Piedodiet, juridiski tā nav zagšana. Tā ir dzīvošana uz sabiedrības rēķina. Dubultais elektrības tarifs, AER kvotas. Kamēr pieņemot budžetu skaita, kur atņemt vēl kādu latu parastam cilvēkam, kur nogriezt vēl kādus 50 miljonus valsts tautsaimniecībai, tikmēr MK noteikumos „Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)” paredzēto valsts atbalsta kvotu apjoms ir 180 miljoni latu gadā. Izmantojot tās pilnībā, tas nozīmētu papildus maksājumu slogu par elektrību 130 miljonu latu apmērā – gadā! To apgalvo pašreizējais Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vadītāja p.i. Ivars Zariņš. Ar viņa viedokli iesaku iepazīties visiem, īpaši „enerģētiskās neatkarības” labticīgajiem faniem. http://db.lv/r/354-blogi-vied okl i/356-ekspertu-viedokli/232481-labots-eksperta-viedoklis-energetika-politiku-jajamzirdzins-bez-ipasa s-izpratnes-par-realitati
Fakts ir tāds, ka izmantojot atjaunojamos energoresursus elektrības ražošanā, patērētājam var nākties maksāt pat vairākas reizes dārgāk nekā tirgus cena. Viss tas tiek ielikts kopējā elektrības tarifā un nosegts uz sabiedrības rēķina. Par to, ka politiķa kunga firmas baltās vējdzirnavas griež Kurzemes laukos, maksā pensionārs, kas skaita santīmiņus, lai samaksātu par dzīvokli. Bet smukās dzirnas griež miljonus dažu kabatās – pateicoties dubultajam tarifam. Katrs gribētu tādu biznesu, es tik ražoju, valsts tik maksā. Tāds ir AER bizness – tiem, kas pie siles.
Pie pašreizējā tehnoloģijas attīstības līmeņa atjaunojamo energoresursu izmantošana nav izdevīga elektrības ražošanā. AER tikai sāk kļūt konkurētspējīgi ar gāzi siltumapgādes jomā un tad atsevišķās jomās. Mazajās pilsētās, pilsētu nomalēs, lauku mājās, protams, malkas apkure ir izdevīga.
Ja vajadzētu palielināt AER apjomu Latvijas enerģētikā, tad to vajadzētu darīt tieši siltumapgādes jomā, kur tas varētu būt ekonomiski pamatots un loģiski. Nez kāpēc politiķi spiež uz AER izmantošanu tieši elektrības ražošanā. Neloģiski? No valsts viedokļa. No dažu projektu bīdītāju interešu viedokļā – ļoti loģiski. Miljardus vērts vēja parks jūras šelfā. Izklausās lieliski. Projekta kūrētājiem, kukuļņēmējiem saskaņotājiem – tam, kas veido Latvijas politikas sāli.
Tāpēc, apsteidzot Eiropu, Latvija ir pati uzņēmusies saistības 2020.gadā AER izmantošanā enerģētikas bilancē sasniegt 40%. Eiropā tas vidēji būs 20%. Iespējams, ka mēs sasniegsim pasaules rekordu ekonomiski neizdevīgāku resursu ieviešanā savā ekonomikā, kamēr blakus mums atrodas pasaulē lielākās izdevīgāku dabas resursu atradnes un unikāla dabas bagātība – Inčukalna un arī vēl Dobeles pazemes gāzes krātuves.
Eiropa iegulda miljardus, būvējot Nord Stream un tūlīt pat ķeroties klāt South Stream. Eiropa grib vairāk izmatot gāzi savā ekonomikā. Tas ir fakts. Kādēļ? Tāpēc, ka tas ir lēti un padara Eiropas ekonomiku konkurētspējīgu. Amerikāņi gan gribētu, lai Eiropa vairāk pērk sašķidrināto gāzi no viņiem. Jo dārgāka Eiropas ekonomikas enerģētiskā bāze, jo labāk. Galu galā – Eiropas ekonomika ir ASV konkurents. Tikai Latvijai visi ir „transatlantiskie draugi”. Tāpēc „drošība” ir arguments un tiek izmantots uz pilnu klapi. Baltijas valstis nav jābiedē. Šeit parādi "krievu" un veselais saprāts pazūd.
Eiropa gan iegulda milzīgu naudu AER tehnoloģijās, tur AER ieviešana, neskatoties uz pašreizējiem mīnusiem satur nozīmīgus plusus – tā veicina Eiropas zinātni un rūpniecību, jo šīs AER tehnoloģijas Eiropa ražo pati. Latvijā neviens neko neražo un netaisās ražot. Latvija pērk – pie mums tiek paredzēts ieviest superdārgas tehnoloģijas, kuras uz vietas neražo, bet kuras ražos dārgu elektrību. Kāpēc?
Tāpēc, ka ir tāds sauklis - „ enerģētiskā neatkarība”. Mūsu politiķi vispār ļoti mīl šo vārdiņu „neatkarība”. Ar to var pamatot visu. Tas ir kā kādreiz „komunisms”, ar kuru varēja pamatot jebkuru netaisnību un stulbumu. Tikai ar vajadzību „stiprināt neatkarību” var pamatot Latvijas interesēm klaji neizdevīgu ekonomisko politiku – nav citu pamatojumu dažiem vājprāta plāniem enerģētikā.
Patiesība ir tāda, ka Latvijas ekonomika aizvien vairāk atpaliek no Igaunijas un Lietuvas tāpēc, ka tā saucamā „politiskā elite” īsteno politiku, kura ir nevis Latvijas valsts, bet svešu valstu interesēs. Tā ir izdevīga tikai tiem, kuri lobē šos svešos projektus. Par tipisku septiņdesmito gadu „karjerkomunistu” Ojārs Vācietis reiz teica – viņš ir kā redīss, apkārt sarkans vidū balts. Nekas nemainās. Apkārt "nacionālie" un "zaļie" enerģētiskās neatkarības cīnītāji māna tautu. Tikai atšķirībā no PSRS pēdējiem gadiem tauta dažiem vēl tic. Tādi latviski izskatās. Laikam godīgi.
Kamēr grāmatveži ņemas pa budžetu, tikmēr Latvijas ekonomika ir pārslogota ar savtīgiem projektiem, tikai dažiem izdevīgiem likumiem un noteikumiem, absurdiem plāniem un mērķiem. Strukturālas reformas, kuras valdībai tik ļoti nepatīk, attiektos uz to. Taču politiķiem, kas apzog pensionārus un bērnus, lai maksātu saviem saviem čomiem, t.sk. AER cēlajā biznesā, tas ir pie kājas. Vai tad neatkarību var nopirkt par naudu? Kā nav kauna skaitīt, cik jāsamaksā, lai būtu vēl „neatkarīgāki” no Krievijas, vai ne? Atdosim visu, nekā nav žēl.
