Testamenta izveide nebūt nav jāuztver kā slikta zīme vai nelaimes piesaukšana. Savlaicīgi uzrakstīts testaments sniedz sirdsmieru un aiztaupa nevajadzīgas raizes un nesaskaņas ģimenē.
Īpaši svarīgi tas ir, piemēram, gadījumos, kad attiecības ar radiniekiem nav tik labas kā gribētos un cilvēks sev piederošo mantu grib atstāt kādam tuvam draugam, dzīves partnerim vai labdarības organizācijai.
Kad testaments ir vajadzīgs
- Testaments vajadzīgs, lai skaidri norādītu, kuri cilvēki vai organizācijas saņems konkrētas mantojuma daļas.
- Ja testamenta nav, aizgājēja manta tiks sadalīta atbilstoši Civillikumā noteiktajai kārtībai, kas ne vienmēr var sakrist ar aizgājēja vēlmēm.
- Testaments nav obligāti jāparaksta pie notāra – to var izdarīt arī mājās, rakstot ar roku un uzliekot parakstu.
- Ir virkne gadījumu, kad labāk piesaistīt profesionāli, turklāt tas ļaus izvairīties no iespējas, ka testaments varētu kaut kur noklīst.
- Svarīgi neaizmirst par uzkrājumiem – tie ir mantojami, taču tas nenotiek automātiski.
Ja nav mantojuma līguma vai testamenta, aizgājēja manta tiek sadalīta saskaņā ar Civillikumu – mantot var laulātais, radinieki un adoptētie. Detalizēti par mantošanas tiesībām varat izlasīt Civillikuma Otrajā daļā.
Var iztikt arī bez notāra palīdzības
Civillikumā noteikts, ka testamenti var būt publiski vai privāti. Par publisku uzskatāms tāds testaments, kas sagatavots pie notāra vai bāriņtiesā. Arī tāds, kas uzrakstīts mājās, bet pēcāk nodots notāram glabāšanā. Savukārt privāts testaments ir ar roku uzrakstīts un parakstīts, un to var glabāt arī mājās. Tomēr jāņem vērā, ka šādam testamentam ir jābūt noslēgtam – ja testaments ir tikai iesākts ar domu to pabeigt vēlāk, tam nebūs likumiska spēka.
Tāpat jārēķinās – glabājot testamentu mājās drošā vietā, pastāv risks, ka to neviens neatradīs un pēdējā griba netiks izpildīta. Tāpēc vēlams parūpēties, lai kāda uzticama persona tomēr būtu informēta par testamenta eksistenci un atrašanās vietu. Gadījumā, kad testaments tiek sagatavots un glabāts mājās, tā izveide neko nemaksā.
Tomēr ir virkne situāciju, kad labāk piesaistīt notāru. Piemēram, ja cilvēkam pieder nekustamie īpašumi, kurus viņš vēlētos sadalīt starp vairākiem mantiniekiem, bet īsti nepārzina juridiskās nianses, kā to labāk izdarīt. Turklāt šādā gadījumā nebūs bažu, ka testaments varētu kaut kur pazust. Testamenta parakstīšanai pie notāra vairs nav nepieciešami divi liecinieki ārpus ģimenes loka.
Kā sagatavot testamentu patstāvīgi
Ja reiz nolemts sagatavot testamentu patstāvīgi, jāpatur prātā, ka datorrakstā izveidots testaments, kas sastādīts divu liecinieku klātbūtnē, jau kādu laiku vairs nav derīgs – tādu visvieglāk iespējams viltot. Tāpēc testaments jāraksta brīvā formā ar roku, apakšā uzliekot parakstu.
Arī pensijas uzkrājumu var atstāt mantojumā
Daudziem šķiet, ka viņiem nepieder nekas tik vērtīgs, lai būtu vērts tērēt laiku testamenta izveidei. Tomēr var gadīties, ka daļa no piederošā nemaz nav pieejama taustāmā formā, tāpēc var piemirsties par tā eksistenci. Piemēram, pensiju 2. līmeņa uzkrājums – tāds gadu gaitā veidojas visiem strādājošajiem, kas dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija, un arī tiem, kas pievienojušies šim līmenim brīvprātīgi. Daudziem tā ir lielākā dzīves laikā uzkrātā summa.
Būtiski saprast – pašam par to neparūpējoties, bērni vai citi tuvinieki nevarēs mantot jūsu pensijas 2. līmeņa uzkrājumu, un tas tiks ieskaitīts valsts budžetā. Nodot uzkrājumu mantojumā šobrīd iespējams tikai izvēloties Mūža pensijas apdrošināšanu.
Arī tie, kas papildus izvēlējušies uzkrāt arī pensiju 3. līmenī, var atstāt savu uzkrājumu mantojumā – šādā gadījumā izvēlētais labuma guvējs jānorāda pensiju 3. līmeņa līgumā.
Linda Ezerkalna
Jebkura rīcībspējīga persona ir tiesīga paust savu gribu par rīcību ar tai piederošo mantu nāves gadījumā. Šādu vienpusēju rīkojumu sauc par testamentu, kuru testators taisa, gribēdams, lai tas tiktu izpildīts. Ievērojot to, ka pēc testatora nāves fiziski nepastāv iespēja vērsties pie viņa ar jautājumiem, kuri var rasties, pēdējo gribu izpildot, jurisprudencē jau ilgstoši eksistē tāds tiesību institūts kā testamenta izpildīšana, kuru regulē Civillikuma 616.–631.pants. Šīs procedūras tiesiskais regulējums ir ļoti plašs un komplicēts, tāpēc šajā LV portāla skaidrojumā ieskatīsimies tikai būtiskākajos noteikumos.
ĪSUMĀ
- Testamenta izpildītāju var iecelt pats testators.
- Personu par testamenta izpildītāju var iecelt, neprasot viņas piekrišanu.
- Ja testamenta izpildītāju nav iecēlis testators, tad testamentu izpilda tajā ieceltais mantinieks.
- No testamenta atklāšanas brīža līdz mantinieku apstiprināšanai mantojuma tiesībās testatora īpašums nevienam nepieder.
- Testamenta izpildītājam ir jāveic darbības, kuras ir tieši norādītas testamentā vai arī ir nepieciešamas, lai testatora pēdējā griba tiktu realizēta.
- Bez testatora noteikta uzdevuma testamenta izpildītājam nav ne tiesības, ne pienākuma mantojumu pārvaldīt.
- Testamenta izpildītājs, izpildot testamentu, drīkst atsavināt (rīkoties ar) tikai tādu mantu, kuru testators noteikti atļāvis.
- Testamenta izpildītājam jāprasa, lai mantinieki izsakās, vai viņi mantojumu pieņem, un, ja viņi to ir pieņēmuši, tad testamenta izpildītājam ir jānodod mantojums viņu valdījumā.
Testamenta izpildītājs un tā noteikšana
Ir jāsāk ar to, ka testamenta izpildīšanas procedūra pati par sevi paredz to, ka kāda noteikta persona pildīs testatora pēdējo gribu. Šādu personu likums dēvē par testamenta izpildītāju. Saskaņā ar Civillikuma 616.pantanosacījumiem testamenta izpildītāju var iecelt pats testators. Tomēr, lai testatora izvēlētā testamenta izpildītāja iecelšana atbilstu likuma prasībām, testatoram ir jāņem vērā, ka:
- testamenta izpildītājam ir jābūt rīcībspējīgam testamenta izpildīšanas laikā;
- testamenta izpildītāju jāieceļ vai nu pašā testamentā, vai arī citā testatora sevišķajā aktā, piemēram, testamenta pielikumā;
- testamenta izpildītāju var iecelt tikai pats testators personīgi. Neviens cits, tai skaitā pilnvarotais pārstāvis, nav tiesīgs to darīt testatora vietā;
- par testamenta izpildītāju var iecelt gan kādu no saviem mantiniekiem, gan kādu citu personu, kurai ar mantojumu nav nekāda sakara;
- testators ir tiesīgs iecelt vienu testamenta izpildītāju, bet kādu atsevišķu rīkojumu uzlikt sevišķam testamenta izpildītājam;
- testamenta izpildītājam no mantojuma ir atlīdzināmi testamenta izpildīšanas izdevumi;
- testators ir tiesīgs atrunāt testamentā atlīdzību par testamenta izpildītāja pūlēm;
- personu par testamenta izpildītāju var iecelt, neprasot viņas piekrišanu.
Minētie nosacījumi neliekas sarežģīti, taču pie pēdējā punkta ir vērts nedaudz pakavēties. Kaut arī testamenta izpildītāja iecelšana ir vienpusējs rīkojums un potenciālā testamenta izpildītāja piekrišana šādam rīkojumam nav nepieciešama, saskaņā ar Civillikuma 618.panta nosacījumiem neviens nav saistīts uzņemties testamenta izpildītāja pienākumu, ko viņam uzticējis testators; bet kas to jau uzņēmies, tam vairs nav tiesības no tā atteikties bez svarīga iemesla.
Praksē daudzkārt ir nācies saskarties ar situācijām, kad testators ieceļ testamenta izpildītāju, iepriekš nenoskaidrojot šīs personas gatavību šādu pienākumu uzņemties. Kad pienāk laiks testamentu izpildīt, noskaidrojas, ka testatora ieceltā persona dažādu apsvērumu dēļ nemaz nevēlas to darīt. Kā rīkoties? Risinājums ir iespējams – testamentu izpildīs cita persona, iespējams pat tāda, kurai testators nekad sava testamenta izpildi nebūtu atļāvis.
"Praksē daudzkārt ir nācies saskarties ar situācijām, kad testators ieceļ testamenta izpildītāju, iepriekš nenoskaidrojot šīs personas gatavību šādu pienākumu uzņemties."
Tāpēc, lai tā nenotiktu, testatoram būtu ieteicams vispirms aprunāties ar to cilvēku, kuram paredzēts uzticēt testamenta izpildīšanas pienākumu, un noskaidrot, vai šī persona to uzņemsies. Taču vēl labāk ir noslēgt attiecīgu vienošanos ar potenciālo testamenta izpildītāju, ko likums neaizliedz, jo tad tai personai vairs nebūs iespējas bez svarīga iemesla atteikties no uzņemto pienākumu izpildes.
Vēl par testamenta izpildītāja iecelšanu ir jānorāda, ka visbiežāk testatoram tomēr nerūp jautājums par to, kurš tieši izpildīs viņa testamentu, tikmēr kādam šīs pienākums ir jāveic. Tieši tāpēc Civillikuma 616.pantā ir atrunāts: ja testamenta izpildītāju nav iecēlis testators, tad testamentu izpilda tajā ieceltais mantinieks. Likums nekonkretizē, kuram mantiniekam piekrīt uzņemties testamenta izpildītāja funkcijas, ja testatoram ir vairāki mantinieki, tāpēc izpildīt testamentu var gan visi kopīgi, gan arī jebkurš no viņiem atsevišķi. Savukārt, ja mantinieku starpā rodas strīdi par testamenta izpildīšanu, tad šīs domstarpības ir risināmas tiesā.
Visbeidzot var gadīties arī tā, kad testaments ir, bet nav tiešā testamentārā mantinieka. Tad saskaņā ar iepriekš minētā panta noteikumiem testaments ir jāizpilda mantojuma aizgādnim, kuru uz tiesas lēmuma pamata iecēlusi bāriņtiesa. Šādas situācijas praksē gandrīz tikpat kā nav sastopamas, līdz ar to šim jautājumam dziļāk nepievērsīsimies.
Testamenta izpildīšanas nosacījumi
Parasti testamentu tomēr sastāda par labu kādai noteiktajai personai un tad testamenta izpildīšana jāuzņemas vai nu testatora ieceltajai personai, vai nu testamentārajam mantiniekam.
Apskatot vispārīgus jautājumus par testamenta izpildītāja kandidatūru un tā iecelšanas būtiskākajiem nosacījumiem, turpinājumā pievērsīsimies pašai testamenta izpildīšanas procedūrai. Pirmkārt, mēģināsim izprast, ko nozīmē testamenta izpildīšanas institūts un kam tas ir nepieciešams.
Tiesību doktrīnā pastāv visai konsekvents viedoklis par to, ka ar testamenta izpildīšanu saprot tās juridiskās un faktiskās darbības, kuras veic testamenta izpildītājs, lai nodrošinātu testatora pēdējās gribas realizēšanu dabā. Šīs darbības ir nepieciešamas sakarā ar to, ka laika posmā no testamenta atklāšanas līdz mantinieku apstiprināšanai mantojuma tiesībās testatora īpašums nevienam nepieder, jo testatora kā īpašnieka tiesības un pienākumi jau ir izbeigušies, bet jauno īpašnieku tiesības vēl nav nodibinātas. Šajā periodā kādam ir jārūpējas par visu mantojumu, ko arī dara testamenta izpildītājs.
Saskaņā ar Civillikuma 620.pantu testamenta izpildītāja tiesību un pienākumu robežas noteic testamentā izteiktā testatora griba. Bet, ja pēdējais neko tuvāku par to nav noteicis, tad testamenta izpildītājam tikai jārūpējas par testatora pēdējās gribas ievērošanu un izpildīšanu, kā arī jāgādā, cik tas šim nolūkam nepieciešams, par mantojuma nokārtošanu un izdalīšanu starp mantiniekiem un legātāriem.
Citiem vārdiem sakot, testamenta izpildītājam ir jāveic tādas darbības, kuras:
- tieši norādītas testamentā, vai arī;
- testamentā nav norādītas, bet ir nepieciešamas, lai testatora pēdējā griba tiktu realizēta.
Vispirms jau testamenta izpildītāja pienākums ir veikt tās darbības, kuras testators ir tieši norādījis testamentā, jo testaments tā izpildītājam ir instrukcija, no kuras viņš nekādā ziņā nedrīkst atkāpties. Ir, protams, arī citas darbības, kuras testamenta izpildītājam ir jāveic neatkarīgi no tā, vai testators bija lūdzis to darīt, taču par to nedaudz vēlāk. Tikmēr, lai būtu vieglāk izprast, kādus tad tieši rīkojumus testators var dot testamenta izpildītājam, apskatīsim kādu konkrētu situāciju.
Tā, piemēram, testatoram pieder dzīvoklis un garāža. Apzinoties to, ka pēc viņa nāves kādu noteiktu laiku nebūs kam rūpēties par viņa dzīvokli, t.sk., veikt komunālos maksājumus, lai dzīvoklis neietu postā, testators taisa testamentu, kurā atrunā, ka dzīvokli viņš novēl dēlam, bet garāža ir pārdodama, lai segtu dzīvokļa uzturēšanas izdevumus. Lai būtu iespējams izpildīt šādu testatora pēdējo gribu, ir nepieciešams, lai kāda persona nodarbotos ar garāžas pārdošanu un no ieņemtās naudas vairākus mēnešus maksātu komunālos rēķinus. Zinot, ka testatora dēlam nebūs laika vai iespēju ar to nodarboties, līdz dēls apstiprināsies mantojuma tiesībās, testators par testamenta izpildītāju ieceļ savu kaimiņu, kam viņš var uzticēties.
"Testamenta izpildītājs, izpildot testamentu, drīkst atsavināt tikai tādu mantu, kuru testators noteikti atļāvis."
Tātad norādītajā gadījumā testators iecēlis testamenta izpildītāju un testamentā konkrēti atrunājis tās darbības, kuras kaimiņam būs obligāti jāveic – jāpārdod garāža, jāsamaksā par dzīvokli utt. Šīs darbības ir primārās, kas testamenta izpildītājam ir jāveic. Testatora rīkojumi var būt dažādi, tomēr testamenta izpildītājam ir jāpieliek visas pūles, lai viņam uzliktie pienākumi tiktu izpildīti pēc iespējas ātri un ar to rūpību, ar kādu testamenta izpildītājs rīkojas savās paša lietās.
Bez tā, kas tieši norādīts testamentā, vai arī tad, ja testamentā vispār nav iekļauti kādi rīkojumi tā izpildītājam, pēdējam jebkurā gadījumā ir jāveic arī likumā noteiktās jeb vispārīgās darbības, kas ir nepieciešamas, lai testatora pēdējā griba tiktu realizēta. Uzreiz ir jānorāda, ka likumā sniegtais šo darbību uzskaitījums nav izsmeļošs. Katrā konkrētajā gadījumā testamenta izpildītājam ir jāņem vērā virkne reālo apstākļu un pašam jāskatās, kādas darbības ir veicamas, lai mantinieki varētu bez problēmām saņemt savu mantojumu, pats mantojums neietu postā, tā sastāvs netiktu bojāts utt. Turpmāk apskatīsim būtiskākus pienākumus, kurus testamenta izpildītājam uzliek likums.
Testamenta izpildītāja pienākumi
Pienākums testamenta izpildītājam rūpēties par testatora pēdējās gribas ievērošanu un izpildīšanu ir visai abstrakts un ietver sevī visas iespējamās darbības, kas vērstas uz to, lai mantiniekiem nerastos šķēršļi mantojumu saņemt. Te varētu minēt tādas darbības kā mantojuma masas apsardzība, testatora mantas pieprasīšana no trešajām personām nolūkā iekļaut to mantojuma masā, testatora mantas nodošana mantiniekiem un citas tamlīdzīgas darbības.
Ir jānorāda, ka bez testatora noteikta uzdevuma testamenta izpildītājam nav ne tiesības, ne pienākuma mantojumu pārvaldīt. Vienīgi tad, ja testatora ieceltais mantinieks vēl nav mantojumu pieņēmis vai ja tāda mantinieka nav, kamēr nav nodibināta aizgādnība, testamenta izpildītājam jāatvieto mantinieku, t. i., jāiestājas mantojuma valdījumā, jāsastāda tā saraksts, jāmaksā mantojuma parādi, jāpiedzen neievāktie prasījumi, jāved mantojuma prāvas utt.
Testamenta izpildītājs, izpildot testamentu, drīkst atsavināt tikai tādu mantu, kuru testators noteikti atļāvis. Citiem vārdiem sakot, ir jābūt kādiem pierādījumiem par to, ka testators šādam darījumam ir piekritis, piemēram, ierakstam testamentā. Vienīgais izņēmums, kad mantu var pārdot bez testatora iepriekšējas piekrišanas, ir tad, ja tas ir absolūti nepieciešams mantojuma uzturēšanai un testamenta izpildīšanai. Šādā gadījumā testamenta izpildītājam ir jābūt nopietnam pamatojumam tam, kādēļ bez mantas pārdošanas nevar iztikt.
Testamenta izpildītājam jāprasa, lai mantinieki izsakās, vai viņi mantojumu pieņem, un, ja viņi to ir pieņēmuši, tad testamenta izpildītājam ir jānodod mantojums viņu valdījumā. Pabeidzot savus pienākumus, testamenta izpildītājam ir jādod mantiniekiem un citām ieinteresētām personām norēķins par savas pārziņas laiku, ciktāl mantojums atradies viņa pārvaldībā.
Visbeidzot ir jāatceras: ja testamenta izpildītājs darbojas gausi vai pretēji mantinieku, legātāru vai citu lietā ieinteresēto personu interesēm, tie var ne vien sūdzēties par viņu bāriņtiesā, bet arī prasīt, lai viņu atceļ. Bez tam, ja testamenta izpildītājam par viņa darbībām tikusi noteikta kāda atlīdzība, tad viņš mantinieku priekšā atbild arī par vieglu neuzmanību.
Nobeigumā jānorāda, ka testamenta izpildīšana ir ļoti svarīga procedūra, līdz ar to testatoram būtu ieteicams pašam, rūpīgi izvērtējot kandidatūru, iecelt to personu, kas pildīs viņa patieso gribu. Testatora rīkojumiem attiecībā uz testamenta izpildīšanu ir jābūt noformētiem tā, lai pēc iespējas izvairītos no pārpratumiem, jo no rīkojumu precizitātes ir atkarīgs arī tas, vai tiks izpildīta testatora patiesā griba.
