Citu Eiropas pilsētu vidū tikko sevi pieteikušajai Rīgai šis notikums bija kā solījums tās nākotnes varenībai un bagātībai. Apliecinājums, ka nu Rīgai ir savs valdnieks, savas robežas, savas tiesības, lai gan arī vēl ne oficiāli nostiprinātas, un arī pašai sava nauda, kaut gan vēl pavisam niecīga izmēros un neizskatīga. Pirmie Rīgā kaltie feniņi šobrīd skatāmi izstādē "Rīgas naudai 800" Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM).
Rīgas feniņi – zināmi tuvu un tālu
LNVM monētu, depozītu un bonistikas kolekcijas galvenā glabātāja Anda Ozoliņa stāsta, ka Gotlandē tolaik no katriem aptuveni 205 – 215 gramiem sudraba (vienas svara mārkas) izkala 288 feniņus. Diemžēl mēs tā arī nekad droši neuzzināsim, kad tieši sāka kalt Rīgas naudu. "Bīskapa Alberta 1211. gadā izsniegtajā privilēģijā kā atskaites punkts minēta gada pirmā puse – tātad tam it kā vajadzētu būt notikušam līdz vasarai," stāsta A. Ozoliņa.
Par to, ka 13. gadsimta sākumā Rīgā nauda tiešām kalta un drīz izplatījusies tuvējās teritorijās un arī Igaunijā, netieši liecina senās vēstures avoti, kurus kādā rakstā min ievērojamais starpkaru posma arheologs Rauls Šnore. 1294. gada Hāpsalas pilsētas tiesībās, piemēram, var lasīt, ka par katru olekti pakulu auduma audējs var prasīt trīs Rīgas feniņus (pennig Rigesch). Zināms, ka Rīgas nauda apgrozījās arī senajā Kursā.
Taču par to, kuras tad īsti bijušas pirmās Rīgā kaltās monētas, numismāti vēl nesen aktīvi lauza diskusiju šķēpus.
Ilgu laiku par droši datējamām senākajām Rīgas monētām tika uzskatīti vienīgi arhibīskapa Johana VI Ambundi (1418. – 1424. g.) laikā izgatavotie šiliņi un ārtigi. Toties šobrīd jau skaidrs, ka
senāki bijuši Mārtiņsalas izrakumos atklātie brakteāti (vienpusīgas monētas) ar bīskapa Alberta attēlu, par kuriem ir diezgan droši zināms, ka tie kalti Rīgā 13. gadsimta sākumā.
Pirmo šādu monētu Mārtiņsalā 1897. gadā atrada vācbaltu vēsturnieks Antons Būhholcs. Mūsdienās tā glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM). 1968. gadā šajā pašā vietā paveicās arī arheologam Ēvaldam Mugurevičam, kādā pavardā atklājot veselu ziedojumu ar 13. gadsimta naudu. Numismātes Rasma Ceplīte un Kristīne Ducmane pierādīja, ka šīs varētu būt pirmās Rīgas monētas, kas kaltas bīskapa Nikolaja laikā. 2004. gadā patīkamu pārsteigumu arheologiem sagādāja teātra "Kabata" darbinieki, nododot vairāk nekā 200 monētu lielu Rīgā bīskapa Nikolaja laikā kaltu depozītu, kas tika atrasts remontdarbu laikā teātra pagrabā.
Rīgas kungi vēlas zeltu
Visu šo laiku un arī vēlākos gadsimtos Rīgā apgrozībā visvairāk tomēr bija svešās zemēs – galvenokārt Vācijā un Gotlandē – kaltā sudraba nauda.
Trīspadsmitā gadsimta beigās, Rīgai līdz ar citām lielākajām Livonijas pilsētām iesaistoties Hanzas savienībā, līdztekus Gotlandes naudas aprēķina sistēmai sāka lietot arī Lībekas kārtību. Naudas apgrozībā bija izveidojusies, no mūsdienām raugoties, īpatnēja situācija, kad vienlaikus pastāvēja ēres, šiliņi, ārtigi un feniņi, un šērfi.
Visiem naudas aprēķiniem pamatā bija iedomātā Rīgas sudraba mārka, kas līdzinājās 208 gramiem sudraba. Šo situāciju var salīdzināt, ja, piemēram, mūsdienās Rīgā vienlaikus būtu apgrozībā gan santīmi, gan eirocenti.
Pa īstam Lībekas šiliņi Gotlandes ēres un ārtigus izkonkurēja tikai 15. gadsimta 30. gados. 16. gadsimtā Livonijā un visā Eiropā jau uzvaras gājienu sāka lielāka nomināla sudraba monēta – dālderis.
Izcilais vēsturnieks Arveds Švābe darbā "Mūsu senās naudas sistēmas" ("Straumes un avoti", III, 1938 – 1940) raksta, ka "13. gadsimta sākumā Visbijas ietekmē arī Rīgas namnieki cerēja vismaz pa daļai celt savu dzīvi uz zelta valūtas". Vācijā vairāki valdnieki šajā laikā kala zelta denārijus (denarii aurei), un ar ko gan Rīgas kungi sliktāki? 1226./1228. gada Visbijas–Rīgas tiesībās, piemēram, paredzēts desmit zelta mārkas liels sods par saderināšanās atsaukumu. Bet kāzu viesiem, ja viņu skaits ir lielāks par atļauto normu, tika piedraudēts ar sodu zelta pusmārkas apjomā. Rīgas parādnieku grāmatā 14. gadsimta sākumā gan ir atzīmēti daži darījumi zeltā (aureos denarios, parvos florenos), taču tos izpildīja ārzemēs – galvenokārt Flandrijā vai Francijā. Tāpēc ticamāk šķiet, ka Latvijā 13. gadsimta pirmajā pusē zelta monētas vai nu nemaz neapgrozījās, vai arī ļoti niecīgā skaitā.
Numismāte Anda Ozoliņa stāsta, ka 13. gadsimtā monētu kalšanas tiesības Rīgā piederēja tikai bīskapam un kalšana nebija diez cik aktīva, bet 14. gadsimtā ordeņa un arhibīskapa nepārtraukto cīņu dēļ tās netika kaltas vispār. Regulāri Rīgas nauda atkal apritē parādījās tikai 15. gadsimtā. Turklāt mestra Bernda fon der Borha laikā (1472. – 1483. g.) savas monētas – šiliņus un feniņus – Rīgā un Cēsīs sāka kalt arī Livonijas ordenis, kas līdz tam monētas bija kalis tikai Tallinā.
Interesanta situācija Rīgā izveidojās 15. gadsimta otrajā pusē, kad pēc Salaspils līguma dumpīgā pilsēta uzreiz nonāca divu virskungu – ordeņa un bīskapa – kalpībā. Varenais un ambiciozais mestrs Volters fon Pletenbergs un arhibīskaps Mihaels fon Hildebrands toreiz sāka kalt kopīgu monētu – šiliņu, uz kuras bija izgrebti abu augsto kungu ģerboņi. Starp citu, tieši Pletenbergs bija tas, kurš pirmais atļāva Rīgai 1526. gadā uz saviem vērdiņiem attēlot pilsētas lielo ģerboni.
Naudas kungi un monētu meistari
Naudas kalšanas tiesības aizvien bija Rīgas virskungiem (no 1452. g.), kuri noteica tās sastāvu un arī saņēma daļu kaltuves peļņas. Tālāk jau Rīgas rātskungu ziņā bija izraudzīties divus naudas kungus (Münzherren), kuru pienākums bija apgādāt kaltuvi ar sudrabu un risināt citus svarīgus jautājumus. Vienam no viņiem noteikti vajadzēja būt birģermeistaram. Laiku pa laikam viņi sniedza pārskatu "zemes kungiem".
Rīgas naudas kaltuve, kas dokumentos pirmo reizi minēta 1421. gadā, 16. gadsimtā atradusies starp Lielo Monētu, Mazo Monētu un Kaļķu ielu, aizņemot veselu kvartālu. Tās nams gāja bojā Rīgas bombardēšanā 1941. gadā.
Ar pašu monētu kalšanu nodarbojās monētu meistars (Münzmeister) un viņa palīgi, par katras sudraba svara mārkas pārkalšanu šiliņos 16. gs. 20. gados algā saņemot sešus šiliņus. Pirmais zināmais Rīgas monētu meistars Hanss dokumentos minēts 1516. gadā. Visas senās monētas, kuras datējamas līdz 16. gadsimta vidum, ir roku darbs. Veltņu spiedni, kaļot naudu, Rīgā sāka izmantot 1575. gadā.
Sliktie šiliņi un apķērīgie rātskungi
Lai gan Rīgā pastāvēja stingri monētu kalšanas noteikumi, tomēr aizvien plašāk izplatījās zemas raudzes monētas ar mazvērtīgiem piejaukumiem, kas savukārt krietni samazināja ieņēmumus. Tāpēc tirgotāji monētas vairāk vērtēja nevis pēc to nomināla, bet gan pēc dārgmetāla svara. Jau 1420. gadā reālais sudraba daudzums Rīgas aprēķina mārkā, no kuras kala monētas, salīdzinot ar 14. gs. vidu, bija samazinājies piecas (!) reizes. Līdzīga naudas pasliktināšanās norisa arī vēlākos gadsimtos (zviedru laikos 17. gs. 60. gados kaltajos šiliņos sudraba bija vien 8%).
Naudas vērtībai par labu nenāca arī plašā naudas viltošanas kustība, ar ko visos laikos nodarbojās gan atsevišķi blēdīgi indivīdi, gan valdnieki. Visu laiku slavenākais naudas bojātājs bija filozofs un askēts leģendārais Sinopes Diogēns, kurš dzīvoja mucā, bet jaunībā, sava tēva naudas mijēja un augļotāja mācīts, nodarbojās ar monētu viltošanu. Naudas bojāšanā īpašus panākumus bija guvis arī ar nelabu slavu apveltītais Romas imperators Nērons, kura naudu nelabprāt ņēma pretī pat pusmežonīgie ģermāņi.
Tagadējās Rumānijas teritorijā Sučavas pilī valdnieka Eistahija Dabižas laikā kopš 1661. gada darbojās monētu kaltuve, kur kala gan vietējo naudu, gan arī, trūkstot sīknaudai, viltoja kaimiņvalstu – arī Zviedrijas varā esošo Baltijas zemju – sīknaudu. Nopelnot no kursu starpības, Dabižas mantinieki divdesmit gados pamanījās noviltot vairāk nekā 1,2 miljardus svešzemju monētu, izraisot šiliņa vērtības samazināšanos arī Vidzemē un Rīgā. Pēc Edgara Dunsdorfa ziņām, plašos apmēros 17. gadsimtā naudu viltoja arī pašā Vidzemē. Šajā ziņā īpaši izcēlās Rīgas rātskungi Ansis Drelings un Lorencs Cimmermans, kuri Bērzaunes mežos bija izkaluši vairākus simtus birkavu viltotas vara naudas.
Tāpat kā citur, arī Rīgā naudas viltotājiem draudēja bargs sods – viena šāda upura nocirstā mumificētā roka vēl šodien apskatāma RVKM ekspozīcijā. Ja viltotās naudas vērtība pārsniedza vērdiņu, piesprieda pat nāves sodu verdošā ūdenī.
Vācijā, piemēram, par šādu nodarījumu sadedzināja dzīvu, Krievijā pēc 1649. gada likuma noziedznieka kaklā ielēja sakarsētu svinu, Ķīnā blēdi ieraka dzīvu zemē, bet Japānā – piesita krustā.
Naudas apgrozību Rīgā un Vidzemē 15. un 16. gadsimtā ietekmēja arī tuvais Krievijas tirgus, jo tirgotājiem bija ļoti izdevīgi uz turieni izvest sudrabu. Cenšoties kaut ko darīt lietas labā, 1422. gadā Livonijas landtāgs nolēma, ka visā Livonijas teritorijā jākaļ pēc vienotas monētpēdas (vienotiem naudas kalšanas noteikumiem). Turpmāk monētu atbilstību šīm prasībām rūpīgi pārbaudīja un noteikts daudzums sudraba bija obligāti jāpiegādā Livonijas monētu kaltuvēm. Sudraba monētas uz Krieviju izvest aizliedza.
Skaistā nauda
Sešpadsmitajā gadsimtā, atklājot jaunas sudraba raktuves Čehijā un ieplūstot lielam sudraba un zelta daudzumam no Jaunās pasaules, Eiropā naudas vērtība strauji samazinājās, un cenas kāpa ģeometriskā progresijā – piemēram, labībai tās paaugstinājās trīskārt. Spānija toreiz kļuva par bagātāko valsti pasaulē. Daudzās Eiropas valstīs tika ieviestas jaunas monētas, kuru pamatā bija Čehijas pilsētā Joahimstālē kaltā jaunā sudraba monēta – guldeņu grasis – joahimstāleris (vēlāk no tā atvasināja vārdu "dālderis"), kas svēra 28 – 29 gramus.
Lielāka un mazāka nomināla sīknaudas plūdus arī Rīgā beidzot aizstāja skaista nauda. Vispirms 1516. gadā Rīgas sudraba mārka – monēta, kas saturēja 11,5 g dārgmetāla, nākusi pasaulē kā mestra Voltera fon Pletenberga un arhibīskapa Jaspera Lindes kopkalums.
1525. gadā tai pievienojās pirmais Rīgā kaltais sudraba dālderis (aptuveni 27 g dārgmetāla). Lepnais un ambiciozais Pletenbergs, demonstrējot savas plašās politiskās pretenzijas, 1523. gadā Rīgā lika kalt arī zelta dukātus (guldeņus), no kuriem katrs līdzinājās trim sudraba dālderiem (3,5 g zelta). 1525. gadā pēc viņa pavēles Rīgas monētkaļi radīja arī bezgala skaistos portugālus – desmitdukātu monētas (34 g zelta), uz kurām bija attēlots mestrs īstā valdnieka pozā – visā augumā bruņutērpā, ar paceltu zobenu rokās. Tāpat kā citas līdzīga un vēl augstāka nomināla monētas, arī šīs izgatavoja, lai dāvinātu, nevis laistu apgrozībā.
Citu monētu vidū sudraba dālderus un mārkas Rīga turpināja kalt arī brīvpilsētas laikos (1561 – 1581). Nonākot poļu varā, rīdzinieki iepazina jaunas neierastas monētas – grašus, trīsgrašus, sešgrašus. Zviedri 17. gs. 20. gados kādu laiku lolojuši plānu ieviest Vidzemē vara naudu, tomēr tas nav izdevies. Ne velti tautas dziesma vēsta: "Sudrabiņa, sudrabiņa!/ Vara mums nevajag." Zviedru laikos Rīgas naudas kaltuve darbojās tik sekmīgi, ka kronis nolēma daļu peļņas pievākt sev, izveidojot otru monētu kaltuvi. Turklāt sevišķi izdevīga bija tieši mazā nomināla monētu – šiliņu – kalšana, kas gan arī tolaik plaši izplatītās naudas viltošanas dēļ izraisīja īstus sīknaudas plūdus tuvākajā un tālākajā apkaimē, kā arī strauju naudas vērtības krišanos.
No visām Rīgā kaltajām monētām skaistākās šķiet Voltera fon Pletenberga laika monētas – mārkas, dukāti un dālderi. Taču, kā izrādās, tām un arī citai tepat uz vietas kaltajai lielo nominālu naudai apgrozībā nav bijusi noteicošā nozīme.
"Šīs monētas tomēr vairāk bija politikas un mākslas piemineklis. Tā kā Rīga bija liela tirdzniecības pilsēta, galvenā nozīme apritē bija Rietumeiropā kaltajai sudraba un zelta naudai," uzsver Anda Ozoliņa. Populārākā monēta Rīgā un visā Latvijas teritorijā līdz pat 19. gadsimta 40. gadiem bijusi ārzemniece – Alberta dālderis (nosaukumu guvis no 17. gs. Spānijas Nīderlandes pavaldoņa vārda).
Rīgas zelta nauda – vai uz mūžiem zaudēta?
LNVM šobrīd var lepoties ar Baltijā lielāko numismātikas kolekciju ar vairāk nekā 150 tūkstošiem dažādu priekšmetu (monētām, banknotēm, medaļām, ordeņiem, nozīmēm). Tā krājumā ir arī 178 depozīti, kas atrasti dažādās Latvijas vietās. RVKM ziņā ir priecāties par senāko un Rīgas vēstures aspektā vērtīgāko krājumu, kurā glabājas vairāk nekā 3000 Livonijas perioda monētu, no kurām 800 kaltas Rīgā. Par skaisto Rīgas zelta naudu abos muzejos vairāk gan vēsta vien nodzeltējuši apraksti un veci zīmējumi.
Numismāte Tatjana Berga RVKM monētu katalogā (izdots 2003. gadā) raksta, ka muzeja krājums stipri cietis vāciešu repatriācijas gaitā un kara laikā 1944. gadā, kad vērtīgākos eksponātus, arī vairākas 16. – 17. gadsimta zelta piemiņas monētas izveda uz Vāciju. 1946. gadā daļu kolekcijas izdevies atgūt, bet aptuveni 20 tūkstoši priekšmetu – zelta monētas, medaļas un zelta izstrādājumi – bija zuduši.
Kara laikā izlaupītas arī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja monētu kolekcijas. "Nav pat īsti saprotams, vai tas noticis pirms kara vai tā laikā, jo krājums tika gan tepat slēpts, gan evakuēts. Vērtīgākie eksemplāri ir zuduši. Iespējams, ka daļa no tiem atrodas privātās kolekcijās," stāsta numismāte Anda Ozoliņa. Savulaik presē izskanēja, ka muzeja darbinieks, kas gatavojis monētas izvešanai, bija tās paslēpis muzeja lifta šahtā un pagrabos, tomēr vērtīgākās monētas izlasījis. Vēl 20. gadsimta 70. gados Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā viens sudraba dālderis tika gaišā dienas laikā nozagts – vienkārši izzāģējot vitrīnā caurumu. Arī Nacionālais vēstures muzejs 60. gados šādi šķīries no dažiem vērdiņiem.
Muzeju vērtīgās kolekcijas savulaik izveidotas no dāsniem dāvinājumiem un vērienīgiem pirkumiem. Vēl pirms diviem gadiem, piedaloties Valsts kultūrkapitāla fonda konkursos, muzejiem bija iespēja ar pirkumiem papildināt savas kolekcijas. Šobrīd šādiem mērķiem līdzekļi vairs netiek paredzēti. Pēdējā laika priecīgākais notikums LNVM un RVKM bija 2007. gadā, kad vācbaltu izcelsmes numismāts Franciskus Perns uzdāvināja tiem savu ilgus gadus krāto Baltijas monētu kolekciju.
Ko varēja nopirkt par Rīgas naudu?
• Pēc Jāņa Strauberga ziņām, piemēram, 15. gs. beigās izšūti dāmu svārki maksāja 3 vērdiņus, dāmu mētelis – pusmārku, kungu tafta vamzis – 30 šiliņus, bikšu šūšana – 6 šiliņus.
• 16. gs. sākumā zirgs vidēji maksāja 3 mārkas, bet gadsimta vidū jau gandrīz četras reizes vairāk – 11,5 mārkas. Lai nopirktu lāstu (12 mucas) alus, gadsimta sākumā vajadzēja izdot 4 mārkas, bet gadsimta beigās – jau 18,5 mārkas.
• Ap 1500. gadu par Livonijā kaltiem 7 šiliņiem varēja pasūtīt kurpju pāri vai arī nopirkt divas olektis vadmalas. Reinzemes vīna stops (1,33 l) tolaik maksāja piecus sešus šiliņus, puslitrs alus – pusšiliņu.
• Labs amatnieks tolaik dienā pelnīja 6 šiliņus. Par feniņu (šiliņš līdzinājās 3 feniņiem) varēja nopirkt klaipiņu maizes vai pusstopu alus.
Kā rīdzinieki rēķināja naudu līdz 15. gs. 30. gadiem
• 1 Rīgas sudraba mārka = 48 ēres jeb 36 šiliņi = 144 ārtigi jeb 432 Lībekas šiliņi.
• 1 ēre = 3 ārtigi = 9 Lībekas feniņi.
• 1 šiliņš = 4 ārtigi = 12 Lībekas feniņi.
• 1 ārtigs = 3 Lībekas feniņi.
Mazliet no naudas vēstures
• Senos laikos par naudu izmantoja visdažādākās lietas, kas simbolizēja vērtības ekvivalentu (kauri gliemežvākus, lina audumus, vaļu ilkņus, vara cirvjus, zvērādas, zelta un sudraba stienīšus).
• Antīkajā senatnē norēķinos plaši izmantoja lopus (latīniski – pecus), kas ir pamatā jēdzienam pecunia – "nauda". Arī senlatviešu vārds "nauda" senatnē apzīmēja lopus. Līdzīgu nozīmi pētnieki atklājuši arī lietuviešu vārdam nauda, norvēģu naut, nautr, tāpat vārds rupija cēlies no sanskrita rupa, kas tulkojumā nozīmē lopi.
• Pirmā monētu sistēma tika izveidota 7. – 5. gs. pirms Kr. Lidijā (Mazāzijā) ķēniņa Krēza valdīšanas laikā. Pirmās monētas gatavoja no elektrona – dārgmetālu zelta un sudraba sakausējuma, kas veidojies dabiskos apstākļos.
