Kristāla noslēpums

Ļaudis, kas tic kristāla galvaskausu senumam, domā, ka kopumā tiem jābūt trīspadsmit, taču pagaidām atrasti vien pieci. Interesantie priekšmeti ir cilvēku galvaskausu modeļi, kas izgrebti no caurspīdīga kvarca kristāla. Mūsdienās zināmie eksemplāri ir dažāda lieluma – no dažiem centimetriem līdz dabiska galvaskausa izmēram.

Leģenda par maijiem
1927. gadā [citur tiek minēts 1924. gads] britu pētnieks un piedzīvojumu meklētājs Frederiks Alberts Mičels-Hedžess, meklēdams pazudušo Atlantīdu, pētīja maiju indiāņu ceremoniju tempļa atliekas Lubantunā, tagadējā Belizā. Kopā ar viņu ekspedīcijā piedalījās arī audžumeita Anna Mičela-Hedžesa. Tiktāl fakti ir zināmi, bet pēc šā ievada sākas stāsts, kas drīzāk dēvējams par leģendu.
Septiņpadsmitajā dzimšanas dienā Anna vienatnē klejojusi pa pētniekus interesējošo apgabalu un pēkšņi uz altāra drupām ieraudzījusi kristāla galvaskausa augšējo daļu. Tikai pēc trim mēnešiem tajā pašā vietā atrada arī žokli.
Diemžēl romantiskais stāsts par piedzīvojumu meklētāja sensacionālo atradumu ticis apšaubīts. 20. gadsimta beigās atrastie dokumenti apliecināja, ka Mičels-Hedžess kristāla galvaskausu patiesībā nopircis izsolē Londonā par 400 mārciņu 1943. gadā, un to pārdevis gleznu galerijas īpašnieks Sidnejs Bārnijs.

Gadsimtu darbs
Daudzie nostāsti par kristāla galvaskausu īpašajām spējām un dažādas baisas leģendas par tiem atrodamas Mičela-Hedžesa autobiogrāfijā. Tur arī pirmoreiz parādās nosaukums Likteņa galvaskauss. Autors rakstīja, ka kristāla galvaskausu savos rituālos izmantojuši maiju priesteri, lai sūtītu lāstu, kas licis izraudzītajam upurim mirt šausmīgā nāvē. Mičels-Hedžess arī paziņoja, ka galvaskauss ir vismaz 3600 gadu vecs un tā izgatavošanai bijuši nepieciešami 150 gadi. Kaut gan viņš nesniedza nekādus pierādījumus, šie paziņojumi kļuva par daļu no kristāla galvaskausu leģendām. Runāja, ka tie tapuši vairāku simtu gadu laikā un, lai kristāls iegūtu ideālo formu, meistari galvaskausus slīpējuši un pulējuši diendienā, nododot savu māku nākamajām paaudzēm, kas turpinājušas iesākto.
1970. gadā šo galvaskausu nogādāja elektronikas un datortehnikas kompānijas Hewlett-Pacard laboratorijā Santaklāras pilsētā Kalifornijā. Pēc izpētes zinātnieki paziņoja, ka kvarca kristālā, no kā darināts galvaskauss, nekas neliecina par tā apstrādi ar metāla instrumentiem, un, iespējams, raupjais kristāla gabals apstrādāts ar dimantiem, bet pēc tam pulēts un slīpēts ar smiltīm un ūdeni. Lai, šādi strādājot, sasniegtu rezultātu, vajadzētu vismaz 300 gadu. Varbūt galvaskauss patiesi ir autentisks un visā stāstā vienīgais strīda objekts ir kristāla priekšmeta atrašana?

Stāsts par kristāla galvaskausiem nebeidzas ar leģendu par Likteņa galvaskausu. 1936. gadā, kad notika pirmā atraduma izpēte, tam līdzās atradās vēl viens kristāla galvaskauss, arī paredzēts zinātniskai izpētei. To savukārt dēvēja vienkārši par Britu muzeja galvaskausu. Šis kristāla darinājums, ko saistīja nevis ar maiju, bet gan acteku kultūru, Britu muzejā bija nonācis 1897. gadā – to turp nogādāja juvelierfirmas Tiffany & Co darbinieki.

Galvaskausi vairumā
2005. gada janvārī tika pielikts punkts spekulācijām par Britu muzejam piederošo galvaskausu. Pēc vairākām analīzēm, izmantojot mūsdienīgu elektronu mikroskopu, tika secināts, ka šis kristāla galvaskauss darināts 19. gadsimtā, visticamāk, Vācijā. Pētnieki uz tā atklāja šajā laikā izmantotu instrumentu atstātas pēdas.

1992. gadā Smitsona institūts Amerikā saņēma neparastu sūtījumu – vēl vienu kristāla galvaskausu. Anonīmais dāvinātājs pavadvēstulē rakstīja, ka galvaskauss ir acteku darinājums, ko viņš iegādājies Meksikā 1960. gadā. Smitsona institūtā veiktie pētījumi liecināja, ka galvaskausa tapšanā izmantota ripas slīpmašīna – instruments, kāda noteikti nebija acteku rīcībā.

Likteņa galvaskauss pēc Annas Mičelas-Hedžesas nāves nonāca viņas drauga Bila Homana īpašumā. 2009. gada aprīlī kāds angļu televīzijas kanāls, kas uzņēma filmu par neparastajiem kristāla priekšmetiem, saņēma atļauju nogādāt Smitsona institūtā izpētei arī Likteņa galvaskausu. Izmantojot modernas tehnoloģijas, tika konstatēts, ka tas, tāpat kā pārējie, darināts ar tādiem instrumentiem, kādu nebija ne actekiem, ne maijiem, un dienasgaismu ieraudzījis vien 19. gadsimtā.