12 Jūlijā, Svētdiena
Dzīve :

Deklarācija, kas “apgāž kājām gaisā visas republikas dzīvi, tautas likteni”

Dzīve » Vēsture

Palielināt Samazināt 3 Mai 2020 , 11:04

Deklarācija, kas “apgāž kājām gaisā visas republikas dzīvi, tautas likteni”

“Neatkarības deklarācija pati par sevi neiecēla mūs saulītē, taču tā deva mums iespēju pašiem izlemt savu likteni. (..) Neatkarības deklarācija savu izdarīja, tā saliedēja mūs – godīgos cilvēkus, ļāva neapbruņotiem stāties pretim vienai no varenākajām armijām pasaulē, visizsmalcinātākajam izspiegošanas aparātam un vislielākajam un visaptverošākajam varas mehānismam, kas līdz tam bija radīts pasaulē. Mēs pārvarējām bailes savā sirdī un uzvarējām,” atzinis atmodas laika politiķis, jurists Ilmārs Bišers (1930–2011).

Retais apšaubīs tēzi, ka pēc 1918. gada 18. novembra valsts pasludināšanas akta 1990. gada 4. maijs un Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu ir bijis otrs svarīgākais notikums Latvijas valsts vēsturē.

Jurists un viens no šī dokumenta sagatavotājiem Romāns Apsītis minējis, ka kopš atmodas sākuma deklarācija bija pirmais fundamentālais tiesību akts, kurā uzsvērts – tiks veidota nevis kāda jauna Latvijas valsts, bet gan tā Latvija, kas dibināta 1918. gada 18. novembrī un varmācīgi iznīcināta 1940. gada vasarā.

“Deklarācija stiprināja trauslo, bet vienlaikus sīksto kontinuitātes (valstiskuma nepārtrauktības. – Red.) stīgu, kas savienoja atjaunoto Latvijas Republiku ar pirmskara Latvijas valsti,” tā Apsītis.

Vienlaikus dokuments vēl gluži nenozīmēja valstiskuma atgūšanu, taču aizsāka šo procesu, kas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanu.

 

Izšķirošā soļa sagatavošana

Deklarācijas pieņemšanas priekšnoteikums, protams, bija Latvijas Tautas frontes (LTF) panākumi 1990. gada Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) vēlēšanās, kuras vairākās kārtās notika martā un aprīlī.

Kopumā no 201 vietas LTF kandidāti ieguva 131, kamēr promaskaviskā “Līdztiesība” – 57 mandātus.

Pirms vēlēšanām LTF atklāti deklarēja, ka jaunā parlamenta galvenā misija uzvaras gadījumā būs Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana. Tautfrontiešu pārākums AP ļāva turpināt virzību uz neatkarības atgūšanu padomju apstākļos legālā ceļā.

Noruna par to, ka jāgatavo dokuments, kas iezīmēs izšķirošu soli valstiskuma atgūšanas virzienā, LTF un republikas vadībā bija vēl pirms 1990. gada 18. marta AP vēlēšanām.

Uzņemties rūpes, lai paziņojums, kuram pagaidām trūka nosaukuma un satura, būtu juridiski un no starptautisko tiesību viedokļa korekts, apsolījās tobrīd 35 gadus vecais Hamburgas universitātes Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politisko zinātņu nodaļas absolvents, nākamais Latvijas Valsts prezidents Egils Levits.

Laikabiedri atzīst, ka tieši viņš bijis deklarācijas galvenais ideologs un koncepcijas autors.

No tā laika notikumu līdzdalībnieku atmiņām izriet, ka praktiskais darbs pie Neatkarības atjaunošanas deklarācijas sācies 1990. gada 22. martā, kad AP deputāta, tautfrontieša Rodrigo Rikarda dzīvoklī Dzirnavu ielā 63 uz apspriedi sanāca AP deputāti Vilnis Eglājs, Romāns Apsītis, Valdis Birkavs, kā arī no Vācijas atbraukušais latviešu jurists Levits.

Darba grupā vēl darbojās AP deputāti Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš, PSRS tautas deputāts Ilmārs Bišers, tāpat virkne konsultantu, kurus piesaistīja darba gaitā, – kopumā ap desmit cilvēku.

Apspriedes, ideju un tekstu slīpēšana notika dažādās vietās, tajā skaitā saulainajās LU kompartijas komitejas telpās, kuras deklarācijas gatavotājiem laipni piedāvāja universitātes partijas organizācijas sekretārs Endziņš.

Pulcēšanās, lai strādātu pie deklarācijas, tāpat notikušas Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē un Vecrīgā, Latvijas Kinoamatieru biedrības namā Jaunielā 24.

 

Garākā un precīzākā

Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti Jānis Krūmiņš (no kreisās) un Indulis Bērziņš ar individuālās balsošanas biļeteniem, atbalstot Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņemšanu Augstākās Padomes sēžu zālē.

Fotogrāfs Ints Kalniņš, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums. 1990. gada 4. maijs.

 

Iniciatīvas grupai bija skaidrs, ka dokumenta vēstījumam jābūt: tiek atjaunota valsts, kuras pastāvēšanu 1940. gada vasarā vardarbīgi pārtrauca PSRS.

Nav noliedzams, ka idejiski savu lomu šī principa ievērošanā spēlēja arī pirmskara Latvijas pilsoņus un viņu pēcnācējus apvienojošais Pilsoņu kongress, tomēr šī institūcija neatkarības atgūšanu ar padomju varas orgānu – tas ir, AP – palīdzību uzskatīja par nepieņemamu.

Deklarācijas izstrādes procesā un līdz pat pēdējam brīdim cirkulēja visdažādākie priekšlikumi un formulējumi, kā tieši būtu jāpauž vēlme atjaunot neatkarību. Maksimālais variants paredzēja pasludināt neatkarību uzreiz, kā to bija darījuši lietuvieši.

Citi priekšlikumi piedāvāja tikai pasludināt, ka republika “nostājas uz neatkarības atjaunošanas ceļa” un tas ir jaunās AP mērķis; oficiāli konstatēt PSRS okupācijas faktu un tamlīdzīgi.

Maksimālo variantu, ņemot vērā Lietuvas grūto pieredzi ar Kremļa sankcijām, uzskatīja par pārāk bīstamu. Tautfrontieši apstājās pie neatkarības atjaunošanas pasludināšanas ar mīkstinošo piebildi par pārejas perioda ieviešanu.

Dokumentu pēc pusotra mēneša ilgas un rūpīgas apsvēršanas tā gala variantā AP LTF frakcijas locekļi apstiprināja tikai 3. maijā.

Nosaukt to par deklarāciju ierosinājis deputāts Andris Teikmanis. Egila Levita vērtējumā, starp Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas dokumentiem 4. maija deklarācija sanākusi visgarākā – divas lappuses, taču arī visprecīzāk formulētā.

Izstrādes gaitā Maskava vairākkārt mēģinājusi nobremzēt neatkarības kustību, solot dažādus labumus par palikšanu PSRS sastāvā.

Tā 1990. gada 19. aprīlī Mihails Gorbačovs Latvijas un Igaunijas pārstāvjiem piesolīja “politisko un saimniecisko neatkarību” atjaunotajā federācijā, ja vien republikas pārtrauktu neatkarības kursu.

Cita rakstura pasākums jau bija no Zviedrijas atlidojušā Egila Levita aizturēšana Rīgas lidostā 1990. gada 30. aprīlī. Viņu kā Vācijas pilsoni bez liekiem paskaidrojumiem caur Maskavu lidmašīnā nosūtīja atpakaļ uz Frankfurtes lidostu.

Čekisti, protams, bija informēti par Levita lomu deklarācijas izstrādē. Par laimi, ārpolitiskais fons 4. maija dokumenta tapšanas un pieņemšanas laikā bija neatkarības atgūšanai labvēlīgs.

ASV prezidents Džordžs Bušs jau bija brīdinājis PSRS vadītāju Mihailu Gorbačovu nelietot Baltijas valstīs militāru varu, kas vispirms attiecās uz neatkarības atjaunošanu jau pasludinājušo Lietuvu.

31. maijā Vašingtonā bija gaidāmas Buša “aci pret aci” sarunas ar Gorbačovu, un tika uzskatīts, ka ASV un PSRS tirdzniecības līguma parakstīšanā ļoti ieinteresētais Kremlis neriskēs to apdraudēt ar radikāliem soļiem Baltijā.

 

Republika “kājām gaisā”

Lai uzskatāmi demonstrētu vietvaru nostāju un saņemtu morālu atbalstu neatkarības atgūšanai, 21. aprīlī Rīgas “Daugavas” stadionā tika sarīkota Vislatvijas tautas deputātu sanāksme.

No 8087 visu līmeņu Latvijas PSR deputātiem 8003 nobalsoja par neatkarības atjaunošanu. Sākotnēji pieļāva, ka neatkarības atjaunošanas balsojums notiks 3. maijā – dienā, kad jaunā sasaukuma AP posās uz pirmo sēdi.

Tomēr svarīgo soli pārcēla uz 4. maiju, svētdienu. Vecrīgā tajā laikā pie AP, tagadējās Saeimas, nama pulcējās sajūsminātie neatkarības piekritēji, kamēr interfrontisti mēģināja protestēt Doma laukumā.

Pirms balsošanas ar runu uzstājās frakcijas “Līdztiesība” deputāts Alfrēds Rubiks: “Mums tiek piedāvāts ne vairāk, ne mazāk kā restaurēt buržuāziskās Latvijas sabiedrisko iekārtu (..) faktiski saraut Latvijas PSR valstiskās saites ar Padomju Savienību.”

Grūti nepiekrist Rubikam, kad viņš paziņoja, ka deklarācija “apgāž kājām gaisā visas republikas dzīvi, tautas likteni”.

Bez šaubām, tā laika Latvijas un LTF vadībai bija jārīkojas ļoti apdomīgi, lai vēl vairāk neaizkaitinātu Kremļa saimnieku Gorbačovu, kurš jau tā draudēja ieviest tiešo prezidenta pārvaldi dumpīgajā Lietuvā.

Ne velti Latvijas AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs pēc 4. maija deklarācijas pieņemšanas nosūtīja PSRS prezidentam ļoti goddevīgu vēstuli: “Mēs paļaujamies, Mihail Sergejevič, uz Jūsu valstisko izpratni attiecībā uz Latvijas izvēli, jo ticam, ka Jūsu aizsāktais pārmaiņu ceļš gan Jums, gan valstij ejams arī turpmāk.”

Un tomēr Gorbačovs 14. maijā izdeva dekrētu, kurā pasludināja, ka 4. maija deklarācija nav spēkā “no pieņemšanas brīža”, jo pārkāpjot PSRS konstitūciju un 3. aprīlī steigā pieņemto likumu “Par kārtību, kādā risināmi jautājumi, kas saistīti ar savienotās republikas izstāšanos no PSRS” – likumu, kas bija konstruēts tā, lai izstāšanos no Padomju Savienības padarītu praktiski nerealizējamu.

Tam būtu vajadzīga PSRS Tautas deputātu kongresa piekrišana. Promaskaviskajiem spēkiem Neatkarības atjaunošanas deklarācija nu bija kā signāls, lai apvienotos ap Rubika vadīto Latvijas kompartijas Centrālkomiteju un Interfronti.

Cīņa par reālās neatkarības iegūšanu tikai sākās.

 

“Vienotība, prieks, gaviles”

 

ANATOLIJS GORBUNOVS, Augstākās Padomes priekšsēdētājs, par 4. maija dienu (no intervijas izdevumam “Laiks” 2010. gada 1. maijā):

“No šīs dienas visvairāk atceros tautas saviļņojumu. Mītiņos pie toreizējās Augstākās Padomes, tagadējās Saeimas ēkas virmoja tādas emocijas, pārliecība un reizē neatlaidība, vienotība, prieks – tik varenu emociju pēc tam vairs nekad Latvijā nav bijis. Bet pati sēde man bija grūta, jo, tik nopietnus lēmumus pieņemot, ļoti svarīgi ievērot precīzu procedūru.

Toreiz nebija kā tagad, kad ir Saeimas rullis, bija demokratizācijas vilnis ar brīviem mikrofoniem un deputāti, sevišķi jau no opozīcijas, uzvedās tā, it kā viņi būtu mītiņā. To visu vajadzēja noturēt rāmjos, tomēr neliedzot sēdes laikā izpausties arī pretējiem uzskatiem. Nekas tāds nebija pieredzēts.

Valdīja milzu spriedze, tā pieauga pēc katras uzrunas. Spriedzei augot, gan neatkarības pretinieku, gan atbalstītāju runas kļuva arvien kaismīgākas. Cilvēki ārpusē pie Augstākās Padomes nama arī savas emocijas neslēpa. Kad notika balsojums un par deklarāciju nobalsoja 138 deputāti, katram vēl vajadzēja mutvārdiem apstiprināt savu “par” balsojumu (tie, kas bija “pret”, zāli bija atstājuši).

Cilvēki ārpusē skaitīja līdzi, un, kad jau bija skaidrs, ka deklarācija pieņemta, pēc 134. deputāta neko vairs nevarēja sadzirdēt, mani aicinājumi ievērot klusumu un kārtību necik lielus panākumus neguva. Aiz Augstākās Padomes sienām bija sākušās gaviles.”

 

FAKTI PAR 4. MAIJA DEKLARĀCIJU

Deklarācija noteica:

* ka 1918. gada Latvija un tās 1922. gada Satversme juridiski joprojām pastāv un ir spēkā, savukārt Latvijas iekļaušana PSRS ir prettiesiska un nav spēkā;

* ka 1922. gada Satversmes darbība tiek atjaunota daļēji, bet pilnībā tā atjaunojama pēc faktiskās neatkarības atgūšanas;

* ka līdz faktiskajai neatkarības atjaunošanai pastāv pārejas laiks un šajā periodā saglabājas daļa Latvijas PSR likumu normu;

* ka visiem Latvijas iedzīvotājiem tiek garantētas starptautiskās cilvēktiesību normas;

* ka tālākās attiecības ar PSRS veidojamas saskaņā ar spēkā esošo 1920. gada 11. augusta Latvijas – Padomju Krievijas miera līgumu.

* 4. maijā no AP sēžu zālē klātesošajiem par deklarāciju nobalsoja 138 deputāti (minimāli 2/3 pārsvaram bija nepieciešami 134), viens atturējās, 59 “Līdztiesības” frakcijas deputāti pameta zāli, lai balsojumā nebūtu jāpiedalās.

* Latvija bija pēdējā no Baltijas valstīm, kas pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu. 1990. gada 11. martā to jau bija izdarījusi Lietuva, 30. martā – Igaunija.

Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 12 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 03 Maijā 2020

Skatīts : 38 reizes

Avots : https://www.la.lv/deklaracija-kas-mainija-latviju

Birkas : deklarācija, Neatkarības

(Balsu nav)
"Ziņu Spice" rekomendē
Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana

Nekad nav par vēlu nākt pie prāta un gudrības; tomēr, ja patiesa atskārta nāk vēlu, vienmēr ir daudz grūtāk to izmantot.
-- Kants

"Liepājas brāļi" ar dziesmu pateicas mediķiem

  • Visi aktuālie video
  • 12 Jūlijā vēsturē

    Vai jūtaties droši par savu darbavietu?
    Atbildes: 56
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Tiek izmantotas uCoz tehnoloģijas | Katalogs | Kinofilm@LV