Iedomājies, ka sēdi autobusā, kurš dodas ceļā uz mīlestību. Autobuss piestāj, ir pietura, kāds izkāpj. Tu vēl ne. Kopumā būs trīs pieturas, kurās vari izkāpt. Protams, neviens neizslēdz iespēju, ka tevi var izsēdināt, taču, ja vēl brauc, vari arī nokļūt galapunktā. Ikviena no mums ir sēdējusi šādā "autobusā”, pat tās, kuras nav nonākušas līdz happy end – laimīgai ģimenes dzīvei. Lai šis ceļš uz mīlestību ir atgādinājums, ka laime bieži vien atkarīga no mums pašām un attieksmes pret otru cilvēku.
KONSULTĒ: psihoterapeite Lada Stoligvo.
1.pietura
Taureņi vēderā jeb tu neatšķir iemīlēšanos no mīlestības
Vislielākā pārbaude ar mīlestību noteikti sākas ar stipru iemīlēšanos. Ikviena no mums aiz tā sauktajām ego robežām jūtas diezgan vientuļi – lai kā mēs mēģinātu dalīties savās izjūtās, pilnā mērā mūs neviens nesaprot, un, lai cik tuvu mēs kādam būtu, starp mums vienmēr ir nepārvarams bezdibenis. Iemīlēšanās – šī mistiskā sajūta – ir kā strauja izraušanās no vientulības, pēkšņi tiek pārrautas individuālās ego robežas, un īsu brīdi šķiet, ka vientulība ir zudusi. Iemīlēšanās var ilgt no pāris stundām līdz pat trim gadiem. Kad otram iemīlēšanās beigusies, tava dvēsele var justies kā mežs pēc ugunsgrēka. Sākas "sēras”, kad parasti sērojam nevis par reālo cilvēku, bet par iedomāto tēlu.
Likums. Ne visas iemīlēšanās pārtop mīlestībā. Iemīlēšanās izjūtai ar mīlestību nav nekāda sakara. Priekšstats, ka mīlam, ka esam iemīlējušās, ir maldīgs. Tā ir ilūzija. Un vēl – tikai atverot acis, tu ieraudzīsi reālo, ne iluzoro pasauli.
Ar ko tu riskē? Kad iemīloties zaudējam savas ego robežas, mēs esam otra cilvēka varā un jūtamies ļoti neaizsargātas. Ja jaunībā piedzīvotas stipras, kaismīgas iemīlēšanās, turpmākajā dzīvē tu itin viegli atpazīsti šīs vibrācijas un vari bloķēt izjūtas, sargājot sevi. Ja iemīlēšanās nebeidzas ar laimīgām attiecībām, bet atduras pret realitātes robežām (tu ieraugi garīgi svešu cilvēku, varbūt bija tikai iemīlēšanās no vienas puses, bet varbūt tas bija tikai seksuāls kontakts), var parādīties bailes no iemīlēšanās vispār, bailes būt izmantotai un iznīcinātai.
Sāc no jauna! Imīlēšanos, lai cik absurdi tas skanētu, var kontrolēt. Kā? Ar laika filtru! Speciālisti uzsver, ka pareiza iemīlēšanās ir nesteigšanās. Pirms klāj gultu, svarīgi vismaz parunāties, lai noskaidrotu, vai jums ir līdzīgas intereses. Tādējādi uzzināsi, vai pēc kaislībām, kad tās norims, jums vispār būs, par ko runāt. Ja otram nospļauties, kā tu jūties, tad tā ir kaisle, nevis mīlestība. Ir runa par objektu, ne personību, un tu tiksi izēsta kā ola, bet čaumala izmesta. Mīloši cilvēki vienmēr rūpējas un domā viens par otru.
Speciāliste uzsver. Iemīlēšanās nav gribas akts. Tā nav apzināta izvēle. Šis pārdzīvojums var mūs pārņemt brīdī, kad pilnīgi noteikti to nemeklējam, kad tas ir apgrūtinošs vai pat nevēlams. Tikpat labi var iemīlēties kādā, kas nav mums piemērots. Un var būt tā, ka nekādi nespējam iemīlēties cilvēkā, kuru patiesi cienām un ar kuru dziļas attiecības būtu pat vēlamas. Mēs nevaram izvēlēties pašu piedzīvojumu, bet varam izvēlēties, kā reaģēt uz iemīlēšanās pārdzīvojumu. Disciplīna un griba var kontrolēt šo iemīlēšanās pārbaudījumu.
2. pietura
Romantiskais nokdauns jeb ilgās pēc lielās mīlas tu palaid garām iespēju
Kad tu ar mīļoto sāc pavadīt vairāk laika kopā vai jau veidot kopdzīvi, tavā romantiskajā idealizētajā pasaulē sāk ielauzties realitāte. Māte daba izspēlējusi kārtējo jociņu – smadzeņu bioķīmija, kas mūs iedvesmoja lidojumam, beidz strādāt, un sākam redzēt reālo cilvēku. Iespējams, arī tu reiz esi teikusi šādus vārdus: "Beidzot viņš parādīja savu īsto seju.” Nē! Tu beidzot ieraudzīji reālo, nevis idealizēto tēlu. Pirms tam tu redzēji atsevišķas cilvēka iezīmes, kas sakrita ar īpašībām, kas tev patika, taču pamazām atklājas nesaskaņas visdažādākajos jautājumos, agrāk vai vēlāk pārītis, reaģējot uz ikdienas problēmām, atceras par savām prasībām. Viņš vēlas nodarboties ar seksu, tu – ne. Tu gribi iet uz kino, viņš – ne. Pamazām jūs tuvojaties apjausmai, ka neesat viens, ka iemīļotajam ir savas vēlmes, gaume un aizspriedumi. Cita pēc citas ego robežas nostājas savās vietās, pakāpeniski vai pēkšņi iemīlēšanās zūd, un jūs atkal esat divi neatkarīgi indivīdi. Šajā momentā tu vai otrs sāk raisīties vaļā no attiecībām vai arī sāk strādāt, lai veidotu reālu mīlestību. Ja paveicas un otrs ir līdzīgs pēc izglītības, dzīves uzskatiem, var veidoties normālas, draudzīgas partnerattiecības, kas balstās uz pašcieņu un respektu. Taču daudzas no mums, beidzoties iemīlēšanās jūsmai, sāk noniecināt savas attiecības, jo nespēj pieņemt, ka trakojošo hormonu vētra ir kaut kur pagaisusi. Sākam ar sevi sarunāties, ka laikam tās tomēr nebija īstās attiecības, sākam devalvēt, noniecināt, kritizēt un bieži vien meklēt nākamo objektu cerībā, ka kaut kur pasaulē ir kāds, kas sniegs mūžīgo mīlestību (lasi – laimes dejas), un tā no viena grāvja iebraucam citā. Šāds cikls var atkārtoties bezgalīgi ar jauniem objektiem, kas ir savstarpēji aizvietojami. Tāda ir poligāmu attiecību proza.
Likums. Mīlestība ir stabila un mierīga sajūta, nevis trakošana. Un vēl – otru cilvēku nav iespējams pārveidot pēc sava prāta un līdzības, var tikai pieslīpēties.
Ar ko tu riskē? Interesanti, ka mīlestība, ko sieviete atceras visu mūžu, parasti ir saistīta ar cilvēku, ar kuru nekad nav dzīvots kopā. Mēs mīlam sintētisku tēlu. Tā var visu mūžu – sapņot, atcerēties... Parasti tieši jaunības mīlestību idealizējam un domājam, ‘kā būtu, ja būtu”, jo attiecības beigušās idealizēšanas fāzē, nav notikusi sadursme ar realitāti. Bezgalīgi daudzi nākamie partneri ir tikai līdzeklis, ar kura palīdzību vientuļa, svaidīga personība vēlas sevi papildināt, meklējot veselumu un ticot, ka cits to var sniegt, lai pēc tam par savām nepiepildītajām cerībām nežēlīgi sodītu objektu, kas ir sagādājis vilšanos.
Sāc no jauna! Daudzas no mums ir saskatījušās romantiskas filmas, un kaut kur sirds kambaros iestrēgstam tās trakās, romantiskās, idealizētās mīlestības meklēšanā, tādējādi palaižot garām iespēju veidot normālas un harmoniskas attiecības. Turpini skatīties filmas televizorā un līdzpārdzīvo princesēm, kuras prinči nēsā uz rokām. Bet atver acis – tu neesi filmā! Tev, iespējams, blakus ir princis, tikai "baigi” reāls. Ar savām labajām un sliktajām īpašībām. Un tās, kā zināms, ir mums visiem.
Speciāliste uzsver. Mīts par romantisko mīlestību stāsta, ka sievietei ir radīts tikai viens vīrietis un vīrietim – tikai viena sieviete, un tas ierakstīts zvaigznēs. Tāpēc bieži vien iemīloties šķiet, ka esam satikuši cilvēku, kuru mums ir paredzējušas pašas debesis. Kad saprotam, ka iemīlēšanās beigusies, ir sajūta, ka pieļauta šausmīga kļūda, jo izrādās – esam nepareizi iztulkojuši zvaigznes. Mīts par romantisko mīlestību ir šausmīgi meli. Es kā psihiatre gandrīz ik dienas savā sirdī raudu par briesmīgo jucekli un ciešanām, ko šis mīts veicina. Miljoniem cilvēku iznieko milzīgu enerģiju, izmisīgi un veltīgi cenšoties dzīves realitāti pielāgot mīta nerealitātei.
3. pietura
Atkarības pārbaude jeb, pieprasot uzmanību, tu mazini otra brīvības sajūtu
Kā saplūst ar otru, tajā pašā laikā nepazaudējot sevi? Kā redzēt otra cilvēka vēlmes un palīdzēt viņam attīstīties, vienlaikus neupurējot sevi? Šie jautājumi ik pa laikam liek mums izvērtēt un pārvērtēt attiecības. Otra galējība pēc iemīlēšanās skurbuma ir atkarība, kas ienāk pāra attiecībās. Atkarība var izskatīties pēc mīlestības, taču patiesībā tā ir nemīlestības forma, jo mērķis ir noķert lamatās un ierobežot, nevis atbrīvot. Tā iznīcina, nevis veido attiecības. Bieži vien vēlēšanās piesaistīties otram cilvēkam un iegūt viņa uzmanību mazina otra brīvības izjūtu. Mīlestība ir attieksme starp diviem cilvēkiem, kuri mierīgi varētu dzīvot viens bez otra, bet kaut kādu iemeslu dēļ – ne materiālu! – nolemj izvēlēties būt kopā arī turpmāk. Viņi izvēlas dzīvot kopā, jo citādi nespēj rīkoties. Atkarība – tā ir nespēja funkcionēt bez otra. Tā ir iekšējā tukšuma izjūta, ko tev "uzdāvinājuši” vecāki, neradot drošību un mīlestību bērnībā. Tava vēlme saņemt nepārtrauktu uzmanību un tuvības izjūtu ir dominējoša, tu sāc pieprasīt un pavēlēt. Parasti šādi cilvēki ir tik ļoti aizņemti meklēt mīlestību otrā, ka pašiem nepietiek enerģijas, lai mīlētu. Patiesībā otru cilvēku tu reāli neredzi, tikai sevi, savas vajadzības, savas sāpes. Tu mīli nevis otru kā personību, bet to, kam jāaizpilda tukšums dvēselē. Rūgtā patiesība ir tāda, ka mēs ne vien nevaram dot vairāk, nekā mums pieder, bet arī nevaram to paņemt. Tādas attiecības vienmēr beidzas ar vilšanos.
Likums. No otra tu nekad nesaņemsi tik daudz apliecinājumu, cik tev būs nepieciešams. Un vēl – mīlestība ir pašdisciplīna, kad jābalansē starp prasmi redzēt, dzirdēt, sajust un nepazaudēt sev svarīgas, principiālas vērtības.
Ar ko tu riskē? Ja tevī ir atkarības pazīmes un tu nestrādā ar to, tava kaismīgā iemīlēšanās ar taureņiem vēderā ik reizi var pāraugt atkarībā. Tu apgalvosi, ka mīli, bet šantažēsi otru un vari kļūt pat par briesmīgu vajātāju. Alkstot pēc mīlestības, mēs neesam pašpietiekamas, tādēļ arī nespēsim noturēt mīlestību, prasīsim uzmanību vēl un vēl. Ja esi ko līdzīgu pamanījusi sevī, ieteicams aiziet uz individuālu konsultāciju, lai neiznīcinātu attiecības, jo tā ir traģēdija, ja pēc iemīlēšanās posma iekrītam šādā atkarībā. Rezultātā no malas izskatās, ka šādi cilvēki nepārtraukti ir dusmīgi, jo nesaņem no apkārtējiem to, ko vēlas.
Sāc no jauna! Bieži vien sievietes sūdzas, ka vīrietis nesaka, cik viņš stipri mīl un nedāvina puķu pušķus. Taču tas liecina par tavu iekšējo nestabilitāti, un diemžēl bieži vien mēs pašas neapzināti varam izārdīt savas attiecības. Atkarīgi cilvēki vairāk ņem, nekā dod, parasti upurējas, cenšas izpatikt, jo jūtas pilnvērtīgi tikai tad, kad pie sāniem ir mīļotais. Pusaudžu vecumā tas ir normāli, bet pieaugušam cilvēkam šī O.K. izjūta jāpanāk sevī pašā un jābūt pašpietiekamam. Neviens cilvēks nevar dot to, kā mums nav. Tukšumu aizpildīt varam tikai mēs pašas. Uzturot attiecības ar otru, jāiemācās tās neizmantot bēgšanai no vientulības un atkarības saites veidošanai, pakļaujoties partnerim. No otras puses, jāiemācās nepārvērst otru cilvēku par spieķi vai vairogu pret vientulības izjūtu.
Speciāliste uzsver. Ar maldīgo priekšstatu, ka mīlestība ir atkarība, psihoterapeitam jāsaskaras ikdienas darbā. Šādiem cilvēkiem rūp vienīgi tas, lai otrs būtu pieejams un apmierinātu viņu vēlmes. Kad cilvēki paziņo: "Es nespēju dzīvot bez sava vīra, es viņu tik ļoti mīlu,” – tad es atbildu: "Jūs kļūdāties – jūs nemīlat viņu.” Pretī sēdošais ir sašutis, seko nikns jautājums: "Kā jūs to domājat?! Es taču jums teicu, ka nespēju bez viņa dzīvot!” Ja tev nepieciešams otrs, lai izdzīvotu, tu esi no viņa atkarīgs. Mīlestība ir brīvas gribas izpausme. Divi cilvēki mīl viens otru vienīgi tad, ja spēj gluži labi dzīvot viens bez otra, bet izvēlas dzīvot kopā. Savukārt atkarīgs cilvēks vienmēr uzvedas tā, it kā būtu bezgala izsalcis. Un, pieķeroties kā dadzis un pieprasot uzmanību, protams, ļoti nogurdina otru. Šāda uzvedība izposta ikvienas attiecības, kuras viņi cenšas pasargāt. Ļaut būt atkarīgam no otra cilvēka ir sliktākais, ko vari sev nodarīt.
Un galapunktā?
Tur tevi gaida vēl daudzi pārbaudījumi, kad mīlestība var šūpoties mata galā.
*Nemitīgi strīdi. Vai zināji, ka tikai 10% pārmetumu ir par konkrētu lietu, bet pārējiem 90% pārmetumu iemesls meklējams kaut kur citur? Dažkārt strīds sākas par konkrētu lietu, bet līdzīgi lavīnas efektam paķer savā ceļā vēl gūzmu citu pārmetumu! Interesanti, ka strīdi kalpo ne tikai kā spriedzes mazināšanas veids, bet sliktākajā gadījumā ir viens no primitīvākajiem tuvības veidiem, kas var aizvietot pat seksuālas attiecības.
Ko darīt? Nekad nedrīkst pieļaut, ka attiecības kļūst par pamatīgu apgrūtinājumu otram.
*Sadzīves problēmas. Viens gādā par visu, bet otrs guļ uz dīvāna. Pazīstama situācija? Mūsdienās sen vairs nav iedalīti sieviešu un vīriešu darbi, tāpēc ir daudz mazāk aizspriedumu. Kad ir savstarpēja cieņa un mīlestība, parasti, ja vienam kaut ko ir grūti izdarīt, otrs nāk palīgā. Taču gadās, ka attiecībās viens parazitē. Jā, ir ģimenes, kuras dzīvo pēc patriarhālās sistēmas – vīrietis rūpējas par iztiku, bet sieviete tad arī neraud un velta uzmanību bērnu audzināšanai un rūpēm par māju. Mūsdienās gandrīs visas no mums strādā, tad jāskatās, ko iegulda vīrietis. Iedomājies, ka esi zilā krāsa, bet tavs vīrietis – dzeltenā. Samaisot šīs krāsas, sanāks zaļā. Svarīgi, lai ieguldījums attiecībās būtu līdzvērtīgs pēc apjoma, – ko kurš dara, cik laika, rūpju, uzmanības vai naudas iegulda. Vai sanāk zaļā krāsa? Ja nesanāk, tad tā ir izmantošana, parazitēšana vai atkarība.
Ko darīt? Ir tāds teiciens – neklausies viņa vārdos, skaties viņa darbus. Pārdomā, kas tevi traucē. Nav runa par to, ka šobrīd, piemēram, mīļotais ir bez darba, atceries, kādi bija pēdējie pieci gadi.
*Neparasti ieradumi. Piemēram, vienam patīk gulēt pie atvērta loga, otram – pie aizvērta. Vienam patīk gulēt zem vienas segas, otram – zem vairākām, lai varētu labāk izgulēties. Viens krāc, un otrs mokās. Viņš lieto smaržas, kas tev nepatīk, bet viņam vienalga... Piemēru ir simtiem.
Ko darīt? Meklējiet vidusceļu, bet kompromisu māksla nemaz nav viegla. Daudzi pāri šķiras tieši sīkumu dēļ. Bet tu jau zini – pat viena sniega pika var izraisīt lavīnu...
*Rutīna. Lai cik skarbi nebūtu, rutīna var mīlu iznīcināt, taču jāņem vērā, ka rutīna iemājo attiecībās ar gandrīz jebkuru cilvēku, jo dzīve pati sastāv no rutīnas procesa – saule ik rītu uzlec un vakarā noriet. Rutīna savstarpējās attiecībās liecina, ka esi apstājusies savā pašattīstības ceļā. Parasti cilvēki sāk klupt viens otram krāgā – paskat, mūsu dzīvē nekas interesants nenotiek, sarunāties nav, par ko, seksu negribas.
Ko darīt? Padomā, kāpēc rutīna ņēmusi virsroku. Tavos spēkos ir visu mainīt. Varbūt tu dzīvo ilūzijās par romantisku iemīlēšanos, kas sen pagājusi? Un gribi, lai atkal būtu kā pasakā? "Raksti” savu grāmatu!
*Bērni no iepriekšējās laulības, kas nepieņem attiecības. Tas tiešām var būt sarežgīti – dažkārt divi cilvēki var turpināt satikties, bet nedzīvot kopā. Ja ir mīlestība, nevis iemīlēšanās fāze un bērns aktīvi nepieņem attiecības, jāizvērtē, kāpēc bērnam ir pretestība. Vai viņš vispār nepieņem nevienu? Vai tikai šo cilvēku? Savukārt, ja iebilst radinieki vai draugi, tev par to nebūtu jāuztraucas, jo nevienam nav tiesību spriest par tavām attiecībām. Ja tomēr tas tevi uztrauc, tad tev ir emocionāla atkarība no viņiem.
Ko darīt? Pirms lemt, vai attiecības neturpināt un nedzīvot kopā tādēļ, ka bērnam ir pretestība, svarīgi izprast bērnu. Var aiziet arī pie ģimenes psihoterapeita.
*Krāpšana. Tas, kurš krāpj, neapzināti, bet simboliski grib dot mesidžu, pateikt otram, ka viņš ar kaut ko ir neapmierināts esošajās attiecībās. Tikpat labi, lai izrādītu necieņu vai vēloties, lai otrs mainās. Runa ir par ļoti dziļu plaisu attiecībās, bet kaut kāda iemesla dēļ tas, kurš krāpj, par to atklāti nespēj runāt. Un runā ar simbolisku rīcību. Diemžēl pārāk bieži laulātie viens otram pasniedz šādas "dāvanas”. Krāpšana bieži vien ir kā psiholoģiska spēle, bet pēc būtības tiek risinātas attiecības starp sievu un vīru. Viņi cīnās par varu attiecībās, kuram atļauts vairāk. Piemēram, sieviete "borē” vīrieti, ka viņš kaut ko nepareizi dara, ka maz pelna, savukārt viņš periodiski laiž pa kreisi, lai justos "stiprāks”. Atbilde ir tikai viena – tā nav mīlestība. Tur var būt paslēptas visdažādākās jūtas – atriebšanās, atspēlēšanās, greizsirdība, izmantošana, apnikums –, nevis mīlestība. Kad otru cilvēku mīl, tad nekrāpj.
Ko darīt? Tev pašai jāizlemj – samierināties vai ne.
