Intriga "Dauderos". Saruna ar etnogrāfi Ilzi Ziņģīti.
Patlaban "Dauderos" aplūkojamā izstāde "Patiesība par Lielvārdes jostu?" novembrī dosies ceļojumā pa Latviju, vispirms iegriežoties Cēsu muzejā. Izstādi sagatavojusi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļas vadītāja, autoritatīvā latviešu etnogrāfijas speciāliste Ilze Ziņgīte sadarbībā ar muzeja mākslinieku Ģirtu Boronovski.
Ilzei Ziņģītei vaicāju par acīmredzamo un nezināmo, par daudzinātajiem Lielvārdes jostas noslēpumiem.
– Kādēļ izstādei tāds nosaukums – ar jautājuma zīmi izskaņā?
I. Ziņģīte: – Patiesībā gluži visu par Lielvārdes jostu nezinām. Tā ir unikāla ar savu smalkumu, ļoti precīzu, meistarīgu rakstu kārtojumu un daudzveidīgām zīmēm. Vārdu salikums "Lielvārdes josta" ir kļuvis par jēdzienu, kas ietver nenoliedzamu tradicionālās kultūras vērtību. Lielvārdes jostās saglabātajiem rakstiem nereti dots uzdevums pārstāvēt Latviju pasaulē. Kā nozīmīga tradicionālās kultūras vērtība tā iekļauta Latvijas Kultūras kanonā.
– Dzirdēts, ka šīs jostas ceļš uz kultūras kanonu, iespējams, sākās ar filmu "Lielvārdes josta".
– Tas tiesa, 1980. gadā uzņemtā filma izraisīja lielu rezonansi. Filmas idejas radītājs un scenārija autors ir igauņu grafiķis Tenu Vints, bet režisors – latviešu dokumentālā kino lielmeistars Ansis Epners. Filmā izmantoti kadri no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja. T. Vints filmā pauž hipotēzi par ornamentu kā informācijas nesēju. Ar piemēriem tiek iezīmētas paralēles, kas apliecina kopību starp dažādiem laikmetiem un kultūrām. Kā viens no avotiem hipotēzes ilustrēšanai ir izraudzīta Lielvārdes josta. Šī populārzinātniskā filma savulaik izraisīja plašas diskusijas un kļuva par impulsu līdz tam nepieredzētai sabiedrības interesei par Lielvārdes novada jostu rakstiem un ornamenta zīmēm.
– Interesanti, ka doma par Lielvārdes jostu kā īpaši unikālu vērtību radās igauņu grafiķim.
– Viņš jau divdesmit gadus pirms filmas tapšanas bija pētījis pasaules tautu ornamentus – galvenokārt Austrumu kultūrā, bet ielūkojies arī indiāņu mākslā. Kaut patiesības labad jāteic, ka tā josta, ko igauņu grafiķis ņēmis par sākumu savai interesei, ir publicēta "Latvju rakstu" sējumos (1924 – 1931). Filma arī tagad bija skatāma izstādē.
– Lielvārdes jostu parasti piemin vienskaitlī – kā kaut ko vienreizēju un vienīgo.
– Būtībā unikāla savā vienreizīgumā ir ikviena no Lielvārdes novada tautastērpa jostām. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā glabājas lielākais skaits no visām, kas saglabātas līdz mūsdienām – 70 autentiskas Lielvārdes novada jostas. Visvairāk ir jostu ar vietas norādi – Lielvārde, tad seko Lēdmane, Rembate, Laubere, Madliena, Vērene, Krape, Kastrāne, Jumprava.
– Ko nozīmē autentiskums?
– Tas nozīmē – īsts. Autentiskās jostas tapušas Lielvārdes novadā no 19. gadsimta sākuma līdz tā vidum. Vēlākās, 20. gadsimta 20. un 30. gados tapušās, jau ir atdarinājumi. Vērts apzināties, ka šobrīd nodarbojamies arī ar tautas tērpu atdarināšanu. Tāpēc mans ieteikums – neatdarināt pēc atdarinājumiem, bet gan oriģināliem, kas glabājas muzeju krājumā vai kuru attēli atrodami publikācijās. Pēc darināšanas tehnikas Lielvārdes jostas ir rakstainas audenes. Rakstam izmantota divkārtīgi šķetināta sarkana vilnas dzija un balti lina vai kokvilnas pavedieni. Vecākajām jostām sarkanā dzija krāsota augu krāsvielās, ko apliecina madaru sarkanais tonis. Mūsdienās tādu krāsu būtībā iegūt vairs nav iespējams.
Taču katra josta ir ļoti individuāla. Maz ticams, ka jebkura sieviete spēja tādu noaust, taču nez vai to visu darījuši tikai amatnieki…
Tas, kas mums dažkārt liekas neiespējami, toreiz cilvēkiem bija pats par sevi saprotams: gan vērpt, gan adīt rakstainus cimdus – neskatoties, ko dara rokas. Arī Lielvārdes jostu raksti, kad tos zīmē vai auž, veidojas uz priekšu it kā paši no sevis – "vedot līdzi" darinātāja roku. Tikai jāsaprot princips. Tas rodas ar laiku, darot šo darbu daudzas reizes. Lielvārdes jostās skatāmi maiņu raksti: zīmes netiek ritmiski atkārtotas, bet mainās daudzveidīgās variācijās. Blakus esošās zīmes ir savstarpēji saistītas – veidojoties vienai, līdzi sāk veidoties arī otra. Kārtojot rakstus jostā, radniecīgus motīvus mēdz atkārtot vairākas reizes. Lielvārdes jostām ir vislielākais raksta pavedienu skaits. Izmantoti pat 75 raksta diegi (velki). Tas rada iespēju veidot sazarotus un bagātus rakstus. Lai izveidotu ap 3 metru garas jostas maiņu raksta zīmējumu, nākas izmantot ap 200 000 raksta laukumu (punktu). Jostām ir atšķirīgi gali – tā atšķirot rakstu kārtojuma sākumu un nobeigumu. Iesākumā ir cilpa – nepārgriezti velku pavedieni, nobeiguma galā velkus sapin. Mūsdienās, atdarinot jostas, galos droši vien gribētos kaut ko smuku, kārtīgu, ar bārkstīm. Taču senās audējas rīkojušās citādi. Arī šie jostu gali rada domu par simbolisku sākumu un noslēgumu.
-– Vai ticat neizskaidrojamām lietām?
– Es tās respektēju. Nenoliedzu cilvēkus, kuriem ir savs viedoklis par jostu zīmēm. Vai to nozīmi zināja pašas jostas darinātājas, par to ziņas nav saglabājušās. Nav liecību, kā tas bija – vai vispirms bija doma vai raksts tapa zemapziņā? Arī to mēs īsti nezinām. Ļaudis, kuri savulaik jostas nodeva muzejā – tas notika starp abiem pasaules kariem, galvenokārt pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados –, teica, ka jostas ir četru paaudžu vecas un darinātājus savā dzīvē to mantinieki nemaz nav satikuši. Ir dažādas leģendas un versijas. Arī jēdzieniem ir dažādas nozīmes, piemēram, rotāt – rakstīt, rotājums – raksts, rotāts – izrakstīts, zīme – nozīme. Šo vārdu sabalsojums var rosināt domu par ornamenta saturu. Šis fakts, tāpat arī zīmju ilglaicīgais lietojums, rada priekšstatu par tām piemītošu maģisku spēku.
Raksta zīmes ir senas, tādas pat zināmas citviet pasaulē. Nenoliedzami, senatnē tām bijusi simboliska nozīme. Patiesībā nozīmi iemieso nevis pašas zīmes, bet gan cilvēku priekšstati un ticība tām. Vai Lielvārdes jostu audēji zīmes sauca vārdos? Kādi tie varēja būt? Varbūt raksta zīmes bija vārdos neformulēti jēdzieni? Arī tautas dziesmās doma nav izteikta tieši, bet gan paslēpta līdzībās. Atbilžu uz šiem jautājumiem nav.
Mūsdienās raksta elementus saucam to pētītāju, nevis to darinātāju dotajos vārdos. Senās audējas pazina ozollapu, ozolīti, lāča pēdu, vanagnadziņu, rozīti, bet tikai 20. gadsimta 20. gados ornamenta aprakstītāji ieviesa Ūsiņu, Pērkonu, Auseklīti, Māras zīmi, Saulīti, Jumi. Aizvadītā gadsimta 70. gadu cilvēki, kas dzīves laikā nekad nebija tikušies un pat nedzīvoja Latvijā, pievērsās Lielvārdes jostas satura skaidrošanai. Izskanēja domas, ka raksti glabā kādu informāciju un zīmju kārtojums jostās uzskatāms par veidu, kā šo vēstījumu nodot tālāk. Lielvārdes jostas skaidrojumi izraisīja sabiedrības interesi par šo, nenoliedzami īpašo kultūras mantojuma jomu. Vienmēr būs cilvēki, kas nebeigs ticēt jostās "rakstītam stāstam" un meklēs vienīgo patiesību. Ceļš uz to nekad nebeigsies. Tas ir arī Lielvārdes jostu nopelns un sūtība – mudināt ieskatīties, apgūt jaunas zināšanas un domāt.
Lielvārdes jostas ir mūžīgs apbrīnas objekts un mīkla. Daudzveidīgie jostu raksti rosinājuši domu par zīmēm piemītošu saturu un "jostās rakstītu vēstījumu". Jostu raksti atstāj iespēju saskatīt amatniecisko, estētisko, grafisko un saturisko vērtību.
