Ceka, nevis čeka
Lai saprastu maisos esošas informācijas nozīmi un jēgu, ir jāzina, kā darbojās un uz ko balstījās padomju vara, un tad mums kļūs skaidrs, ka maisa saturs ir ne pati svarīgākā padomju režīma daļa. Tā ir atraktīva un dramatiskāka gan, jo jebkuras varas slepenie dienesti un to metodes ir saistošākas par partijas kongresiem un partijas biroju lēmumiem, kas izlēma visu likteņus.
Vēstures doktors un politiķis no Nacionālās apvienības Ritvars Jansons uzskata, ka diemžēl atkal lielākais akcents tiekot likts uz VDK aģentiem un informatoriem, kas esot mazākais posms visā totalitārās sistēmas totālās izsekošanas un represiju ķēdē. Informatorus un aģentus nevarot svērt vienos svaru kausos ar pavēļu devējiem, jo galveno darbu virs viņiem veikusi PSRS komunistiskās partijas centrālkomiteja Maskavas un Rīgas līmenī, kas devusi rīkojumus VDK darbiniekiem, kas savukārt izmantoja aģentus. (LR raidījums Aktuālais temats 12.12. 2013.)
Jā, VDK informatoru saraksti lielai daļai sabiedrības varētu būt tikpat interesanti un nozīmīgi kā padomju laika oktobrēnu, pionieru vai komjauniešu saraksti. Jo ne jau šīm organizācijām un to biedriem piederēja valsts vara Latvijā un visā PSRS, bet tās tika izmantotas, lai stiprinātu totalitāro režīmu. Vara piederēja komunistiskai partijai un tās nomenklatūrai. Komjaunatnei tās statūtos tika noteikta partijas rezervistu un palīga funkcija. Komunistiskās partijas kā vienīgās partijas vadoša loma bija nostiprināta arī PSRS konstitūcijas preambulā. Attiecīgi arī Latvijas PSR konstitūcijā. Komunistiskajai partijai piederēja varas monopols, tā bija pilnībā pārņēmusi visas valsts struktūras, uzurpējusi visas valsts funkcijas, tā vadīja un kontrolēja visas dzīves jomas un visus pilsoņus. Rezultātā PSKP nebija vairs politiska, bet valstiska organizācija, kurai pakļāvās tautas pārstāvniecības institūcijas - Tautas deputātu padomes. Partija monopolizēja visus masu saziņas līdzekļus, visu poligrāfisko bāzi. Tās vadībai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni, ieskaitot čeku.
Tātad padomju sabiedrībā represijas vadīja nevis čeka, bet «ceka», kā Latvijā tolaik žargonā sauca Kompartijas centrālo komiteju (CK). Čeka bija tikai izpildītāja.
Jāpublicē arī oktobrēnu un pionieru saraksti?
Kļūt par oktobrēnu, pionieri vai komjaunieti spieda apstākļi, un tas bija arī jādara, lai nenonāktu vienaudžu izolācijā. Turklāt bieži vien citas izvēles nebija, ja gribēji pabeigt skolu, tikt augstskolā un kaut ko sasniegt savā dzīvē. Līdzīgi bija ar nokļūšanu VDK darbinieku uzmanības lokā. No VDK kā «nagu maucēju» iestādes ļoti baidījās, un tikai paši drosmīgākie, kam nebija, ko zaudēt, izvēlējās konfrontāciju ar to.
Ja Saeima kādreiz pieņemtu lēmumu publicēt tā saucamo čekas maisu saturu, tad, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par padomju režīma metodēm informācijas vākšanā un citādi domājošu pilsoņu izsekošanā un ideoloģiskā ietekmēšanā, būtu jāpublicē arī maisi ar oktobrēnu, pionieru un komjauniešu, partijas biedru un CK locekļu, pilsētu un rajonu komiteju biroja sastāvu sarakstiem. Jo jau no septiņu gadu vecuma padomju režīms audzināja pilsoņus, lai par viņu augstāko uzdevumu būtu kalpošana padomju varai, komunistiskajai partijai. Šajos sarakstos praktiski atradīsies visi padomju laikā skolās gājušie Latvijas pilsoņi. Oktobrēni, pionieri un komjaunieši ir padomju bērnu, pusaudžu un jauniešu organizāciju biedru nosaukumi. Par oktobrēniem praktiski kļuva visi pirmo klašu skolēni un pionieros uzņēma ceturtajā klasē. Oktobrēnus PSRS skolās audzināja kā proletariāta diktatūras vadoņa «Ļeņina mazbērnus».
Varonis bija tas, kas nodod pat savu tēvu
Pionieri bija padomju pusaudžu organizācija, kas darbojas pēc skautu organizāciju principa. Taču pionieru devīze bija: «Cīņai par Padomju Savienības komunistiskās partijas lietu esi gatavs!» Pionierus audzināja uzticīgi kalpot padomju režīmam un nodot represīvajai varai visus, kas pionieriem šķita varai neuzticīgi. Vispazīstamākais pionieru paraugs, kas tika likts par atdarināšanas cienīgu, bija Pavļiks Morozovs, kurš, audzināts īstu pionieru garā, padomju represīvajiem orgāniem nodeva savu tēvu, jo viņš bija palīdzējis zemniekiem no padomju varas noslēpt izaudzēto labību. Arī komjauniešu organizācijas mērķis bija audzināt PSRS režīmam uzticīgus jauniešus.
Tādā veidā komunistiskā partija un visa PSRS sistēma jau no mazotnes cilvēkos centās ieaudzināt principu: «Kas nav ar mums - tas ir pret mums.» Aktīvi tika propagandēts naids, neiecietība pret citādi domājošiem. PSRS režīms partijas vadībā kultivēja aizdomīgumu, neuzticēšanos, denunciācijas un slepenu ziņu pienešanu partijas orgāniem.
Partijas rokās bez režīmam paklausīgiem oktobrēniem, pionieriem, komjauniešiem un PSKP biedriem (kā brīvprātīgiem uzraugiem, ziņotājiem un informatoriem) bija arī profesionāla informācijas ievākšanas, spiegošanas un represiju iestāde KGB (Komitet Gosudarstvennoj bezopasnosti), ko latviski tulko kā PSRS (Latvijas PSR) Valsts drošības komiteja (VDK). Tās sākuma nosaukums 1917. gadā bija darināts no jēdziena «Čerezvučainij Komitet» (ārkārtējā komiteja), radot abreviatūru «čeka». Taču čeka nedarīja neko, ko nebija sankcionējuši kompartijas vadības augstākie orgāni. Čeka (VDK), tāpat kā visas citas PSRS ministrijas un iestādes, saņēma rīkojumus no komunistiskās partijas politbiroja, republikānisko kompartiju birojiem, pilsētu, rajonu un centrālo komiteju sekretāriem, nodaļu vadītājiem, t.i., partijas nomenklatūras.
Tas tā notika arī Latvijas teritorijā, kur VDK un visu tieslietu iestāžu darbu vadīja un organizēja Latvijas Komunistiskās partijas centrālā komiteja un tās birojs. Partijas CK sekretāri un citi kompartijas darbinieki pirmdienās uz saviem rakstāmgaldiem saņēma slepenas VDK operatīvās atskaites par to, kā VDK pildīja partijas dotos uzdevumus cīņā ārējiem un iekšējiem valsts ienaidniekiem, ar «pagātnes paliekām» un buržuāzisko ideoloģiju. Šīs ziņas balstījās lielā mērā arī uz informāciju, ko VDK bija ievākusi no saviem informatoriem. Šī VDK sagatavotā informācija savukārt bija pamats, lai ceka pieņemtu savus lēmumus (postanovļeņija).
Kā ceka vadīja čeku Atmodas laikā
Uzmundrinājumu partijai un tā kalpam VDK aktivizēt informatoru darbu, lai savlaicīgi atklātu un atmaskotu nacionālistiski noskaņotas personas, var izlasīt Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja 1987. gada 24. augusta sēdes protokolā Nr. 47 par 1987. gada 23. augusta demonstrācijām Rīgā. Šajā sēdē piedalās tādi LKP CK biroja locekļi kā Soboļevs, Oherins, Brils, Rubenis, Auškaps, Zitmanis, Ņukša, Priedītis, Brokāns, Gobelko, Rubiks, Savicka, Terehovs, Grudulis, Barkāns, Astahovs, Šteinbriks, Johansons, Stefanovskis, Zālīte. Protokolā nav minēti šo personu vārdi.
Birojs liek partijas pilsētu un rajonu komitejām, arodbiedrību un komjaunatnes orgāniem pastiprināt darbu, kas tiek veikts, ieaudzinot darbaļaudīs, īpaši jauniešos, šķirisko pašapziņu, augstu politisko modrību un stabilu imunitāti pret naidīgās propagandas intrigām, pastāvīgi studēt sabiedrisko domu un savlaicīgi atklāt un atmaskot nacionālistiski noskaņotas personas... Lēmuma izpildes kontroli uzdod Latvijas kompartijas CK sekretariātam un personāli Latvijas kompartijas CK sekretāram biedram A. Gorbunovam. (Vēstures avoti. Latvijas Vēsture. 1993., Nr.4(11), 51.-52. lpp.). Fakti liecina, ka Atmodas laikā VDK vadīšana bija ne tikai LKP CK pirmā sekretāra Borisa Pugo, bet arī Latvijas «gaišo spēku» varoņa Anatolija Gorbunova kompetencē.
Par LKP CK vadošo lomu citādi domājošo cilvēku izsekošanā un represijās liecina LKP CK sekretāra Anatolija Gorbunova 1988. gada 27. janvāra slepenā vēstule LKP pilsētu un rajonu komitejām. Šajā vēstulē A. Gorbunovs lepojas, ka kompartijai ar A. Gorbunova kontrolē esošo mediju un tiesību sargājošo (tātad arī ar čekas) profilaktisko pasākumu palīdzību izdevies kontrolēt un izjaukt disidentu grupu «Helsinki-86».
«Šīs ekstrēmās grupas, tās līderu antisabiedriskie mērķi savulaik pietiekami pilnīgi tika atspoguļoti republikas masu informācijas līdzekļos. Padomju, partijas, tiesībsargājošo institūciju īstenotie audzinošie un profilaktiskie pasākumi ļāva lokalizēt grupas dalībnieku antisabiedrisko darbību. Viņi atteicās no aktīvas uzstāšanās, no paredzētās piedalīšanās viņu iepriekš ieplānotajā demonstrācijā pagājušā gada 18.novembrī. Lielākā grupas locekļu daļa aizbrauca uz ārzemēm, uz kapitālistiskajām valstīm, un viņiem tika atņemta padomju pilsonība. Grupa būtībā ir izirusi.» (LVA PA, 101.f., 61.apr., 118.l., 15.-19.lp. Oriģināls. Citāts no www.historia.lv)
Arī Ivars Godmanis
Ceka ar čekas atbalstu bija arī Latvijas Tautas frontes iniciatores. To liecina gan LKP CK arhīva dokumenti, gan Tautas frontes dalībnieku atmiņas. Taču notikumu attīstība Lietuvā, Igaunijā un PSRS sabrukuma pazīmes paralizēja kompartijas plānus par savas ietekmes nostiprināšanu šajā lietussarga organizācijā un laika gaitā daudzi uzticīgi kompartijas cekas un čekas kalpi kļuva par entuziastiskiem pilnīgi brīvas Latvijas idejas piekritējiem un par to nobalsoja 1991. gada 4. maijā. Tāpēc droši var apgalvot, ka mums ir jāpateicas arī komunistiskās partijas cekas un čekas daļai darbinieku par to, ka dzīvojam brīvā Latvijā. Ne tikai partijas nomenklatūras, bet arī VDK štata un ārštata darbinieki bijuši to vidū, kas balsoja par Latvijas neatkarību un aktīvi darbojās Tautas frontē (LPSR VDK vadītāja E. Johansona intervija TV filmā par Tautas fronti). Tāpēc nebūtu gudri par noziedzniekiem apzīmogot visus, kas dažādu iemeslu dēļ atradās gan nomenklatūras, gan čekas personāla sarakstos, gan tās aģentu maisos.
Čekas maisi ar aģentūras daļu 4500 personu kartītēm Latvijā esot atstāti tāpēc, ka Latvijas PSR VDK vadītājs E. Johansons, kurš bija ministra statusā arī pirmajā Latvijas Republikas valdībā, bija paredzējis šos aģentus izmantot brīvās Latvijas drošības dienesta izveidē, īstenojot Ivara Godmaņa parakstīto projektu par Latvijas PSR VDK pārveidošanu LR drošības dienestā. Taču šie plāni izjukuši pēc tam, kad noticis PSRS augusta pučs 1991. gadā un PSRS VDK tika atzīta par noziedzīgu organizāciju. (Ritvars Jansons, LR raidījums Aktuālais temats 12.12. 2013.)
Ivars Godmanis droši vien vēlāk nožēloja, ka atļāva Johansonam šo maisus atstāt neiznīcinātus, jo vēlāk tajos atradās arī viņa paša kartīte. Par saviem informatoriem VDK uzskatīja visus tos zinātņu kandidāta grāda ieguvējus, kas paši atrada stažēšanās vietas zinātniskos institūtos valstīs, ar kurām PSRS bija pētnieku apmaiņas līgumi. I. Godmanis 1986. un 1987. gadā bija stažējies Austrijā. (Diena, 11.09.1998.).
Jāpiezīmē, ka padomju sistēmā disertācijas aizstāvēšana un ārzemju institūta atrašana bija viens no retajiem legālajiem veidiem, kā uz kaut vai dažiem mēnešiem tikt laukā no PSRS, un VDK šos jaunos zinātniekus medīja ar īpašu centību. Lai partijas komitejas atļautu kādai personai izbraukt no PSRS, vajadzēja arī čekas akceptu. To dabūja, ja jaunais zinātnieks apsolīja pēc studijām ārzemēs sniegt informāciju par redzēto arī VDK. Tā čekas maisos acīmredzot nokļuva ne viens vien zinātnieks, mākslinieks, rakstnieks, sportists, garīdznieks.
Kad publicēs cekas maisus?
VDK informatori bija pats zemākais padomju režīma vadītāju informācijas ieguves posms. Šie cilvēki, izņemot tos gadījumus, kad viņu rīcība izraisīja citu personu fizisku iznīcināšanu vai ieslodzījumu, nav veikuši tāda mēroga noziegumus kā kompartijas CK, pilsētu un rajona partijas komitejas, vadot un kontrolējot šo informatoru darbu VDK struktūrvienību paspārnē. Partija ar savu centrālo un vietējo sistēmu padarīja informatorus lielā daļā gadījumu par šīs padomju sistēmas upuriem. Tie, kas aicina atvērt nepilnīgo informatoru kartotēku, apzināti vai neapzināti cenšas novērst uzmanību no padomju sistēmas galvenajiem represiju veicējiem - Komunistiskās partijas CK un PSKP nomenklatūras.
Padomju Savienībā un arī Latvijas PSR vara koncentrējās tā saucamās nomenklatūras rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis — arī arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri. Nomenklatūra darbojās saskaņā ar padomju birokrātijas standartiem, kuru pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas lēmumi (postanovļeņija) un mutiski norādījumi. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tas, kam bija politiskā ziņā «tīra» biogrāfija. Persona bija absolūti lojāla varai, tai rados nedrīkstēja būt «ekspluatatoru šķiru» pārstāvji. Un pilnībā bija jāatzīst valdošā ideoloģija. Taču, lai kļūtu par parastu čekas informatoru, šādas prasības nebija. Turklāt par informatoriem nedrīkstēja būt nomenklatūras darbinieki. Tos tad automātiski no kartotēkas izņēma, kad viņi uztaisīja karjeru pa nomenklatūras kāpnēm.
Kā liecina Saeimas komisijas vadītāja V. Zatlera sacītais medijos, Latvijā atstātā čekas maisu kartotēka ir nepilnīga, jo ar VDK sadarbojušies 25 000 cilvēku, taču Latvijas rīcībā esot informācija tikai par 4500 personām. Turklāt zināms, ka tie informatori, kas strādāja trimdas latviešu vidē, esot Maskavas KGB arhīvos. Čeka Rietumu valstīs vervējusi tikai ievērojamus latviešu emigrācijas zinātniekus, politiķus, «Ja tas darbs bija pietiekoši veiksmīgs, tad ļoti ātri tie papīri no Rīgas tika izņemti un aizsūtīti uz Maskavu. Tikai pēc tam mēs sapratām, ka Maskava veiksmīgi pabeigusi to darbu līdz galam.» (Juris Savickis, VDK štata virsnieks, Diena, 18.05.2008.).
Tāpēc Saeima darītu pareizi, ja neļautu šos padomju sistēmas upurus, kas atrodas tā saucamajos čekas maisos, pamest zem riteņiem kā vienīgos padomju režīma vaininiekus.
Taču neviens likums neliedz publicēt galveno padomju režīma kalpu LKP CK locekļu un LKP CK aparāta, LKP CK biroja, pilsētu un rajona komiteju vadītāju un darbinieku, praktiski PSKP un tās rezerves - komjaunatnes nomenklatūras sarakstu. Šis saraksts būtu daudz interesantāks un svarīgāks mūsdienu vēlētājam, jo neviens likums neaizliedz šiem padomju režīma atbalstītajiem un PSKP noziedzīgās politikas īstenotājiem ieņemt jebkuru amatu mūsu valstī. Bet VDK informatoriem, kas bija tikai nomenklatūras un cekas gribas izpildītāji, gan tas ir liegts.
Ceru, ka tas nav tāpēc, ka Latvijas mūsdienu politikā joprojām pašlaik augstus amatus ieņem un ietekmi demonstrē PSRS partijas nomenklatūras bijušie «kadri» Andris Bērziņš (valsts prezidents), Augusts Brigmanis, Aivars Lembergs, Sergejs Dolgopolovs, Alfrēds Rubiks, Baiba Brigmane (Stašāne), Jānis Urbanovičs, Māris Riekstiņš un citi. Lūk, šie politiķi un amatpersonas pelna nosodījumu, nevis tā saucamajos čekas maisos sašņorētie upurjēri, kas šiem kungiem un kundzēm kalpoja, jo totalitārajā režīmā citas izejas bieži vien viņiem nebija. Ja mēs spējam piedot un tiesībās neierobežojam padomju nomenklatūru, tad tas pats jādara arī ar čekas ziņotājiem, izņemot gadījumus, kad partijas nomenklatūras un informatoru rīcības rezultātā cilvēki tika nonāvēti un ieslodzīti. Jo visi nav pār vienu kārti metami. Tāda būtu godīga un atbildīga rīcība.
