Balti krekli, balti numuri
Pirmais tosts būtu jāpaceļ par trim brāļiem Patrikiem – Džeimsu, Kreigu un Lesteru –, kuri 1910. gadā izdomāja, ka šādi numuri vispār vajadzīgi. Patiesību sakot, brāļi tolaik domāja ne tik daudz par skatītāju, kā tiesnešu un spēles protokolētāju ērtībām: fiksēt, kurš iemetis ripu vārtos, bet kurš devis rezultatīvu piespēli, ir vienkāršāk, ja spēlētāji ir numurēti. Neskriesi taču pēc katra gola meklēt publikā spēlētāju draugus un nerakstīsi spēles protokolā, ka «vārtus guva tas garais ar rudo bārdeli»!
Līdz pat 1971. gadam uz NHL spēlētāju formas krekliem bija tikai numuri, bet ne uzvārdi. Vārdus pēc tam sāka drukāt tikai uz mājinieku komandas spēlētāju krekliem, bet arī tad ne visiem. Kad 1978. gadā NHL nolēma uzvārdu publiskošanu padarīt obligātu, savdabīgā veidā pret to protestēja Toronto «Maple Leafs» – uz baltajiem krekliem parādījās ar baltiem burtiem rakstīti uzvārdi, bet uz zilajiem – ar ziliem burtiem.
Formāli tie tur bija, taču neviens neko salasīt tā arī nespēja. Varētu rasties jautājums, kādēļ šāds demaršs bija vajadzīgs? Izrādās, komandas īpašnieks Hovards Ballārs bija iedomājies, ka jaunievedums samazinās spēļu programmiņu noietu, jo kuram gan tās vairs būs vajadzīgas, ja spēlētāju uzvārdi tāpat ir izlasāmi?
Ne vairāk par 20
Vecā Rīgas «Dinamo» cienītāji noteikti atceras, ka senajos laikos bija dažas tradīcijas, kas faktiski nekad netika pārkāptas. Piemēram, vārtsargiem gandrīz vienmēr bija piešķirts 1. un 20. numurs.
Par pirmo numuru tā kā būtu skaidrs, jo vārtsargs taču ir vismaz puse no komandas. Bet kāpēc 20. numurs, ja reiz hokeja dzimtenē Ziemeļamerikā vārtsargi parasti izvēlējušies 30. numuru vai tam tuvu skaitli (28.–33.)?
Skaidras atbildes uz šo jautājumu nav, taču visticamākā šķiet versija, ka padomju hokeja pirmsākumos kā aksioma tika pieņemts, ka vairāk par 20 hokejistiem komandā nav nepieciešami (tolaik parasti spēlēja ar trim maiņām) un rezerves vārtsargam atvēlams pēdējais, tātad 20. numurs.
Jāpiebilst gan, ka ar to spēlējušas tādas zvaigznes kā Viktors Konovaļenko un Vladislavs Tretjaks, kurus par rezervistiem nekādi nevar nosaukt. NHL apskatnieki vēl tagad mēdz skatītājiem atgādināt, ka viņu līgā vārtsargiem neierasto 20. numuru par godu Tretjakam kā savējo izvēlējušies Jevgēņijs Nabokovs (šogad viņš jau ir SKA rindās) un Eds Belfūrs.
Pirmsākumos gan NHL, gan PSRS čempionātā bijusi arī tradīcija, saskaņā ar kuru aizsargiem piešķirti mazākie numuri – no 2. līdz 8., savukārt uzbrucēji lepojušies ar lielākiem skaitļiem uz muguras. Taču, tāpat kā visas tradīcijas, arī šī ar laiku tika pārkāpta: piemēram, vecā «Dinamo» rindās Andrejam Maticinam bija 29. numurs, Aleksandram Kerčam – 6., bet Vjačeslavam Fanduļam – 8. Ar 8. numuru krietni pirms Fanduļa spēlējis arī Mihails Abalmasovs.
Cita lieta, ka tajā pašā vecajā «Dinamo» bija neiedomājami uz ledus manīt spēlētāju, piemēram, ar 47. vai 75. numuru. Lielākais skaitlis, šķiet, bija 30 – ar šo numuru uz ledus izgāja Igors Brezgins. Mode uz lielajiem numuriem nākusi no okeāna viņa krasta. Daudzi pilnīgi nepamatoti uzskata, ka to ieviesis 99. numura īpašnieks Veins Greckis. Nē, arī pirms Grecka ir bijuši ļautiņi, kuri sev uz muguras ar lielu lepnumu nēsājuši lielus skaitļus. Kad 1975. gadā Fils Espozito no Bostonas «Bruins» nokļuva Ņujorkas «Rangers» rindās, viņa iemīļotais 7. numurs bija aizņemts, un Fils nolēma «dubultot likmes», paņemot sev 77. numuru.
Interesanti, ka tieši Espozito dēļ no 7. uz 77. numuru nācās pārkvalificēties arī Rejam Burkam Bostonas «Bruins» rindās – kādā jaukā dienā Espozito krekls ar 7. numuru tika uzvilkts pie halles griestiem un numurs šim notikumam par godu izņemts no apgrozības.
Drīzumā trīsciparu numuri?
Tieši slaveno hokejistu godināšana novedusi pie tā, ka NHL komandās, it sevišķi tajās, kas līgā ir no pirmsākumiem, paliek aizvien mazāk un mazāk brīvu mazo numuru un hokejistiem jāizvēlas prāvāki. Piemēram, Monreālas «Canadiens» izvēlei no pirmā divdesmitnieka var piedāvāt tikai 6., 8., 11., 13., 14., 15. un 17. numuru.
Ziemeļamerikā jau nereti ironizē, ka, šādā tempā turpinoties hokejistu godināšanai un numuru izņemšanai no aprites, nepaies ilgs laiks, līdz divciparu numuru aptrūksies un būs jāķeras pie trīsciparu. 2006. gada 29. septembrī viens rekords jau tika sasniegs: todien monreālietis Žiloms Latendrē izgāja laukumā ar 84. numuru, un tas kļuva par pēdējo līdz šim neizmantoto divciparu numuru, kas iemēģināts NHL.
Īpaša runa, protams, ir par Lielajam Greckim piederējušo 99. numuru, kuru NHL oficiāli izņēmusi no aprites visas līgas ietvaros. Grecka elks bija Gordijs Hovs, kurš savulaik spēlēja ar 9. numuru. Kad 1977. gadā Veins pārcēlās uz «Soo Greyhounds» junioru komandu, devītnieks bija aizņemts, un viņš par savējo izvēlējās dubulto devītnieku, ko vēlāk saglabāja līdz karjeras beigām.
Taču izrādās, ka vēl 1934./35. gada sezonā Monreālas «Canadians» bijuši veseli trīs spēlētāji, kuri izmantojuši 99. numuru: Džo Lembs, Dezē Roke un Leo Burgolts. Cik noprotams, tolaik «Canadians» to uzskatījuši par tādu kā rezerves numuru, kas piešķirts sezonas laikā uz komandu izsauktajiem jaunuļiem.
Raksta pilno versiju lasi žurnāla FHM jaunajā numurā! FHM jaunākajā numurā ir arī intervija ar Rīgas ''Dinamo'' ģenerālmenedžeri Normundu Sējēju un materiāls par KHL komandu nosaukumu izcelšanos un stilīgākajiem/nestilīgākajiem KHL un NHL komandu logotipiem.
