Par projektu un tā izgāšanos savā grāmatā «Hitlera alķīmiķi - slepenie mēģinājumi ražot zeltu Dahau» pastāstījis vācu vēsturnieks Helmuts Verners, vēstī britu laikraksts «The Daily Telegraph».
Nacistiskajam režīmam zelts bija vitāli nepieciešams, lai iepirktu ārvalstīs ražotu bruņojumu un tehnoloģijas. Himlers sāka izrādīt interesi par smilšu pārvēršanu zeltā 1937.gadā. Helmuts Verners, kurš ir alķīmijas vēstures grāmatu autors, noskaidrojis, ka šarlatāns Karls Malhuss, iespējams, bijis britu izlūks, kad 1938.gadā viņš saņēma piedāvājumu sākt darbu Dahau zelta ieguves jomā.
Pēc vēsturnieka datiem, Malhuss dzīvojis Anglijā līdz 1938.gada sākumam. Pēc alķīmiķa atgriešanās Vācijā Himlers viņam izteica vilinošu piedāvājumu strādāt pie šī projekta.
Ideja no smiltīm iegūt zeltu Himlerā iedvesmu izraisīja pēc tam, kad Bavārijas upēs pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados tika atrasti mazi zelta tīrradņi. Reihsfīrers tikās ar Malusu, kurš viņu pārliecināja, ka nākotnē spēs Trešo Reihu nodrošināt ar zelta pārbagātību. Alķīmiķis, pēc vēsturnieka teiktā, plānoja iegūt zeltu ar parafīna, kādas Minhenes upes smilšu un akmeņu palīdzību.
Vēsturnieks norāda, ka Malhuss kļuvis par otro viltvārdi, kurš apbūris Himleru ar solījumiem no nekā izveidot ko ļoti vērtīgu. Pirmais bijis kāds šarlatāns vārdā Heinrihs Kuršildgens, kurš apgalvoja, ka ūdeni spēs pārvērst benzīnā. Rezultātā Himlers gan izskaitļoja viltvārdi un nosūtīja uz koncentrācijas nometni, baidoties, ka viņš pats pēc šī stāsta ieiešanas vēsturē tiks pataisīts par apsmieklu. Tomēr šī neveiksme nesatricināja Himlera ticību alķīmijas spēkam un viņš sāka finansēt Malhusa projektu. Dahau alķīmiķis darbojās nevis kā ieslodzītais, bet gan kā speciālists, kurš nodarbojas ar slepenām izstrādnēm.
Pirms zelta iegūšanas darbu sākšanas visi Malhusa grupas darbinieki tika pārmeklēti. Himleram vajadzēja pārliecināties, ka viņi nav atveduši nekādus dārgmetālus, kas viņiem ļautu apkrāpt reihsfīreru. Vienīgi, kā izrādījās vēlāk, Malhus paslēpa zelta daļiņas cigaretēs. Sākumā viņš tās pa daļām vilka ārā un apgalvoja, ka ieguvis zeltu savu eksperimentu rezultātā.
Tomēr blēdība drīz vien tika atklāta un vēl kādu laiku viņš Dahau dzīvoja jau kā ieslodzītais. Tā tas bija līdz vienā dienā viņu palaida brīvībā, taču viņam bija jāapsola pat nāves bailēs nestāstīt par saviem kontaktiem ar Himleru.
Jāatzīmē, ka Himlers visu dzīvi bijis apmāts arī dīvainām idejām. Piemēram, 1940.gadā viņš Spānijā meklēja Svēto Grālu (par Svēto Grālu tiek uzskatīts kauss, no kura dzēris Jēzus Kristus Svētā vakarēdiena laikā). Himlers, tāpat kā citi nacistiskie līderi, uzskatīja, ka Kristus ir āriešu pēctecis, un tādēļ Svētais Grāls palīdzēs Vācijai uzvarēt karā, bet viņam pēc tā iegūšanas būs pārdabiskas spējas.
Kā noskaidrojuši vēsturnieki, Svētā Grāla meklējumos reihsfīrers 1940.gadā apmeklēja arī slaveno Monseratas dievnamu netālu no Barselonas. Kā tika minēts Riharda Vāgnera operā «Parsifals», Svētais Grāls var glabāties «burvīgā pilī Pirenejās». Nacistu vidū bija arī viedoklis, ka atslēga ir Monserrata. Tiesa, Hilmers no Monserratas atgriezās tukšām rokām.
