Teikt, ka tagad modē veģetārisms, ir lieki. Cilvēki to praktizējuši
vienmēr. Vai var izdzīvot ar to, ko dod augu valsts? Var! Teiks vieni.
Un viņiem taisnība. Nevar! Teiks citi. Un arī viņiem ir taisnība.
Agrāk Eiropā veģetāriešus dēvēja par pitagoriešiem, jo, izplatot Eiropā Pitagora darbus, atklājās, ka visu godātais matemātiķis filozofs Pitagors un viņa sekotāji jau savas dzīves laikā 6. gadsimtā pirms mūsu ēras veselības un ētisku iemeslu dēļ bija atturējušies no gaļas ēšanas.
Pitagors esot teicis: "Kamēr cilvēks būs nežēlīgs dzīvo būtņu iznīcinātājs, tikmēr viņš nepazīs veselību un mieru. Kamēr cilvēki nokaus dzīvniekus, tikmēr viņi nonāvēs arī cits citu. Kas nāvi un sāpes sēj, nevar cerēt uz mīlestību un prieku.” Skan pārliecinoši, turklāt no neapstrīdami autoritatīvām lūpām. Ej nu ar Pitagoru spēkojies...
Trīs veidu veģetārieši
Dietoloģijā izšķir trīs veģetāriešu pamatveidus: vegānus jeb īstos veģetāriešus, kuri uzturā lieto tikai augu valsts produktus; laktoveģetāriešus, kuri lieto arī piena produktus, un ovolaktoveģetāriešus, kuri ēd arī olas. Daudzi sevi par veģetāriešiem nesauc, jo reizēm atļaujas apēst pa gabalam zivs vai putna gaļas.
Lai arī kādās grupās iedalītu veģetārisma paveidus, veģetārieši ir vienisprātis, ka nekas, kas var aizbēgt, aizlidot, aizrāpties vai noslēpties alās, nav ēdams. Tātad ne tikai dzīvnieki, putni un zivis, bet arī vēžveidīgie, moluski, kāpuri un kukaiņi.
Tāpat par veģetāru nav saucams ēdiens, kas gatavots dzīvnieku taukos, gaļas vai zivju buljonā vai no buljona kubiņiem, no zivju miltiem vai gaļas produktiem (piemēram, desas), kā arī margarīns, kura sastāvā ir dzīvnieku tauki.
Arī olas nav veģetārs uzturs.
Savukārt pie veģetāra uztura pieder pākšaugi, graudaugi, rieksti, sēklas, dārzeņi un augļi, piena produkti – protams, ja tie nesatur iepriekš uzskaitītās neveģetārās sastāvdaļas –, kā arī medus un sēnes, bet vegāna ēdiens gatavojams tikai no augiem un sēnēm.
Veģetārisms Latvijā
Latvijā veģetārisms ir pazīstams kopš 19. gadsimta sākuma, kad modē nāca sportošana, peldēšana, saules peldes, apziņa par veselīgu dzīvesveidu un ētisko mācību atziņas. Latvijas veģetāriešu biedrība Rīgā dibināta 1927. gadā.
Kāds tad ir Latvijas veģetārieša tipiskais ceļš uz veģetārismu? Visbiežāk cilvēki (un ne tikai Latvijā) par veģetāriešiem kļūst tāpēc, ka sāk aizdomāties par veselību un lasīt grāmatas par ētiku un garīgajām mācībām.
Lielākā daļa aptaujāto veģetāriešu atzina, ka veģetārisms viņiem nozīmē galvenokārt dzīvesveidu, turklāt kā vērtību kopums tas ietekmē arī dzīves stilu. Ir arī cilvēki, kas sevi grib pārbaudīt – vai varēs iztikt bez gaļas.
Par to, vai Latvijā ir viegli būt veģetārietim, viedokļi ir atšķirīgi. Gandrīz puse aptaujāto atbildēja, ka problēmu ar veģetāras pārtikas iegādi nav, jo dārzeņus un augļus, kā arī griķus, auzas, grūbas, prosu, kukurūzu, lēcas var nopirkt katrā pagasta bodē, bet sieru vien ir tik, ka var nobruģēt ceļu no Rīgas līdz Daugavpilij.
Turklāt Rīgā ir veģetāriešu restorāni, kuros var ieturēt teicami pagatavotu veģetāro maltīti, un daudzās sabiedriskās ēdināšanas vietās izveidotas ēdienkartes veģetāriešiem. Latvijā gan nav veģetāras diētas tradīciju, tāpēc vajadzētu diētas speciālistus, kuri atbalstītu veģetāriešus un dotu izsmeļošus padomus, jo tagad, prasi, kuram ārstam gribi, visi ir par veģetārismu kā laicīgu diētu, bet ilgtermiņā mums, ziemeļniekiem, to praktizēt neiesaka.
Paši veģetārieši stāsta, ka viņiem ar veselību problēmu neesot. Vētru ceļot gaļēdāji, kā neticīgie Tomi visu laiku pieprasīdami apliecinājumus no ārstiem – vai ar zāli vien būsi dzīvotājs. Bet uz vīriešiem, kuri ir veģetārieši, visēdāji skatoties ar aizdomām un līdzjūtību – man, riktīgam vecim, no kartupeļiem tikai kreklam krādziņa stāv...
Vienlaikus jāatzīst, ka nekas nav tik apgrūtinošs kā jauns, dedzīgs, "karojošs” veģetārietis! Jaunais metas visus mācīt, kas jāēd, un ir bargs soģis katram, kurš kāru aci skatās uz vistas stilbiņu. Uzskatīt, ka viss ir nokārtojies, var tad, kad veģetārietis rāmā mierā, bez sludināšanas, sēž pie viena galda ar gaļēdāju un viņam neuzdzen spazmas domas par dzīvnieku kaušanu.
Biedinājumi, kāpēc gaļu neēst
Uzreiz jāpiebilst, ka, šos biedinājumus lasot, rodas iespaids, ka ne jau visēdāji tos sameklējuši un apkopojuši. Tādēļ, lai tie neizskatītos pēc kailas nekritiskas veģetārisma propagandas, biedinājumus komentēt aicinājām ārstu onkologu Vilni Sosāru.
Tātad – kādēļ, pēc veģetāriešu (un ne tikai viņu) domām, labāk ir ēst to, kas izaudzis zemē, nogatavojies dārzā un neēst gaļu? Īsais biedinājums varētu skanēt tā: urīnskabe un citi slāpekļa savienojumi ir vienas no bīstamākajām indēm un šlakvielām, ar kurām gaļēdāji piesārņo savu ķermeni.
Piemēram, puskilogramā gaļas ir 14 gramu urīnskābes. Amerikāņu ārsti, kuri pētījuši veģetāriešu un gaļēdāju nieres, atklājuši: lai attīrītu gaļēdāju organismu no gaļas izraisītajiem slāpekļa savienojumiem, viņu nierēm jāstrādā trīs reizes vairāk nekā veģetāriešu nierēm.
Kad nieres vairs nespēj nodrošināt gaļēdāju organisma attīrīšanu, neizvadītā urīnskābe izplatās pa visu ķermeni. Ar laiku urīnskābe muskuļos kristalizējas, un muskuļi to absorbē.
Kad šāda nogulsnēšanās noris locītavās, var rasties podagra, artrīti un reimatisms. Savukārt neirīti un išiass ir apliecinājums tam, ka urīnskābe uzkrājas nervu pinumos. Tagad daudzi ārsti saviem pacientiem, kuri sirgst ar šīm slimībām, iesaka atteikties no gaļas vai vismaz ierobežot tās patēriņu.
Vēl kāds veģetāriešu arguments ir šāds: uzreiz pēc dzīvnieka nāves olbaltumvielas kautķermenī sākot recēt, iznīkstot enzīmi, un sākot veidoties substance, kas ātri sadalās.
Turklāt, lai gaļa tiktu pilnīgi sagremota un nepārstrādātās atliekas izietu no organisma, nepieciešamas aptuveni piecas dienas. Tas pats process veģetārai barībai ilgst tikai 1,5–2 dienas.
Te gan būtisks ir jautājums par produkta kvalitāti – attiecībā uz gaļu – kā dzīvnieks audzēts, barots, ar piedevām vai dabiski, kā produktu uzglabā, un cik tas ir svaigs. Onkologa Vilņa Sosāra viedoklis: ja izvēlas tikai svaigākos un labākos dārzeņus, zivi un gaļu, tad arī nebūs pūšanas enzīmu, sadalītu olbaltumvielu, un organismam vieglāk ir visu sagremot un izvadīt.
Bet nu desmit šausminošākie izvilkumi no dažādiem avotiem par gaļas ietekmi uz cilvēka organismu.
1. Gaļas un pārstrādātas gaļas ēšana ļoti palielina risku saslimt ar krūts vēzi, ar kuņģa, aizkuņģa dziedzera, resnās zarnas distālās daļas vēzi. Savukārt, ja cilvēka kuņģī atrodas baktērija ‘Helicobacter pylori’, tad, kopējam gaļas patēriņam pieaugot par 100 gramiem dienā, risks saslimt ar kuņģa vēzi pieaug pieckārt; katri 25 grami no kopējā gaļas un gaļas produktu daudzuma, ko ik dienu apēd sieviete, risku saslimt ar krūts vēzi paaugstina par 9%, katri 25 grami sarkanās gaļas – par 15%, katri 25 grami pārstrādātas gaļas – par 23%.
Vilņa Sosāra komentārs. Daudzie pētījumi norāda, ka, lietojot uzturā sarkano gaļu, pieaug risks saslimt ar resnās zarnas vēzi, tomēr no esošajiem pētījumiem kopumā nav skaidrs, vai pie tā vainojama pati gaļa, tajā esošās piesātinātās taukskābes vai arī apstrādes process. Baltās gaļas (cālis, zivs) kopsakarība ar jebkuras izcelsmes audzējiem nav skaidri pierādīta. Attiecībā uz kuņģa vēzi ir jāsamazina sāls un citi gaļu konservējoši līdzekļi, vairāk izmantojot sasaldēšanu. Turklāt jānodrošina produkta lietošana kopā ar augļiem un dārzeņiem (C vitamīnu) visu gadu, tādējādi kuņģa vēža iespējamību samazinot līdz minimumam. Sāls, kūpinājumi un citas konservējošas vielas saistās ar amīniem un kuņģī izveido nitrozoamīnus, kas ir spēcīgi kancerogēni jeb vēzi izraisošas substances. Visvairāk tas, pēc Pasaules Veselības organizācijas domām, jāievēro valstīs, kurās kuņģa vēzis ir ļoti izplatīts (Japāna, Čīle, Kostarika).
Attiecībā uz ‘Helicobacter pylori’ ietekmi Pasaules Veselības organizācijas avots norāda: lai noteiktu vēža riska pakāpi, saistībā ar diētu nepieciešami turpmāki pētījumi.
Attiecībā uz krūts vēzi svarīgi ir vēl daudz citu faktoru, piemēram, svara indekss, īpaši, ja ir aptaukošanās, hormonālās problēmas, aborti, dažādas hroniskas saslimšanas, fiziskas aktivitātes trūkums, alkohols. Vispārējs ieteikums: mēreni lietot pārstrādāto gaļu, piemēram, desas, šķiņķi, speķi, kā arī sarkano gaļu – liellopa, cūkgaļu, jēra gaļu. Pētījumos asociācija ar vēzi, uzturā lietojot cāļa un zivs gaļu, nav atrasta.
2. Pētījumā par hlororganisko pesticīdu klātbūtni cilvēku organismā un uzturu atklāts, ka hlororganisko pesticīdu klātbūtne cilvēka asinīs visciešāk saistīta ar gaļas, zivju, olu un piena produktu patēriņu.
Ārsta komentārs. Pesticīdi tikpat labi var būt arī augos. Piemēram, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Latvijas lauksaimniecībā plaši lietotais "dusts” jeb DDT pulveris sadalās aptuveni 30 gadu laikā. Jebkurš pesticīds jebkurā pārtikā ir kaitīgs veselībai un var izraisīt audzēju – sevišķi, ja saņemts ar uzturu, turklāt atkārtotās devās.
3. Pēc 1028 kolorektālā (tievās un resnās zarnas) vēža pacientu liecībām veidotā pētījumā secināts, ka liels gaļas, it īpaši sarkanās gaļas, patēriņš palielina kolorektālā vēža risku.
Ārsta komentārs. Ar piebildi – ja pārsvarā ēsta gaļa, bez augļiem un dārzeņiem, +/- bijušas hroniskas, neārstētas slimības (piemēram, resnās zarnas iekaisums – kolīts), +/- nediagnosticēti polipi, +/- alkohols, +/-liekais svars utt. Pētījumus novērtēt no viena aspekta ir ļoti grūti. Lai varētu izdarīt tiešus secinājumus, parasti kombinējas vairāki faktori.
4. Pētot saistību starp ksenobiotiķus saturošas liellopu gaļas ēšanu grūtniecības laikā un spermas kvalitāti piedzimušajiem zēniem, pētījumā, kurā piedalījās nepilni četri simti sieviešu no piecām ASV pilsētām, konstatēts, ka tiem vīriešiem, kuru mātes grūtniecības laikā ēda daudz liellopu gaļas, ir par 24% zemāka spermas koncentrācija un trīsreiz lielāks neauglības risks nekā vīriešiem, kuru mātes grūtniecības laikā ēda mazāk liellopu gaļas.
Ārsta komentārs. Var pasvītrot vārdu – mazāk. Uzturam jābūt ļoti sabalansētam, īpaši grūtniecības laikā, vairāk ar nobīdi zaļumu virzienā (vitamīni, mikroelementi).
5. Augu valsts pārtikas produkti labvēlīgi ietekmē asinsspiedienu, savukārt gaļas lietošana uzturā palielina paaugstināta asinsspiediena risku.
Ārsta komentārs. Runa var būt par olbaltumvielu, ogļhidrātu un taukvielu sabalansētību. Plus visi citi faktori – kustību režīms, liekais svars, atpūta, slodze, stress...
6. Vācijas Vēža izpētes centra veiktā pētījumā, kurā vairāk nekā 20 gadu laikā tika novēroti nepilni divi tūkstoši cilvēku, kuri ēda maz gaļas vai bija veģetārieši, tika konstatēts, ka minimāla gaļas ēšana vai pilnīga atteikšanās no gaļas lietošanas uzturā apvienojumā ar veselīgu dzīvesveidu būtiski palielina dzīves ilgumu. Pētījuma dalībnieku vidū mirstība bija par 41% zemāka nekā pārējā sabiedrībā.
Ārsta komentārs. Uzsverot – apvienojumā ar veselīgu dzīvesveidu, bet, ja pieliksim veģetārismam klāt alkoholu, smēķēšanu, mazkustību, stresu, mirstība noteikti palielināsies tieši par 41%!
7. Četrpadsmit gadus novērojot nepilnus 70 tūkstošus sieviešu, tika atklāts, ka sarkanās gaļas un pārstrādātas gaļas lietošana uzturā palielina risku saslimt ar 2. tipa diabētu. Izanalizējot konkrētus produktus, lielākais riska pieaugums tika konstatēts attiecībā uz bekona lietošanu uzturā – ik dienu apēdot vienu bekona porciju, risks saslimt ar 2. tipa diabētu pieauga par 73%.
Ārsta komentārs. Sevišķi gados vecākiem cilvēkiem, kuriem 2. tipa diabēts ir sastopams ļoti bieži, diētā vismazāk vēlamais produkts ir dzīvnieku taukvielas.
8. Izanalizējot vairāk nekā 20 gadu laikā publicētus pētījumus, secināts, ka uztura režīmi, kas balstīti uz augu valsts pārtikas produktiem un kuros nav gaļas, sniedz vairākas svarīgas priekšrocības: mazāks hronisku deģeneratīvu slimību, aptaukošanās un pāragras nāves risks, kā arī mazāks risks saslimt ar asinsrites slimībām un diabētu.
Ārsta komentārs. Var uzsvērt – aptaukošanās. Pa sabalansētas diētas skalu var braukāt vienā un otrā virzienā, bet tai jābūt individuālai, ja vien iespējams, atkarībā no vecuma, vispārējā stāvokļa un veselības. Ja būs aptaukošanās, tad, protams, būs deģeneratīvas locītavu slimības un asinsvadu patoloģijas, kas arī izraisa pāragru nāvi. Joka pēc: arī vecumu var uzskatīt par hroniski progresējošu stāvokli – neapšaubāmi, vairāk vai mazāk deģeneratīvā virzienā. Ar gadiem vēlams uzturā lietot mazāk proteīnu un taukvielu, bet vairāk zaļbarības, jo vielmaiņa ir kūtrāka, viss lēnāk noārdās, uzsūcas un "izvadās”. Vecumam "progresējot”, parādās vairāk dažādu hronisku kaišu, kuru gaitu var palēnināt, ievērojot pareizu, vienkāršu (es teiktu, pat atturīgu) diētu, iekļaujot pārtikā daudz zaļumu. Ja to dara pareizi, tad "ilgi stāvēs ne tikai krādziņa”.
9. Salīdzinot reimatiskā artrīta izplatību starp valstīm ar dažādām uztura tradīcijām, secināts, ka gaļas un tās subproduktu lietošana uzturā ļoti palielina reimatiskā artrīta risku, cepta gaļa palielina nieru vēža risku, savukārt dārzeņi un augļi pret šo slimību aizsargā. Gaļas nelabvēlīgā ietekme tiek skaidrota ar tās sastāvā esošajām taukskābēm, dzelzi un nitrītiem.
Ārsta komentārs. Piesātinātās taukskābes lielākos daudzumos, bez šaubām, ir kaitīgas. Savukārt nitrīti gaļā parādās no pesticīdiem, kurus lopi uzņem ar zāli. Tiem gan mūsu organismā nav vietas! Par dzelzi varētu pastrīdēties, jo dzelzs organismā ir vajadzīga hemoglobīnā, kas pārnes skābekli. Pirmskara žurnālā „Atpūta” rakstīts, ka cilvēka organismā esot tik daudz dzelzs, ka no tās varētu izgatavot līdz 4–5 centimetrus garu naglu. No personiskās pieredzes varu teikt: ja hemoglobīns nokrītas par pāris vienībām, tad jau vidējas slodzes gadījumā var iedzīvoties pamatīgā aizdusā. Nedaudz palielinot uzturā svaigu gaļu, īpaši zivis, viss nostājas savās vietās – pašsajūta ir lieliska, un var turēt lielas sportiskas slodzes.
10. Uzturs, kas bagāts ar dzīvnieku olbaltumvielām, veicina kalcija izdalīšanos no organisma, tādējādi kauli kļūst vājāki, sākas osteoporoze.
Ārsta komentārs. Ar olbaltumvielām bagāts uzturs vispār nav labs, izņemot agru jaunību, kad pirmdien, trešdien un piektdien cilājām svarus, otrdien un ceturtdien dauzījām boksa maisu un spēlējām tenisu. Sestdien zvejojām zivis un vakaru pavadījām ballē, bet svētdien visu to ar prieku atcerējāmies baznīcā. Jaunībā domājam nevis, kā ēdīsim, bet gan – kad atkal ēdīsim. Ēdām četras reizes dienā, pusdienās – divus otros, bet vienalga bija izsalkuma sajūta!
Dzīves otrajā pusē svarīgs kļūst jautājums – ko, cik, cikos, kur un kā ēdīsim. Tas nevienam sevišķi nepatīk, bet, ja negribi pāragri nomirt no deģeneratīvām slimībām, aptaukošanās, infarkta, insulta vai vēl citām nepatīkamām kaitēm, kas prognozējamas nevis ar katriem nākamajiem desmit gadiem, bet, lielākais, nu jau pieciem gadiem, nav citas izejas.
Kāpēc gaļu var neēst
Veģetārieši uz visiem ārstu iebildumiem atbildēs, ka gaļā nav tādu vielu, ko nevarētu saņemt ar augu valsts produktiem. Lai pie kādas grupas piederētu ārsti, vismaz bioķīmiķi esot vienojušies, ka taukus, neaizstājamās taukskābes, olbaltumvielas, tostarp neaizstājamās aminoskābes, minerālvielas un lielāko daļu vitamīnu, dzīvnieki uzņem, ēdot augus. Dzīvnieki gaļēdāji šīs vielas uzņem ar citu dzīvnieku starpniecību. Tāpat arī cilvēki. Veģetārieši dzīvniekus kā starpniekus izmanto mazāk, vegāni – nemaz, bet dzīvo tik un tā.
Gaļas vērtība parasti tiek pamatota ar to, ka tā satur pilnvērtīgu olbaltumu jeb visas neaizstājamās aminoskābes, tomēr daudzi uztura speciālisti uzskata, ka visas neaizstājamās aminoskābes sastopamas arī augos. Lielākā daļa dzīvnieku (ziloņus, zirgus un govis ieskaitot), kuru organisma prasības pēc olbaltumvielām ir daudz lielākas nekā cilvēkam, pārtiek tikai no augu barības.
Izplatīts ir mīts, ka gaļa "dod” spēku un enerģiju. Patiesībā galvenais enerģijas avots ir ogļhidrāti, taču gaļā to tikpat kā nav. Jā, mēdz teikt – re, apēdu nelielu karbonādes gabalu un jūtos paēdis, bet, lai rastos sāta sajūta no kāposta, jāapēd puskilograms! Protams, jo atšķirībā no gaļas augos neaizstājamās aminoskābes ir nelielā daudzumā, tādēļ, lai visas svarīgās aminoskābes uzņemtu pietiekami, ir jāapēd lielāka porcija nekā tad, ja ēd gaļu.
Turklāt augu valsts produktus nav nepieciešams speciāli kombinēt nolūkā iegūt pilnvērtīgu olbaltumu, jo organisms veido aminoskābju rezervi, kuru katrā ēdienreizē papildina ar tām aminoskābēm, kuras tiek uzņemtas pietiekamā daudzumā, un no rezerves paņem tās aminoskābes, kuru attiecīgajā ēdienreizē trūkst.
Uztura speciālisti mēdz uzsvērt zivju vērtību, galvenokārt tāpēc, ka tās ir bagātas ar omega-3 taukskābēm. Tomēr, lai uzņemtu omega-3 taukskābes, var iztikt ar linsēklu un kaņepju sēklām, nerafinētu linsēklu, sezama un rapšu eļļu, kā arī valriekstiem. 1–2 tējkarotes linsēklu eļļas vai divas ēdamkarotes smalcinātu linsēklu nodrošina optimālo omega-3 taukskābju diennakts devu.
Veģetārā uztura nozīmīgākie olbaltumu avoti ir pupas, lēcas, zirņi, rieksti, sēklas un visi graudaugu produkti: maize, auzu pārslas, griķi, rīsi, putraimi, makaroni.
Arī pienu var nedzert, jo, palasot uztura zinātnieku pētījumus, jāsecina, ka lielākā daļa planētas iedzīvotāju pienu nedzer, jo viņu organisms nespēj sašķelt piena cukuru jeb laktozi. Laktozes nepanesamība pēc zīdaiņa vecuma ir normāla un dabiska parādība visiem zīdītājiem. Par novirzi no normas var uzskatīt pieaugušo cilvēku spēju sašķelt piena cukuru, kas radusies gēnu mutāciju dēļ ne agrāk kā pirms 6–8 tūkstošiem gadu.
Ārpus Ziemeļeiropas un Centrāleiropas populācijas un tās pēcnācējiem Amerikā un Austrālijā 70–100% pieaugušo laktozi nepanes.
Mūsdienu cilvēks ēd par daudz – cilvēkam patīk ēšanas process! Bet patiesībā cilvēkam vajag maz. Septiņdesmit kilogramu smags pieaugušais optimālu daudzumu olbaltumvielu var uzņemt, dienas laikā apēdot, piemēram, 200 gramu pilngraudu maizes, 250 gramu lēcu vai 250 gramu pupiņu un 200 gramu makaronu, vai 300 gramu griķu un 200 gramu zirņu, vai 300 gramu auzu pārslu un 150 gramu zemesriekstu. Šāds produktu daudzums nodrošina optimālu diennakts olbaltumvielu devu. Zinātnieku rekomendēto neaizstājamo aminoskābju diennakts devu var uzņemt ar mazāku pārtikas daudzumu, piemēram, ar 135 gramiem ķirbju sēklu vai 175 gramiem lēcu vai zirņu, vai pupiņu.
Ko par to saka Vilnis Sosārs? "Lēģeros izsūtītie saņēma dienā aptuveni 400 gramu maizes, kaut ko līdzīgu zupas novārījumam, un daudzi palika dzīvi un nodzīvoja garu mūžu. Tomēr mūsu apstākļos piedāvātais uzskaitījums nebūs īsti korekts, jo nav minētas alternatīvas un tas, kas cilvēkam būtu nepieciešams vēl. Ja šis uzskaitījums būtu kā piemērs veģetārietim vai cilvēkam, kuram ir laiks visu sameklēt, sasvērt un sagatavot (turklāt vēl patīk to darīt!), tad tas ir citādi. Tomēr receptes vai piemēri paši par sevi nav kaitīgi. Kaitīga, jo apnicīga, ir vienveidība, "ceļš pa tranšeju”.
Par globālajiem plusiem un brīnumēdienu soju
Ezoteriska satura grāmatās nereti uzsvērts, ka uztura maiņa uz veģetāro maina arī domāšanas virzienu, ka tie, kuri praktizē veģetārismu, sāk pievērst uzmanību zaļai domāšanai.
Daudzi veģetārieši ar savu attieksmi pret ēdienu cer saudzēt Visumu: viņi samazina pieprasījumu pēc gaļas produktiem, tādējādi nodrošinot lielāku zemes platību izmantošanu dārzeņu audzēšanai, nevis ganībām un lopbarības audzēšanai dzīvniekiem, kas paredzēti kaušanai.
Daudzos pētījumos secināts, ka "ievērojams gaļas patēriņa samazinājums attīstītajās valstīs uzlabotu sabiedrības veselības stāvokli; mazāki mājlopu ganāmpulki nozīmētu mazākas ganību un labības tīrumu platības, kas ļautu atjaunoties lauksaimniecības resursu bāzei. Pasaules iedzīvotāju skaitam pieaugot, gaļas patēriņa samazinājums ļautu efektīvāk izmantot ūdens un zemes resursus, kuru daudzums uz vienu cilvēku nepārtraukti rūk, vienlaikus augu valsts izcelsmes produkti kļūtu pieejamāki bada skartajās valstīs”.
Tiktāl par globālo ietekmi, bet, atgriežoties pie veģetārisma un veselības, jāteic – ārsti uztraucas, ka veģetārieši pietiekamā daudzumā nesaņem olbaltumvielas, taču veģetārieši viņus nomierina, stāstīdami, ka ēdot sojas produktus. Soja, sojas pupiņas, sojas augu olbaltumvielas ir olbaltumvielām bagātākais kultūraugs, ko cilvēka organisms viegli uzņem. Sojas produkti nesatur holesterīnu, un sojas olbaltumvielas un fitoestrogēni samazina holesterīna līmeni asinīs. Sojas produkti ir neaizvietojami sievietēm laikā, kad pašā organismā sieviešu hormonu līmenis ir pazemināts. Pateicoties sojai, paaugstinās sievišķo hormonu līmenis, kas samazina svīšanu un karstuma viļņus klimaksa periodā. Vīriešiem, kam ir problēmas ar prostatu, tieši tāpēc ārsti soju iesaka lietot apdomīgi – lai nepaliek par bābiešiem.
Galvenais iemesls, kāpēc veģetāriešiem iesaka ēst sojas produktus, – sojas olbaltums asimilējas organismā vislabāk un ir pilnīgi vienāds ar dzīvnieku olbaltumu; tajā ir gandrīz tāds pats aminoskābju sastāvs, tikai aminoskābju ir gandrīz četras reizes vairāk. Sojas pupiņas satur gandrīz tikpat daudz ogļhidrātu, cik olbaltumvielu. No ogļhidrātu viedokļa pēc makrobioloģiskā uztura principiem soja kopā ar zaļajiem dārzeņiem ir lieliska savienība.
Sojas eļļa ir arīdzan pateicīgs pārtikas produkts kā sabalansētas diētas daļa: tajā ir zems piesātināto skābju saturs un augsts nepiesātināto taukskābju saturs, tāpēc eļļa palīdz saglabāt slaidu ķermeni. Jāiegaumē, ka holesterīnu nesatur neviena eļļa, bet rafinētai eļļai nav arī nekādu ārstniecisko spēju.
Tomēr teju visam ir ne tikai labā, bet arī kreisā puse. Ja, izlasot odu sojai, kādam šķiet, nav ko kavēties – jāpāriet uz tik vērtīgu un brīnišķīgu produktu tūlīt un tagad, patiesības labad jāpiebilst, ka daudzi speciālisti šo slavas dziesmu, kas visādi citādi droši vien atbilst patiesībai, apklusina pašā saknē, teikdami – bet vai jūs zināt, ka soja ir teju tikai un vienīgi ģenētiski modificēts produkts? Un, kādu iespaidu tās lietošana var atstāt, mēs vēl īsti nezinām...
Viss nav tik vienkārši
Ārste homeopāte Inese Joksta uz jautājumiem par veģetārismu atbild, vadoties no pašas pieredzes un no antropozofiskās medicīnas viedokļa: "Protams, ja veģetārisms izplatījies Indijā, kur ir karsts, par to nav jābrīnās; pat mums siltajās zemēs gaļu nemaz negribas. Bet Latvijā ir cits klimats. Organisms ziemā jāsasilda ar produktiem, kas aug zemē, kur cilvēki dzīvo. Pirms daudziem gadiem, kad mācījos antropozofisko medicīnu Šveicē, Lukasa klīnikā, mūs, studentus, arī baroja.
Ēdienkartē gaļas nebija vispār, nebija arī nakteņu – ne kartupeļu, ne tomātu –, bet maltītes bija ļoti garšīgas un apjomā pietiekamas. Taču, kad atgriezos, man visi prasīja, vai esmu pārcietusi kādu smagu slimību, jo es biju sakritusies sejā, pelēka. Tas bija olbaltuma trūkums organismā. Arī tagad, kad pie manis nāk daudz pacientu, tostarp veģetārieši, redzu, ka viņi turas braši, pat izskatās lieliski, bet, kā sākam izmeklēt, kā paskatāmies dziļāk, tā atklājas daudzas problēmas.
Pirmām kārtām – veģetāriešiem asinīs ir zems hemoglobīna līmenis.”
Savukārt makrobiotikas speciālists Roberts Lācītis izsakās ar sev raksturīgo ironiju: "Es būtu ļoti priecīgs, ja visi pievērstos pareizticīgo ēdienu kalendāram, jo tur divas trešdaļas no gada ir... gavēnis, kad neēd ne gaļu, ne olas, ne piena produktus. Gavēņa laikā cilvēki atbrīvojas no liekā, no tā, kas piesārņo un pārslogo organismu. Pārtikas produktu ir daudz, tikai jāmācās gatavot. Makrobiotikā gan ir pieņemts: ja cilvēks neēd gaļu, tas ir viņa garīgās attīstības ceļš.
Teikšu arī, ka labāk ēst meža dzīvnieku gaļu nekā kūtī audzētu lopu, un vislabāk ēst bebru gaļu, jo bebrs ēd izmeklēti tīru barību. Bet, ja cilvēks dzīvo ziemeļos, augstu kalnos vai strādā fizisku darbu, viņš var dažreiz ēst gan olas, gan putnus, gan zivis, gan kādreiz meža dzīvnieku, un nekas slikts nenotiks.
Šajā reģionā esam aizmirsuši taukvielas, kas cilvēka ķermeni silda aukstajā laikā. Mums taču ir eļļas – it sevišķi linsēklu, saulespuķu; vēl varētu lietot kukurūzas eļļu. Tās pārstrādājas labāk nekā "smagā” rapša eļļa. Jāsaka gan, ka absolūtiem vegāniem vajadzētu pārvākties uz dienvidiem; mūsu platuma grādos tomēr vajag to "sildošo” pārtiku.
Runājot par soju – jā, sojas pupas ir vienīgās pupas, kas var aizstāt gaļu, diemžēl pārtikas ģenētiskā modifikācija izplatās ar baisu ātrumu (tomēr, manuprāt, soja vēl nav tik kaitīga kā kukurūza). Pie manis ārstēties nāk gan visēdāji, gan veģetārieši, nereti ar vienām un tām pašām kaitēm.
Rezumējums varētu būt – ja cilvēks grib normāli dzīvot un arī fiziski kaut ko darīt, pavisam bez dzīvnieku valsts produktiem viņš iztikt diez vai varēs. Ja viņš grib tikai meditēt, tad ir citādi. Bet, ja veģetārieši runā par to, ka dzīvnieku izcelsmes produkti ātri maitājas, jāsaka: arī auglis vai dārzenis savu enerģētisko vērtību saglabā stundu pēc novākšanas, vēlāk no tā lielas jēgas vairs nav. Kur nu vēl, ja tas ticis sasaldēts! Arī, ja ilgi nogulējis pagrabā, sazin no kurienes ticis transportēts,” lietišķi secina Roberts Lācītis, kurš veģetāriešu jūsmu par dārzeņu universālumu mazliet "novelk uz zemes”.
Par pretrunām
Tātad, no vienas puses, ar veģetāru uzturu cilvēks kļūst garīgāks un viedāks, no otras puses, nereti tiek aizmirsts piebilst par dārzeņu izcelsmes nepārvērtējamo nozīmi. Nāk prātā kādas paziņas stāstītais, kuru karojoša veģetāriete gribēja pierunāt, lai šī pārtiekot no salātiem lielveikalos – tiem, kuri podiņos –, tad kļūšot makten garīga. "Bet tie podiņu salāti ir tā sagāzti ar ķimikālijām, ka no tādiem kājas var atstiept, nevis kļūt garīgs!” protestēja sašutusī dāma.
Turklāt, ja runājam galējībās, grūti noticēt: ja kāds kopš dzimšanas nav bijis apveltīts ar īpašām prāta spējām vai pat ir pilnīgs "āmurs”, nomainījis kotletes pret dārzeņiem, sāks prātot par Visuma kārtību, lasīt Tomasa Manna "Jāzepu un viņa brāļus” un, kāpostu apskaidrots, pat sāks saprast, ko izlasījis...
Tāpat veģetārieši nonāk pretrunās, aicinot visus audzēt tikai saknes un dārzeņus, jo – ar ko tad tu, zāļgrauzēj, tos laukus mēslosi? Bez govs tie mēsli neradīsies. Turklāt neviens no kvēlajiem dzīvnieku tiesību aizstāvjiem nav manīts lūku vīzēs vai plastmasas zābaciņos.
Var iebilst arī pret veģetāriešu šķietamo veselīgumu. Mediķi stāsta, ka samērā bieži nākas sastapties ir ilggadējiem veģetāriešiem, kuriem strauji attīstās ateroskleroze (veģetārieši gan uzsver, ka veģetāra diēta no tās akurāt pasargājot), vai tādiem, kuri pat ēdot iespējami daudzveidīgi un kvalitatīvi, izjūt ilgstošu nogurumu un jutās slikti. Kādai dāmai pēc rūpīgas izmeklēšanas dakteris tā arī pateicis – organisms ir "izbeidzies”, izsīcis, pašizsmēlies; nu maz, stipri par maz to vitamīnu lielveikalu zaļumos, tā teikt, bilde ir, bet satura nekāda.
Vīrietis, kurš padsmit gadu bijis veģetārietis, izskatās uzblīdis, tukli-bāli-tūskains un bez aizelšanās netiek līdz trešajam stāvam; kungs, kurš plātās ar savu veģetārismu un spogulī redz pandu – seju ar milzīgiem melniem lokiem ap acīm (jo, lūk, veģetārismu saprot kā maizi ar sieru divreiz dienā un bulciņu patērēšanu milzīgos daudzumos); dāma, kurai, brūkot viņas fasādei, piepeši ataust skaidrība, un, lai saglabātu labu sejas un ķermeņa struktūru, viņa "pa kluso” apēd pa zivij... Tie nav nekādi reti piemēri, un arī ne visēdāju ļaunprātīga tīksmināšanās, tas ir atgādinājums – visu vajag darīt ar mēru. Ar prātu. Turklāt ar SAVU prātu. Jo, protams, ir daudz tādu veģetāriešu, kuri gan labi jūtas, gan labi izskatās. Skeptiķi gan piebilst – līdz zināmam laikam, tomēr daudzas vēsturiskas personības, tostarp Leonardo da Vinči un Alberts Einšteins, bijuši veģetārieši, kā var noprast, visu mūžu vai lielāko mūža daļu. Protams, nekā laba pasaulei nedod šis negausīgais masveida slaktiņš, kura dzinulis ir radības kroņa pieaugošā apetīte. Mulsina kaut kas cits – stulbi, ka nereti tieši tie, kuri ir pret vardarbību, ir ļoti vardarbīgi savā sludinājuma manierē.
Tibetiešu lamaists Lobsangs Rampa veģetārisma uzvaras gājienu skaidro šādi: mūkiem kopš aizlaikiem nekad nav bijis tik daudz naudas, lai varētu atļauties gaļu. Tālab, lai nabadzības dēļ nezaudētu lepnību, viņiem nācies tēlot, ka vīnogas nemaz nav skābas, un sagudrot gaļas neēšanai kādu cēlu, garīgi viedu teorētisko pamatojumu, kas arī ir veiksmīgi nostiprinājies kā neapgāžama patiesība.
Savukārt par dzīvās dabas slaktēšanu Rampa izsakās vēl kategoriskāk: dzīvs pasaulē ir itin viss, un tā varot aizrunāties līdz vīrusiem un baktērijām un to tiesībām netikt nobeigtiem. Starp citu – zinātnisko laboratoriju kuluāros arvien nopietnāk sāk runāt par augu intelektu...
Epilogā patiess stāsts no dzīves jeb Kā rūdījās Buda Otrais
Laila bija ļoti apzinīga māte. Jau kopš jaunības viņa aiz pārliecības bija praktizējusi veģetārismu un ticēja: ja bērnam neierāda, ka tāda gaļa vispār ir, viņš augs laimīgs, garīgs un apskaidrots, neizjūtot ne mazāko dzīvnieku izcelsmes pārtikas trūkumu.
Un kā gan viņš to justu, ja māte dēlu baroja ar vis-vis-vislabāko, ekoloģiski tīrāko un daudzveidīgāko veģetāro pārtiku? Jāpiebilst, ka ģimenes galva gaļu gan ēda, bet pret sievas centieniem audzināt dēlu par jauno Budu neiebilda. Sākumā viņi neko nemanīja – Lailai tikai šķita, ka viņa taču vīram izvārījusi sešus cīsiņus, nevis četrus...
Katastrofa, kas apgrieza kājām gaisā visu, ko Laila tik cītīgi bija studējusi un pētījusi (un kam ticēja no sirds!), notika kādā svētdienas rītā, kad vecāki pamodušies dēla gultiņu ieraudzīja tukšu. Arī citās istabās puika nebija atrodams.
Abi devās uz virtuvi. No pagaldes nāca dīvainas skaņas. Vecāki pieliecās un ieraudzīja – Buda Otrais, abām roķelēm sakampis prāvu ceptas karbonādes gabalu, iecirtis tajā visus izaugt paguvušos zobus, acīm spīdot, teju vai ņurdēdams, to svētlaimīgi pluinīja un košļāja. Pamanījis vecākus, viņš uz dibena pašļūca tālāk un, nikni blenzdams pretī, iekrampējās gaļas gabalā – sak, pat nemēģiniet...
Bet otra šīs pašas ģimenes atvase gaļu neēd – nav vērts pat piedāvāt. Un viņai to kāds nav ne mācījis, ne nemācījis – neēd pati no sevis, un viss. Negribas. Varbūt ir vērts secināt, ka ir cilvēki, kuri grib un spēj būt veģetārieši un kuriem varbūt tādiem pat jābūt, un ir tādi, kas ir un paliks visēdāji. Un tie pirmie varētu likt svētu mieru otrajiem, un otrādi.
"Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis. (..) Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi: vienīgi tam, kas domā, ka tas nešķīsts, tam tas nešķīsts.”
Apustuļa Pāvila vēstule romiešiem 14:3 un 14:14
Agrāk Eiropā veģetāriešus dēvēja par pitagoriešiem, jo, izplatot Eiropā Pitagora darbus, atklājās, ka visu godātais matemātiķis filozofs Pitagors un viņa sekotāji jau savas dzīves laikā 6. gadsimtā pirms mūsu ēras veselības un ētisku iemeslu dēļ bija atturējušies no gaļas ēšanas.
Pitagors esot teicis: "Kamēr cilvēks būs nežēlīgs dzīvo būtņu iznīcinātājs, tikmēr viņš nepazīs veselību un mieru. Kamēr cilvēki nokaus dzīvniekus, tikmēr viņi nonāvēs arī cits citu. Kas nāvi un sāpes sēj, nevar cerēt uz mīlestību un prieku.” Skan pārliecinoši, turklāt no neapstrīdami autoritatīvām lūpām. Ej nu ar Pitagoru spēkojies...
Trīs veidu veģetārieši
Dietoloģijā izšķir trīs veģetāriešu pamatveidus: vegānus jeb īstos veģetāriešus, kuri uzturā lieto tikai augu valsts produktus; laktoveģetāriešus, kuri lieto arī piena produktus, un ovolaktoveģetāriešus, kuri ēd arī olas. Daudzi sevi par veģetāriešiem nesauc, jo reizēm atļaujas apēst pa gabalam zivs vai putna gaļas.
Lai arī kādās grupās iedalītu veģetārisma paveidus, veģetārieši ir vienisprātis, ka nekas, kas var aizbēgt, aizlidot, aizrāpties vai noslēpties alās, nav ēdams. Tātad ne tikai dzīvnieki, putni un zivis, bet arī vēžveidīgie, moluski, kāpuri un kukaiņi.
Tāpat par veģetāru nav saucams ēdiens, kas gatavots dzīvnieku taukos, gaļas vai zivju buljonā vai no buljona kubiņiem, no zivju miltiem vai gaļas produktiem (piemēram, desas), kā arī margarīns, kura sastāvā ir dzīvnieku tauki.
Arī olas nav veģetārs uzturs.
Savukārt pie veģetāra uztura pieder pākšaugi, graudaugi, rieksti, sēklas, dārzeņi un augļi, piena produkti – protams, ja tie nesatur iepriekš uzskaitītās neveģetārās sastāvdaļas –, kā arī medus un sēnes, bet vegāna ēdiens gatavojams tikai no augiem un sēnēm.
Veģetārisms Latvijā
Latvijā veģetārisms ir pazīstams kopš 19. gadsimta sākuma, kad modē nāca sportošana, peldēšana, saules peldes, apziņa par veselīgu dzīvesveidu un ētisko mācību atziņas. Latvijas veģetāriešu biedrība Rīgā dibināta 1927. gadā.
Kāds tad ir Latvijas veģetārieša tipiskais ceļš uz veģetārismu? Visbiežāk cilvēki (un ne tikai Latvijā) par veģetāriešiem kļūst tāpēc, ka sāk aizdomāties par veselību un lasīt grāmatas par ētiku un garīgajām mācībām.
Lielākā daļa aptaujāto veģetāriešu atzina, ka veģetārisms viņiem nozīmē galvenokārt dzīvesveidu, turklāt kā vērtību kopums tas ietekmē arī dzīves stilu. Ir arī cilvēki, kas sevi grib pārbaudīt – vai varēs iztikt bez gaļas.
Par to, vai Latvijā ir viegli būt veģetārietim, viedokļi ir atšķirīgi. Gandrīz puse aptaujāto atbildēja, ka problēmu ar veģetāras pārtikas iegādi nav, jo dārzeņus un augļus, kā arī griķus, auzas, grūbas, prosu, kukurūzu, lēcas var nopirkt katrā pagasta bodē, bet sieru vien ir tik, ka var nobruģēt ceļu no Rīgas līdz Daugavpilij.
Turklāt Rīgā ir veģetāriešu restorāni, kuros var ieturēt teicami pagatavotu veģetāro maltīti, un daudzās sabiedriskās ēdināšanas vietās izveidotas ēdienkartes veģetāriešiem. Latvijā gan nav veģetāras diētas tradīciju, tāpēc vajadzētu diētas speciālistus, kuri atbalstītu veģetāriešus un dotu izsmeļošus padomus, jo tagad, prasi, kuram ārstam gribi, visi ir par veģetārismu kā laicīgu diētu, bet ilgtermiņā mums, ziemeļniekiem, to praktizēt neiesaka.
Paši veģetārieši stāsta, ka viņiem ar veselību problēmu neesot. Vētru ceļot gaļēdāji, kā neticīgie Tomi visu laiku pieprasīdami apliecinājumus no ārstiem – vai ar zāli vien būsi dzīvotājs. Bet uz vīriešiem, kuri ir veģetārieši, visēdāji skatoties ar aizdomām un līdzjūtību – man, riktīgam vecim, no kartupeļiem tikai kreklam krādziņa stāv...
Vienlaikus jāatzīst, ka nekas nav tik apgrūtinošs kā jauns, dedzīgs, "karojošs” veģetārietis! Jaunais metas visus mācīt, kas jāēd, un ir bargs soģis katram, kurš kāru aci skatās uz vistas stilbiņu. Uzskatīt, ka viss ir nokārtojies, var tad, kad veģetārietis rāmā mierā, bez sludināšanas, sēž pie viena galda ar gaļēdāju un viņam neuzdzen spazmas domas par dzīvnieku kaušanu.
Ārsts Vilnis Sosārs: "Veģetārisms nav nekas slikts, ja kalpo individuāli, spēj raisīt prieku, jaunu atklāsmi, dod enerģiju. Sliktāk ir, ja tas kļūst galējs, ekstremāls, visu citu noliedzot.”
Uzreiz jāpiebilst, ka, šos biedinājumus lasot, rodas iespaids, ka ne jau visēdāji tos sameklējuši un apkopojuši. Tādēļ, lai tie neizskatītos pēc kailas nekritiskas veģetārisma propagandas, biedinājumus komentēt aicinājām ārstu onkologu Vilni Sosāru.
Tātad – kādēļ, pēc veģetāriešu (un ne tikai viņu) domām, labāk ir ēst to, kas izaudzis zemē, nogatavojies dārzā un neēst gaļu? Īsais biedinājums varētu skanēt tā: urīnskabe un citi slāpekļa savienojumi ir vienas no bīstamākajām indēm un šlakvielām, ar kurām gaļēdāji piesārņo savu ķermeni.
Piemēram, puskilogramā gaļas ir 14 gramu urīnskābes. Amerikāņu ārsti, kuri pētījuši veģetāriešu un gaļēdāju nieres, atklājuši: lai attīrītu gaļēdāju organismu no gaļas izraisītajiem slāpekļa savienojumiem, viņu nierēm jāstrādā trīs reizes vairāk nekā veģetāriešu nierēm.
Kad nieres vairs nespēj nodrošināt gaļēdāju organisma attīrīšanu, neizvadītā urīnskābe izplatās pa visu ķermeni. Ar laiku urīnskābe muskuļos kristalizējas, un muskuļi to absorbē.
Kad šāda nogulsnēšanās noris locītavās, var rasties podagra, artrīti un reimatisms. Savukārt neirīti un išiass ir apliecinājums tam, ka urīnskābe uzkrājas nervu pinumos. Tagad daudzi ārsti saviem pacientiem, kuri sirgst ar šīm slimībām, iesaka atteikties no gaļas vai vismaz ierobežot tās patēriņu.
Vēl kāds veģetāriešu arguments ir šāds: uzreiz pēc dzīvnieka nāves olbaltumvielas kautķermenī sākot recēt, iznīkstot enzīmi, un sākot veidoties substance, kas ātri sadalās.
Turklāt, lai gaļa tiktu pilnīgi sagremota un nepārstrādātās atliekas izietu no organisma, nepieciešamas aptuveni piecas dienas. Tas pats process veģetārai barībai ilgst tikai 1,5–2 dienas.
Te gan būtisks ir jautājums par produkta kvalitāti – attiecībā uz gaļu – kā dzīvnieks audzēts, barots, ar piedevām vai dabiski, kā produktu uzglabā, un cik tas ir svaigs. Onkologa Vilņa Sosāra viedoklis: ja izvēlas tikai svaigākos un labākos dārzeņus, zivi un gaļu, tad arī nebūs pūšanas enzīmu, sadalītu olbaltumvielu, un organismam vieglāk ir visu sagremot un izvadīt.
Bet nu desmit šausminošākie izvilkumi no dažādiem avotiem par gaļas ietekmi uz cilvēka organismu.
1. Gaļas un pārstrādātas gaļas ēšana ļoti palielina risku saslimt ar krūts vēzi, ar kuņģa, aizkuņģa dziedzera, resnās zarnas distālās daļas vēzi. Savukārt, ja cilvēka kuņģī atrodas baktērija ‘Helicobacter pylori’, tad, kopējam gaļas patēriņam pieaugot par 100 gramiem dienā, risks saslimt ar kuņģa vēzi pieaug pieckārt; katri 25 grami no kopējā gaļas un gaļas produktu daudzuma, ko ik dienu apēd sieviete, risku saslimt ar krūts vēzi paaugstina par 9%, katri 25 grami sarkanās gaļas – par 15%, katri 25 grami pārstrādātas gaļas – par 23%.
Vilņa Sosāra komentārs. Daudzie pētījumi norāda, ka, lietojot uzturā sarkano gaļu, pieaug risks saslimt ar resnās zarnas vēzi, tomēr no esošajiem pētījumiem kopumā nav skaidrs, vai pie tā vainojama pati gaļa, tajā esošās piesātinātās taukskābes vai arī apstrādes process. Baltās gaļas (cālis, zivs) kopsakarība ar jebkuras izcelsmes audzējiem nav skaidri pierādīta. Attiecībā uz kuņģa vēzi ir jāsamazina sāls un citi gaļu konservējoši līdzekļi, vairāk izmantojot sasaldēšanu. Turklāt jānodrošina produkta lietošana kopā ar augļiem un dārzeņiem (C vitamīnu) visu gadu, tādējādi kuņģa vēža iespējamību samazinot līdz minimumam. Sāls, kūpinājumi un citas konservējošas vielas saistās ar amīniem un kuņģī izveido nitrozoamīnus, kas ir spēcīgi kancerogēni jeb vēzi izraisošas substances. Visvairāk tas, pēc Pasaules Veselības organizācijas domām, jāievēro valstīs, kurās kuņģa vēzis ir ļoti izplatīts (Japāna, Čīle, Kostarika).
Attiecībā uz ‘Helicobacter pylori’ ietekmi Pasaules Veselības organizācijas avots norāda: lai noteiktu vēža riska pakāpi, saistībā ar diētu nepieciešami turpmāki pētījumi.
Attiecībā uz krūts vēzi svarīgi ir vēl daudz citu faktoru, piemēram, svara indekss, īpaši, ja ir aptaukošanās, hormonālās problēmas, aborti, dažādas hroniskas saslimšanas, fiziskas aktivitātes trūkums, alkohols. Vispārējs ieteikums: mēreni lietot pārstrādāto gaļu, piemēram, desas, šķiņķi, speķi, kā arī sarkano gaļu – liellopa, cūkgaļu, jēra gaļu. Pētījumos asociācija ar vēzi, uzturā lietojot cāļa un zivs gaļu, nav atrasta.
2. Pētījumā par hlororganisko pesticīdu klātbūtni cilvēku organismā un uzturu atklāts, ka hlororganisko pesticīdu klātbūtne cilvēka asinīs visciešāk saistīta ar gaļas, zivju, olu un piena produktu patēriņu.
Ārsta komentārs. Pesticīdi tikpat labi var būt arī augos. Piemēram, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Latvijas lauksaimniecībā plaši lietotais "dusts” jeb DDT pulveris sadalās aptuveni 30 gadu laikā. Jebkurš pesticīds jebkurā pārtikā ir kaitīgs veselībai un var izraisīt audzēju – sevišķi, ja saņemts ar uzturu, turklāt atkārtotās devās.
3. Pēc 1028 kolorektālā (tievās un resnās zarnas) vēža pacientu liecībām veidotā pētījumā secināts, ka liels gaļas, it īpaši sarkanās gaļas, patēriņš palielina kolorektālā vēža risku.
Ārsta komentārs. Ar piebildi – ja pārsvarā ēsta gaļa, bez augļiem un dārzeņiem, +/- bijušas hroniskas, neārstētas slimības (piemēram, resnās zarnas iekaisums – kolīts), +/- nediagnosticēti polipi, +/- alkohols, +/-liekais svars utt. Pētījumus novērtēt no viena aspekta ir ļoti grūti. Lai varētu izdarīt tiešus secinājumus, parasti kombinējas vairāki faktori.
4. Pētot saistību starp ksenobiotiķus saturošas liellopu gaļas ēšanu grūtniecības laikā un spermas kvalitāti piedzimušajiem zēniem, pētījumā, kurā piedalījās nepilni četri simti sieviešu no piecām ASV pilsētām, konstatēts, ka tiem vīriešiem, kuru mātes grūtniecības laikā ēda daudz liellopu gaļas, ir par 24% zemāka spermas koncentrācija un trīsreiz lielāks neauglības risks nekā vīriešiem, kuru mātes grūtniecības laikā ēda mazāk liellopu gaļas.
Ārsta komentārs. Var pasvītrot vārdu – mazāk. Uzturam jābūt ļoti sabalansētam, īpaši grūtniecības laikā, vairāk ar nobīdi zaļumu virzienā (vitamīni, mikroelementi).
5. Augu valsts pārtikas produkti labvēlīgi ietekmē asinsspiedienu, savukārt gaļas lietošana uzturā palielina paaugstināta asinsspiediena risku.
Ārsta komentārs. Runa var būt par olbaltumvielu, ogļhidrātu un taukvielu sabalansētību. Plus visi citi faktori – kustību režīms, liekais svars, atpūta, slodze, stress...
6. Vācijas Vēža izpētes centra veiktā pētījumā, kurā vairāk nekā 20 gadu laikā tika novēroti nepilni divi tūkstoši cilvēku, kuri ēda maz gaļas vai bija veģetārieši, tika konstatēts, ka minimāla gaļas ēšana vai pilnīga atteikšanās no gaļas lietošanas uzturā apvienojumā ar veselīgu dzīvesveidu būtiski palielina dzīves ilgumu. Pētījuma dalībnieku vidū mirstība bija par 41% zemāka nekā pārējā sabiedrībā.
Ārsta komentārs. Uzsverot – apvienojumā ar veselīgu dzīvesveidu, bet, ja pieliksim veģetārismam klāt alkoholu, smēķēšanu, mazkustību, stresu, mirstība noteikti palielināsies tieši par 41%!
7. Četrpadsmit gadus novērojot nepilnus 70 tūkstošus sieviešu, tika atklāts, ka sarkanās gaļas un pārstrādātas gaļas lietošana uzturā palielina risku saslimt ar 2. tipa diabētu. Izanalizējot konkrētus produktus, lielākais riska pieaugums tika konstatēts attiecībā uz bekona lietošanu uzturā – ik dienu apēdot vienu bekona porciju, risks saslimt ar 2. tipa diabētu pieauga par 73%.
Ārsta komentārs. Sevišķi gados vecākiem cilvēkiem, kuriem 2. tipa diabēts ir sastopams ļoti bieži, diētā vismazāk vēlamais produkts ir dzīvnieku taukvielas.
8. Izanalizējot vairāk nekā 20 gadu laikā publicētus pētījumus, secināts, ka uztura režīmi, kas balstīti uz augu valsts pārtikas produktiem un kuros nav gaļas, sniedz vairākas svarīgas priekšrocības: mazāks hronisku deģeneratīvu slimību, aptaukošanās un pāragras nāves risks, kā arī mazāks risks saslimt ar asinsrites slimībām un diabētu.
Ārsta komentārs. Var uzsvērt – aptaukošanās. Pa sabalansētas diētas skalu var braukāt vienā un otrā virzienā, bet tai jābūt individuālai, ja vien iespējams, atkarībā no vecuma, vispārējā stāvokļa un veselības. Ja būs aptaukošanās, tad, protams, būs deģeneratīvas locītavu slimības un asinsvadu patoloģijas, kas arī izraisa pāragru nāvi. Joka pēc: arī vecumu var uzskatīt par hroniski progresējošu stāvokli – neapšaubāmi, vairāk vai mazāk deģeneratīvā virzienā. Ar gadiem vēlams uzturā lietot mazāk proteīnu un taukvielu, bet vairāk zaļbarības, jo vielmaiņa ir kūtrāka, viss lēnāk noārdās, uzsūcas un "izvadās”. Vecumam "progresējot”, parādās vairāk dažādu hronisku kaišu, kuru gaitu var palēnināt, ievērojot pareizu, vienkāršu (es teiktu, pat atturīgu) diētu, iekļaujot pārtikā daudz zaļumu. Ja to dara pareizi, tad "ilgi stāvēs ne tikai krādziņa”.
9. Salīdzinot reimatiskā artrīta izplatību starp valstīm ar dažādām uztura tradīcijām, secināts, ka gaļas un tās subproduktu lietošana uzturā ļoti palielina reimatiskā artrīta risku, cepta gaļa palielina nieru vēža risku, savukārt dārzeņi un augļi pret šo slimību aizsargā. Gaļas nelabvēlīgā ietekme tiek skaidrota ar tās sastāvā esošajām taukskābēm, dzelzi un nitrītiem.
Ārsta komentārs. Piesātinātās taukskābes lielākos daudzumos, bez šaubām, ir kaitīgas. Savukārt nitrīti gaļā parādās no pesticīdiem, kurus lopi uzņem ar zāli. Tiem gan mūsu organismā nav vietas! Par dzelzi varētu pastrīdēties, jo dzelzs organismā ir vajadzīga hemoglobīnā, kas pārnes skābekli. Pirmskara žurnālā „Atpūta” rakstīts, ka cilvēka organismā esot tik daudz dzelzs, ka no tās varētu izgatavot līdz 4–5 centimetrus garu naglu. No personiskās pieredzes varu teikt: ja hemoglobīns nokrītas par pāris vienībām, tad jau vidējas slodzes gadījumā var iedzīvoties pamatīgā aizdusā. Nedaudz palielinot uzturā svaigu gaļu, īpaši zivis, viss nostājas savās vietās – pašsajūta ir lieliska, un var turēt lielas sportiskas slodzes.
10. Uzturs, kas bagāts ar dzīvnieku olbaltumvielām, veicina kalcija izdalīšanos no organisma, tādējādi kauli kļūst vājāki, sākas osteoporoze.
Ārsta komentārs. Ar olbaltumvielām bagāts uzturs vispār nav labs, izņemot agru jaunību, kad pirmdien, trešdien un piektdien cilājām svarus, otrdien un ceturtdien dauzījām boksa maisu un spēlējām tenisu. Sestdien zvejojām zivis un vakaru pavadījām ballē, bet svētdien visu to ar prieku atcerējāmies baznīcā. Jaunībā domājam nevis, kā ēdīsim, bet gan – kad atkal ēdīsim. Ēdām četras reizes dienā, pusdienās – divus otros, bet vienalga bija izsalkuma sajūta!
Dzīves otrajā pusē svarīgs kļūst jautājums – ko, cik, cikos, kur un kā ēdīsim. Tas nevienam sevišķi nepatīk, bet, ja negribi pāragri nomirt no deģeneratīvām slimībām, aptaukošanās, infarkta, insulta vai vēl citām nepatīkamām kaitēm, kas prognozējamas nevis ar katriem nākamajiem desmit gadiem, bet, lielākais, nu jau pieciem gadiem, nav citas izejas.
Veģetārieši sojā redz olbaltumvielu rezervju glābēju. Viss ir vienkārši un bez līķiem. Tomēr soja ir teju tikai un vienīgi ģenētiski modificēts kultūraugs.
Veģetārieši uz visiem ārstu iebildumiem atbildēs, ka gaļā nav tādu vielu, ko nevarētu saņemt ar augu valsts produktiem. Lai pie kādas grupas piederētu ārsti, vismaz bioķīmiķi esot vienojušies, ka taukus, neaizstājamās taukskābes, olbaltumvielas, tostarp neaizstājamās aminoskābes, minerālvielas un lielāko daļu vitamīnu, dzīvnieki uzņem, ēdot augus. Dzīvnieki gaļēdāji šīs vielas uzņem ar citu dzīvnieku starpniecību. Tāpat arī cilvēki. Veģetārieši dzīvniekus kā starpniekus izmanto mazāk, vegāni – nemaz, bet dzīvo tik un tā.
Gaļas vērtība parasti tiek pamatota ar to, ka tā satur pilnvērtīgu olbaltumu jeb visas neaizstājamās aminoskābes, tomēr daudzi uztura speciālisti uzskata, ka visas neaizstājamās aminoskābes sastopamas arī augos. Lielākā daļa dzīvnieku (ziloņus, zirgus un govis ieskaitot), kuru organisma prasības pēc olbaltumvielām ir daudz lielākas nekā cilvēkam, pārtiek tikai no augu barības.
Izplatīts ir mīts, ka gaļa "dod” spēku un enerģiju. Patiesībā galvenais enerģijas avots ir ogļhidrāti, taču gaļā to tikpat kā nav. Jā, mēdz teikt – re, apēdu nelielu karbonādes gabalu un jūtos paēdis, bet, lai rastos sāta sajūta no kāposta, jāapēd puskilograms! Protams, jo atšķirībā no gaļas augos neaizstājamās aminoskābes ir nelielā daudzumā, tādēļ, lai visas svarīgās aminoskābes uzņemtu pietiekami, ir jāapēd lielāka porcija nekā tad, ja ēd gaļu.
Turklāt augu valsts produktus nav nepieciešams speciāli kombinēt nolūkā iegūt pilnvērtīgu olbaltumu, jo organisms veido aminoskābju rezervi, kuru katrā ēdienreizē papildina ar tām aminoskābēm, kuras tiek uzņemtas pietiekamā daudzumā, un no rezerves paņem tās aminoskābes, kuru attiecīgajā ēdienreizē trūkst.
Uztura speciālisti mēdz uzsvērt zivju vērtību, galvenokārt tāpēc, ka tās ir bagātas ar omega-3 taukskābēm. Tomēr, lai uzņemtu omega-3 taukskābes, var iztikt ar linsēklu un kaņepju sēklām, nerafinētu linsēklu, sezama un rapšu eļļu, kā arī valriekstiem. 1–2 tējkarotes linsēklu eļļas vai divas ēdamkarotes smalcinātu linsēklu nodrošina optimālo omega-3 taukskābju diennakts devu.
Veģetārā uztura nozīmīgākie olbaltumu avoti ir pupas, lēcas, zirņi, rieksti, sēklas un visi graudaugu produkti: maize, auzu pārslas, griķi, rīsi, putraimi, makaroni.
Arī pienu var nedzert, jo, palasot uztura zinātnieku pētījumus, jāsecina, ka lielākā daļa planētas iedzīvotāju pienu nedzer, jo viņu organisms nespēj sašķelt piena cukuru jeb laktozi. Laktozes nepanesamība pēc zīdaiņa vecuma ir normāla un dabiska parādība visiem zīdītājiem. Par novirzi no normas var uzskatīt pieaugušo cilvēku spēju sašķelt piena cukuru, kas radusies gēnu mutāciju dēļ ne agrāk kā pirms 6–8 tūkstošiem gadu.
Ārpus Ziemeļeiropas un Centrāleiropas populācijas un tās pēcnācējiem Amerikā un Austrālijā 70–100% pieaugušo laktozi nepanes.
Mūsdienu cilvēks ēd par daudz – cilvēkam patīk ēšanas process! Bet patiesībā cilvēkam vajag maz. Septiņdesmit kilogramu smags pieaugušais optimālu daudzumu olbaltumvielu var uzņemt, dienas laikā apēdot, piemēram, 200 gramu pilngraudu maizes, 250 gramu lēcu vai 250 gramu pupiņu un 200 gramu makaronu, vai 300 gramu griķu un 200 gramu zirņu, vai 300 gramu auzu pārslu un 150 gramu zemesriekstu. Šāds produktu daudzums nodrošina optimālu diennakts olbaltumvielu devu. Zinātnieku rekomendēto neaizstājamo aminoskābju diennakts devu var uzņemt ar mazāku pārtikas daudzumu, piemēram, ar 135 gramiem ķirbju sēklu vai 175 gramiem lēcu vai zirņu, vai pupiņu.
Ko par to saka Vilnis Sosārs? "Lēģeros izsūtītie saņēma dienā aptuveni 400 gramu maizes, kaut ko līdzīgu zupas novārījumam, un daudzi palika dzīvi un nodzīvoja garu mūžu. Tomēr mūsu apstākļos piedāvātais uzskaitījums nebūs īsti korekts, jo nav minētas alternatīvas un tas, kas cilvēkam būtu nepieciešams vēl. Ja šis uzskaitījums būtu kā piemērs veģetārietim vai cilvēkam, kuram ir laiks visu sameklēt, sasvērt un sagatavot (turklāt vēl patīk to darīt!), tad tas ir citādi. Tomēr receptes vai piemēri paši par sevi nav kaitīgi. Kaitīga, jo apnicīga, ir vienveidība, "ceļš pa tranšeju”.
Par globālajiem plusiem un brīnumēdienu soju
Ezoteriska satura grāmatās nereti uzsvērts, ka uztura maiņa uz veģetāro maina arī domāšanas virzienu, ka tie, kuri praktizē veģetārismu, sāk pievērst uzmanību zaļai domāšanai.
Daudzi veģetārieši ar savu attieksmi pret ēdienu cer saudzēt Visumu: viņi samazina pieprasījumu pēc gaļas produktiem, tādējādi nodrošinot lielāku zemes platību izmantošanu dārzeņu audzēšanai, nevis ganībām un lopbarības audzēšanai dzīvniekiem, kas paredzēti kaušanai.
Daudzos pētījumos secināts, ka "ievērojams gaļas patēriņa samazinājums attīstītajās valstīs uzlabotu sabiedrības veselības stāvokli; mazāki mājlopu ganāmpulki nozīmētu mazākas ganību un labības tīrumu platības, kas ļautu atjaunoties lauksaimniecības resursu bāzei. Pasaules iedzīvotāju skaitam pieaugot, gaļas patēriņa samazinājums ļautu efektīvāk izmantot ūdens un zemes resursus, kuru daudzums uz vienu cilvēku nepārtraukti rūk, vienlaikus augu valsts izcelsmes produkti kļūtu pieejamāki bada skartajās valstīs”.
Tiktāl par globālo ietekmi, bet, atgriežoties pie veģetārisma un veselības, jāteic – ārsti uztraucas, ka veģetārieši pietiekamā daudzumā nesaņem olbaltumvielas, taču veģetārieši viņus nomierina, stāstīdami, ka ēdot sojas produktus. Soja, sojas pupiņas, sojas augu olbaltumvielas ir olbaltumvielām bagātākais kultūraugs, ko cilvēka organisms viegli uzņem. Sojas produkti nesatur holesterīnu, un sojas olbaltumvielas un fitoestrogēni samazina holesterīna līmeni asinīs. Sojas produkti ir neaizvietojami sievietēm laikā, kad pašā organismā sieviešu hormonu līmenis ir pazemināts. Pateicoties sojai, paaugstinās sievišķo hormonu līmenis, kas samazina svīšanu un karstuma viļņus klimaksa periodā. Vīriešiem, kam ir problēmas ar prostatu, tieši tāpēc ārsti soju iesaka lietot apdomīgi – lai nepaliek par bābiešiem.
Galvenais iemesls, kāpēc veģetāriešiem iesaka ēst sojas produktus, – sojas olbaltums asimilējas organismā vislabāk un ir pilnīgi vienāds ar dzīvnieku olbaltumu; tajā ir gandrīz tāds pats aminoskābju sastāvs, tikai aminoskābju ir gandrīz četras reizes vairāk. Sojas pupiņas satur gandrīz tikpat daudz ogļhidrātu, cik olbaltumvielu. No ogļhidrātu viedokļa pēc makrobioloģiskā uztura principiem soja kopā ar zaļajiem dārzeņiem ir lieliska savienība.
Sojas eļļa ir arīdzan pateicīgs pārtikas produkts kā sabalansētas diētas daļa: tajā ir zems piesātināto skābju saturs un augsts nepiesātināto taukskābju saturs, tāpēc eļļa palīdz saglabāt slaidu ķermeni. Jāiegaumē, ka holesterīnu nesatur neviena eļļa, bet rafinētai eļļai nav arī nekādu ārstniecisko spēju.
Tomēr teju visam ir ne tikai labā, bet arī kreisā puse. Ja, izlasot odu sojai, kādam šķiet, nav ko kavēties – jāpāriet uz tik vērtīgu un brīnišķīgu produktu tūlīt un tagad, patiesības labad jāpiebilst, ka daudzi speciālisti šo slavas dziesmu, kas visādi citādi droši vien atbilst patiesībai, apklusina pašā saknē, teikdami – bet vai jūs zināt, ka soja ir teju tikai un vienīgi ģenētiski modificēts produkts? Un, kādu iespaidu tās lietošana var atstāt, mēs vēl īsti nezinām...
"Cik brīnišķīgi ēst pārtiku, par kuru mēs nevaram teikt, ka tā mirusi mūsu vainas dēļ,” Dž. H. Kellogs pirms kādām pusdienām.
Ārste homeopāte Inese Joksta uz jautājumiem par veģetārismu atbild, vadoties no pašas pieredzes un no antropozofiskās medicīnas viedokļa: "Protams, ja veģetārisms izplatījies Indijā, kur ir karsts, par to nav jābrīnās; pat mums siltajās zemēs gaļu nemaz negribas. Bet Latvijā ir cits klimats. Organisms ziemā jāsasilda ar produktiem, kas aug zemē, kur cilvēki dzīvo. Pirms daudziem gadiem, kad mācījos antropozofisko medicīnu Šveicē, Lukasa klīnikā, mūs, studentus, arī baroja.
Ēdienkartē gaļas nebija vispār, nebija arī nakteņu – ne kartupeļu, ne tomātu –, bet maltītes bija ļoti garšīgas un apjomā pietiekamas. Taču, kad atgriezos, man visi prasīja, vai esmu pārcietusi kādu smagu slimību, jo es biju sakritusies sejā, pelēka. Tas bija olbaltuma trūkums organismā. Arī tagad, kad pie manis nāk daudz pacientu, tostarp veģetārieši, redzu, ka viņi turas braši, pat izskatās lieliski, bet, kā sākam izmeklēt, kā paskatāmies dziļāk, tā atklājas daudzas problēmas.
Pirmām kārtām – veģetāriešiem asinīs ir zems hemoglobīna līmenis.”
Savukārt makrobiotikas speciālists Roberts Lācītis izsakās ar sev raksturīgo ironiju: "Es būtu ļoti priecīgs, ja visi pievērstos pareizticīgo ēdienu kalendāram, jo tur divas trešdaļas no gada ir... gavēnis, kad neēd ne gaļu, ne olas, ne piena produktus. Gavēņa laikā cilvēki atbrīvojas no liekā, no tā, kas piesārņo un pārslogo organismu. Pārtikas produktu ir daudz, tikai jāmācās gatavot. Makrobiotikā gan ir pieņemts: ja cilvēks neēd gaļu, tas ir viņa garīgās attīstības ceļš.
Teikšu arī, ka labāk ēst meža dzīvnieku gaļu nekā kūtī audzētu lopu, un vislabāk ēst bebru gaļu, jo bebrs ēd izmeklēti tīru barību. Bet, ja cilvēks dzīvo ziemeļos, augstu kalnos vai strādā fizisku darbu, viņš var dažreiz ēst gan olas, gan putnus, gan zivis, gan kādreiz meža dzīvnieku, un nekas slikts nenotiks.
Šajā reģionā esam aizmirsuši taukvielas, kas cilvēka ķermeni silda aukstajā laikā. Mums taču ir eļļas – it sevišķi linsēklu, saulespuķu; vēl varētu lietot kukurūzas eļļu. Tās pārstrādājas labāk nekā "smagā” rapša eļļa. Jāsaka gan, ka absolūtiem vegāniem vajadzētu pārvākties uz dienvidiem; mūsu platuma grādos tomēr vajag to "sildošo” pārtiku.
Runājot par soju – jā, sojas pupas ir vienīgās pupas, kas var aizstāt gaļu, diemžēl pārtikas ģenētiskā modifikācija izplatās ar baisu ātrumu (tomēr, manuprāt, soja vēl nav tik kaitīga kā kukurūza). Pie manis ārstēties nāk gan visēdāji, gan veģetārieši, nereti ar vienām un tām pašām kaitēm.
Rezumējums varētu būt – ja cilvēks grib normāli dzīvot un arī fiziski kaut ko darīt, pavisam bez dzīvnieku valsts produktiem viņš iztikt diez vai varēs. Ja viņš grib tikai meditēt, tad ir citādi. Bet, ja veģetārieši runā par to, ka dzīvnieku izcelsmes produkti ātri maitājas, jāsaka: arī auglis vai dārzenis savu enerģētisko vērtību saglabā stundu pēc novākšanas, vēlāk no tā lielas jēgas vairs nav. Kur nu vēl, ja tas ticis sasaldēts! Arī, ja ilgi nogulējis pagrabā, sazin no kurienes ticis transportēts,” lietišķi secina Roberts Lācītis, kurš veģetāriešu jūsmu par dārzeņu universālumu mazliet "novelk uz zemes”.
Par pretrunām
Tātad, no vienas puses, ar veģetāru uzturu cilvēks kļūst garīgāks un viedāks, no otras puses, nereti tiek aizmirsts piebilst par dārzeņu izcelsmes nepārvērtējamo nozīmi. Nāk prātā kādas paziņas stāstītais, kuru karojoša veģetāriete gribēja pierunāt, lai šī pārtiekot no salātiem lielveikalos – tiem, kuri podiņos –, tad kļūšot makten garīga. "Bet tie podiņu salāti ir tā sagāzti ar ķimikālijām, ka no tādiem kājas var atstiept, nevis kļūt garīgs!” protestēja sašutusī dāma.
Turklāt, ja runājam galējībās, grūti noticēt: ja kāds kopš dzimšanas nav bijis apveltīts ar īpašām prāta spējām vai pat ir pilnīgs "āmurs”, nomainījis kotletes pret dārzeņiem, sāks prātot par Visuma kārtību, lasīt Tomasa Manna "Jāzepu un viņa brāļus” un, kāpostu apskaidrots, pat sāks saprast, ko izlasījis...
Tāpat veģetārieši nonāk pretrunās, aicinot visus audzēt tikai saknes un dārzeņus, jo – ar ko tad tu, zāļgrauzēj, tos laukus mēslosi? Bez govs tie mēsli neradīsies. Turklāt neviens no kvēlajiem dzīvnieku tiesību aizstāvjiem nav manīts lūku vīzēs vai plastmasas zābaciņos.
Var iebilst arī pret veģetāriešu šķietamo veselīgumu. Mediķi stāsta, ka samērā bieži nākas sastapties ir ilggadējiem veģetāriešiem, kuriem strauji attīstās ateroskleroze (veģetārieši gan uzsver, ka veģetāra diēta no tās akurāt pasargājot), vai tādiem, kuri pat ēdot iespējami daudzveidīgi un kvalitatīvi, izjūt ilgstošu nogurumu un jutās slikti. Kādai dāmai pēc rūpīgas izmeklēšanas dakteris tā arī pateicis – organisms ir "izbeidzies”, izsīcis, pašizsmēlies; nu maz, stipri par maz to vitamīnu lielveikalu zaļumos, tā teikt, bilde ir, bet satura nekāda.
Vīrietis, kurš padsmit gadu bijis veģetārietis, izskatās uzblīdis, tukli-bāli-tūskains un bez aizelšanās netiek līdz trešajam stāvam; kungs, kurš plātās ar savu veģetārismu un spogulī redz pandu – seju ar milzīgiem melniem lokiem ap acīm (jo, lūk, veģetārismu saprot kā maizi ar sieru divreiz dienā un bulciņu patērēšanu milzīgos daudzumos); dāma, kurai, brūkot viņas fasādei, piepeši ataust skaidrība, un, lai saglabātu labu sejas un ķermeņa struktūru, viņa "pa kluso” apēd pa zivij... Tie nav nekādi reti piemēri, un arī ne visēdāju ļaunprātīga tīksmināšanās, tas ir atgādinājums – visu vajag darīt ar mēru. Ar prātu. Turklāt ar SAVU prātu. Jo, protams, ir daudz tādu veģetāriešu, kuri gan labi jūtas, gan labi izskatās. Skeptiķi gan piebilst – līdz zināmam laikam, tomēr daudzas vēsturiskas personības, tostarp Leonardo da Vinči un Alberts Einšteins, bijuši veģetārieši, kā var noprast, visu mūžu vai lielāko mūža daļu. Protams, nekā laba pasaulei nedod šis negausīgais masveida slaktiņš, kura dzinulis ir radības kroņa pieaugošā apetīte. Mulsina kaut kas cits – stulbi, ka nereti tieši tie, kuri ir pret vardarbību, ir ļoti vardarbīgi savā sludinājuma manierē.
Tibetiešu lamaists Lobsangs Rampa veģetārisma uzvaras gājienu skaidro šādi: mūkiem kopš aizlaikiem nekad nav bijis tik daudz naudas, lai varētu atļauties gaļu. Tālab, lai nabadzības dēļ nezaudētu lepnību, viņiem nācies tēlot, ka vīnogas nemaz nav skābas, un sagudrot gaļas neēšanai kādu cēlu, garīgi viedu teorētisko pamatojumu, kas arī ir veiksmīgi nostiprinājies kā neapgāžama patiesība.
Savukārt par dzīvās dabas slaktēšanu Rampa izsakās vēl kategoriskāk: dzīvs pasaulē ir itin viss, un tā varot aizrunāties līdz vīrusiem un baktērijām un to tiesībām netikt nobeigtiem. Starp citu – zinātnisko laboratoriju kuluāros arvien nopietnāk sāk runāt par augu intelektu...
Epilogā patiess stāsts no dzīves jeb Kā rūdījās Buda Otrais
Laila bija ļoti apzinīga māte. Jau kopš jaunības viņa aiz pārliecības bija praktizējusi veģetārismu un ticēja: ja bērnam neierāda, ka tāda gaļa vispār ir, viņš augs laimīgs, garīgs un apskaidrots, neizjūtot ne mazāko dzīvnieku izcelsmes pārtikas trūkumu.
Un kā gan viņš to justu, ja māte dēlu baroja ar vis-vis-vislabāko, ekoloģiski tīrāko un daudzveidīgāko veģetāro pārtiku? Jāpiebilst, ka ģimenes galva gaļu gan ēda, bet pret sievas centieniem audzināt dēlu par jauno Budu neiebilda. Sākumā viņi neko nemanīja – Lailai tikai šķita, ka viņa taču vīram izvārījusi sešus cīsiņus, nevis četrus...
Katastrofa, kas apgrieza kājām gaisā visu, ko Laila tik cītīgi bija studējusi un pētījusi (un kam ticēja no sirds!), notika kādā svētdienas rītā, kad vecāki pamodušies dēla gultiņu ieraudzīja tukšu. Arī citās istabās puika nebija atrodams.
Abi devās uz virtuvi. No pagaldes nāca dīvainas skaņas. Vecāki pieliecās un ieraudzīja – Buda Otrais, abām roķelēm sakampis prāvu ceptas karbonādes gabalu, iecirtis tajā visus izaugt paguvušos zobus, acīm spīdot, teju vai ņurdēdams, to svētlaimīgi pluinīja un košļāja. Pamanījis vecākus, viņš uz dibena pašļūca tālāk un, nikni blenzdams pretī, iekrampējās gaļas gabalā – sak, pat nemēģiniet...
Bet otra šīs pašas ģimenes atvase gaļu neēd – nav vērts pat piedāvāt. Un viņai to kāds nav ne mācījis, ne nemācījis – neēd pati no sevis, un viss. Negribas. Varbūt ir vērts secināt, ka ir cilvēki, kuri grib un spēj būt veģetārieši un kuriem varbūt tādiem pat jābūt, un ir tādi, kas ir un paliks visēdāji. Un tie pirmie varētu likt svētu mieru otrajiem, un otrādi.
"Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis. (..) Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi: vienīgi tam, kas domā, ka tas nešķīsts, tam tas nešķīsts.”
Apustuļa Pāvila vēstule romiešiem 14:3 un 14:14
