Augs Melothria Scabra pieder ķirbjaugu (Cucurbitacea) dzimtai, un tā vēsturiskā dzimtene ir Centrālā Amerika un Meksika. Pirmais melotrijas apraksts (1866. gadā) pieder franču botāniķim Čarlzam Viktoram Naudinam. Vairākos literatūras avotos kā melotrijas dzimtene minēta arī Āfrika, kur mīt vairākas šim augam radniecīgas sugas.
Kaut gan indiāņi ir audzējuši melotrijas vairākus gadu simtus pirms Kolumba, Eiropā tā kļuvusi populāra salīdzinoši nesen. Zināmā mērā tas ir globalizācijas nopelns, jo eksotisko augļu un dārzeņu nodaļas lielveikalos kļūst arvien bagātīgākas.
Beļģijā 2009. gadā tika uzsākta rūpnieciskā melotriju audzēšana. Lielveikalos tās tika pārdotas zem nosaukuma miniarbūzi. Tik tiešām melotrijas 3-5 cm garie, apaļie augļi pēc izskata ir pārsteidzoši līdzīgi mazītiņiem arbūziem. Nosaukums peļu melones jeb peļu arbūzi ir cēlies no Beatrises Poteres ilustrācijām bērnu grāmatai par trusīti Pēteri un viņa draugiem. Kādā no tām attēlots pelīšu pikniks ar šiem augļiem. Šodien vecāki vairākās valstīs stāsta mazajiem par šīm pelītēm, lai iedvesmotu nobaudīt agrāk neredzētos sīkos arbūziņus. Un bērni tos labprāt ēd, kaut gan pēc garšas melotrijas augļi ir līdzīgi gurķiem, nevis arbūziem. Novākti botāniskās gatavības fāzē, tie ir skābeni, kā jau pāraugušie gurķi, bet, laikus (tehniskā gatavībā) novākti, garšo pēc parastiem gurķiem. Tos var ēst gan svaigā veidā, gan marinētus un sālītus, var arī sautēt.
Arī pats augs pēc izskata ir ļoti līdzīgs gurķiem, vienīgi lapas ir raupjākas. Tāpat kā gurķis šī ir kāpelējošā liāna un labāk aug pie balstiem vai uzsieta pie horizontālas špaleras. Auga garums labvēlīgos apstākļos mēdz sasniegt 3 m, vasas intensīvi zarojas, ātri vien pārņem visu atvēlēto telpu un gaismas meklējumos izplatās uz visām pusēm. Siltā vasarā melotrijas var audzēt atklātā laukā arī pie žogiem. Tikai iepriekš jau nekad nevar zināt, kāda tā vasara būs. Tādēļ drošāk melotrijas audzēt siltumnīcā, paturot prātā to intensīvo zarošanos.
Melotrijas sēklas mēdz būt dažos sēklu veikalos, tās var meklēt arī internetā. Šinī gadījumā meklēšanai drošāk izmantot vairākus šī auga nosaukumus svešvalodās: mouse melon, Mexican sour gherkin, cucamelon, Mexican miniature watermelon un Mexican sour cucumber, cuka-nut concombre à confire (franciski: konservēts gurķis), sandia de raton (spāniski: peļu melone). Latviski melotrijai pagaidām nav oficiāla nosaukuma, to mēdz saukt arī par ogu gurķi.
Interesanti, ka pazīstamā Krievijas sēklu firma Sedek melotrijas šķirni 'Šapito' piedāvā savā puķu katalogā. Iespējams, arī dažas citas sēklu firmas dara tāpat.
Vācu firma Sperli piedāvā melotrijas šķirni 'Sandia'. Tā mēdz būt pārdošanā arī Latvijas sēklu veikalos. Tiesa, šķirnes nosaukums pagaidām ir drīzāk reklāmas triks. Šī kultūra ir tik ļoti jauna, ka nekāda īstā selekcija pagaidām nenotiek. Interesanti, ka vācieši uzsver, ka melotrijas var izmantot ne tikai ēšanai, bet arī galda dekorēšanai. Arī dārzā augs ar neskaitāmiem valrieksta lieluma arbūziņiem izskatās ļoti neparasti.
Tā kā eksotiskie augļi Latvijā visvairāk ienāk tieši ziemā, iepērkoties lielveikalos, ir vērts vērīgāk izpētīt augļu un dārzeņu nodaļas. Arī tad, ja veikalā nopirktās melotrijas vēl īsti nav gatavas, augļus var paturēt siltumā vienu divas nedēļas (ja vien nenovītīs vai nesabojāsies) un pēc tam izlaist sēklas tieši tāpat, kā to dara gurķiem (pārgriež augli gareniski uz pusēm un ar tējkarotīti izgrebj sēklu masu, izskalo sēklas ūdenī un izžāvē 22-25 oC temperatūrā). Ievāktās sēklas jāuzglabā papīra aploksnē vai tūtā sausā vietā. Kārtīgi izžāvētas sēklas var izglabāt arī plēves tūtiņās. Ja melotrija iepatiksies, turpmāk tās sēklas katru gadu varēs ievākt arī no pašu audzētiem augļiem.
Kā jaunai kultūrai melotrijas agrotehnika vēl nav pilnībā izstrādāta, tomēr tas netraucē to sekmīgi audzēt arī Latvijā.
Sēklas sēj 9 cm diametra podiņos, kas pildīti ar bagātinātas kūdras substrātu. Drošības labad vienā podiņā liek divas sēklas. Optimālā substrāta temperatūra sēklu dīgšanai ir 25-30 oC, tad sēklas sadīgst trīs dienu laikā, bet piemērota ir arī 18-20 oC temperatūra (šinī gadījumā sēklas dīgs ilgāku laiku).
Ja sadīgst abas sēklas, vienu sējeni pēc iespējas ātrāk (pat negaidot pilnīgu dīgļlapu atvēršanos) pārstāda citā podiņā. Tālāk dēstus audzē līdzīgi gurķu dēstiem. Ir svarīgi pareizi izvēlēties sējas laiku, jo pāraugušie augi slikti pārcieš pārstādīšanu. Jāņem vērā, ka melotrijas ir īsās dienas augi un tā vai tā ātrāk par jūliju ražot nesāks. Gana agri (marta sākumā) iesētas un audzētas uz palodzes, tās arī ražos agrāk.
Mazdārziņā melotrijas drošāk audzēt siltumnīcās, tomēr jūnija sākumā vai pat vidū to sēklas var arī iesēt tieši dobē un audzēt līdzīgi lauka gurķiem, laistot un mēslojot visus vienādi. Stādīšanas attālumi apmēram 30-40 x 40 cm. Ņemot vērā intensīvo augšanu, jāpadomā par veidošanu. Siltumnīcā melotrijas var veidot tāpat kā gurķus, īsinot sānvasas un atstājot tām vienu divas lapas.
Tāpat melotrijas var audzēt konteineros (balkona kastēs vai lielākos puķu podos) vai kūdras mikrodārziņos (augu stādīšanai paredzēto kūdras maisu plēvē izgrieztā atverē; tos arvien biežāk redz veikalos). Ja melotrijas audzē dārzā kā dzīvžogu, tām izvēlas siltu, labi apgaismotu un no vēja aizsargātu vietu. Ir svarīgi atcerēties, ka melotrijas ir bišu apputeksnējamie augi un raža ienāksies tikai tad, ja ziedi tiks apputeksnēti. Tās ir vienmājas augi, un tāpat kā gurķiem uz viena auga veidojas gan vīrišķie, gan sievišķie ziedi. Ziedu ir daudz, bet arī kukaiņu (bišu, mušu, lapseņu, kameņu) vasarā netrūkst, vienīgi tiem jānodrošina brīva piekļuve ziediem.
Ražu vāc regulāri, pēc pieredzes un garšas izvēloties, jūsuprāt, optimālo augļa gatavības pakāpi. Vienīgi sēklām jāatstāj daži augļi, lai dažu nedēļu laikā tie kārtīgi nogatavojas. Melotrijas ir interesantas ar to, ka zemē veido lielu saldajam kartupelim (batātei) līdzīgu, līdz 300-400 g smagu ēdamu bumbuli. Pēc garšas tas atgādinot rutku vai redīsu, bet atšķirībā no daikoniem nav piemērots uzglabāšanai un apēdams drīz pēc novākšanas.
