Konsultē psiholoģe Marija Ābeltiņa un pieredzē dalās māmiņa Ilze ar meitiņu Aleksandru, kuru ģimenē ienāca jauns tētis.
Brīdis, kad sieviete un vīrietis izlemj attiecības neturpināt, ir grūts gan šiem cilvēkiem, gan bērnam.
Kādi ir populārākie klupšanas akmeņi šādā modelī?
Visgrūtāk ir ienākt sievietei vai vīrietim ģimenē, ja pašiem pirms tam nav bijusi šāda pieredze. Tas iejušanos padara grūtāku, jo jāmācās saprasties ar konkrēto bērnu vai bērniem, gan jāmācās kopumā kā ar bērnu apieties, kā uzrunāt, kā spēlēties. Ir jāiegūst šīs abas pieredzes, kas ir ļoti sarežģīts, grūts un ilgs darbs.
Vēl svarīgi ir izrunāt un atrisināt visas neskaidrības pieaugušo starpā. Tas attiecas gan uz bijušajiem dzīvesbiedriem, gan uz jauno pāri. Neskaidrība var tikai apgrūtināt saliedēšanās procesu, turklāt, ja starp pieaugušajiem būs skaidrība, bērns reaģēs uz to, viņš jutīsies stabili.
Nekādā gadījumā nedrīkst izlikties. Bērns ir kā mazs sensoriņš, kurš uztver visas samākslotās vibrācijas. Nav jātēlo mīlestība, ja tā īsti pret bērnu nav izveidojusies. Tā nāks ar laiku. Sākumā ir jāaizturas ar cieņu pret bērnu. Bieži, lai izbēgtu no problēmām ģimene tās neievēro, cenšas nepamanīt, bet jāatceras, ka problēmas un nesaskaņas nekur nepazudīs. Kādā citā reizē tās uzvirmos no jauna, vēl skaļāk un nepatīkamāk.
Greizsirdība- tā ir sajūta, ko nav tik viegli kontrolēt. Greizsirdība var būt gan bērnam pret cilvēku, kurš ienāk ģimenē, gan šim cilvēkam pret bērnu. Šīs sajūtas nav nosodāmas, jo jūtām ir tiesības rasties. Svarīgākais vai pieaugušais pamana, ka viņš rīkojas, pamatojoties uz greizsirdību un vai viņš ir gatavs ko darīt, lai situācija mainītos. Ja cilvēks ietiepsies un turpinās darīt muļķīgas lietas, tad konflikti ir neizbēgami.
Vainas sajūta -tā var būt par ģimenes izjukšanu, par to, ka bērnam ir jauna ģimene un šāda sajūta var radīt nevienlīdzīgu attieksmi.
Noslēpumi. Nereti pieaugušie domā, ka mazs zīdainis jau tāpat nesaprot, kurš ir kurš, bet tieši zīdainis vislabāk jūt gan izlikšanos, gan noslēpumus. Vienalga tas ir mazs bērns vai pusaudzis, viņam ir jāskaidro, ka ģimenē ienāk otra mamma vai tētis un, ka viņš vai viņa, nemazina viņa īsto vecāku nozīmi.
Kā veicināt saliedētību starp bērnu un „jauno mammu” vai „jauno tēti” ?
Svarīgi ir nodefinēt kāda, kuram ir loma ģimenē. Svarīgi pateikt, ka mammas jaunais draugs vai tēta jaunā draudzene, ir nevis tikai ciemiņš vai paziņa, bet viņa ieņems nozīmīgu lomu jaunajā ģimenē, var pat teikt, ka viņa vai viņš, būs kā otra mamma vai otrs tētis. Bērnam ir svarīgi just spēles noteikumus.
Vajag atcerēties, ka bērns tomēr ir bērns. Tāpēc ne vienmēr vajag situāciju stāstīt sarežģītā veidā. Mazākiem bērniem var par pamatu ņemt pasakas, piemēram, mēs esam baltā lāču ģimene un drīz pie mums ienāks brūnais lācītis, kuru mēs mīlēsim un cienīsim. Tā bērns labāk uztvers situāciju.
Adaptēšanās procesu un jaunās ģimenes veidošanu uzsākt lēni un pamazām. Viss, kas tiks darīts steigā un izsauks šoku, būs bērnu traumējošs. Var iesākt ar sarunām, dažiem kopīgiem vakariem.
Sagatavot jauno mammu vai tēti pirms ienākšanas ģimenē, kur aug bērns. Var izstāstīt par lietām, kas bērnam patīk un ir svarīgas. Par to, kādi ir bērna niķi un stiķi. Šādi jaunais ģimenes loceklis būs sagatavojies un zinās, ka šādas situācijas mēdz notikt un kā tādās rīkoties.
Pavadīt kopīgi laiku. Izbraukt brīvdienās pie dabas, veidot savas tradīcijas, atrast kopīgas nodarbošanās, tas viss saliedēs.
Ja ģimenē ienāk jauns vīrietis, tad mamma bērnam var stāstīt, ka tagad viss būs vieglāk, viņš palīdzēs mājas darbos, samīļos mammu un mamma būs ļoti priecīga. Ir zināms, ka, ja bērnam laimīga mamma, arī bērns jutīsies labi.
Bērniem patīk, ka viņiem pozitīvas lietas atgādina un saka vairākas reizes. Ikdienu jāatgādina, ka mamma un tētis bērniņu mīl, ka viņš ir ļoti svarīgs. Tas bērnam dos drošības sajūtu.
Vai Tev ir pieredze par bērniem no iepriekšējām attiecībām? Kā jūs veidojāt attiecības ar jauno draugu/ draudzeni? Vai ģimenē neradās konfliktsituācijas?
