Lai gūtu harmoniju sevī, veidotu un nostiprinātu cieņpilnas attiecības ģimenē un ar apkārtējiem, ir vērts ieklausīties gudros padomos.
Kad mūs vairs neierobežo mūsu domājošais prāts, ciešanas un sāpes izzūd - mēs varam doties pretī jaunai izpratnei par attiecībām, dabu un dziļo gudrību, kas rodama klusumā.
Problēmas ir prāta radītas un to pastāvēšanai ir nepieciešams laiks. Tās nespēj izdzīvot tagadnes realitātē. Ja cilvēks ir pilnībā nodevies tagadnei, nav iespējams būt problēmu nomāktam.
Problēmas neeksistē. Ir tikai situācijas, ar ko vai nu tūlīt jātiek galā, vai arī jāatstāj tās mierā un jāpieņem kā pašreizējā brīža sastāvdaļa, līdz tās pazūd pašas no sevis vai arī kļūst atrisināmas.
Ja otra cilvēka pagātne būtu tava pagātne, viņa sāpes būtu tavas sāpes, viņa apziņas līmenis - tavs apziņas līmenis, - tu domātu un rīkotos tieši tā, kā to dara viņš. Apzinoties šo, nāk piedošana, līdzjūtība, miers.
Kamēr tavu dzīvi nosaka patmīlība, liela daļa tavu domu, jūtu un darbību rodas no vēlmēm un bailēm. Attiecībās tu vai nu baidies no otra cilvēka vai arī kaut ko no viņa vēlies.
Patmīlībai nepieciešams būt nemierā ar kaut ko vai kādu. Tieši tāpēc cilvēks meklē mieru, prieku un mīlestību, bet ilgākā laikā nevar tos paciest. Cilvēks saka, ka vēlas laimi, bet ir atkarīgs no tā, ka ir nelaimīgs.
Sajūtu, ka esi nelaimīgs, nosaka nevis tavas dzīves apstākļi, bet gan tas, kā ierīkots tavs prāts.
Prāts pastāv nepietiekamības stāvoklī un tāpēc vienmēr ir kārs pēc kaut kā vairāk. Pieķeroties prātam, tu viegli kļūsti garlaikots un nemierīgs.
Viss ļaunums ir neapzināšanās sekas. Jūs varat atvieglot neapzināšanās sekas, taču nav iespējams no tām atbrīvoties, kamēr neesat atbrīvojies no to cēloņa. Patiesās pārmaiņas notiek iekšienē, nevis ārpusē.
Domāšanas straumei ir milzīga inerce, kas var viegli aizvilkt tevi līdzi. Ikkatra doma grib būt vissvarīgākā. Tā vēlas paņemt visu tavu uzmanību. Lūk, jauns garīgs vingrinājums - neuztver savas domas pārāk nopietni.
Nākamais pakāpiens cilvēka evolūcijā ir iziet no domu robežām. Tas ir steidzams uzdevums. Nevis vispār nedomāt, bet gan nepieķerties domām pilnībā, nebūt to pakļautībā.
Lielākā daļa cilvēku visu savu dzīvi pavada, ieslodzīti savu domu robežās. Viņi nekad neaiziet aiz šauras prāta veidotas un sevī vērstas pašapziņas, kuru nosaka pagātne.
Īstenība ir vienots veselums, kur viss ir saistīts, kur nekas nepastāv pats sevī un viens pats. Domāšana sadrumstalo īstenību - tā saskalda to priekšstatu druskās un gabaliņos.
Dzīves dalīšana pagātnē, tagadnē un nākotnē ir prāta radīta un pilnīgi maldīga. Pagātne un nākotne ir domu veidoli, prāta abstrakcijas. Vienīgais, kas ir īsts, ir tagadne.
Nav atsevišķu lietu vai notikumu. Zem redzamās virskārtas viss ir saistīts, viss ir daļa no Visuma pilnības, kas radījusi veidolu, kādā redzam šo mirkli.
Cilvēka prāts vēlmē zināt, izprast un kontrolēt jauc priekšstatus un viedokli ar patiesību. Tev ir jābūt plašākam par domām, lai aptvertu: lai kā arī tu skatītos uz savu dzīvi vai kāda cita dzīvi vai uzvedību, lai kā vērtētu jebkuru situāciju, tas ir tikai skatpunkts, viena no daudzām iespējamām perspektīvām.
Dogmas - reliģiskas, politiskas, zinātniskas - rodas no kļūdainas pārliecības, ka domās var ietvert īstenību vai patiesību. Dogmas ir kolektīvas domāšanas cietumi. Un, lai cik tas būtu dīvaini, cilvēki mīl savas cietumu kameras, jo tās viņiem dod drošības sajūtu un maldīgu "es zinu" sajūtu.
Visu veidu aizspriedumi netieši norāda, ka tu esi pieķēries domājošajam prātam. Tas nozīmē, ka tu redzi nevis otru cilvēku, bet tikai savu priekšstatu par viņu. Cita cilvēka esības samazināšana līdz priekšstatam jau ir vardarbības izpausme.
Vara pār citiem ir par spēku nomaskēts vājums. Patiesais spēks ir cilvēka iekšienē, un jums ir visas iespējas to iegūt.
Uzmanieties no jebkādas aizsargsistēmas radīšanas sevī! Ko gan jums aizsargāt? Iedomātu identitāti, prāta veidotu tēlu, neīstu realitāti?
Kad esat atbrīvojies no prāta važām, ir pilnīgi vienalga, vai jums ir taisnība, jo spēcīgā un dziļi neapzinātā vēlme nekļūdīties, kas ir savdabīga vardarbības forma, vairs nepastāv.
Visas bailes ir tikai ego bailes no nāves, no iznīcības. Ego vienmēr liekas, ka nāve jau gaida to aiz stūra. Stāvoklī, kad esat identificējies ar prātu, bailes no nāves ietekmē visus dzīves aspektus.
Vairākuma cilvēku dzīvē valda vēlmes un bailes. Vēlmes ir vajadzība pievienot sev kaut ko un justies pilnīgākam. Visas bailes ir bailes zaudēt kaut un justies niecīgākam. Taču Esamība nevar tikt dota vai atņemta. Esamība visā tās pilnībā vienmēr ir tevī.
Vienmēr ir iespējams tikt galā ar pašreizējo brīdi, taču ir neiespējami mēroties spēkiem ar kaut ko, kas ir tikai prāta projekcija, - nav iespējams pieveikt nākotni.
Ir teikts: ej, kurp iedams, tu tik un tā esi kur esi. Proti - tu esi šeit. Vienmēr. Vai ir tik grūti to pieņemt?
Sakot "jā" tam, kas ir, un pārstājot cīnīties ar notiekošo, tu kļūsti vienots ar Dzīves saprātu un spēku un sajūti dziļu mieru. Tikai tā tu vari kļūt par pozitīvu pārmaiņu nesēju pasaulē.
Aiz visiem apstākļiem, cilvēkiem un notikumiem, kas šķiet slikti vai ļauni, slēpjas dziļāks labums. "Nepretojies ļaunumam" - viena no augstākajām cilvēciskajām patiesībām.
Pieņemt nepieņemamo - tas ir šīs pasaules neizsmeļamais žēlsirdības avots.
Jebkas, ko tu pieņem pilnībā, aizved tevi uz mieru, arī pieņemšana, ka tu nespēj pieņemt to, ka pretojies. Liec mieru dzīvei. Ļauj tai būt.
Patiesība ietver daudz vairāk nekā prāts jebkad varētu saprast. Neviena doma nevar ietvert Patiesību.
Es neesmu savas domas, emocijas, sajūtas un sava pieredze. Es neesmu savas dzīves saturs. Es esmu Dzīve. Es esmu Apziņa. Es esmu Tagadne. Es Esmu.
Reinkarnācija nepalīdz, ja savā nākamajā inkarnācijā tu joprojām nezini, kas tu esi.
Tev vajadzēs laiku, līdz sapratīsi, ka tev nevajag laiku, lai būtu tas, kas esi.
Apzinoties sevi kā apziņu, kurā parādās veidoli, tu atbrīvojies no pieķeršanās veidoliem un vairs nemeklē sevi notikumos, vietās un apstākļos. Proti - vairs nav tik svarīgi, kas notiek vai nenotiek. Lietas zaudē savu smagumu, nopietnību. Dzīvē ienāk rotaļīgums.
Mēs esam aizmirsuši to, ko akmeņi, augi un dzīvnieki joprojām zina. Mēs esam aizmirsuši, kā būt: būt klusiem, būt pašiem, būt tur, kur ir dzīve - šeit un tagad.
Pievērs savu uzmanību elpošanai un apjaut, ka to nedari tu. Tā ir Dabas elpa. Ja tev būtu jāatceras, ka jāelpo, tu drīz mirtu, un, ja mēģinātu pārstāt elpot, Daba ņemtu virsroku.
Tu neesi atdalīts no Dabas. Mēs visi esam daļa no Vienīgās Dzīvības, kas neskaitāmos veidolos izpaužas Visumā - veidolos, kas ir savstarpēji pilnībā sasaistīti.
Caur tevi Daba sāk apzināties sevi. Daba, kāda tā ir, tevi ir gaidījusi miljoniem gadu.
Nāve nav dzīvības pretstats. Dzīvībai nav pretstata. Nāves pretstats ir dzimšana. Dzīvība ir mūžīga.
Nāve nav anomālija vai visbaisākais notikums, kā mūsdienu pasaules kultūra liek tev ticēt, bet gan visdabīgākā lieta
pasaulē, neatdalāma no sava pretstata - dzimšanas - un tikpat dabīga kā tā.
Daudz ciešanu, daudz negatīvu sajūtu rodas, pieņemot katru prātā ienākušo domu par patiesību. Apstākļi nepadara tevi nelaimīgu. Tie var nodarīt tev fiziskas sāpes, bet nevar padarīt nelaimīgu. Nelaimīgu tevi padara tavas domas.
Patiesa brīvība un ciešanu beigas ir dzīvošana tā, it kā tu būtu pilnībā izvēlējies it visu, ko jūti un piedzīvo šajā mirklī.
Viedums ir prasme būt klusam. Vienkārši vēro un ieklausies. Neko citu nevajag.
