Pieejamie raksti liek spriest, ka tagadējās Latvijas teritorijā
senatnē dzīvojuši visizcilākie dziednieki pasaulē.
Kopumā
sistēmas garums no Svētaiņu ezera rietumos līdz Tērvetei un t.s.
Ceturtajiem Pokaiņiem aiz tās pārsniedz 40 km. Šajā sistēmā atrodas gan
izcili enerģētikai, dziedniecībai noderīgas vietas, gan īpaši
dziednieciski akmeņi, gan svēto rituālu vietas.
Kur ir
Pokaiņi?
Pokaiņu mežs (500 ha platībā), par kuru
visbiežāk tiek rakstīts un stāstīts, atrodas Naudītes pagastā, 14 km no
Dobeles, braucot uz Īles pusi, garām pabraukt neļauj norāde vietā, kur
ir jāiegriežas, lai nokļūtu pie ieejas Pokaiņos.
Interesants
ir fakts, ka kopumā ir zināmi pieci Pokaiņi (!) un visi atrodas samērā
netālu no Vecpokaiņiem (Pokaiņu mežs). Otrie atrodas mākslīgi veidota
sena svētkalna – Krievu kalna pakājē. Dažas pārbaudes ļauj domāt, ka šo
vietu, izmantoja meteoroloģisko apstākļu izmaiņai ziemeļaustrumos no
Krievu kalna. Tai blakus atrodas akmens laikmeta dziednīca ar speciāli
apstrādātiem dziedniecības akmeņiem.
Trešie Pokaiņi meklējami
austrumos no Dobeles, Bērzes un Sesavas upju satecē. Bērze te met
savdabīgu cilpu ap unikālu ģeoloģisku veidojumu, kura izcelsme ir
pavisam neskaidra. Pagaidām to dēvē par Dobeles meteorītu, lai gan
vairāki nopietni speciālisti visai kritiski izturas pret šādu vērtējumu.
To varētu raksturot kā olveidīgu objektu ar apmēram kilometru lielu
diametru. Pagaidām šo vietu uzskata par ģeoloģisku mīklu, kas var
sagādāt lielus pārsteigumus. Daļa ģeoloģisko slāņu šeit sajaukti, citu
trūkst. Šis it kā varētu būt lielākais Latvijā nokritušais meteorīts,
bet nav nedz meteorīta bedrei raksturīgās apaļās ielejas, nedz vaļņa ap
to.
Ceturtie Pokaiņi atrodas netālu no Tērvetes uz lēzena
paugura. Tā ir augstākā vieta apkārtnē.
Piektie Pokaiņi
meklējami rietumos no Jelgavas, nedaudz uz dienvidiem no Dorupes
stacijas. Šis vārds saistāms ar pēdējos gadu tūkstošos ienākušu debesu
dievības vārdu – Toru, kas atbilst mūsu Pērkonam – vienai no Dieva
izpausmēm. Šie Pokaiņi neapšaubāmi saistīti ar senu bramaņu kalnu –
Bramberģi.
Šīm piecām vietām piemīt paaugstināts
bioenerģētiskais strāvojums, kas raksturīgs visām senajām senču
svētvietām. Mēģinot savienot ar iedomātām līnijām uz kartes visus piecus
Pokaiņus, šīs līnijas krustojas Krievu (Krīvu) kalna pakājē.
Sagadīšanās? Varbūt jā, bet drīzāk jau ka nē, jo minēto līniju
turpinājumi ļoti labi iekļaujas lielo svētvietu tīkla zīmējumā uz
Latvijas kartes. Iepriekšējo gadu pētījumi liek domāt, ka dziednieciska
nozīme bijusi visiem pieciem Pokaiņiem. Pastāv uzskats, ka šīs vietas
cita citu papildinājušas.
Kas ir tik īpašs Pokaiņos?
Septiņdesmito gadu sākumā gan ASV Kosmiskajā centrā (NASA), gan
PSRS Kosmisko pētījumu centrā vērtēja fotogrāfijas, kur fotografēti
mikroviļņu starojumi. Tajās varēja vērot dziļas riņķveida struktūras.
Visiespaidīgākā no tām ar 340 km diametru apņem gandrīz visu Latvijas
teritoriju, tās centrs ir ap Pokaiņiem.
Pokaiņi tiek uzskatīti
par senlatviešu civilizācijas svētcentru, par to liecina:
1)
ievērojami citu zemju zinātnieku apliecinājumi, ka latvju garamantas
pauž tik augstu morāli un ētiku kā nevieni citi seno rakstu pieminekļi.
Turklāt dainu vecums ir apmēram 60 – 65 gadu tūkstoši, tātad tik sena ir
arī latvju kultūra, civilizācija, valoda un tauta;
2)
senindiešu, sengrieķu un citu seno tautu mīti par tālo zemi ziemeļos,
kur valdījusi reti augsta gudrība. Daudzi sengrieķi raksta, ka savas
zināšanas viņi ieguvuši no šīs zemes gudrajiem;
3) latvju
garamantas pauž tik senas un būtiskas ziņas par Visuma rašanos, uzbūvi
un sakarībām kā nevieni citi senie raksti;
4) lielās
svētvietas, kuru ierīkošanai pārvietoti milzīgi zemes daudzumi – kopā
miljoniem tonnu zemes – un no liela attāluma atgādāti simtiem tonnu
smagi svētakmeņi, kas novietoti tieši svētlīniju krustpunktos;
5) lielās svētvietu sistēmas, kuras veidotas ar neticamu precizitāti. Uz
vienām un tām pašām svētlīnijām desmitus, simtus un pat vairāk kā
tūkstoš kilometru attālumā izvietotie objekti liecina par to, ka mūsu
senči zināja metodes, kā plānot lielās sistēmas kopumā un kā precīzi
noteikt nākamās ierīkojamās svētvietas atrašanās vietu.
Interesants fakts ir arī, ka uz viena un tā paša meridiāna kā Pokaiņi –
23°06’ austrumu garuma – Grieķijā atrodas ļoti nozīmīgas senas
svētvietas – divi Apolona tempļi un arī Asklēpijas templis.
Gudrību un zināšanas tāltālā senatnē uz Grieķiju, kas tolaik vēl bijusi
visai tumša zeme, aiznesusi Leta no letu zemes – t.i., latvju zemes
(senais vārds lettland – letu zeme). Grieķijā Leta satikās ar augstāko
dievību Zevu. No Zeva Letai dzima dēls Apolons un meita Artemīda. Māte
Leta tiem nodeva savas zināšanas, un zeltmatainais Apolons grieķus
apmācīja daudzās jo daudzās zinībās. Apolons grieķiem bija ievērojama
dievība. Bijis zināms, ka viņš vasarās ceļojis uz savas mātes dzimteni.
Pāri Pokaiņiem iet visa Eiropas mēroga transkontinentālā
ziemeļrietumu – dienvidaustrumu līnija Stokholma – Ventspils – Pokaiņi –
Jonišķi – Minska – Erevāna un divas nedaudz mazāka mēroga līnijas.
Pasaulē nav zināma otra tāda vieta, kur krustotos tik liela mēroga
svētlīniju daudzums. Ģeologi konstatējuši pamatiežu lūzuma zonu, kas
sakrīt ar minēto svētvietu līniju, un tas jau ir materializēts
apliecinājums.
Parasti virs Pokaiņiem mākoņu ir vai nu mazāk
nekā citur apkārtnē, vai arī to vispār nav. Ja arī kāds biezāks mākonis
Pokaiņiem tuvojas, tad virs pauguraines tas it kā izkūst un pazūd.
Jāpiemin, ka šai vietai piemīt arī neparastas akustiskās īpatnības,
piemēram pavisam viegli var sarunāties cilvēki, kas atrodas uz dažādiem
pauguriem, dažkārt visai attāliem, jo tos vieno skaņu kanāli un tie stāv
ugunsceļu jeb zelta āderu krustpunktos. Ir arī skanu kanāli ar vadāmību
vienā virzienā. Uz vienu pusi skaņa iet ļoti labi, 100 m attālumā dzird
bezmaz vai čukstus, bet, ja tā klausītājs grib ko paust čukstētājam,
tad jākliedz pilnā kaklā.
Pokaiņus ietver enerģētiska barjera,
kas pati par sevi gan nav redzama, bet var redzēt tās darbību, jo
smalko enerģiju plūsmu rezonanses krustpunktos dažādas īpatnības ir ne
tikai dzirdamas, bet arī redzamas.Pokainos, tāpat kā citās svētvietās,
uz fotogrāfijām un videofilmām neskaitāmas reizes ir parādījušās
nenormālas krāsas, svītras, gaiši vai tumši plankumi, aizplīvurojušies,
it kā neasi uzņēmumi. Tajā pašā filmā attēliem, kas fotografēti citā
vietā, šādu defektu nav. Šos defektus rada smalko enerģiju
koncentrācijas izpausme, un vienmēr jāņem vērā, ka daļa kadru
neizdosies.
Pokaiņi ir bagāti ar daudziem ārstnieciskiem
augiem, daudzi no tiem citviet ir sastopami ļoti reti.
Pokaiņu
mežā esošie dīķīši jeb "acis", kas simetriski novietotas viena otrai
pretī, atrodas svētavotu ielejā, ūdenim piemītot dziednieciskas
īpašības, starp citu, ūdens katrā "acī" ir savā nokrāsā.
Vēl
der zināt, ka Pokaiņi uzņem enerģiju vecā mēnesī un visspēcīgākā
enerģija ir tieši jaunā mēness fāzē.
Neparastie akmens
krāvumi
Pokaiņos bijuši vairāki tūkstoši sakrālas
nozīmes salikumu. Tie ir ļoti atšķirīgi. Izplatītākās ir gaišo akmeņu
kaudzes, svētieleju un terašu bruģējumi, bruģēti akmens ceļi,
dziedniecības akmeņu kopas. Kopā nenopostītajā daļā varētu būt kādi 2
tūkstoši krāvumu. Varētu vērtēt, ka krāvumu skaits pirms postīšanas
bijis ap 4 līdz 5 tūkstoši.
Akmeņi kaudzēs likti saudzīgi,
katrs ir sasaistīts enerģētiski ar pārējiem, veidojot slēgtu
bioenerģētisku sistēmu. Daži akmeņi paši par sevi šķiet vientuļi, tomēr
to forma vai zīmes tajos veido norādes. Šie akmeņi ietilpst salikumos,
tikai katrs akmens no nākamā akmens vai akmeņu salikuma atrodas 70 – 200
m attālu. Tomēr šie salikumi darbojas kā viena kopa. Visi šie akmeņi un
to krāvumi ir novietoti uz āderēm. Katra akmens krāvuma pamats ir baltā
smilts.
Interesantākie akmens krāvumi un akmeņi
- Zikurāts - kalnam līdzīga būve, kura veidota no akmeņiem, uz tā
nav āderu, kaut gan tās viena no otras parasti atrodas apmēram pusotra
metra attālumā. Stāsta, ka kalna iekšienē ir tukšums.
- Saules
josta (plata akmens upe), zintnieku laiva, U veida salikums, zintnieku
ceļš, akmeņi likti arī terasēs, veidojot lielas kāpnes. Interesanti
akmeņi un nostāstiem bagāti ir Tēva, Mātes, Dziednieka, Laimes, Viesis,
Līgavas, Dižakmens, Dieva gulta.
No vairākiem akmens krāvumiem
un atsevišķiem akmeņiem var just neparastu strāvojumu, siltumu (Mātes
akmens) vai tieši pretēji – aukstumu (Tēva akmens), citam būs patīkamas
izjūtas, kādam kļūs slikti.
Kategoriski ir aizliegts akmeņus
cilāt vai pārvietot, jo tā tiek izjaukta enerģiskā sistēma, zaudēta
informācija, kuru uzglabā akmeņi, kā arī, tos paņemot līdzi, varat
nodarīt lielu ļaunumu paši sev.
Daudzi akmens krāvumi ir arī
senās apbedījuma vietas.
Ko par Poikaiņiem saka
ģeologi, ģeogrāfi un arheologi?
Viennozīmīgi tiek
atzīts, ka akmens krāvumi ir roku darbs, bet pēc veiktajām pārbaudēm
secināts, ka tie nav nesti no tālām vietām, bet no tuvējās apkārtnes,
kas tādā koncentrācijā ir ledāja atnestās iežu atlūzas no Baltijas
kristāliskā vairoga, galvenokārt no Baltijas jūras gultnes, tādēļ
atrastajos akmeņos nav nekā neparasta, ka tie atrodas Pokaiņos. Arī to
forma ir izskaidrojama ar to, ka daudzajos dēdēšanas gados tāda
izveidojusies dabiskā ceļā. Pēdējos gados diemžēl daudz kas ir mainījies
cilvēku bezatbildības dēļ, kuri ir akmeņus pārvietojuši, daudz posta
šai vietai ir nodarīts abos pasaules karos un meža izciršanas un
atjaunošanas laikā, tas kavē iespēju pilnvērtīgi noteikt krāvumu skaitu,
bet apgalvojums, ka to krāvumu ir vairāk nekā 2000, nešķiet ticams,
kaut gan daudzi vēl, iespējams, nav atklāti. Tika pieļauta doma, ka tie
ir no lauka novāktie akmeņi, kad tika iekārtoti tīrumi, bet tad radās
jautājums, kādēļ tie izkārtoti nogāzēs, terasēs utt., tad domāja, ka tie
vākti pils celtniecībai, bet līdz ar to nav izskaidrojams, kādēļ tie
slēpti tik dziļi zemē.
Arheoloģiskos pētījumos tika pierādīts,
ka šeit ir arī apbedījuma vietas.
Šai vietā ir jūtams nedaudz
paaugstināts radioaktīvais fons, bet tas cilvēka veselībai nav bīstams,
šis starojums ir skaidrojams ar Pokaiņiem līdzās esošo zemes garozas
lūzumu. Daudzas parādības ir izskaidrojamas, tai skaitā gidu iemīļotā
„mirāža” (ainava) „Zelta liepa”. Tiek uzskatīts, ka Pokaiņu akmens
krāvumu attīrīšanas talkas laikā tikuši aizvesti prom vairāki akmeņi,
kuri bijuši īpatnējas formas, bet tas nevienā materiālā nav lasāms, tik
vien baumu līmenī.
(Informācija ņemta no A. Bisenieces, I. Vīka, L.Šmites, R. Griškjana publikācijām.)
Mana pieredze
Tomēr ikviens zinātnieks atzīst, ka Pokaiņos ir kaut kas īpašs un notiek daudz kas neparasts, izskaidrojumu daudz un visi pretrunā viens ar otru. Iespējams, mēs uzzinātu par šo vietu daudz vairāk, ja tiktu veikti daudz plašāki pētījumi ar atbilstošu aparatūru un tehniku, bet tam nepietiek finansējuma.
Lasot visu pieejamo informāciju par Pokaiņiem, sapratu: lai arī
ģeoloģiskā uzbūve ir izskaidrojama, tomēr tā ir īpaša vieta, un par to
pārliecināties devos pati kopā ar dēlu, draugiem Līgu un Raiti.
Saulgrieži senlatviešu garā
Ir 19. jūnijs,
līst, un laika prognoze ir nomācoša – līs visas dienas garumā visā
Latvijas teritorijā. Man sāp kakls, ieilgusī angīna, kuru nemaz rūpīgi
neārstēju, to pavadošais klepus un nesen savainotā kāja raisa bažas, vai
tik pēc šā brauciena nenolikšos gultā pavisam slima, bet vēlme tik
daudz lasīto informāciju pārbaudīt ir lielāka, tāpēc ne sliktā
pašsajūta, ne laikapstākļi nebiedē. Pie tam Pokaiņu mežā paredzēts
pasākums – Saulgriežu sagaidīšana senlatviešu garā ar dziesmām,
zintnieku stāstījumiem, meditācijām – to tak nedrīkst palaist garām.
Līdzi brauc mans septiņgadīgais dēls, kurš apgalvo, ka spēs
izturēt nakti mežā, Rīgā satiekam Līgu un Raiti un kopā ar viņiem mašīnā
dodamies uz Pokaiņu mežu.
Pa ceļam uz Pokaiņiem dalāmies
zināšanās par šo neparasto vietu, es skeptiski turos pie tā, ka tur nekā
īpaša nav un, ka visu var izskaidrot, bet tāpat ir šaubas: „bet ja nu
tomēr...”, jo diemžēl visu ar prātu nespēju izskaidrot.
Ieejas
maksa – bērniem 1 Ls, pieaugušajiem 1.20 Ls. Piemaksājot latu (laikam,
precīzi neatminos) teritorijā var iebraukt ar mašīnu, bet mēs
izlemjam, ka visu vairāk spēsim apskatīt, ja dosimies kājām.
Mani mazliet izbiedēja lielā platība, kas jāizstaigā, jo, izkāpjot no
mašīnas, sajutu sāpes kājā (savainojums pēc kritiena no velosipēda),
tomēr izlikos to nemanot, sāku pielāgot uzstādījumus savam fotoaparātam,
pie ieejas vēl nopirku dēlam svilpīti, un devāmies iekšā mežā.
Lietus te nelīst
Jau esot ceļā uz Pokaiņiem,
piefiksējām, ka tai pusē debesmala ir noskaidrojusies, liels un patīkams
pārsteigums bija, ka nelija, spīdēja saule, lai arī lietus bija
redzams, ka lijis pirms tam. Īpatnēji, ka skaidrās debesis bija
vērojamas tādā sava veida aplī tieši virs Pokaiņiem, var jau būt, ka
tikai sakritība.
Nedienas ar fotoaparātu un telefonu
Teju pie katra akmens krāvuma nebeidzu īgņoties, ka bildes sanāk
miglainas, par spīti labajam apgaismojumam, brīžiem likās, ka
fotoaparāts par mani vienkārši ņirgājas, jo uzstādījumi uzlikti
atbilstoši vietai, gaismai, laika apstākļiem, - taisīja bildes pilnīgi
nekādas, bet tad muļķojoties uzliku uzstādījumus tumšai naktij – ko
domājies, uztaisīja bildi, ka prieks, bet pāris soļu tālāk atkal viss
bija kā pienākas. Arī Līga pārliecinājās, ka fotoaparāts vienkārši
atsakās normāli darboties. Bildēs vēlāk raugoties, redzējām baltus
laukumus, diemžēl tas nebija nekas neparasts (pēc kārtīgas bilžu izpētes
secinājām), bet visparastākie odi, kuru tur netrūka, kas bija
pielidojuši fotografēšanas brīdī objektīvam priekšā.
Otrs, kas
ik pa brīdim pārsteidza, bija tas, ka brīžam telefonam zona pazuda
pilnībā vai arī bija pilns „stabiņš”, bet tāds variants, ka būtu kaut
kur pa vidu, nebija.
Silti, lai arī vajadzēja būt
auksti
Bija lijis, gaiss mitrs, drēgns, es ģērbusies
samērā plāni, bet man nesala, ejot bija jūtams vietām patīkams siltums
no zemes, pie Līgavas akmeņa vilku nost virsjaku, jo kļuva karsti, arī
Raitis atbrīvojās no jakas, jo karstuma dēļ bija apgrūtinoši iet.
Kājas nenogurst par spīti plašajai teritorijai, kas jāizstaigā
Lai arī man patīk pastaigas pa mežu, parasti mēdzu nogurt, tomēr,
šķiet, Pokaiņos tas nav iespējams, kājas ir vieglas, varētu staigāt un
staigāt. Pārsteigumu radīja dēlēns, kurš nav lielas staigāšanas fanāts
un parasti ātri nogurst, - izturēja šo pastaigu, bet saistībā ar viņu
bija vēl kāda īpatnība. Mēs, izstaigājuši visus kartē ieteiktos
objektus, pa apkārtceļu devāmies uz autostāvvietu, puika, kurš pirms
mirkļa skrēja un apgalvoja, ka nejūtas noguris, pēkšņi vairs nespēja
paiet, jutās pārguris un slikti, tas mainījās, kad pa otram lāgam gājām
iekšā mežā, bet nu jau uz Saulgriežu svētkiem, un, atrodoties gan
Zikurātā, gan pie avotiem, gan Baltajā kalnā, zēns bija mundrs un
apmierināts.
Vēl piebildīšu, ka naktī, arī esot ģērbtai
krekliņā, džemperī un plānā virsjakā, nebija auksti, lai gan parasti
esmu visai salīga. Savukārt citiem sala, bet redzēju, ka bija tādi paši
kā es, kuriem bija silts.
Kakls nesāp un kāja tak arī nē!
Nostāstiem
bagātais Dziednieka akmens šķita interesants, es neticēju, ka akmens var
ārstēt, bet, kad pēc neilga laika, uz tā sēžot, sajutu, ka kakls nesāp,
biju pamatīgi šokēta, visa mana neticība Pokaiņiem sāka zust. Jā, un,
starp citu, kāja pārstāja sāpēt apmēram pēc pirmā nostaigātā
puskilometra pa Pokaiņiem.
Skaņu īpatnības
Atbalsis Baltajā kalnā un vēl citos pauguros var labi saklausīt,
bet, kad dēls pa ceļu aizjoza uz priekšu un aiz līkuma nebija saskatāms,
mēs varējām kliegt, cik skaļi spējām, viņš, izrādījās, mūs nedzirdēja,
lai gan attāluma ziņā nemaz tik tālu nebija, toties viņa svilpīti
dzirdējām labi.
Secinājumi
Līdz braucienam uz Pokaiņiem uzskatīju, ka lielākā daļa par tiem ir
izdomājums, bet tagad jāatzīst, ka tomēr tur kaut kas neparasts ir,
protams, sen ir zināms, ka āderes iedarbojas uz cilvēku, tāpat arī, ka
akmeņi uzņem enerģētiku un to izstaro, ja vēl ņem vērā starojumu, kas
nāk no zemes lūzuma, tomēr tur ir kaut kas vairāk, kas smalkāks, kas
cilvēka prātam (vismaz manam) vēl nav īsti aptverams, varbūt tiešām
īpaša saikne ar visumu. Cilvēce par daudz ir aizgājusi tālu no dabas un
tai nodara pāri tā vietā, lai ar to sadarbotos un dzīvotu saskaņā ar
visu dzīvo. Zeme mums ir dāvājusi neticamu bagātību, bet mēs to
piesārņojam, iznīcinām un noliedzam, tādā veidā zaudējot spēju just
saikni ar dabu, liedzot iespēju pašiem būt veseliem, stipriem un
veiksmīgiem, galu galā arī laimīgiem, jo tas viss, lai ko jūs teiktu, ir
saistīts.
Anita Špoģe