot savu skatuves karjeru. Savu skatuves tēlu Pelšs sāka spodrināt, būdams vēl filozofijas students, vecākajā Krievijas publiskajā teātrī – 1756. gadā dibinātajā Maskavas Universitātes trupā.
Jautāts, kas viņš ir vairāk - latvietis vai krievs, Pelšs atbild:
„Es nekad neesmu mocījies ar jautājumu, kas manī ir vairāk – krieviskais, precīzāk – maskaviskais, vai latviskais. Visi mani mātes radinieki ir maskavieši, bet no tēva puses – latvieši. Es pa pusei esmu latvietis, pa pusei krievs.
Tomēr vairāk manī laikam ir latviskais. Es teikšu: esmu latvietis! Manī ir kaut kādas lietas, kas ir raksturīgas latviešu nācijai, un es tās izjūtu. Piemēram, mēs, latvieši, esam talantīgi un precīzi. Mēs pasaulei esam izgudrojuši veselu lērumu labu lietu. Piemēram, alu.”
Jautāts par Krievijas un Latvijas sarežģītajām politiskajām attiecībām, kā arī starpnacionālām problēmām, Pelšs saka, ka viss mainās uz labo pusi, līdzko atzīst Latvijas okupāciju: „Latvija atkal kļuvusi brīva. Latvieši apzinājušies, ka viņi 1940. gadā zaudēja neatkarību. Tā tik tiešām bija okupācija, un to vajag atzīt.”
„Nevajadzīgais objekts” izoperēts
Pirms pāris gadiem Pelšs cīnījās ar nopietnām veselības problēmām un pat bija nokļuvis slimnīcas reanimācijā. Par savām veselības problēmām viņš sevišķi daudz nestāsta, bet, pēc Pelša teiktā Ukrainas laikrakstam, var spriest, ka lielākās problēmas nu jau ir aiz muguras
„Pirms pusgada man bija plānveida operācija. No manis vajadzēja izgriezt kādu objektu, kas manam ķermenim bija absolūti nevajadzīgs. Operāciju spīdoši veica Maskavas Botkina slimnīcas ārsti. Vienīgi vieta, kurā atradās šis nevajadzīgais objekts, bija dziļi mani iekšā. Tādēļ ārstiem nācās izdarīt visnotaļ ievērojamu iegriezumu,” saka Pelšs.
Vai populārais Krievijas izklaides raidījumu vadītājs Valdis Pelšs ir bijušā Latvijas kompartijas vadītāja un PSKP CK Politbiroja locekļa Arvīda Pelšes (1899–1983) radinieks? Mēļo, ka Valdis ir kādreizējā Latvijas kompartijas pirmā sekretāra mazdēls un, tikai pateicoties radniecībai ar pārliecināto komunistu, Valdis Pelšs arī ir iekarojis Maskavas popularitātes virsotnes.
No trauku mazgātāja par komandieri
Valdis Pelšs Ukrainas laikrakstam „Segodņa” nule kā sniedzis interviju, kurā atzīstas, ka tikai vienreiz ir izmantojis savu „viltus radniecību” ar ordeņoto vectēvu. Viņš stāsta:
„Mēs neesam radinieki. Tikai vienreiz dzīvē esmu izmantojis mūsu uzvārdu līdzību. Padomju armijas mācībās daļas komandieris mani gribēja ielikt par virtuves dežurantu, par vienkāršu katlu mazgātāju. Komandieris saminstinājās brīdī, kad pierakstīja manu uzvārdu, un sāka uzdot jautājumu: „Vai neesi...?” Es uzreiz atbildēju: „Jā.” Daļas dežurants ieinteresēti apvaicājās, kad tad īsti nomira mans vectēvs. Es, protams, nezināju, kad mira Arvīds Janovičs, un uz labu laimi atbildēju: „1981. gadā.” Paldies Dievam, arī viņš nezināja Pelšes miršanas datumu. Mani atbrīvoja no dežūras virtuvē un iecēla par rotas dežurantu. Tagad atkal visi mani klausīja. Tomēr man nekad nav bijusi vēlēšanās izmantot mūsu uzvārdu līdzības.”
Valdis Pelšs: „Esmu latvietis”
Pelšs ir dzimis Rīgā, bet pēc studijām Maskavas universitātē palika Krievijas galvaspilsētā veidot savu skatuves karjeru. Savu skatuves tēlu Pelšs sāka spodrināt, būdams vēl filozofijas students, vecākajā Krievijas publiskajā teātrī – 1756. gadā dibinātajā Maskavas Universitātes trupā.
Jautāts, kas viņš ir vairāk - latvietis vai krievs, Pelšs atbild:
„Es nekad neesmu mocījies ar jautājumu, kas manī ir vairāk – krieviskais, precīzāk – maskaviskais, vai latviskais. Visi mani mātes radinieki ir maskavieši, bet no tēva puses – latvieši. Es pa pusei esmu latvietis, pa pusei krievs.
Tomēr vairāk manī laikam ir latviskais. Es teikšu: esmu latvietis! Manī ir kaut kādas lietas, kas ir raksturīgas latviešu nācijai, un es tās izjūtu. Piemēram, mēs, latvieši, esam talantīgi un precīzi. Mēs pasaulei esam izgudrojuši veselu lērumu labu lietu. Piemēram, alu.”
Jautāts par Krievijas un Latvijas sarežģītajām politiskajām attiecībām, kā arī starpnacionālām problēmām, Pelšs saka, ka viss mainās uz labo pusi, līdzko atzīst Latvijas okupāciju: „Latvija atkal kļuvusi brīva. Latvieši apzinājušies, ka viņi 1940. gadā zaudēja neatkarību. Tā tik tiešām bija okupācija, un to vajag atzīt.”
„Nevajadzīgais objekts” izoperēts
Pirms pāris gadiem Pelšs cīnījās ar nopietnām veselības problēmām un pat bija nokļuvis slimnīcas reanimācijā. Par savām veselības problēmām viņš sevišķi daudz nestāsta, bet, pēc Pelša teiktā Ukrainas laikrakstam, var spriest, ka lielākās problēmas nu jau ir aiz muguras
„Pirms pusgada man bija plānveida operācija. No manis vajadzēja izgriezt kādu objektu, kas manam ķermenim bija absolūti nevajadzīgs. Operāciju spīdoši veica Maskavas Botkina slimnīcas ārsti. Vienīgi vieta, kurā atradās šis nevajadzīgais objekts, bija dziļi mani iekšā. Tādēļ ārstiem nācās izdarīt visnotaļ ievērojamu iegriezumu,” saka Pelšs.
