Nauda attiecībās ir jūtīgs jautājums. Ne velti ir teiciens - kur trūkums pa durvīm iekšā, tur mīlestība pa logu ārā. Tas tāpēc, ka trūkums atkailina emocijas. Tieši tāpēc par naudu ir jārunā, vēl jo vairāk tad, ja ir jāpieņem grūti lēmumi. Finanšu plānošana ir svarīga ģimenes attiecību sastāvdaļa, tāpēc lēmumi par naudu būtu jāpieņem kopīgi.
Naudas konkurence ģimenē
Finanšu lēmumus ģimenē nepieciešams pieņemt kopīgi tāpēc, ka ģimenē pastāv iekšējā konkurence attiecībā uz naudu un tēriņiem. Tā izpaužas tādējādi, ka, piemēram, ir nopelnīta nauda, bet sieva zina, ka vīrs to diezgan ātri tērē, tāpēc viņa steidzas sev sapirkt visu nepieciešamo, jo zina, ka pēc brīža nauda vairs nebūs. Viņa, piemēram, vīram saka: ‹‹Kamēr vēl ir nauda, nopērkam man brilles vai kaut ko citu nepieciešamu.›› Viņa zina - vīrs teiks, ka vajag naglas, remontēt jumtu. Protams, viņa saprot, ka arī tas ir vajadzīgs, tomēr sev vajadzīgo viņa vērtē augstāk.
Veikalā ģimenes konkurence izpaužas šādi:
Vīrietis saka: "Es sev ņemšu trīs aliņus".
Sievai uzreiz uz mēles:"Tad es ņemšu šampi. Ar ko es sliktāka?"
Un tad bērns saka: "Un man?!"
Un tad bērnam nopērk limonādi.
Ja viens no ģimenes locekļiem atļaujas finansiālu sānsoli, arī citi grib atļauties to pašu. Ja vīrietis, piemēram, ir nopircis sev viskiju, viņš prasa, ko nopirkt pārējiem ģimenes locekļiem, lai uz viņu nedusmotos un viņš nebūtu tas sliktais. Bet šādas rīcības rezultātā robs budžetā ir milzīgs.
Kolektīvā plānošana izpaužas tādējādi, ka brīdī, kad ienāk nauda vai, vēl labāk, pirms tā ienāk, sieva brīdina vīru par to, cik daudz naudas viņai vajadzēs, lai nopirktu nepieciešamās lietas. Plānošana ļauj nepiedzīvot situāciju, kad sievai vajag naudu, bet vīram tās vairs nav, neskatoties uz to, ka pirms pāris dienām bija LVL 100. Protams, nauda ir izlietota lietderīgi, bet otra cilvēka intereses paliek neapmierinātas. Ģimenes budžets ir jāapspriež, turklāt, lai cik savādi tas izklausītos, vienam pār otru ir jārealizē kontrole, un to ir jāprot izdarīt tik taktiski un maigi, cik vien iespējams.
Melojam, lai mierinātu viens otru
Ir slikti, ja ģimenes locekļi viens otram dod solījumus, ko nepilda, vai arī izsaka prognozes, kas nepiepildās.
Sieva: ‹‹Mums nekad nav naudas.››
Vīrs: ‹‹Pagaidi, nākamnedēļ būs.››
Šādā situācijā vīrs nav pārliecināts, ka nākamnedēļ nauda būs, bet tik un tā to apsola. Rezultātā sieva jau ieplāno, ko nākamnedēļ darīs - pierakstās pie friziera, zobārsta un noorganizē bērnam sen apsolītu pasākumu. Diemžēl nākamajā nedēļā naudas joprojām nav. Vīrs ir devis šādu solījumu, lai tajā brīdī viņu tik daudz nezāģētu. Viņš izsaka prognozes vai pieņēmumus, kam nav pamata, lai gan arī viņam gribas ticēt, ka tie piepildīsies. Viņa sieva noteikti negrib dzirdēt, ka vīrs nezina, kad būs nauda, jo tas rada paniku. Mēs melojam, lai mierinātu viens otru. Nauda ir viens no galvenajiem ķildu cēloņiem mājās, jo tās trūkums atkailina emocijas un iedzen stresā. Kad jāizdara nepopulāra izvēle un jāpieņem grūti lēmumi, uztraucas gan katrs cilvēks par sevi, gan ģimene kopumā.
Finanšu trūkuma situācijā jāiet cilvēkos
Ja nav pietiekami daudz naudas līdzekļu, cilvēks arī sociāli jūtas atstumts, jo ir neērti iet uz dzimšanas dienu bez dāvanas vai ir nepatīkami, ka nav naudas benzīnam, lai aizbrauktu ciemos. Tādu iemeslu dēļ cilvēks sāk norobežoties, kaut gan patiesībā finanšu trūkuma situācijā cilvēkam vajadzētu socializēties, jo publiski ir iespējams apmainīties ar emocijām, lietām, pieredzi un arī pārtiku.
Piemēram, kāds ir savārījis ķirbju ievārījumu ar apelsīniem un ingveru un ar draugu apmainās ar puraviem, kas savukārt viņam ir labi padevušies. Būtiska ir arī pieredze, kur un ko var dabūt, kur ir atlaides, kur kāds ir uzgājis tieši vajadzīgo lietu par neticami izdevīgu cenu. Bet tas viss ir jāmācās. Tāpat ir jāmācās nevis skaust to, kuram ir vairāk, bet mēģināt saprast, ko pašam darīt citādāk. Savukārt, dodoties uz dzimšanas dienu, nav obligāti jāpērk dāvana, to var izveidot pats. Piemēram, no zīlēm, no papīra var izveidot brīnišķīgu prezentāciju no kopīgiem pasākumiem. Tamlīdzīgām dāvanām nepieciešama tikai izdoma. Jubilāram var arī izrādīt uzmanību kādā īpašā veidā, jo tas ir tik cilvēcīgi un tik svarīgi jebkuram.
Arī bērni piedalās plānošanā
Ja ģimenē naudu plāno līdzīgi, kā Latvijā tiek pieņemts valsts budžets - slepus -, tad nav iespējams paredzēt, kas un kā notiks. Vismaz ģimenē vajadzētu ievērot atklātību. Vīram ir labāk atklāti pateikt: "Mīļā, es tiešām nezinu, kad mums būs nauda. Varbūt varam aizņemties, izvērtējot, kā to lietderīgi iztērēt? Nauda mums ir kopīga."
Māte, nenopērkot sev zābakus, var nodrošināt meitu ar viņai nepieciešamo. Bērni šādu upuri var nenovērtēt, tāpēc plānošanā jau no mazām dienām vislabāk ir iesaistīt arī viņus, kuri ir tādi paši pieaugušie, tikai mazāki augumā. Bērnam ir savas vēlmes, savi sapņi un sava sapratne par naudu. Arī bērns saka, kādas lietas viņš grib, vecākiem par to ir jārunā. Ja viņš jau iet skolā, var skaidrot, kāds ir budžets, kā tas veidojas, paskaidrot, ka arī bērna viedoklis ir svarīgs, plānojot, kā rīkoties ar naudu, un domājot, kur iespējams ietaupīt. Protams, bērnam nepieciešams atalgojums par cenšanos ietaupīt, piemēram, var pateikt, ka gadījumā, ja izdosies ietaupīt noteiktu naudas summu, visa ģimene varēs doties uz zooloģisko dārzu vai hokeju.
Bērnam var mācīt arī rūpīgāk izturēties pret apģērbu vai apaviem, paskaidrojot, ka tādējādi būs iespējams ietaupīt naudu un to izmantot bērnam interesantā veidā. Arī bērns ir sociāli aktīvs un uzturas sabiedriskās vietās, tāpēc viņš var zināt, kur kādu preci var nopirkt lētāk.
Protams, ja vīrietis pusi no algas nodzer, ieveļas mājās un atvainojas bērnam par to, ka čupa-čupu nesanāca nopirkt, tas neveidos bērna attieksmi pret ietaupīšanu. Ja viens no ģimenes locekļiem plāno budžetu un pārējie nav nekādā veidā tajā iesaistīti, tad tam nav jēgas. Tāpēc arī ir runa par ģimenes, nevis viena cilvēka budžetu.
Tajā pašā laikā budžeta plānošana var būt kā kopīga problēma vai uzdevums, kura risināšana, darbojoties un domājot kopā un priecājoties par jaunām idejām un sasniegumiem, var stiprināt ģimeni. Piemēram, sieva var nolemt, ka lētāk ir gurķus marinēt, nevis pirkt, un vīrietis var palīdzēt, veicot kādu citu mājasdarbu vai iesaistoties marinēšanas procesā. Ja ģimenē ir visu atbalstīta ideja un mērķis, ir saprotams, kāpēc konkrētās darbības tiek veiktas.
Idejas ir nepieciešamas, lai pēc budžeta saplānošanas un saprašanas, kur paliek nauda, reāli varētu ietaupīt, jo tikai ar ienākumu un izdevumu uzskaiti nav pietiekami.
Plānošanas pamatā - vērtības
Plānošanas pamats ir vērtību sistēma, kas liek aizdomāties par to, kas dzīvē ir svarīgākais. Ja cilvēks saka, ka viņam svarīgākais ir bērni, bet budžetā tam neparedz naudu, vēl jo vairāk, ņemot vērā, ka bērnam ir absolūti nepieciešamas vajadzības, jāsecina, ka bērns tomēr nav šī cilvēka dzīves vērtība.
Ja bērns ir vērtība, tad viņam ir jābūt atvēlētai noteiktai budžeta daļai. Tāpat, ja vērtība ir kultūra vai māksla, tai ir jāatvēl noteikta budžeta daļa. Var jau teikt, ka nav naudas, un kultūru apcirpt pirmo, kā to dara valstiskā līmenī, tomēr kultūra ir garīgā barība un to nevar noliegt. Tā ir barība dvēselei, jo pretējā gadījumā cilvēki pārvēršas par zombijiem, kuri pelna un patērē, lai sevi uzturētu, un staigā pa apli vai pat slīd pa spirāli uz leju.
Aigars Plotkāns pieļauj, ka trūkuma apstākļos bērns var izaugt labāks. Ja viņam nav piecu bārbiju, bet ir tikai viena un ļoti mīļa, tas palīdz veidot pareizo attieksmi. Tomēr svarīgi saprast, ka ar bērnu ir jārunā nevis par naudas trūkumu, bet par vērtībām. Bērnam, kuram ir četri gadi, var paskaidrot, kādas var būt sekas, ja netiks nopirktas zāles slimajai omai. Vai arī, ja mājās ir kaķis, kuram ir alerģija un vajag specializēto barību, bērnam var jautāt, kā viņam šķiet, vai kaķītim vajadzētu pirkt to barību un vai viņam pašam kaķītis ir mīļš un svarīgs.
Nevajag bērnam melot un teikt, ka naudas nav, jo nauda ir. Tad jau drīzāk viņam būtu jāsaka, ka nauda ir, bet viņam nepieciešamās lietas nav nozīmīgas, jo ir jāmaksā par elektrību. Bet šāda rīcība būtu netaisna pret bērnu. Bērnam ir jārāda un jāskaidro, cik daudz naudas ir un kur to vajag tērēt.
Bērnam vajag arī iemācīt, ka viens veids ir naudiņas ietaupīšana, otrs - tās nopelnīšana. Ir brīnišķīgi, ja bērnu tajā var iesaistīt. Piemēram, kad bērns pie omītes ir izravējis dobi un nopelnījis divus latus, viņš var nopirkt lielo coca-colu un čipsus, bet, ja bērns tā vietā saka, ka nopelnīto naudiņu viņš grib likt kopējā budžetā, tā ir liela uzvara. Tādā gadījumā var paņemt vienu latu un paskaidrot, kur tas tiks izlietots. Vislabāk par to latu ir bērnam ļaut nopirkt barību kaķim, pašam to iebērt traukā un ļaut priecāties, kā kaķis murrājot to apēdīs. Tādā veidā bērns jutīsies svarīgs, un tieši tā viņam ir jājūtas, lai viņš varētu līdzdarboties, lai justu to pienesumu no savas puses. Viņam jāredz, kādu problēmu šī naudiņa atrisina vai kādu prieku tā var sniegt.
Nauda ir attiecību mēraukla
Nauda un naudas attiecības ir attiecību forma un mēraukla. Nauda ir viens no pārbaudījumiem ģimenes dzīvē, turklāt ne tikai tad, kad tās nav, bet arī tad, kad tā ir. Ir gadījumi, kad ģimenes dzīvo emocionāli ciešāk, kamēr risina finansiālas problēmas, bet, kad tās ir atrisinātas, aiziet katrs uz savu pusi. Tas ir tāpat kā Latvijā - kamēr cīnījāmies par Latvijas brīvību, mums bija ideja, mēs saliedējāmies un zinājām, kas un kā mums jādara, bet tajā brīdī, kad mērķis ir sasniegts, notiek sašķelšanās un ir neziņa par to, ko darīt tālāk. Situāciju var salīdzināt ar nedaudz apmulsušu karavīru pēc kara, kuram ir vajadzīgs laiks, lai saprastu, kā dzīvot tālāk. Tāpat arī ģimenē katras izmaiņas naudas jautājumos nes neskaidrības, un ir nepieciešams laiks un prasme atrast atbilstošāko risinājumu un ceļu, pa kuru iet.
