Tik grūts un sarežģīts darbs ir pa plecam tikai īpašam un pasaulei atvērtam cilvēkam. Pēteris Pildegovičs bērnībā Sēlijā, Daugavpilī un Krāslavā baudījis vairāku kultūru un valodu mierīgu līdzāspastāvēšanu. Viņa vecmammai Magdalēnai šķitis pašsaprotami sarunāties četrās valodās. Vectēvs Ādams Pildegovičs ļoti labi runājis arī vāciski, jo Vācijā ieguvis dzirnavu būvētāja diplomu.
Pēterim Pildegovičam valodas padevušās jau no sākta gala. Dienesta gaitās Ziemeļos, lielā lietuviešu pulkā esot, gluži nemanot apguvis lietuviešu mēli. Ko tad studēs? Protams, valodas. Sācis studēt vācu valodu Latvijas Universitātē. Līdz kādam liktenīgam vakaram. 1956. gadā Rīgā viesojās Šanhajas muzikālās drāmas mākslinieki. Un pēkšņi Pēteris dzird, ka viens eiropietis izrādi tulko skaidrā latviešu valodā. Tas bijis Edgars Katajs. Šis pārsteigums rosinājis Pēteri Pildegoviču pārbaudīt sevi – vai viņš spētu iemācīties ķīniešu valodu? Tolaik neesot bijis tik ģeniāls, lai prognozētu, cik milzīgu vietu šodien ieņems ķīniešu valoda un Ķīna. 1964. gadā devies uz Maskavas universitātes Austrumu valodas institūtu. Un kopš tā absolvēšanas Pēterim Pildegovičam ķīniešu valoda vairs nav gluži kā "ķīniešu ābece".
– Cik mūža gadus esat veltījis "Lielajai ķīniešu–latviešu vārdnīcai"?
P. Pildegovičs: – Mans kaimiņš nesen smejot vaicāja: cik gadus esmu bijis grūsns ar šo vārdnīcu? Atbildēju, ka aktīvi astoņus, bet pasīvi – četrdesmit gadus.
– Vai atceraties brīdi, kad nolēmāt – jāraksta vārdnīca?
– Kad man bija seši gadi, mūsu ģimene sāka dzīvot Rīgā pie Gaisa tilta. Mājai blakus atradās Rīgas pilsētas 9. bibliotēka. Sāku tur iegriezties, un uz mani milzīgu iespaidu atstāja tieši vārdnīcas. Atvēru kādu no tām – kreisajā stabiņā rakstīti kādas svešas valodas vārdi, bet labajā – latviešu. Un šīs biezās grāmatas ar divām valodām blakus man visu mūžu ir šķitušas īpašas.
Jau būdams ķīniešu valodas pasniedzējs Tālajos Austrumos un pēc tam šeit, Latvijas Universitātē, bieži domāju, ka būtu interesanti sastādīt ķīniešu–latviešu vārdnīcu. No 2002. līdz 2004. gadam strādāju Pekinā lielākajā ziņu aģentūrā "Siņhuā". Biju redaktors nodaļā, kas sagatavo ziņas krievu valodā. Darbs bija ārkārtīgi saspringts, jo katru dienu bija jārediģē 25 un vairāk tekstu. Pastāvīgi atrodoties ķīniešu un krievu valodas sadurā, sāku prātot: kāpēc nevarētu iedibināt mehānismu, lai no ķīniešu valodas notiktu pāreja uz latviešu valodu? Brīvajos brīžos, kamēr tulki vēl nebija paguvuši uzrakstīt ziņas, tad arī sāku rakstīt savu ķīniešu–latviešu vārdnīcu.
Sāku ar burtu "A". Vārdnīcā leksiskais materiāls izvietots pēc Ķīnā pieņemtā latīņu alfabēta.
– Kam vārdnīca ir domāta? Vai paredzat ķīniešu valodas mācīšanās uzplaukumu Latvijā?
– Pirmkārt, vārdnīcu lietos ķīniešu valodas pasniedzēji, tulki. Otrkārt, vārdnīca būs neatsverams palīgs ķīniešu valodas studentiem gan LU, kur es strādāju, gan Stradiņa universitātē, "ķīniešu vidusskolā", Vidzemes Augstskolā un Daugavpils Universitātē. Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) vēstniecība atrod iespēju algot ķīniešu valodas pasniedzējus, kuri strādā šajās augstskolās. Tiek domāts par ķīniešu valodas mācīšanu arī Liepājas un Ventspils Augstskolās. Ir izaugusi jauna Latvijas sinologu paaudze. Domāju, ka ķīniešu valodai Latvijā ir nākotne.
– Kas tad notiek? Vai prognozējama kāda lielāka saistība starp Latviju un Ķīnu?
– Ķīnas popularitāte un interese par ķīniešu valodu pēdējā laikā pasaulē pieaug neiedomājami strauji. Tas ir globāls process, ko sekmē Konfūcija klases un institūti, kur māca ķīniešu valodu, kultūru. Latvijā Konfūcija centrs jau darbojas Stradiņa universitātē, un LU būs Konfūcija institūts. Uzskatu, ka ķīniešu valoda mums ir vajadzīga, lai Latvija Ķīnas pētniecībā neatpaliktu no citām valstīm. Ir taču vērts saprast, kā pēdējos padsmit gados Ķīnai izdevusies tik fantastiska augšupeja. Ražošanas apjoma ziņā ĶTR jau apsteigusi Japānu. Bet pēc pārdesmit gadiem pārspēs arī ASV. Skaidrs, ka ceļš kalnup šādā ātrumā fascinē. Un cilvēki grib saprast, kā tas iespējams.
– Vai jūs ar savu pamatīgo Ķīnas pieredzi zināt šīs valsts panākumu noslēpumu?
– Jau Ķīnas civilizācijas pamatos lielais skolotājs Konfūcijs ir ielicis tieksmi uz izglītību. Arī šodienas Ķīnā laba izglītība ir viena no pamatvērtībām. Atšķirībā no 60. – 70. gadiem, kad ķīnieši dzīvoja ļoti lokāli, tagad jaunatne aizrautīgi studē gan Ķīnā, gan citur pasaulē. Otra pamatvērtība ir ģimene. Trešā – kopš seniem laikiem ir ķīniešu spēja koncentrēties lieliem darbiem, ļoti mērķtiecīgi vadīt milzīgas masas. Vēl viena vērtība – lojāla attieksme pret valsti, cenšanās strādāt darbu, kas valstij nes labumu. Un patriotisms. Tās ir ļoti nopietnas sviras, kas satur kopā tautu un ir pamats valsts augšupejai. Ķīnas sociālisms izrādās ārkārtīgi veiksmīgs, ar stabilitātes garantiju.
Ķīnas reformas katram iedzīvotājam ir devušas kaut ko labu, citam vairāk, citam – mazāk. Protams, arī Ķīna gājusi cauri avantūristiskiem eksperimentiem. No 1965. līdz 1975. gadam kultūras revolūcijas laikā komūnās (sava veida kolhozos) zemnieki sāka mirt badu. Kad pie varas nāca Dens Sjaopins, viņš teica: "Ir gluži vienalga, vai kaķis ir melns vai balts. Bet viņam ir jāķer peles." Izformēja komūnas un ļāva zemniekiem virs valsts nodevām saražoto pārdot brīvajā tirgū. Tas bija kaut kas pilnīgi jauns un revolucionārs. 1979. gadā Ķīna sāka atvērties ārpasaulei, jaunieši brauca izglītoties uz ASV un citām valstīm, un ķīnieši izkļuva no nabadzības. Nu Ķīna ir tapusi par vispasaules darbnīcu kā savulaik Lielbritānija.
– Atgriežoties pie vārdnīcas. Ko jūs teiktu tās lietotājiem – vai ir grūti iemācīties ķīniešu valodu?
– Ja ir iespējams būt valodas vidē, runāto valodu var iemācīties ļoti ātri. Pie rakstu zīmju apguves gan ir daudz jāstrādā, izņemot Ķīnas kaimiņu tautas japāņus un korejiešus, kas lieto ķīniešu hieroglifus.
– Ko jums ir devusi ķīniešu valodas prasme?
– Gandrīz katru gadu izdodas aizbraukt uz Ķīnu. Kad dzirdu, kā ļaudis sarunājas, joko, mani pārņem ārkārtīgi dīvaina māju sajūta, iekšējs līdzsvars. Esmu Latvijai piederīgs, bet kopš vārdnīcas iznākšanas man ir sajūta, ka esmu piederīgs arī Ķīnai.
– Kas atbalstīja vārdnīcas izdošanu?
– Kad manuskripts nāca gatavs, apstaigāju Latvijas uzņēmējus. Viņi paslavēja manu veikumu, bet atbalstīt vārdnīcas izdošanu nevarēja. Devos uz Ķīnas vēstniecību un jautāju: ko lai daru? Vēstniecība sazinājās ar izdevniecību Ķīnā, un pēc pāris mēnešiem saņēmu ziņu, ka Ķīnas puse finansēs vārdnīcas izdošanu.
– Kā jūtaties pēc lielā darba paveikšanas?
– Sajūta ir neaprakstāma. Pēc astoņiem gadiem te nu tas "ķieģelis" ir. Kā gan es ar to tiku galā? (Smejas.)
***
Vizītkarte
Pēteris Pildegovičs
dzimis 1938. gada 15. jūlijā
1964 – 1970 – Maskavas Valsts universitātes Austrumu valodu institūts
1970 – 1979 – ķīniešu valodas pasniedzējs Tālo Austrumu universitātē Vladivostokā
1991. g. oktobrī Latvijas Ārlietu ministrijā izveido Āzijas un Āfrikas nodaļu un līdz 1996. g. ir šīs nodaļas vadītājs
1996 – 1998 – padomnieks Latvijas vēstniecībā Lietuvā
1998 – uzticēts izveidot Latvijas vēstniecību ĶTR
1998 – 2002 – Latvijas pagaidu pilnvarotais lietvedis ĶTR
2002 – 2004 – redaktors ziņu aģentūrā "Siņhuā" Pekinā
Pašlaik – ķīniešu valodas pasniedzējs LU
