Jāņem vērā, ka ne visi pēdējās gribas izteikumi iekļaujami publisko testamentu reģistrā. Pastāv trīs atšķirīgi mantošanas pamati: likumiskā mantošana, testamentārā mantošana un mantojuma līgums. Publisko testamentu reģistrā nonāks tie pēdējās gribas izteikumi, kas būs izteikti rakstveidā un nodoti glabāšanā zvērinātam notāram vai bāriņtiesai, vai arī būs noslēgts mantošanas līgums.
Likumiskā mantošana nozīmē, ka par mirušā mantu pēc mantojuma atklāšanās savā veidā parūpēsies valsts tās izdoto likumu normās, kur tiesības mantot nodibina laulība, radniecība un adopcija. Mantojuma atstājēja radinieki manto zināmā kārtībā gan pēc radniecības šķiras, gan pēc pakāpes tuvuma.
Testamentārā mantošana savukārt nozīmē, ka mantojuma atstājējs visai savai mantai (vai tās daļai, vai tikai atsevišķam priekšmetam) var noteikt citu likteni, sastādot testamentu, kas var izmainīt un paplašināt likumisko mantinieku loku, izmainīt tiem pienākošās daļas.
Publiskā un privātā testamenta atšķirības
Testaments ir
vienpusējs rīkojums, ko kāds dod savas nāves gadījumam par visu savu
mantu vai mantas daļu, vai par atsevišķām lietām vai tiesībām
(Civillikuma 418. p.). Testamenta autors jeb testators testamentu var
sastādīt, atcelt, grozīt, papildināt. Testamentu var taisīt katra
rīcībspējīga persona. Arvien spēkā būs pēdējais testaments, un tas
neapdraudēs neatraidāmo mantinieku neatņemamās daļas, ja vien pašā aktā
nebūs ietverta arī atstumšana no matojuma.
Testamenti pēc formas ir vai nu publiski, vai privāti
Publisks
testaments tiek taisīts pie zvērināta notāra vai bāriņtiesā. Publisks
testaments tiek taisīts pašam testatoram un diviem lieciniekiem klāt
esot. Taisot testamentu pie notāra, testators iegūst vairākas
priekšrocības. Testamenta oriģināls vienmēr ir atrodams, jo tas tiek
ievietots notāra aktu grāmatā, bet lietošanai izsniedz izrakstu, kam ir
tāds pats juridiskais spēks kā oriģinālam. Testators vai viņa speciāli
pilnvarota perona nepieciešamības gadījumā var saņemt jaunus izrakstus;
notārs arī palīdz tikt galā ar atsevišķu priekšmetu (legātu) novēlēšanu,
pēcmantinieku, testamenta izpildītāju, liecinieku izvēli un noformēšanu
atbilstoši likuma prasībām. Publiska testamenta saturs ir juridiski
korekts, ir vienmēr pierādāms īstais testamenta sastādīšanas datums,
laiks, noskaidrota testatora griba, tas ir pabeigts un izpildāms. Īpaši
svarīgi tas var izrādīties personām, kurām ir fiziski defekti, kas liedz
parakstīties, nepieciešams zīmju tulks utt. Publiska testamenta īstumu
nevar apšaubīt, taču var izteikt šaubas par to, vai tas ir viltojums.
Pie testamenta taisīšanas vai tikai pie parakstīšanas ir arī
nepieciešama liecinieku klātbūtne un viņu paraksti uz oriģināla.
Respektēta tiek testatora izvēle, vai viņš vēlas informēt lieciniekus
arī par testamenta saturu vai paturēt to noslēpumā.
Privāts testaments ir ar precīzām laika norādēm paša testatora
sastādīts, ar paša roku jebkurā valodā uzrakstīts, personīgi parakstīts
dokuments, kas izsaka testatora pēdējo gribu. Svarīga ir pārliecība, ka
to ir taisījis pats testators, ka nav bijusi spaidu, maldības vai viltus
klātbūtne.
Testamentam jābūt skaidri noformulētam pēdējās gribas
rīkojumam, saprotamam, visu mantinieku datiem jābūt skaidri
uzrakstītiem, tam jābūt pilnībā pabeigtam, bez kļūdām. Ja tādas tomēr
gadījušās, tad pašam testatoram jānorāda par savu nodomu to svītrot vai
labot, lai pēcāk mantošanas procesā tas būtu nolasāms un izpildāms.
Šāda testamenta sastādīšanā nav jāiesaista lieciniekus. Taču līdz ar to privātiem testamentiem ir viszemākā drošības pakāpe gadījumos, kad testators savai mantai noteicis būtiski citu likteni, nekā to cer ieraudzīt neatraidāmi un citi mantinieki. Šiem testamentiem ir tendence pazust. Tā kā tie nav atjaunojami, atrodami, tad mantošana iet likumā noteikto ceļu. Ļoti bieži testaments nav saprotams, tajā trūkst būtiskas informācijas, nav pārliecības, ka tas ir pēdējas gribas rīkojums, nav izpildītas lieciniekiem izvirzītās prasības, testaments nav pabeigts, noslēgts ar parakstu. Secīgi – šāds testaments nav spēkā.
Taču ir iespēja privātu testamentu nodot glabāšanā notāram vai bāriņtiesai. Glabāšanā nodots privāts testaments ir uzskatāms par publisku, ja
- to iesniedzis pats testators slēgtā aploksnē paziņojot, ka tur atrodas viņa pēdējās gribas izteikums;
- šo aploksni notārs aizzīmogo un kopā ar testatoru paraksta, sastādot par to atsevišķu aktu.
Šādi
noformēta testamenta saturs ir noslēpums visiem glabājuma noformēšanas
dalībniekiem, arī notāram. Ja testaments tiek izņemts no glabājuma, tas
zaudē publiska testamenta spēku un uz to atkal attiecas privāta
testamenta noteikumi.
Mantojuma līgums
Noslēdzot mantojuma līgumu, nepieciešama
kā mantojuma atstājēja, tā arī nākamo mantinieku klātbūtne un kopīgs
gribas izteikums šādu mantojuma līgumu noslēgt. Šim dokumentam likums
dod priekšrocību attiecībā pret citiem mantošanas pamatiem.
Mantojuma atstājējs slēdz līgumu ar vienu vai vairākām personām par tiesību piešķiršanu uz savu mantu pēc nāves. Mantojuma līgums apliecināms notariālā kārtībā. Mantojuma līgums nedod potenciālajam mantiniekam rīkoties ar mantu pirms mantojuma atstājēja nāves.
Mantojuma līgumu nevar vienpusēji atsaukt, ja vien tas nav norunāts šajā līgumā. Allaž būs nepieciešama visu līdzēju sapulcēšanās un kopīga korekciju veikšana atkal notariāli apliecinātā kārtā. Mantinieks pēc noslēgta mantojuma līguma nevar atraidīt mantojumu, ja vien arī šāda iespēja nav paredzēta līgumā.
Mantojuma līgumu var noslēgt arī trešajai personai par labu
Mantojuma
līgumam piemīt visas publiska dokumenta priekšrocības, kvalitāti tā
izpildāmībai piešķir arī gribas saskaņošana ar mantiniekiem, papildus
tam ir likuma piešķirtā priekšrocība attiecībā pret citiem mantošanas
pamatiem. Attiecībā uz nekustamiem īpašumiem tas ierakstāms
Zemesgrāmatā, tādējādi dodot papildu drošību mantiniekam.
