• Grobiņas apgabalu pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers 1560. gadā bija ieķīlājis Prūsijas hercogam. Tikai 1609. gadā Gotharda dēls Vilhelms, apprecēdams Prūsijas hercoga meitu, pūrā ieguva Grobiņas apgabalu un pievienoja to hercogistei.
Hercogam kā vasalim bija jāpiedalās karaļa rīkotajos karagājienos un jāpakļaujas karaļa izsludinātajai hercogistes satversmei, kuru hercogam nebija tiesību mainīt. Svarīgākajos pārvaldes jautājumos bija jāprasa karaļa atļauja. Hercogam piederēja monopoltiesības uz naudas kalšanu, metālu ieguvi un dzintara ieguvi. Tas iecēla ierēdņus un piešķīra pilsētu tiesības.
Kurzemes un Zemgales hercogiste pastāvēja vairāk kā 230 gadus, līdz 1795. gadā tā tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā.
Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers (1642.-1682.). Avots:http:wikipedia.org
Savā pastāvēšanas laikā Kurzemes un Zemgales hercogisti pārvaldīja 13 hercogi, no kuriem visslavenākais, protams, ir hercogs Jēkabs.
Jēkabs fon Ketlers (Jakob von Kettler) dzimis
1610. gadā un sava mūža 72 gados iemantoja leģendāru slavu Latvijas
vēsturē. Par Kurzemes un Zemgales hercogu Jēkabs tika apstiprināts 1642.
gada 16. augustā. Hercogs Jēkabs miris 1682. gadā.
Jēkabs hercogistē uzlaboja lauksaimniecību, attīstīja rūpniecību,
tirdzniecību un kuģubūvi. Tika noslēgti tirdzniecības līgumi ar Dāniju,
Franciju, Venēciju, Portugāli, Holandi, Angliju, Spāniju un daudzām
citām zemēm, ieskaitot Osmaņu impēriju.
Šādai aktīvai hercogistes tirdzniecībai ļoti nepieciešami bija brīvi un droši transporta ceļi. Kā nopietns un traucējošs šķērslis hercogistes jūras tirdzniecības aktivitātēm bija Rīgas pilsēta, kas ietilpa Zviedru Vidzemes sastāvā.
Zviedru Vidzeme bija viena no Zviedrijas provincēm, un tā izveidojās pēc Polijas – Zviedrijas kara 1629. gadā un pastāvēja līdz 1721. gadam. Provinces teritorija ietvēra Vidzemi, Sāmsalu, Muhu, Kihnu un Roņu salas un Igaunijas dienvidu daļu. Galvaspilsēta bija Rīga.
Rīgai bija monopoltiesības jūras tirdzniecībā, ko Rīgas rāte cītīgi sargāja. Saskaņā ar dažādiem aktiem un līgumiem, kas slēgti jau no Rīgas dibināšanas, visiem kuģiem un precēm, ko tie ieved, bija jāiet caur Rīgas ostu. No Daugavas augšteces nākošo eksportpreču muitošana un pārkraušana ienesa lielus ienākumus gan Rīgas pilsētas, gan Zviedrijas valsts kasē.
1660. gadā Hercoga Jēkaba galvā dzima vērienīga un drosmīga doma –
izmantojot Zemgales un Kurzemes upju tīklu, pa Daugavu nākošo
tirdzniecības laivu maršrutu novirzīt, apejot Rīgu!
Iespējams, ka hercogs Jēkabs šai idejai iedvesmu guva no 17. gadsimta dižākās inženiertehniskās būves projekta – Karaliskā Langedokas jeb Dienvidu kanāla (Canal du Midi) Dienvidfrancijā.
Dienvidu kanāls Francijā. Avots:http://roisoleil2.blogspot.com/
240 km garais Dienvidu kanāls savienoja Tulūzu ar Vidusjūru un bija franču inženiera Pjēra Pola Rikē lolojums. Izmantojot jau esošos dabiskos un mākslīgi radītos iekšzemes ūdensceļus, Francijas kuģi tagad varēja kursēt starp Atlantijas okeānu un Vidusjūrā, izvairoties no pirātiem bagātās Spānijas piekrastes. Kanāla būvē bija iesaistīti 12 tūkstoši strādnieku, kas četrpadsmit gados būvi pabeidza. Vienīgie darbarīki bija lāpstas, ķerras un cērtes. Strādnieku darbs bija tik labi organizēts, ka celtniecības tempi pārsteidz pat mūsdienu speciālistus. Kanālu ekspluatācijā nodeva 1681. gadā.
Apejot Rīgu un savienojot Daugavas, Lielupes un Ventas baseina ūdensceļus, tiktu radīta konkurence Rīgas ostai. Krietna daļa ienākumu no Daugavas augšteces nākošo eksportpreču muitošanas un pārkraušanas nonāktu hercogistes kasē.
Šā mērķa sasniegšanai tika izstrādāts vērienīgs jaunā ūdensceļa izveides projekts!
Jaunajam ūdensceļam vajadzētu sākties Daugavā pie Dunavas ciema.
Šeit Daugavā ietek neliela tās pieteka Eglona (Eglaine), kuras platums
lejtecē ir ap 4 -5 m. Eglonas (Eglaines) kopējais garums ir 36 km, un
tās platums vidēji ir ap 2 – 3 m.
Tālāk Eglonas (Eglaines) upi tika plānots savienot ar Vilkupi. Lai to nodrošinātu, bija jāizrok kanāls. Kanāla rakšana tika uzsākta, un tas tika izrakts 1668. gadā. Mūsdienās Aknīstes novada Asares pagastā ir izveidota Hercoga Jēkaba taka, kas iet gar Vilkupi, pāri tai un gar šo kanālu.
Tālāk jaunais tirdzniecības ceļš pa Vilkupi nonāk Dienvidsusejā.
Dienvidsuseja, tekot caur Aknīsti, Neretu un Ērberģi, nonāk Mēmelē.
Pa Mēmeles gultni tirdzniecības laivām bija jāvirzās cauri Skaistkalni līdz Bauskai, kur tās nonāktu jau Lielupē.
Tālāk pa Lielupi tirdzniecības ceļš virzītos līdz Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētai Jelgavai (tolaik – Mītavai).
No Jelgavas tālāk uz Lielupes lejteci tirdzniecības laivu ceļš nonāktu līdz Vecslocenes upītei, pa kuru varētu nokļūt Slokas ezerā.
Izbraucot cauri Slokas ezeram un tālāk atkal virzoties pa Vecslocenes upīti un Dūņieri tirdzniecības laivas nonāktu Kaņierī.
Lai savienotu Kaņieri ar Rīgas jūras līci, būtu jāizbūvē kanāls ar slūžām, lai ezera ūdens neaizplūstu jūrā.
Tādā veidā mērojot ap 400 km garu ceļu pa hercogistes upēm un ezeriem, tiktu izveidot jauns tirdzniecības ceļš, apejot Rīgu.
Pie Kaņiera kanāla tirdzniecības laivas nonāktu jūrā un varētu doties uz tuvākām hercogistes jūras ostām Kaugurciemā vai Engurē, kur preces tiktu pārkautas lielajos tirdzniecības kuģos un dotos uz citām tālām pasaules ostām.
Hercogs Jēkabs Kaugurciemā bija izveidojis ostu un vairākas preču noliktavas. Kaugurciema osta piederēja pie tā sauktajām „aizliegtajām” ostām. Nelegālas darbības pieskaņu Kurzemes mazajām ostām, kuras izmantoja kabotāžas kuģniecībā, radīja Rīgas pilsētas monopoltiesības jūras tirdzniecībā, kuras Rīgas rāte rūpīgi uzmanīja.
Rīgas rātes protestus izpelnījās pat Ventspils un Liepājas ostu dibināšana, kur nu vēl mazās Kauguru, Ragaciema, Plieņciema un Engures ostas!
Taču Rīgas protesti un pat vairāku kuģu arests Kaugurciemā neapturēja hercogu Jēkabu laikā no 1651. līdz 1689.gadam mazajā Kaugurciema ostā izkraut un iekraut vairāk nekā 130 kuģu. Kaugurciemā ieveda franču sāli, tabaku, vīnu un siļķes… Savukārt izveda kuģu kokus, ozola baļķus un plankas, darvu, labību (auzas, rudzus, miežus), linsēklas. No Kaugurciema ostas tika piegādāti kokmateriāli Ventspils kuģu būvētavai. No noliktavām, kas atradās zvejnieku ciemā, preces ar pajūgiem veda uz Sloku, no kurienes ar laivām veda tālāk uz Jelgavu, Lietuvu un Poliju.
Lai to panāktu, no Kaņiera pa Slocenes upi tirdzniecības ceļš virzītos cauri Valguma ezeram, tālāk gar Tukumu un pie Jaunsātiem vajadzētu izveidot kanālu, kas Sloceni savienotu ar Abavu.
Tālāk pa Abavu cauri Kandavai, Sabilei un Rendai tirdzniecības laivas nonāktu līdz Ventai.
Iepeldot Ventā, tirgotāju laivas dotos uz tās lejteci, kur Ventspilī nokļūtu līdz Baltijas jūrai.
Jāapbrīno hercoga Jēkaba uzņēmība un domas diženums!
Var jau būt, ka hercogam Jēkabam šis plāns būtu izdevies, ja vien tas
nebūtu pretrunā ar Rīgas tirgotāju un Zviedrijas valsts interesēm.
Diemžēl sarežģījumi hercogistes ārpolitiskā, pēctecības trūkums un
Zviedrijas draudi liedza šo ieceri īstenot.
P.S. Paldies mūsu lasītājam Oto par šī raksta interesantās tēmas pieteikumu!
