Īstas skaidrības par saldējuma rašanās pirmsākumiem nav, taču netrūkst dažādu nostāstu un versiju par to, kā mums zināmais kārums radies. Tiesa, nevienam no šiem nostāstiem līdz pat šodienai ne vēsturnieki, ne zinātnieki nav atraduši kādu dokumentāru pamatojumu, taču – vai tas mums netraucē ticēt, ka bijis tieši tā, kā vēsta leģendas?
Versijas, versijas, versijas
Mūsdienās pat bērni mācēs pateikt, ka saldējums ir saputots un
sasaldēts garšīgs pārtikas produkts, kas pagatavots no saldā krējuma
vai piena, augļu vai ogu masas, arī no aromatizēta ūdens un dažādām
piedevām, taču leģendas liek noprast, ka saldējuma pirmsākumi
meklējami... jā, jā – senajā Ķīnā, kur jau 2000 gadus pirms mūsu ēras
iedzīvotāji kā atspirdzinošu gardumu baudījuši vārītus rīsus, kas pirms
ēšanas ierakti sniegā un sasaldēti.
Arī senās Grieķijas
iedzīvotāji baudījuši ēdienu, kas gatavots no saldināta ledus, jo
pastāvējis uzskats, ka tieši ledus ir tas, kas jebkuram ēdienam piešķir
īsto garšu. Sengrieķu ārsts Hipokrāts pats uzturā labprāt lietojis
ledu un ieteicis to arī saviem pacientiem, sacīdams, ka ledus palīdz
aktivizēt „dzīvības sulu” (proti – asinis) un uzlabo pašsajūtu.
Pats Maķedonijas Aleksandrs, dodoties karagājienā uz Persiju un Indiju
un nokļūstot ilgākā aplenkumā, karstajā laikā veldzējies ar sniegu, ko
speciāli viņam vergi piegādājuši no kalniem: ledu un sniegu karavadoņa
padotie salikuši izdobtos koka traukos, noseguši ar salmu paklājiem un
uzglabājuši kalnu alās, kur zema temperatūra turējusies arī gada
karstākajā laikā. Samaisot ledu ar vijolīšu vai rožu ūdeni, medu,
kanēli, koriandru, kaltētiem augļiem un ogām, ķeizars sevi lutinājis ar
jauniegūto Dievu ēdienu.
Arī Senās Romas imperators Nerons, kurš
bijis kā traks uz dažādu augļu dzērieniem, niķaina puikas cienīgi
cirtis kāju grīdā un pieprasījis, lai uz galda vienmēr būtu arī ledus.
Viņa vergi devušies augstu kalnos pēc tīra sniega un ledus, lai tajos
saldētu imperatora mīļākos dzērienus. Vēlāk, bagātināti ar augļiem un
ogām, ledū sasalušie dzērieni bijuši imperatora mūžīgo dzīru galda
īpaši smalki un izmeklēti kārumi, kurus baudīt ļauts tikai un vienīgi
augstdzimušajiem. Runā, ka saldējuma pagatavošanas pirmsākumi esot
saistāmi ar Anglijas karaļa Kārļa I valdīšanas laikiem 17. gadsimtā.
Savā galmā par pavāru viņš nolīdzis francūzi de Mirko, kurš kādā
vērienīgā augstmaņu ballē smalkos viesus pārsteidzis ar desertu, kas
atgādinājis tikko uzsnigušu sniegu, bet, to nogaršojot, izrādījies
salds un krēmveidīgs. Viesi no sajūsmas vai ģībuši, bet valdnieks
pavāram piedāvājis tiem laikiem astronomiski augstu atalgojumu – 500
mārciņu gadā par to vien, lai tas brīnumainā ēdiena recepti nevienam
neizpaustu un gatavotu to tikai galma vajadzībām. Vēlāk gan karalis
kritis nežēlastībā un ticis sodīts ar nāvi, taču arī pavārs neturējis
mēli aiz zobiem un savu saldējuma gatavošanas recepti dāsni izpļāpājis
pa labi un pa kreisi.
Viduslaikos arī kāds Sicīlijas konditors
izdomājis, kā saldējumu pagatavot ar salpetra palīdzību. Viņam tas
izdevies, un jaunajam našķim bijis daudz maksātspējīgu baudītāju.
Tiesa, vēlāk sicīlieša noslēpumu „atkoduši” arī daudzi citi augstmaņu
galmu pavāri, bet uzskats, ka saldējuma dzimtene ir Sicīlija, versijas
līmenī pastāv joprojām.
Francijā īsts saldējuma uzvaras gājiens
esot sācies pēc tam, kad Florences slavenās Mediči dzimtas atvase
Katrīna Mediči apprecējusies ar Francijas troņmantnieku Anrī II.
Pārceļoties no Itālijas uz Franciju, jaunā Francijas karaliene kā
piedevu savam pūram ņēmusi līdzi un galmā ievedusi arī Venēcijas
arhitektu, inženieri, mākslinieku, kā arī konditoru Bernardo
Buontalenti, kas pratis pagatavot īstus šedevrus – neparastus un ļoti
gardus saldētus desertus un šerbetus, pārlietus ar šokolādi. Skaidrs,
ka galmam tuvu stāvošie ģībuši atkal, šoreiz – gastronomiskās
izvirtības baudot.
Valda uzskats, ka patiesais saldējuma atklājējs
Eiropai esot slavenais Venēcijas tirgotājs un ceļotājs Marko Polo, kurš
Mongolijā noskatītu saldētu augļu sulas recepti 14. gadsimtā atvedis
uz Venēciju. Tur šis gardums ātri kļuvis par bagāto un izsmalcināto
ļaužu iecienītu baudas apmierinātāju, bet saldējuma jeb sorbeto
gatavošanas māksla ilgus gadus tikusi turēta lielā noslēpumā – par
receptes izpaušanu draudējis ne vairāk, ne mazāk – nāvessods.
Neapstrīdamie fakti par dievišķo saldējumu
1660. gadā itālis Frančesko Prokopio de Koltelli Parīzē atver kafejnīcu Cafe Procope, kurā var iegādāties saldējumu no sasaluša krējuma. Daudzi, kas nobaudījuši šo itāļu gelato, biezi samaisītu ar augļiem, ogām, šokolādi un riekstiem, joprojām sauc par gardāko saldējumu zemes virsū. 1768. gadā Parīzē izdotā pavārgrāmatā atrodamas pirmās ziņas par saldētiem desertiem. Pirmā pilsēta, kur saldējumu sāk ražot visu cauru gadu, ir Parīze. 1676. gadā 250 konditori apvienojas un izveido saldējuma akciju sabiedrību. 1813. gadā ASV trešā prezidenta Tomasa Džefersona rīkotā inaugurācijas banketā Baltajā namā saldējums rada īstu sensāciju. Prezidenta kundze Dollija visus cienā ar amerikāņiem agrāk nebaudītu desertu – saldējumu. 1843. gadā amerikāņu mājsaimniece Nensija Džonsone ieiet vēsturē, jo izgudro un patentē ar roku griežamu ķērni saldējuma gatavošanai. Tās darbības princips vienkāršs un izmantojams arī šodien: trauku ar saldējuma masu ievieto otrā, lielākā traukā ar sāli un ledu, ierīces rokturi griež tik ilgi, kamēr saldējums gatavs. 1873. gadā vācu fiziķis un inženieris Karls fon Linde uzbūvē pirmo „aukstuma mašīnu”, bet 1881. gadā saldējamās iekārtas sāk ražot rūpnieciski, un kopš šā brīža saldējuma gatavošana iespējama jebkurā gadalaikā. 1919. gadā ceļotājs Kristiāns Nelsons izdomā saldējumu pārliet ar šokolādi un nosaukt to par Eskimosa pīrāgu. Nelsons savu izgudrojumu ved no viens pilsētas uz otru, rāda ne tikai saldējumu, bet arī filmu par eskimosiem. Laikam ejot, vārds „pīrāgs” tiek atmests, un nelielais saldējums uz kociņa vēl šodien tiek saukts par Eskimo.
Cik valstu, tik tradīciju
Katrai valstij ir savas tradīcijas un savi priekšstati par to, kas tad īsti ir ĪSTS saldējums. Ja vienā vietā par saldējumu sauc tikai klasiskā veidā gatavotu uzputotu piena produktu, tad citur šai kategorijai pieskaita arī saldētu sulu, pienu, jogurtu, kokosriekstu pienu vai ko citu. Zinām arī sorbetu – sasaldētu augļu biezeni. Vēl viens saldējuma veids ir parfē – sasaldēts putukrējums, kam garšu piešķir augļu, vaniļas, šokolādes, riekstu un dažādas citas piedevas. Lielbritānijā populārs ir saldējums, kas nemaz nesatur piena produktus, savukārt Itālijā, kur saldējums bieži top mazās ražotnēs, tam nežēlo pilnpienu, olas un citus labumus. Raksturīgs meksikāņu virtuves ēdiens ir cepts saldējums: to ļoti pamatīgi sasaldē, izveido lodītes, apviļā olā, kukurūzas pārslās un ļoti īsu brīdi cep dziļā tauku peldē. Irāņu virtuvē populārs ir saldēts pudiņveida ēdiens no rožu sīrupa un rīsu nūdelēm. Savukārt tradicionālais arābu saldējums gatavots no svaiga piena, atdzesēta sīrupa, augļiem un riekstiem. Taivānā saldējumu uzskata par sāļo ēdienu un pasniedz ar garnelēm, tunci, vasabi mārrutkiem. Arī Japānā var iegādāties saldējumu ar ķiploku, kartupeļu, brūnaļģu vai pat jēlas zirga gaļas garšu.
