Lai arī Kaspars glābēja darbu raksturo ar vārdu riskants, tomēr jauko noskaņu pludmalē ilustrē vairāki jūrmalas uzraugu pastāstītie kuriozi.
Glābēju laivas nav skapji
Piemēram, atpūtnieki savu mantu glabāšanai mēdz izmantot krastā novietotos glābēju transportlīdzekļus. Vecāka gada gājuma kundzes parasti ir ļoti sašutušas, kad uzraugi, steidzoties palīgā kādam nelaimē nonākušajam, iedarbina motorlaivu un lielā ātrumā aizbrauc ar visām dāmu mantām. Dažas pat iedomājas, ka viņu mantas tiek zagtas, un tamdēļ skaļi sauc par savām aizdomām.
Lai izvairītos no šādām situācijām un nodrošinātu operatīvas palīdzības iespējas, glābēji neļauj pludmales apmeklētājiem sēdēt un likt savas mantas uz viņu transportlīdzekļiem.
Taču, kad cilvēkiem vienkārši aizrāda par sēdēšanas aizliegumu, ļaudis mēdz atteikt - labi, labi - un turpināt sēdēt. Tādēļ viņi izdomājuši iedarbīgu joku.
Glābēji prasa 50 santīmu par sēdēšanu uz savas laivas.
Izdzirdot par šādu maksu, sēdētāji tai pašā mirklī steidz pamest laivu un izvākt no tās savas līdzpaņemtās mantas.
Pārsvarā par glābējiem Jūrmalā strādā vīrieši, bet kolektīvu "atsvaidzina" arī dažas sievietes. Foto: TVNET
Tā kā pludmalē karstajās un saulainajās dienās uzturas desmitiem tūkstoši cilvēku, te mēdz uzrasties arī pa garnadzim. Viņus pamanīt un apkarot nav glābēju darbs, taču pludmales uzraugi vienmēr laipni palīdz, ja cilvēki vēlas kontaktēties ar policiju vai arī saņemt kādas drēbes, lai “nebūtu jābrauc mājās ar vilcienu plikam”.
Taču gadās, ka arī paši apzagtie mēdz “aizmirst” atnest šīs drēbes atpakaļ uz glābšanas staciju. Tāpat kāds atpūtnieks reiz nočiepis Kaspara pludmales čības. Taču glābējs par to neskumst – iešļūcenes bijušas gana novalkātas.
Bēdājas par lietu un vēju
Parasti uz pludmali nākot priecīgi un apmierināti cilvēki, taču, protams, gadoties arī pa kādam neapmierinātajam un saīgušajam.
Parasti ļaudis ir neapmierināti, kad tiek “izslēgta” saule.
Iztērējuši stundu laika un latu par vilciena biļeti, atpūtnieki ir nemierā, ja pludmalē nav saules. Taču jūrmalu daudzi neatstāj arī tad, kad sākas vējš un pie debesīm sarodas daudz mākoņu. Tikai lietus viņus spēj aizdzīt mājās.Līdz šim neviens atpūtnieks neesot rakstiski sūdzējies par glābēju darbu. Taču daži vecāka gada gājuma ļaudis ir izteikuši negatīvas piezīmes. Piemēram, pazudis kāds bērns. Kamēr pārējie glābēji viņu meklē, viens uzraugs vienmēr atrodas postenī, no kura vēro pārējā pludmalē notiekošo. Taču tantēm šķiet, ka viņš postenī neko nedara: “Būtu labāk palīdzējis bērnu atrast.”
Taču uzraugi uzsver, ka viena pazuduša bērna dēļ nevar pilnībā atstāt pašplūsmā visā pārējā liedagā notiekošo.
Lai no glābšanas stacijas nokļūtu līdz slīcējam jūrā, jaunajiem vīriešiem vajadzīgi tikai daži mirkļi. Maksimālais laiks esot 2 minūtes. Foto: TVNET
Vēl daļa atpūtnieku ir neapmierināti, ja gaiss pie jūras ir karsts un saule spīd spoži, taču ūdens jūrā ir vēss. Pēdējās dienas
gaisa temperatūra ir virs +20 grādiem, taču ūdens iesilis tikai līdz +9 grādiem.
Šādā laikā rodas dažādi pārkaršanas un pārsauļošanās gadījumi. Īpaši bieži saulē pārkarst vecāki ļaudis. Jaunākie parasti tomēr ieskrien ūdenī atveldzēties vai arī padzeras vēsu ūdeni vai aliņu.Alkoholisko dzērienu lietošana liedagā gan nav ieteicama, jo reibumā cilvēki bieži vien apdraud ne tikai savu veselību, bet arī dzīvību.
Reibumā trīs cilvēki grib iet peldēt jūrā, bet četri mēģina viņus atrunāt.
Dzērušie ir viena no problemātiskākajām cilvēku grupām. “Grūti tikt ar viņiem galā.”
Visu laiku uzmaniet bērnus!
Tāpat daudz raižu glābējiem sagādā noklīduši bērni. Kaspars spriež, ka vecāki, kas izgājuši cauri bērna pazaudēšanai un ilgākai meklēšanai, savas atvases pieskata gana uzmanīgi. Taču daļa vecāku pret savām atvasēm un viņu uzvedību pludmalē izturas vieglprātīgi, piemēram, atstājot bērnus lielajās liedaga “peļķēs”, bet paši ejot uz kafejnīcām.
Lielajā ļaužu pūlī mazais cilvēkbērns var pazust dažās minūtēs, sagādājot sev un ģimenei daudz satraukumu un panikas.
Protams, šādos gadījumos glābēji dara visu, lai ģimenei palīdzētu. Dažkārt gadās iesaistīt ne tikai tikai konkrētās Bulduru pludmales glābējus, bet arī blakus esošā liedaga pārraugus. Taču tāpat ir situācijas, kad cilvēkbērns atrodas tikai dažus desmitus metru no vecākiem, taču meklēšanai veltīts daudz laika un spēka.
Pazudušo bērnu un vecāku savešana kopā ir diezgan sarežģīts uzdevums.
Bieži mazie atsakās runāt ar svešiem, turklāt kļūst histēriski.
Tad bērna nomierināšanai palīdz binokļa vai mobilā telefona parādīšana, kā arī zinošu un iejūtīgu apkārtējo auklīšu saruna. Ļoti sarežģīti, ja pazudušais bērns ir ārzemnieks un neprot latviešu valodu.Tomēr kopumā Kaspara glābēja pieredzē, kas ir vairāku gadu gara, nav gadījumu, kad bērni galu galā netiek atrasti.
Nemetiet pudeļu korķīšus smiltīs!
Glābēji palīdz ne tikai mazo bērnu atrašanā, bet arī dažādu traumu gadījumos. Kaspars saka, ka pirmo palīdzību nākas sniegt katru pusstundu. Biežākās traumas ir saistītas ar aktīvo sportu pludmalē, piemēram, futbolu un volejbolu. Tāpat
daudz asiņojošu brūču atpūtnieki gūst, sagriežoties ar “Ice Beer” un līdzīgu pudeļu korķīšiem,
ko citi pirms viņiem nometuši. Korķīši ir ļoti asi, un to radītās brūces ir ļoti dziļas.Jautāju Kasparam arī par cilvēkiem, kuru dzīvību nav izdevies glābt. Viņš apstiprina, ka tādi ir, taču visbiežāk tie ir pensionāri, kuri, sakarsuši saulē, dodas atveldzēties ledainajā ūdenī. Kraso kontrastu dēļ vienkārši neiztur viņu sirds...
Uzzinot par glābēju darba bīstamajiem aspektiem, loģisks šķiet jautājums par cilvēku pateicībām. Izrādās, ļaudis labākajā gadījumā puišiem saka lielu paldies. Viņu prieki, atrodot savu pazudušo bērnu vai redzot izglābto vīru, ir tik lieli, ka viņi aizmirst kā īpaši sumināt glābējus.
Kaspars atzīst, ka glābēju lielākais prieks un gandarījums par darbu ir cilvēku sirsnīgais paldies.
Neskatoties uz darba bīstamību un lielo atbildību,
glābēju samaksa par darbu ir minimālās algas līmenī.
Ņemot vērā niecīgo samaksu, glābēji šo darbu liedagā apvieno ar citiem, piemēram, pašvaldības policijā vai militārajās struktūrās.Dzīvība kūsā arī pa nakti
Glābējs atklāj, ka jūrmala ir apdzīvota ne tikai pa dienu, bet arī naktī. Tad gan peldēties gribētāji liedagā ir vieni un nelaimes gadījumos viņiem nākas iztikt cīnīties saviem spēkiem. Īpaši daudz nakts pelžu mīļotāju parādās ap Jāņu laiku, kā arī “Jaunā viļņa" laikā.
Glābēju uzmanības lokā ir ne tikai cilvēki. Viņiem jāuzmana arī četrkājainie draugi. Uzraugiem nākas aizrādīt, ja atpūtnieki uz pludmali atnākuši ar mājdzīvniekiem, visbiežāk jau suņiem. Tas ir aizliegts. Suņi pludmalē atstāj, kā saka Kaspars, “plastilīna bumbiņas”, kurās mēdz iegrābties bērni, izraisot vecāku skaļu neapmierinātību.
Nav miera arī pēc darba
Viņš atzīst, ka arī pēc darba laika beigām mēdz saglabāt glābējam raksturīgo modrību un piesardzību, nevis mierīgi atpūsties. Šādu situāciju viņa ģimene piedzīvoja arī pavisam nesen. Kopā ar sievu aizbraukuši uz Liepāju atpūsties, bet Kaspars, kā jau glābējs, sācis analizēt, kas varētu notikt ar reibumā esošajiem ļaudīm, kas devās jūrā peldēties.
Glābēja instinkts Kasparā ir īpaši aktīvs tieši pie ūdeņiem.
Taču viņš neatslābst arī citās sabiedriskās vietās, piemēram, palīdzot veciem cilvēkiem veikalā vai jaunajiem šoferiem benzīntankā.
