Ļaudis, kas tic kristāla galvaskausu
senumam, domā, ka kopumā tiem jābūt trīspadsmit, taču pagaidām atrasti
vien pieci. Interesantie priekšmeti ir cilvēku galvaskausu modeļi, kas
izgrebti no caurspīdīga kvarca kristāla. Mūsdienās zināmie eksemplāri ir
dažāda lieluma – no dažiem centimetriem līdz dabiska galvaskausa
izmēram.
Leģenda par maijiem
1927.
gadā [citur tiek minēts 1924. gads] britu pētnieks un piedzīvojumu
meklētājs Frederiks Alberts Mičels-Hedžess, meklēdams pazudušo
Atlantīdu, pētīja maiju indiāņu ceremoniju tempļa atliekas Lubantunā,
tagadējā Belizā. Kopā ar viņu ekspedīcijā piedalījās arī audžumeita Anna
Mičela-Hedžesa. Tiktāl fakti ir zināmi, bet pēc šā ievada sākas stāsts,
kas drīzāk dēvējams par leģendu.
Septiņpadsmitajā dzimšanas dienā
Anna vienatnē klejojusi pa pētniekus interesējošo apgabalu un pēkšņi uz
altāra drupām ieraudzījusi kristāla galvaskausa augšējo daļu. Tikai pēc
trim mēnešiem tajā pašā vietā atrada arī žokli.
Diemžēl romantiskais
stāsts par piedzīvojumu meklētāja sensacionālo atradumu ticis
apšaubīts. 20. gadsimta beigās atrastie dokumenti apliecināja, ka
Mičels-Hedžess kristāla galvaskausu patiesībā nopircis izsolē Londonā
par 400 mārciņu 1943. gadā, un to pārdevis gleznu galerijas īpašnieks
Sidnejs Bārnijs.
Gadsimtu darbs
Daudzie
nostāsti par kristāla galvaskausu īpašajām spējām un dažādas baisas
leģendas par tiem atrodamas Mičela-Hedžesa autobiogrāfijā. Tur arī
pirmoreiz parādās nosaukums Likteņa galvaskauss. Autors rakstīja, ka
kristāla galvaskausu savos rituālos izmantojuši maiju priesteri, lai
sūtītu lāstu, kas licis izraudzītajam upurim mirt šausmīgā nāvē.
Mičels-Hedžess arī paziņoja, ka galvaskauss ir vismaz 3600 gadu vecs un
tā izgatavošanai bijuši nepieciešami 150 gadi. Kaut gan viņš nesniedza
nekādus pierādījumus, šie paziņojumi kļuva par daļu no kristāla
galvaskausu leģendām. Runāja, ka tie tapuši vairāku simtu gadu laikā un,
lai kristāls iegūtu ideālo formu, meistari galvaskausus slīpējuši un
pulējuši diendienā, nododot savu māku nākamajām paaudzēm, kas
turpinājušas iesākto.
1970. gadā šo galvaskausu nogādāja elektronikas
un datortehnikas kompānijas Hewlett-Pacard laboratorijā Santaklāras
pilsētā Kalifornijā. Pēc izpētes zinātnieki paziņoja, ka kvarca
kristālā, no kā darināts galvaskauss, nekas neliecina par tā apstrādi ar
metāla instrumentiem, un, iespējams, raupjais kristāla gabals
apstrādāts ar dimantiem, bet pēc tam pulēts un slīpēts ar smiltīm un
ūdeni. Lai, šādi strādājot, sasniegtu rezultātu, vajadzētu vismaz 300
gadu. Varbūt galvaskauss patiesi ir autentisks un visā stāstā vienīgais
strīda objekts ir kristāla priekšmeta atrašana?
Stāsts par kristāla galvaskausiem
nebeidzas ar leģendu par Likteņa galvaskausu. 1936. gadā, kad notika
pirmā atraduma izpēte, tam līdzās atradās vēl viens kristāla
galvaskauss, arī paredzēts zinātniskai izpētei. To savukārt dēvēja
vienkārši par Britu muzeja galvaskausu. Šis kristāla darinājums, ko
saistīja nevis ar maiju, bet gan acteku kultūru, Britu muzejā bija
nonācis 1897. gadā – to turp nogādāja juvelierfirmas Tiffany & Co
darbinieki.
Galvaskausi vairumā
2005.
gada janvārī tika pielikts punkts spekulācijām par Britu muzejam
piederošo galvaskausu. Pēc vairākām analīzēm, izmantojot mūsdienīgu
elektronu mikroskopu, tika secināts, ka šis kristāla galvaskauss
darināts 19. gadsimtā, visticamāk, Vācijā. Pētnieki uz tā atklāja šajā
laikā izmantotu instrumentu atstātas pēdas.
1992. gadā Smitsona institūts Amerikā
saņēma neparastu sūtījumu – vēl vienu kristāla galvaskausu. Anonīmais
dāvinātājs pavadvēstulē rakstīja, ka galvaskauss ir acteku darinājums,
ko viņš iegādājies Meksikā 1960. gadā. Smitsona institūtā veiktie
pētījumi liecināja, ka galvaskausa tapšanā izmantota ripas slīpmašīna –
instruments, kāda noteikti nebija acteku rīcībā.
Likteņa galvaskauss pēc Annas Mičelas-Hedžesas nāves nonāca viņas drauga Bila Homana īpašumā. 2009. gada aprīlī kāds angļu televīzijas kanāls, kas uzņēma filmu par neparastajiem kristāla priekšmetiem, saņēma atļauju nogādāt Smitsona institūtā izpētei arī Likteņa galvaskausu. Izmantojot modernas tehnoloģijas, tika konstatēts, ka tas, tāpat kā pārējie, darināts ar tādiem instrumentiem, kādu nebija ne actekiem, ne maijiem, un dienasgaismu ieraudzījis vien 19. gadsimtā.
